Rītdienas nolaupītāji

TIKŠANĀS

1

Cilvēki parasti saceļ brēku par kādu notikumu tad, kad tas nemaz vairs nav aktuāls.

Tā tas bija arī tagad.

Brīnumainā parādība — skaņas pazušana —, kas pēkšņi bija sākusies 4. augustā, pulksten 19 un 12 minūtēs, ilgusi sešdesmit četras stundas un tikpat pēkšņi beigusies 17. augustā, pulksten 11 no rīta, sākumā izraisīja vispārēju izbrīnu, bet pēc tam.. Pēc tam sacēlās troksnis, kas bija apdullinošs šī vārda tiešajā nozīmē.

Uz tiem zemeslodes rajoniem, kur bija novērots šis fenomens, izlidoja ārkārtējas komisijas, kuru sastāvā bija ievērojamākie pasaules zinātnieki. Japānu pārpludināja visu zemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru korespondenti. Prese, radio un televīzija rāvās vai pušu, dienu dienā aprakstīdamas, attēlodamas un izpušķodamas neparasto parādību. Parlamenta sēdes ik dienas ilga līdz vēlai naktij. Interpretācijas bira kā no pārpilnības raga. Atbildes bija tik miglainas, ka deputāti tikai ar grūtībām varēja saskatīt blakus sēdošo sejas. Ļaudis, vēl joprojām satraukti, steidzās cits pie cita ciemos, norunāja tikšanās kafejnīcās un restorānos, pulcējās grupās uz ielām ar vienu vienīgu nolūku — parunāties, pastrīdēties un pašausmi- nāties par šo fenomenu, kas bija parādījies un atkal izgaisis, nomocīdams viņus kā šaušalīgs sapnis. Kādas jaunizceptas sckt.es atbalstītāji izplatīja baumas, ka skaņas pazušana esot bijis brīdinājums no augšienes un viņi ar savām vienīgi patiesajām lūgšanām izglābuši pasauli no šausmīga soda …

Cilvēki, kas trīs dienas bijuši pilnīgi kurli un mēmi, tagad, atguvuši dzirdi un balsi, ārkārtīgi bažījās, ka tikai tas viss neatkārtojas un viņi atkal nenokļūst skaņas vakuumā. Gribējās pārliecināties, ka sarunas biedrs dzird tevi un tu dzirdi viņu, un ļaudis kliedza pilnā balsī. Turklāt vēl katrs briesmīgi plātījās ar rokām — tas bija ieradums, kas radies klusuma periodā.

Jā, vairākas nedēļas japāņi bendēja savas balss saites, runādami tā, it kā uzstātos mēmo auditorijas priekšā, un turklāt vēl piepalīdzēdami ar rokām un kājām. Agrāk mani tautieši lielākoties sarunājās klusi un mierīgi, un pēc tā viņus jau pa gabalu varēja atšķirt no ārzemju tūristiem. Tagad uz ielām troksnis bija divtik liels, pēc nesenā kapa klusuma to it īpaši varēja manīt. Acīmredzot ne jau velti Goemons secināja: «Cik tā Japāna ir trokšņaina zeme!»

Sājā jandāliņā es gandrīz vai sāku ilgoties pēc nesenā klusuma.

Galva man griezās riņķī. Un ne tikai no trokšņa, bet arī… Dažkārt daudz grūtāk ir tad, ja tu visu zini, nekā, ja tu nekā nezini. Liekas, es biju uzvēlis uz saviem kamiešiem pārāk smagu nastu.

Uz darbu es negāju. Es neskuvos, ne soli nespēru ārpus mājas. Sēdēju kaktā un ik pa brīdim iekampu viskiju. Sarīkoju nejēdzīgu scēnu, kad Kisako atnāca pie manis ar vislabāko nodomu — uzkopt dzīvokli un pabarot mani ar siltu ēdienu.

Nezinu, cik dienu pagāja, līdz manī nobrieda lēmums aiziet aprunāties ar mūsu nodaļas priekšnieku. Es beidzot noskuvos un izgāju uz ielas. Sasniedzis mikrorajona tirgu, kas bija pārsegts ar jumtu, man i h'kniiI iešāvās prātā: kāpēc gan vilkties cauri visai pilsētai uz inusu nodaļu? Telefoni taču darbojas.

Sirds man tomēr sāka straujāk pukstēt, kad iemetu desmit jēnu monētu automāta spraudziņā. Bija dzirdami gari stiepti signāli, pēc tam kāda balss atsaucās: «Hallo!»

Jutos kā septītajās debesis!

— Oho! — man nevilšus izspruka. — Darbojas! Redz ko, telefons darbojas … Var pat sarunāties…

— Vai tu esi jucis, vai? — priekšnieks iebrēcās. — Vai neapjēdz, cik dienu jau pagājis kopš tā laika? … Un vispār — kur tu slamsties? Tūlīt ierodies darbā!

— Pilnīgi pareizi — biju sajucis prātā, — tīšām atbildēju mierīgi. — Ja atlaidīsiet no darba, būs pavisam labi. Došos pie mūsu konkurenta, uz elektroapa- rātu kompāniju «Cosmic». Ceru, ka man izdosies noslēgt izdevīgu darījumu. Izklāstīšu viņiem skaņas vakuuma fenomena cēloņus, un viņi man… Es degunu augstu necelšu, droši vien būšu ar mieru vadīt pie viņiem plānu daļu…

Sekoja ilgs klusuma brīdis. Pēc tam mans šefs sasprindzinātā un pēkšņi aizsmakušā balsī ierunājās:

— Pagaidi! … Tu… Nē, vai tu patiešām zini šīs parādības cēloni? Tu nealojies?..

2

Pēc pusotras stundas es sēdēju konferenču zālē pie prezidija galda. Man pretim savas vietas bija ieņēmuši plānu daļas un tehniskās nodaļas vadītāji, firmas direktori, šo nodaļu kuratori un vairāki inženieri.

— Tu pārāk daudz dzer, — mans šefs sapīcis sacīja. — Varbūt iekārtot tevi uz kādu laiciņu, teiksim, mēnesi, psihiatriskajā mazliet paārstēties, ko?

Padomā taču, kurš gan ticēs, ka skaņas vakuuma fenomens ir viena paša cilvēka roku darbs, turklāt, ka vaininieks ir kaut kāds īpatnis, kas atgādina pirmskara laiku «reklāmu nēsātāju».

— Jums mani jāsaprot… — es saķēru ar rokām dūcošo galvu, — šāds secinājums rodas pats no sevis. Tā nav vienkārša sagadīšanās. Tam, ka to izdarījis viņš, pierādījumu netrūkst…

— Kā viņu sauc?

— Goemons.

— Jaunais cilvēk, ja jūs arī turpmāk atļausieties smieties par priekšniecību, varat palikt bez kārtējā algas paaugstinājuma!

— Bet es runāju patiesību! Viņš pats teica, ka viņu tā sauc. Vispār viņš ir ārzemnieks …

— No kādas zemes?

— Nezinu … Vienīgi…

Es aprāvos pusvārdā. Laikam gan nav vērts stāstīt viņiem par saviem minējumiem, citādi var gadīties, ka patiešām iesaka aiziet ilgstošā atvaļinājumā ārstēt sabojātos nervus vai arī, kas zina, atlaiž vēl no darba.

— Nu, labi, pieņemsim, ka viņš izraisījis šo parādību, — mans šefs ieteicās. — Bet kāpēc — vai to tu nevari izskaidrot?

— Viņš… tas ir.. — es noslaucīju aukstos sviedrus, kas man jau bija sākuši tecēt pa pieri. Mani bija sagrābušas šausmas, tāpēc arī mēle pinās. — Viņam nāca miegs, un tad viņš..

— Ko?! — mana šefa seja pārvērtās.

— Jums jāsaprot… Mūsu mikrorajonā ir ļoti trokšņaini… Šoseju būvē, metro rok, dun un dārd, tvaika āmurs un tamlīdzīgi… Un tad vēl es ar savu paziņu sāku strīdēties … Bet viņam nāca miegs … Un tāpēc viņš, lai varētu iemigt, lai viss apklustu, radīja skaņas vakuumu.

Zālē iestājās tik baismīgs klusums, ka, likās, Goemons tieši šajā bridi atkal radījis skaņas vakuumu. Visi sēdēja vaļējām mutēm, gluži kā plānprātiņi. Mana šefa seja pamazām kļuva sarkana.

— Pietiek, mums nav jāklausās tālāk šīs dzērāja pļāpas! — viņš ierēcās. — Vai tu maz vari iedomāties, kādus zaudējumus Japānas ekonomika cietusi šī notikuma dēļ? Desmitiem miljardu jēnu! Cik tur trūka, ka būtu sācies karš!.. Bet tu gribi mums iegalvot, ka pasaule atradās uz katastrofas robežas tikai tāpēc, ka kaut kādam nenormālajam pēkšņi iegribējās pagulēt!..

Es sarāvos melns un maziņš. Šefs pienāca klāt pavisam nopietns un vārda tiešā nozīmē sagrāba mani aiz apkakles.

— Vai tu vēl turpināsi jaukt prātus direkcijai un darīt kaunu savam priekšniekam un visai plānu daļai?! — likās, ka viņš gatavojas pamatīgi sadot man pa ādu.

— Pagaidiet, lūdzu, neuztraucieties! — iejaucās tehniskās nodaļas vadītājs, ļoti nosvērts un labi audzināts cilvēks. — Man šķiet, mums Toda sans jāuzklausa. Kāds tam visam sakars ar dzērāja pļāpām…

— Kā jūs tā varat runāt! Spriediet taču pats, kaut kāds īpatnis, gandrīz vai klaidonis, pēkšņi izraisa skaņas vākumu tik milzīgā teritorijā …

— Gluži pareizi, īpatnis… — tehniskās nodaļas priekšnieks domīgi turpināja. — Bet varbūt pat sava veida ģēnijs. Iepazīstoties ar izgudrojumu un atklājumu vēsturi, reizēm var sastapties ar ļoti interesantiem gadījumiem. Gadās, ka atklājumu izdara nevienam nepazīstams cilvēks. Vai jūs, piemēram, zināt, kas izgudroja bezdrāts telegrāfu?

— Nezinu..

— Var minēt vēl citus piemērus. Mūsu gadsimta pašā sākumā kāds cilvēks izgatavoja kaut ko līdzīgu pirmajam atoma dzinējam.. Divdesmitajos gados nepazīstams ķīmiķis demonstrēja, kā parasts ūdens pārvēršas vistīrākajā benzīnā. Šajā mēģinājumā bija klāt biznesmeņu grupa. Diemžēl tajā pašā dienā izgudrotājs pazuda bez pēdām … Un es jums nepār- stāstu fantastisku romānu saturu, bet gan minu reģistrētus faktus.

— Faktus?! Tas viss ir blēņas, nevis fakti! — iekliedzās direktors, kura pārziņā bija plānu daļa.

— Nesakiet vis tā, — tehniskās nodaļas vadītājs rāmi turpināja. — Pat par atklājumiem, kuriem ir pasaulvēsturiska nozīme, sākumā nereti domā, ka tās ir tikai blēņas. Tas tāpēc, ka jebkurš izgudrotājs ir mazliet jucis. Bet šajā konkrētajā gadījumā es uzdrošinos ieteikt jums kaut vai tikties un parunāties ar šo cilvēku.

— Turklāt… — viens no inženieriem pēc neilgas vilcināšanās piebilda, — ja šim, kā jūs minējāt, Gonbe.. kungam …

— Goemonam, — es, pamazām atkal atguvies, izlaboju.

— Piedodiet, lūdzu, ja šim Goemona kungam pieder ierīce, kas spēj radīt skaņas vakuumu, viņš varētu mums palīdzēt. Patlaban taču pie mums tehniskajā nodaļā izstrādā universāla skaņas slāpētāja projektu …

Abi direktori tūlīt kļuva nopietni.

Universālā skaņas slāpētāja konstruēšanas iespēja teorētiski jau bija pierādīta. Tā kā skaņa rodas no gaisa svārstībām, tad iespējams izraisīt arī citādas, pilnīgi pretējas svārstības — antiviļņus. Antiviļņi un skaņas viļņi sastopoties viens otru iznīcina. Taču teorija nav tas pats, kas prakse. Konstruēt šādu ierīci bija ļoti grūti antiviļņu sarežģītās būtības dēļ. Mūsu tehniskās nodaļas izgatavotais izmēģinājuma paraugs — neliels tranzistoru aparāts, kas apgādāts ar mikrofonu un reproduķtoru — nepavisam vēl nebija universāls. Viļņi nereti ne tikai neiznīcināja viens otru, bet gan saplūda kopā un skaņas stiprums pieauga divkārt. Tiesa, atsevišķi mēģinājumi gan bija sekmīgi, taču vēl vajadzēja daudz piestrādāt, lai skaņas slāpētājs būtu bez trūkumiem.

Ja darbs vainagotos panākumiem, universālā skaņas slāpētāja lietošanas sfēra būtu ārkārtīgi plaša. Grūti pat nosaukt visus labumus, ko dotu šāda ierīce. Miljoniem cilvēku un simtiem tūkstošiem iestāžu sapņo par klusumu. Iedomājieties skolu, kas atrodas divu trīs kilometru attālumā no lidlauka. Ieslēdzot universālo skaņas slāpētāju, lidmašīnu rūkoņu nemaz nedzirdētu, un bērni varētu mierīgi mācīties. Un lielās pilsētas, kuru iedzīvotājiem pastāvīgi sāp galva nerimstošā trokšņa un dūkoņas dēļ? Un tālsatiksmes vilcienu pasažieri, kuriem apnicīgā riteņu klaboņa nekādi neļauj iemigt? Jā, un, beidzot, kurš gan nealkst pēc klusuma savā paša dzīvoklī? Tu vēlies pēc nogurdinošas darba dienas mierīgi palasīt grāmatu vai avīzi, bet istabā brēc radio, spītīgā sievasmāte skatās pa televīziju populāra dziedoņa koncertu, sieva šķindina virtuvē traukus, bērni sacēluši kņadu. Tad nu tu ieslēdz universālo skaņas slāpētāju, un ap tavu atzveltnes krēslu izveidojas neliels skaņas vakuums. Lūdzu, mīļie radiņi, dariet nu katrs, ko vien gribat!

Tātad mūsu firma neatlaidīgi turpināja pilnveidot jauno ierīci. Protams, visi izmēģinājumi notika vislielākajā slepenībā. Šķiet, arī citas firmas nesnauda.

— M-jā… — beidzot ierunājās direktors, kas atbildēja par plānošanu, un jautājoši palūkojās uz klātesošajiem. — Lai notiek, kungi, pamēģināsim noorganizēt tikšanos ar šo oriģinālo personu …

Goemons ieslēgts gaidīja istabā, kurai ieeja bija no konferenču zāles.

Man bija ārkārtīgi jānopūlas, lai atvilktu viņu uz mūsu firmu. Pirmkārt, viņam gribējās ēst, otrkārt, kārot kārojās drīzāk iepazīties ar Tokiju. Es sāku uztraukties jau taksometrā: ja nu viņam pēkšņi ienāk prātā pārvietot pa gaisu automašīnu pavisam uz citu pusi, vairākus desmitus kilometru tālu? … Arī pēc tam, kad es jau piedalījos apspriedē, bet viņš atradās blakus istabā, sēdēju ka uz karstām oglēm. Izstrādāt kādu nedzirdētu numuru viņam taču ir tīrais nieks.

Beidzot es neizturēju un ielūkojos istabā. Goemons pacietīgi gaidīja. Mana sirds pildījās kvēlām pateicības jūtām pret vispārējās nodaļas darbiniekiem — viņi pēc mana lūguma bija pabarojuši Goemonu. Taču, kad uzzināju, ka viņš aprijis divas porcijas plova, trīs porcijas susi, divas bļodiņas rīsa ar ceptām olām, divas porcijas cepta zuša un pēc tam kā parasti uzkodis virsū traukus, es atkal vairs nevarēju rimties savā ādā.

Goemona lielais kārums uz traukiem deva man iespēju noskārst, no kurienes šis viesis ieradies. Tomēr es neuzdrošinājos kādam ieminēties par savām nojautām. Viņam jau nekas: viņš var jebkurā brīdī pazust, bet es būšu iemantojis psihopāta reputāciju. Un tas vēl ir vislabākais variants. Jūs domājat, ka esmu gļēvulis? Es gribētu gan redzēt, kā jūs paši justos manā vietā. Vai varat iztēloties, kas notiktu, ja vienkāršs firmas darbinieks pēkšņi paziņotu, ka viņa ciemiņš, kas atgādina pirmskara gadu reklāmu nēsātāju, īstenībā ir būtne, ko… Uh, taisni šausmas sagrābj, par to iedomājoties!

Nē, šādās reizēs jābūt ārkārtīgi piesardzīgam. Ja tu sāksi stāstīt katram, kurš pagadās ceļā, kaut ko

I.kIii, k «is zināms vienīgi tev, tad tevi tūlīt pieskaitīs pie piala jukušiem. No šāda apzīmogojuma nemaz nav lik viegli tikt vaļā. Piemēram, tu sēdi savā darba vietā, bet aiz tavas muguras sačukstas. Tu ej pa gaiteni — uz tevi rāda ar pirkstiem. No visām pusēm tu dzirdi čukstam: «Paklau, vai tas ir tas pats, kurš nesen sajuka?…» Gluži dabiski, ka tādos apstākļos var sprāgt vai no ādas laukā, sākt aizstāvēt savu taisnību, taču cilvēki to tikai vien gaida: «Redz ko, viņš vēl bļaustās?!» Pēc tam seko pavēle par ilgāku atvaļinājumu «iedragātās nervu sistēmas atjaunošanai un nostiprināšanai». Ceļš uz augšu pa dienesta kāpnēm ir slēgts. Un tad tu vari līdz sava mūža beigām kver- nēt uz viszemākā pakāpiena, no galvas līdz kājām apzīmogots ar tādiem vērtējumiem kā «nelīdzsvarots», «ķerts», «prātā jucis» un tā tālāk. Un neko tu vairāk neiemantosi kā vienīgi atdzisuša rīsa porciju, ko tev pasniegs kāds līdzjūtīgs garāmgājējs. Nē, dzīvojot sabiedrībā un cilvēku sarežģīto attiecību vidē, labāk ir turēt muti un neizteikt oriģinālas domas. Un pats galvenais — nesteigties. Cilvēki necieš, ka viņiem kaut ko uztiepj. Viņus vajag iepriekš pamazām sagatavot, tad viņi iedomāsies, ka paši ir kaut ko atklājuši.

Vārdu sakot, es jau nožēloju to, ko biju izdarījis. Kāds velns mani dīdīja dzērumā izmuldēties par Goe- monu! Taču atkāpties jau bija par vēlu. Tagad to smagumu, kas gūlās uz maniem pleciem, vajadzēja uzvelt firmai, un lieta darīta. Savs labums būs firmai, un arī es varēšu uzelpot.

— Goemon, — es sacīju, apvaldīdams satraukumu, — dosimies pie viņiem, mīļais. Valzivis gaida mūs.

Goemons, kurš pēc sātīgajām pusdienām acīmredzot bija snaudis, izboza savus blenžamos, pabolīja acis gari uz augšu, gan uz leju, pēc tam pašķielēja uz manu pusi.

— Es guļu, sūtu, atpūšos, bet tu atkal cel troksni, — viņš ieņurdējās. — Nekādas kārtības! Laikam vajadzēs vēl vienu reizīti…

Viņš pastiepa roku pēc savas melnās lādītes. Es tikko paguvu viņu atturēt.

— Pagaidi, Goemon, es lūdzu tevi! Ja tu gribi nodemonstrēt savu lādīti, tad lūdzu dari to valzivju klātbūtnē.

— Valzivis? — Goemona nāsis iepletās, un likās, ka viņš pūlas saostīt kādu īpašu smaku. — Muskusa?

— Kāds tam sakars ar muskusu?

— Nu, kā dziesmā dzied: «Mana mīļā valzivs, mīļā muskusa valzivs…»

— Tad nē jau, es runāju par direkcijas padomes locekļiem.

— Locekļi?… Nu labi, iesim pie tavām valzivīm, ja jau tās mūs gaida.

Goemons, skaļi klaudzinādams getas, iesoļoja konferenču zālē un devās tieši pie cilvēkiem, kuri viņu gaidīja. Es metos viņam pakaļ, taču — ak vai! — nokavēju kādu pussekundi. Goemons sagrāba tehniskās nodaļas direktora zodu un parāva to uz augšu.

— Tu teici — valzivs, — Goemons pablenza uz manu pusi, — bet kur tad ir žaunas? Vai varbūt valzivīm nav žaunu?

— Goemon, ko tu dari?! — es šļupstēju, stostīdamies un drebēdams kā vēja purināta koka lapiņa. — Tu neesi mani sapratis! Valzivs — tas ir ievērojams cilvēks, tā pie mums mēdz teikt..

— Ahā… — Goemons, acīmredzot nožēlodams savu rīcību, palaida vaļā direktora zodu. — Ei, mans kungs, ievērojamais cilvēk, tu varbūt piederi pie imperatoru sugas?

Direktors, kura pārziņā bija plānošana, trīcēdams un kļūdams vai zils aiz sašutuma, uzrausās kājās. Mūsu firmā ikviens zināja, cik dziļi viņš ciena imperatora ģimeni.

— Toda kun! — šis imperatoram uzticamais ierēdnis man uzbļāva. — Kā viņš uzdrošinās! Lai kas viņš arī būtu — vai nu ir ārzemnieks, vai nav — neatļaušu viņam noniecināt tik cildenu un gaišu vārdu! Negribētos domāt, ka jūs šo cilvēku esat speciāli atvedis šurp, lai paņirgātos par mums.

— Goemon! — es čukstēju un jutu, ka mana miesa pārklājas ar aukstiem sviedriem. — Goemon, cik reižu es tevi neesmu lūdzis izteikties pieklājīgāki Tu, protams, lieliski runā japāniski, taču… saproti, mūsu valodā ir dažas nianses … Vispār, tu visu esi sajaucis …, tas ir, es … nē, tas ir, es … nē, tas ir, tu… Imperators nav valzivs, tas ir, valzivs nav imperators … Tpū, velns parāvis! … Es gribu sacīt, ka valzivju jeb ievērojamu cilvēku ir daudz, bet imperators ir tikai viens. Imperators, tas ir… tas ir Japānas simbols, tas ir … monarhs … Viņa vārdu nedrīkst tik vienkārši nozākāt… Ja tomēr piemini viņu, tad saki vēl arī «gaišais», «dižais» vai ko citu tamlīdzīgu..

— Ko tu man plijies, mācies, bāzies virsū? — Goemons īgni norūca. — Tamlīdzīgu, tamlīdzīgu… Gaišais, dižais… Bet vai nederētu «milzīgais», «treknais», «dūšīgais»? Mon… mon… monarhs… monopols … Nu es saprotu! Jums ir daudz šo… dūšīgo, trekno impēriju, monopolu — Micui, Micu bisi…

Es sāku žagoties. Viens no inženieriem iesprauslā- jās. Direktors, kas pārzināja plānošanu, kļuva zils kā astmatiķis, kam trūkst elpas. Viņš vairs nerunāja, bet tikai šņāca:

— To-d-d-a-k-k-u-n-n! K-k-ā-ā uz-dr-r-ošinā- ties vi-ņam to atļaut?! Arā! Pro-jām!