Rītdienas nolaupītāji

VIRPULIS

1

Stāsta, ka pirms divarpus tūkstošiem gadu Spartas valdnieks, pametis skatienu uz jauno šausmīgo ieroci, kas atvests no Sicīlijas, nodrebinājies un izsaucies: — Ai, Hērakl! Cilvēka drosmei pienācis gals! … Šis jaunais šausmīgais ierocis bijusi katapulta. Dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobelis pārdzīvojis briesmīgas dvēseles mokas, bažīdamies, ka cilvēce var iet bojā, ja kādam ienāktu prātā izmantot karā viņa radīto sprāgstvielu. Sastādot testamentu, viņš parūpējies, lai visa viņa atstātā milzīgā mantība tiktu izlietota to cilvēku apbalvošanai, kas devuši savu ieguldījumu civilizācijas progresa veicināšanai un miera saglabāšanai visā pasaulē. Tā likti pamati Nobela prēmijai.

Kad 1945. gadā Alamogordo tuksnesi uzspridzināja tāda paša tipa atombumbu, kādu vēlāk nometa uz Hi- rosimu un kuras kodolspēks bija tikai dažas kilo- tonnas trinitrotoluola, pazīstamais zinātnieks Roberts Openheimers, kas bija piedalījies šīs bumbas radīšanā, kā stāsta, pārcietis smagu nervu satricinājumu: viņu mākušas bažas par cilvēces nākotni, jo viņš sapratis, ka cilvēki ieguvuši ieroci, ar kuru tie iznīcinās paši sevi.

— Varbūt šie trīs un pārējie viņiem līdzīgie bijuši ārkārtīgi lieli gļēvuļi?

— Nedomāju vis.

Gluži vienkārši šādi cilvēki apveltīti ar veselīgāku saprātu un spēcīgākām humānisma jūtām nekā citi, kas mīt viņiem visapkārt. Viņi izprot lietu savstarpējo sakarību. Ar viņiem piemītošo prāta asumu un domu plašumu viņi spēj saskatīt parādību kopumā. Saskatīt un nodrebēt. Spēj sajust, cik nelabojamas sekas var būt nelaimei, ar kuru cilvēci apdraud «velnišķīgais izgudrojums».

Es katrā ziņā teiktu, ka viņi ir nevis gļēvi, bet gan gudri un tālredzīgi.

Taču ir vēl arī cita cilvēku suga. Tie ir tā saucamie spējīgie un drošsirdīgie. Kad eksperiments Alamogordo tuksnesī bija sekmīgi pabeigts, — bumba sprāgusi un neizpalikušas arī visas iepriekš paredzētās sekas! — daži zinātnieki bija sajūsmināti, tāpēc ka apstiprinājās viņu hipotēze, militāro aprindu pārstāvji līksmoja, tāpēc ka viņiem tagad radās iespēja ar vienu triecienu, gandrīz bez asins izliešanas sakaut japāņus, ierēdņi priecīgi berzēja rokas, tāpēc ka bija pratuši iztapt priekšniecībai, bet politiskie darbinieki bija pavisam apdulluši aiz laimes, tāpēc ka viņiem jau visa pasaule rādījās pārveidota pēc amerikāņu ģīmja un līdzības. Drošsirdīgie un spējīgie, kas bija enerģijas pārpilni un nepazina noguruma, sadarbojās, un šī sadarbība drīz vien deva augļus — Hirosimā gāja bojā vairāk nekā divsimt tūkstoš cilvēku.

Kā jūs domājat, ļaudis, kuriem no viņiem bija taisnība? Vai spējīgajiem, kas bija pārliecināti par savu spēku un nepazina bailes un šaubas? Vai svārstīgajiem un gudrajiem, kas atteicās tēlot varoņus un drebēja aiz šausmām, tāpat kā drebētu jebkura domājoša būtne, redzot, ka iet bojā daudzi tūkstoši tai līdzīgu?

Gudros un svārstīgos tiesāja Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija, viņus apsūdzēja par panikas celšanu iedzīvotāju vidū un sodīja par gļēvulību. Bet miljoni spējīgo un drošsirdīgo turpināja strādāt katrs savā nozarē, strādāt sviedriem vaigā, lai zeltu «tēvzemes labklājība», lai plauktu «demokrātija un brīvība», lai tiktu izpildīts «svētais pienākums», un viņi izveidoja «kodolaizsardzības» sistēmu, kas spēja ne tikai vienu, bet simtām reižu iznīcināt cilvēci un pārvērst zemeslodi radioaktīvā tuksnesī.

Es vēlreiz jautāju, — kam taisnība?

Pēc dīvainās apspriedes Jocujasamontē ielā spējīgie un enerģiskie, kas nepazina bailes, izvērsa vētrainu darbību. Šajā gigantiskajā virpulī, kas pagaidām vēl tikai palēnām pieauga spēkā, pašā centrā, protams, atradās dažādu mistisku izdarību cienītājs Daidzo Tamura — noslēpumaina, nezināmas sugas persona. Un viņa rokās atradās vēl neredzēts trumpja dūzis — Goemons.

Lai gan iespējams, ka aiz Daidzo Tamuras muguras stāvēja vēl kāds. Vai arī nevis tikai kāds, bet gan vesela organizācija … Ja kādam iešautos prātā izsekot, kur sākas šis virpulis, viņš beigu beigās tiktu līdz Tamu- ram, taču nokļūt vēl dziļāk tam neizdotos. Bet Daidzo Tamuram patika dziļi ūdeņi, un viņš nepavisam necentās uzpeldēt virspusē. Līdz zināmam laikam viņš trumpja dūzi nevienam nerādīja un taupīja to pēdējam, izšķirošajam gājienam. Lietas kursā bija vienīgi šauras ieinteresēto personu aprindas.

Bet es …

Bet es, atrazdamies gigantiskā virpuļa pašā centrā, līdzās Goemonam, spirinājos, rīstījos, spļaudījos un miru vai nost aiz bailēm, kā jau tas pieklājas šādā situācijā mazdūšīgam, pavisam parastam, neievērojamam ierēdnītim.

Es gluži intuitīvi jutu, ka Goemons ir bīstams.

Šajā, pēc izskata smieklīgajā un ērmīgajā būtnē, kurai piemita pārcilvēciskas spējas, slēpās kaut kas mīklains, noslēpumains, biedējošs. Neviens, tajā skaitā arī es, nezināja, no kurienes viņš ieradies. Tiesa, es gan to neskaidri nojautu, taču, protams, nemaz necentos kādam stāstīt par savām aizdomām. Ja arī es tomēr ieminētos par to, cik bīstami ir viņu izmantot, «reāli domājošie» cilvēki labākā gadījumā mani izsmietu.

Pa to laiku «reāli domājošie» jau kļuva nepacietīgi, pūlēdamies pēc iespējas drīzāk gūt no Goemona kaut kādu labumu.

Un neviens pat necentās palauzīt galvu, kādas tam visam var būt sekas …

2

Pēc apspriedes mēs abi ar Kisako, saņēmuši pavēli pavadīt Goemonu, iekārtojāmies vienā no Daidzo Tamuras ārpilsētas villām, kas atradās stundas lidojuma attālumā no Tokijas.

Tā bija apbrīnojami patīkama vieta. Te bija tāds klusums, ka likās — esam nokļuvuši dziļa meža vidū. Kopējo iespaidu bojāja vienīgi sargi — neganti un pretīgi puiši, kuri kā ēnas visu laiku ložņāja mums apkārt.

Kāpēc Kisako bija paņemta līdzi? Nu, protams, ne jau man par prieku! Acīmredzot Kisako bija Goemonam iepatikusies, un, kad viņu goddevīgi lūdza pārcelties uz villu, viņš sāka gražoties:

— Mūsu žēlastība nekur nebrauks, ne uz kurieni nepārcelsies, pat no vietas neizkustēsies bez māsiņas Kiskis!

Kisako aizsvilās, kā viņa to parasti mēdza darīt, un sāka kliegt pilnā rīklē:

— Esi gan tu man briesmīgi vajadzīgs, vecais muļķi, vilkati nolādētais! Nekur es ar tevi nebraukšu!

Taču pēc tam, kad Tamura, paņēmis Kisako pie rokas, aizveda viņu sāņus un iečukstēja ausīs dažus vārdus, viņa pilnīgi pārvērtās. Līganā gaitā, starodama kā saulīte, viņa piegāja klāt Goemonam un sāka dūdot:

— Mīļo vectētiņ, braucam! Braucam, dārgumiņ! V.ii negribi, lai es panesu tavu lietussargu? Tev droši vien muguriņa nogurusi.

Goemons lietussargu neatdeva, taču viņa acis sāka šaudīties uz visām pusēm tik priecīgi un tik ātri, ka galva reiba, uz tām skatoties.

Es klausījos, muti atplētis. Kas gan tik pēkšņi noticis ar Kisako? Taču drīz vien man viss kļuva skaidrs: Tamura, izrādās, bija apsolījis viņai diezgan lielu summu un kooperatīvo dzīvokli, lai viņa varētu uzsākt laimīgu ģimenes dzīvi. Paskat tikai — tieši viņai, nelietis tāds!

Patiešām, Daidzo Tamura tūlīt piespieda mūsu prezidentu parakstīt čeku — palūrējis ar vienu aci, es ieraudzīju skaitli ar septiņiem cipariem un dokumentu, kas dod tiesības iegūt savā īpašumā dzīvokli. Kisako sāka lēkāt aiz prieka. Es tomēr nebiju tik sajūsmināts kā viņa. Čeku jau vienmēr var anulēt, pietiek tikai ar vienu telefona zvanu, un arī par dzīvokli es šaubījos: ja nu izrādīsies, ka tā iegūšanai izdotais dokuments ir tikai fikcija? Kad redzēšu dzīvokli pats savām acīm, tikai tad noticēšu. Starp citu, gan nauda, gan dzīvoklis — tas viss šķiet tīrās blēņas, kad darīšana ar tādu cilvēku, kāds ir Daidzo Tamura. Viņam vajag tikai ar aci pamirkšķināt, un mūs vienkārši novāks no ceļa… Par to iedomājoties, es kļuvu zaļš aiz dusmām, taču, redzēdams, ka Kisako priecājas kā mazs bērns, nolēmu atmest visam ar roku — lai notiek, kas notikdams, tagad jau tik un tā neko vairs nevar darīt! …

Laikam gan mazam cilvēkam daudz nevajag, lai viņš kristu izmisumā.

Un pa to laiku, kamēr es aiz uztraukuma nezināju, kur likties, mani ierāva pašā virpuļa centrā.

Villā es miru vai nost aiz garlaicības. Piespiedu bezdarbība vienmēr ir nomācoša, bet šoreiz man vēl nācās kā astei vilkties pakaļ Goemonam. Neviens man nebija aizliedzis atstāt parka teritoriju, taču bez Goemona es tik un tā nedrīkstēju doties uz pilsētu. Toties Kisako bija atplaukusi kā vēl nekad. Saņēmusi naudu, viņa tūlīt nosūtīja uz savu skolu lūgumu, lai atbrīvo viņu no darba. Kisako ļoti centīgi rūpējās par Goemonu, spēlēja ar viņu golfu un mācījās arī vadīt mašīnu, sarunājusi par skolotāju vienu no sargiem — jaunekli ar visai atbaidošu sejas izteiksmi —, tātad viņa pilnā mērā izbaudīja greznās dzīves labumus.

Villa atradās liela parka vidū. Kas gan tur viss nebija: gan puķu dobes, gan golfa laukums, gan peldbaseins, kam pievadīja karstu avota ūdeni.

Es bažījos, ka Goemons šeit ilgi nepaliks. Ņemot vērā Goemona spējas pārvietoties no vienas galaktikas uz otru, tādi šķēršļi kā aplis, žogi un apsardzība likās tīrais sīkums. Bet viņš nezin kāpēc bija kļuvis pavisam rāms un tikai reizēm sāka dziedāt nepieklājīgu dziesmiņu savārstījumu, kura piedziedājums sākās ar vārdiem «Lai imperators mūžam dzīvo! …» Palaikam viņš uzdeva man vienu un to pašu jautājumu:

— Es gribu zināt, es interesējos, es cenšos izdibināt, kad Tamuras kungs savedīs mani kopā ar imperatoru.

Taču lielākoties viņš gulēja, turklāt krāca tā, ka zeme drebēja un šķita, ka pa istabu brauc vesela tanku kolonna. Es priecājos: lai jau viņš krāc vien vesels, vismaz aizmidzis neko sliktu nepastrādās.

Reiz Goemons, paklausīdams acumirkļa iedomai, metās baseinā tāds kā stāv, «pilnā amunīcijā». Viņš ienira un ilgi neuzpeldēja. Es par to ļoti uztraucos. Man nekas cits neatlika, kā arī ienirt zem ūdens. Tur manām acīm pavērās brīnumaina aina: Goemons, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi pastaigājās pa baseina dibenu, pieturēdams katliņu, lai tas neuzpel- dētu ūdens virspusē. Aizvadījis šādā veidā kādas trīsdesmit minūtes, Goemons izlīda ārā un sāka sku- rināties kā suns, šļakstīdams ūdeni uz visām pusēm.

Tagad es sapratu, kāpēc viņš spēja tik ilgi uzturēties zem ūdens: tajā vietā, kur sākas kakls, viņam bija žaunas.

Es sarāvos aiz riebuma. Cik labi, ka Kisako to nebija redzējusi!

3

Tomēr pārāk ilgi mums nebija jāgarlaikojas. Apmēram katru otro dienu villā parādījās apmeklētāji. Starp tiem bija arī Daidzo Tamura. Parasti viņš atbrauca naktī un reizēm aizveda Goemonu sev līdzi.

Es, protams, vienmēr viņu pavadīju, taču man nebija ne jausmas, par ko viņi runāja un ko gatavojās uzsākt ar mūsu viesa palīdzību. Tiklīdz mēs ieradāmies iepriekš paredzētajā vietā, man lika gaidīt atsevišķā telpā, kamēr augstās personas apspriedās. Dažkārt apspriede ilga līdz rītam. Visbiežāk mēs lidojām ar kara lidmašīnām. Aerodroms atradās ielejā.

Villu apmeklēja ļaudis no visdažādākajām aprindām: finansu dūži, pazīstami labējo organizāciju līderi, tikpat pazīstami parlamenta deputāti, kuri pārstāvēja opozīciju, un aizdomīgas pavisam nepazīstamas personas, droši vien pašaizsardzības spēku augstākie virsnieki, pārģērbušies privātās drānās. Bieži vien šeit iegriezās arī mūsu tehniskās nodaļas vadītājs.

Kad mes naktī izbraucam no villas, es nekad nezināju, kur nokļūsim: reizēm ieradāmies Tokijā, reizēm kādā no provincēm, reizēm ēkā, kas piederēja kādai firmai, reizēm pavisam vientuļā jūras krastā, reizēm neapdzīvotā klajumā.

Kādu vakaru parādījās ciemiņš, kuru es nemaz nebiju cerējis šeit ieraudzīt — tas bija mans šefs. Viņš bija atbraucis tikai tāpēc, lai izsniegtu man algu.

— Tu, ziķeri, gan esi pratis te iekārtoties! — viņš ar atklātu skaudību sacīja. — Tagad tu būsi mūsu prezidenta acis un ausis, par to nav jāšaubās.

— Ir nu gan liels prieks būt kādas personas ausīm! — es sašutu. — Vispār nesaprotu, kas te pie mums īsti notiek.

— Bet kāda tev tur daļa! Tu esi taisījis labu karjeru, paskat vien, cik augstu uzrāpies! Nebaidies, kad viss būs garām, par tevi parūpēsies..

— Nu, protams, kāds jau nu tad parūpēsies. Kisako.. — Es pēkšņi iztēlojos, kā mazgāju veļu un grozos pie plīts, un man kļuva nelabi. — Bet kas noticis ar direktoru Asivaru?

— Viņš ir aizgājis no mūsu firmas. Kas gan cits viņam atlika? Patlaban viņš, liekas, atrodas ārzemēs.

— Sakiet — kāpēc šiem kungiem ir vajadzīgs Goemons? Ko šie gatavojas uzsākt ar viņa palīdzību?

— Tu domā, ka es zinu? — šefs pašūpoja galvu.

— Taču, ja nojauta mani neviļ, tad mūsu prezidents kopā ar firmas «Cosmic» prezidentu, politiķu grupu un vēl kaut kādiem nepazīstamiem tipiem gatavo kādu lielu pasākumu. Runā, ka Tamura sans militāristu aprindās esot tikpat kā savs cilvēks. Viņš draudzējas ar daudzām bijušajām militārpersonām un arī ar tiem, kuri vēl patlaban atrodas aktīvajā dienestā. Viņš bieži tiekas ar jaunajiem pašaizsardzības spēku virsniekiem. Jau paspējis arī šeit iemantot popularitāti …

Es šausmās sastingu. Atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem bija noticis mēģinājums izdarīt valsts apvērsumu, taču toreiz tas beidzās ar neveiksmi. Sazvērestībā piedalījās arī agrākās armijas virsnieki un kādas kompānijas prezidents.

Tamura sanam jau sen ir pašam sava organizācija, tiesa, nav īsti zināms, kādam nolūkam tā radīta, taču tā ir ļoti ietekmīga. Acīmredzot viņam ir kaut kas liels padomā. Un, ja šis briesmonis Goemons viņam ies palīgā …

— Kaut kas 1-liels padomā? — mani sāka kratīt drebuļi. — Es ceru, ka ne-nenotiks apvērsums?

— Nu, to nevar paredzēt… — šefs sadrūma.

— Mums abiem grūti pat iedomāties, cik grandiozi var būt viņa plāni. Un neviens nezina, cik tālu iz- stiepušies viņa tīkli. Daidzo Tamura ir liela mēroga cilvēks, ne tev, ne man ar viņu mēroties …

Mans šefs devās projām tajā pašā vakarā.

Šoreiz Goemonam naktī nekur nebija jābrauc. Pulksten divos es pēkšņi pamodos. Aiz sienas bija dzirdama kņada.

Es klusām apģērbos un izgāju gaitenī, taču tur viss jau bija norimis. Saklausīju vienīgi kāda cilvēka smago elpu. Pēc tam arī dažus teikumus no kādas sarunas:

— Vairāk neviens te nav iekļuvis? — kāds vīrietis griezīgā balsī jautāja.

— Tieši tā, vairāk neviens. Tikai šie divi, — otrs viņam atbildēja.

— Labi, aizvāciet viņus, līdz rītam tie nebūs vajadzīgi, — sacīja pirmais, acīmredzot boss. — Laikam kāds kaut ko uzodis par šo villu. Tiesa, pagaidām nekas īsti nav zināms, taču ziņot tomēr nāksies.

Soļi attālinājās. Trīcēdams es atgriezos guļamistabā. Kisako bija nomodā. Varbūt arī viņu bija iztraucējis jandāliņš aiz sienas.

— Kisako, — es sacīju, apguldamies viņai blakus greznajā gultā un apskaudams viņu, — man tev kaut kas jāpastāsta.

— Vai patiešām tu to esi pamanījis? — viņa piekļāvās man cieši klāt. — Man arī visu laiku liekas…

— Tātad tu saproti? …

— Protams! Man liekas, ka Goemons caur sienu nolūkojas uz mums, kad mēs te guļam. Viņš taču atrodas blakus istabā. Cik tas ir pretīgi! Es nevaru tikt vaļā no sajūtas, ka mūs kāds visu laiku novēro.

Man tūlīt pārgāja vēlēšanās izstāstīt viņai par savām aizdomām. Bet Kisako vairs nevarēja apturēt savus runas plūdus. Viņa centās pierunāt mani iespējami drīzāk rīkot kāzas, — it kā es pats to nevēlētos! — aizbraukt projām no šīs villas un beidzot sākt dzīvot, kā cilvēkam pieklājas.

Tā aizritēja nedēļa pēc nedēļas. Daidzo Tamura pamazām sāka vilkt ārā savu izmesto tīklu un drīz vien nostādīja visus briesmīga fakta priekšā.