Rītdienas nolaupītāji

LIKUMS PAR VALSTS NOSLĒPUMU SARGĀŠANU

1

Tiklīdz dzird sakām «Parlamenta Budžeta komisija», ikviens droši vien atceras skandālu, kas izcēlās pirms vairākiem gadiem. Toreiz daži opozīcijas partijas deputāti, darbodamies Budžeta komisijā, atklāja valdības mahinācijas, kuras tā maskēja ar slepeniem pētījumiem aizsardzības jomā. Pēc šī sensacionālā notikuma Budžeta komisija iemantoja lielu popularitāti.

Kāda rakstura bijuši šie aizdomīgie pētījumi, kas tika apzīmēti ar nosaukumu «Projekts SIDR», tas tā arī palika nenoskaidrots. Lietu nodeva izskatīšanai nelielam komisijas sastāvam, un tur to pamazām apraka. Tomēr Budžeta komisija, panākumu iedvesmota, kopš tā laika sagādāja valdībai ne mazums raižu. Komisija pat ieguva jaunu apzīmējumu — «Budžeta komisija — valdības bieds».

Kā jau izriet no paša nosaukuma, komisijas tiešajos pienākumos ietilpst valsts budžeta izskatīšana, bez tam tā apspriež valdības vispārējo politiku. Šādas apspriedes dēvē — «Interpelācijas par vispārējiem jautājumiem». Valdības pastāvēšana vai izputēšana ir atkarīga no tā, vai komisija apstiprina vai neapstiprina valsts budžetu, tāpēc komisijas sastāvā ietilpst gan valdošās, gan arī opozīcijas partijas «visizmeklētākie» deputāti. Reizēm šīs bargās komisijas priekšā nākas atbildēt arī ministru kabineta locekļiem un pat pašam premjeram.

Šajā sesijā, kad Budžeta komisijā apsprieda valdības vispārējo politiku, pēc opozīcijas partijas deputātu ierosinājuma bija nolemts izskatīt tā saucamo Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu. Nekādas lielās kaislības šajā sakarā neiedegās, tomēr sākās debates, un jautājums joprojām palika dienas kārtībā.

Tas notika tāpēc, ka valdība bija nodomājusi paplašināt «Likuma par valsts noslēpumu sargāšanu» darbības sfēru, attiecinot šo likumu uz visām iestādēm un organizācijām. Iegansts šādai rīcībai bija Japānas un ASV drošības līgums ar visām no tā izrietošajām sekām: Japānas apbruņojuma modernizēšana, piegādājot tai raķetes, arvien ciešāka militārā sadarbība ar Savienotajām Valstīm un tā joprojām.

Valdība gatavojās izmantot šo likumu kā spēcīgu kontroles līdzekli, kas nedotu nevienam iespēju atkārtoti «atklāt noslēpumu», kā tas bija noticis ar «Projektu SIDR», patiesību sakot, gatavojās pieņemt likumu, kas būtībā neko daudz neatšķirtos no bēdīgi slavenā «Likuma par militāru noslēpumu sargāšanu». Praktiski šāda likuma pieņemšana radītu nepārvaramu barjeru starp jebkuru valdības nodomu un sabiedrību. Neaprobežotu varu valstī iegūtu augstākie valsts ierēdņi, kuri, aizbildinoties ar to, ka «jātur slepenībā noslēpums, kam ir liela nozīme valsts aizsardzībā», iegūtu tiesības neļaut nevienam zinātniekam vai korespondentam iepazīties ar šo vai citu projektu. Tādējādi tauta varētu tikt ierauta jebkurā avantūrā.

Līdz pat pēdējam laikam šo likumu attiecināja tikai uz militārpersonām. Ja «personas, kurām sakarā ar ieņemamo amatu ir pieejami aizsardzības rakstura valsts noslēpumi…», nejauši atklāja šos noslēpumus nepiederošai personai, tad tās tika sodītas ar cietumsodu līdz diviem gadiem vai arī naudas sodu līdz piecdesmit tūkstošiem jēnu. Tagad šo likumu gatavojās pārskatīt, panākt, lai tas būtu vēl bargāks, un attiecināt to uz visiem.

Kas gan notiks, ja likums stāsies spēkā? Tad mūsdienu Japāna droši vien kļūs līdzīga pirmskara Japānai … Tiklīdz uzkāpsi ar fotoaparātu uz kaut kāda mazītiņa pauguriņa, tevi tūlīt arestēs… Nāk prātā, ka pirms kara visur rēgojās uzraksti: «Nocietināts rajons. Fotografēt aizliegts.»

Un tas vēl nebija visbriesmīgākais.

Toreiz valdība un japāņu militāristi, tāpat kā tagad, aizbildinādamies ar «aizsardzības rakstura noslēpumu» sargāšanu, pastrādāja visādus noziegumus un tikai pēc notikušā paziņoja par to tautai.

Cik labi, ka es neesmu kara ministrs un nekad arī nebūšu. Kisako vērīgajām acīm tik un tā nepaliktu nepamanīts neviens mans noslēpums, lai arī tam būtu trīskārt aizsardzības raksturs. Nē, labāk jau nu vispār nesapīties ar noslēpumiem! Bet, lūk, ierēdņi, militāristi un sievietes vienkārši dievina visādus noslēpumus. Jo lielāks noslēpums, jo labāk. Taču visi tie, kam var kaut kas tamlīdzīgs patikt, ir nožēlojami ļautiņi. Krietnam cilvēkam nekas nav slēpjams… Bet, ja vajag izmānīt kukuli, saraust svešu naudu, izraisīt karu vai arī uzlikt ragus mīlošam vīram, tad jau nu bez slepenas rīcības neiztiksi…

Atgriezīsimies tomēr pie iepriekš minētā likuma. Kad likums pieņemts, valdība var rīkoties, kā vien tai tīk, bet visiem pārējiem tas sagādā vienīgi raizes.

Kara laikā no tautas slēpa mūsu karaspēka zvērības, ārvalstu reakciju pret japāņu militāristu izlēcieniem, kā arī sakāvi frontēs. Tauta zināja tikai vienu lozungu: «Banzai armija!», jo «…vainojams tikai pretinieks, Japāna turpina savu uzvaras gājienu, uzvara sekos uzvarai, drīz ienaidnieks būs galīgi iznīcināts …». Man šķiet, ka amerikāņu tauta patlaban ir tādā pašā «svētā» neziņā par patieso stāvokli Dienvidaustrumu Āzijā. Lūk, kā tas viss ir!

Par to, ka eksistē projekts, kas paredz pārskatīt «Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu», opozīcija uzzināja tikai neilgi pirms parlamenta sesijas sākuma un tūlīt nolēma ierosināt šī jautājuma apspriešanu. Taču precīzu pierādījumu tam nebija, un parlamenta aprindās jau bažījās, ka šajā sesijā opozīcijas «bumba» tā arī nesprāgs.

Sprādziens tomēr notika. Un nevis kaut kur, bet tieši Budžeta komisijā, un šo «bumbu» tur iesvieda — pavisam negaidīti! — šīs komisijas loceklis, valdošās partijas deputāts, tieši tajā pašā dienā, kad Sevišķā uzraudzības komisija sāka izskatīt lietu par nederīgajiem šāviņiem un raķetēm, kuras nebija pacēlušās gaisā…

2

Deputāts, kurš bija iesniedzis Budžeta komisijai jautājumu par projektu, kas paredz pārskatīt «Likumu par valsts noslēpumu sargāšanu», piederēja pie valdošās partijas galēji labējā novirziena un bija pazīstams ar saviem vairāk nekā oriģinālajiem spriedumiem. Sis večuks, visekstrēmākais no ekstrēmistiem, bija savdabīgs, «no bara atšķīries vilks», par kuru šausminājās pat pārējo vilku bars. Viņa neprātīgie priekšlikumi, viņa nepieklājīgi kareivīgās replikas labējo spārnu pastāvīgi nostādīja neveiklā situācijā. Viņu pat, liekas, gribēja izslēgt no partijas, taču tas tomēr netika izdarīts, jo ņēma vērā viņa lielo partijas un deputāta stāžu. Turklāt viņš bija ļoti bagāts, prata ietekmēt partijas līderus, un viņam bija arī politiski sakari ārpus parlamenta. Valdošās partijas deputāti, gados jaunāki politiķi, dēvēja viņu par «ļaundabīgu audzēju partijas miesā, kurš kavē šūnu atjaunošanos». Un patiešām ministru kabineta locekļi pēc viņa kārtējiem izlēcieniem ne vienreiz vien saķēra galvas. Korespondenti šo amizanto vecīti bija pat iemīļojuši un to vien gaidīja, lai viņš biežāk izstrādātu kādu numuru, tad lasītājiem būtu par ko uzjautrināties! Vārdu sakot, viņš bija kašķīgs vecis, kas muldēja visu, kas vien ienāca prātā. Viņš ar tikpat lielu entuziasmu gan klāja vaļā patiesību, gan pļāpāja galīgas muļķības. Citi viņu par to cienīja, citi nicināja. Taču pēdējā laikā, kad ministri un partijas līderi bija izdarījuši uz viņu spiedienu, viņš bija mazliet pierimis. Pacietības mērs bija pilns pēc viņa pēdējā izlēciena. Kad apsprieda jautājumu, vai «Japānas impērijas dibināšanas dienas» svinēšana ir likumīga, viņš bija sniedzis šādu paziņojumu: «Es pats personīgi ar laika mašīnu devos pagātnē, lai… paskatītos, kas noticis pirms divi tūkstoši seši simti trīsdesmit gadiem, un pats savām acīm redzēju, kā vienpadsmitajā februārī imperators Dzimmu uzkāpa tronī…» Visi skaļi iesmējās, bet vecītim vēlāk izteica stingru aizrādījumu.

Un tieši šis vecītis, kurš nezin kāpēc bija ievēlēts par Budžeta komisijas locekli, pēkšņi iesniedza inter- pelāciju sakarā ar projektu, kas paredz izmaiņas «Likumā par valsts noslēpumu sargāšanu».

Sākumā vēl nekas īpašs nenotika. Viņa runas ievaddaļa drīzāk liecināja par to, ka viņš atbalsta jauno likumprojektu.

— «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» pamatīgi jāpārskata, — vecītis iesāka spalgā, ķērcošā hroniska smēķētāja balsī. — Patlaban Japānā valsts noslēpumi, vienalga, vai nu tie būtu militāri vai arī diplomātiski, ir tikai šķietami noslēpumi. Tie ir pieejami jebkuram. Neviens pat nedomā tos sargāt. Atļaujiet jautāt, — kā šādu stāvokli vērtē premjerministrs?

— Es ļoti nožēloju, ka tas tā ir, — premjerministrs nomurkšķēja, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīgā oratora.

— Sevišķi… sevišķi… — vecītim uznāca astma- tiska klepus lēkme, — nepieļaujami ir tas, ka citiem kļūst zināmi Aizsardzības pārvaldes noslēpumi. Šis fakts, kungi, liek nodrebēt aiz šausmām! Manā rīcībā ir informācija, ka viss, kas notiek aiz Aizsardzības pārvaldes sienām, tūlīt kļūst zināms kādai ārvalstij. Interesanti, ko par šo jautājumu domā Aizsardzības pārvaldes priekšnieks?

— Aizsardzības pārvaldes noslēpumus aizsargā «Likums par militāra rakstura noslēpumiem». Protams, mēs novērojam, ka viens otrs nenozīmīgs fakts kļuvis zināms citiem, bet pēc tam darījām visu iespējamo, lai tamlīdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos. Taču jūs apgalvojat, deputāta kungs, ka Aizsardzības pārvaldes slepenās ziņas it kā regulāri nonākot kādas ārvalsts rokās. Esmu ārkārtīgi pārsteigts, jo kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi! Ja jums ir pierādījumi, es jūs lūgtu nekavējoties iesniegt tos parlamentam.

— Ko?! Kā?! Jūs pirmo reizi dzirdat, ka jums padotās pārvaldes slepenās ziņas regulāri nonāk spiegu rokās? — vecītis nikni pablenza uz pārvaldes priekšnieka pusi. — Un pēc visa tā jums vēl pietiek drosmes palikt savā postenī?!

Aizsardzības pārvaldes priekšnieks apjuka. Atmosfēra zālē tūlīt kļuva saspringta.

— Piedodiet, kad noticis tas, par ko jūs runājat? Vai nesen?

— Kad? Kopš tās dienas, kad tika izveidota Japānas Aizsardzības pārvalde, visi tās noslēpumi platā straumē aizplūda uz kādu ārvalsti. Un plūst projām vēl šobaltdien!

— Es atkārtoju: pirmo reizi dzirdu par to. Ja tas viss patiešām ir tā, kā jūs atļaujaties apgalvot, tad stāvoklis ir ārkārtīgi nopietns. Man tikai gribētos zināt, kādā veidā notiek Aizsardzības pārvaldes noslēpumu izpaušana?

— Kādā veidā… — vecītis dzēlīgi ieķiķinājās. — To jau pat katrs bērns zina! Man jums jāsaka, ka tam ir tikai viens veids — slepenās ziņas tiek nodotas no vienām rokām otrās, no Japānas Aizsardzības pārvaldes rokām Amerikas Savienoto Valstu rokās.

Zālē visi atkal sāka smieties.

Pat pārvaldes priekšnieks nevarēja atturēties ne- pasmlnējis.

— Es ceru, jums ir zināms, ka mums ar Ameriku noslēgts drošības līgums. Turklāt saskaņā ar vienošanos par militāro palīdzību amerikāņi mums piegādā ieročus. Un vēl augstākais pašaizsardzības spēku komandējošais sastāvs tiek apmācīts Amerikā. Vārdu sakot, Japānu ar Savienotajām Valstīm saista militāra savienība.

— Vai tiešām? Militāra savienība? — vecītis tēloja patiesu izbrīnu. — Ai, ai, ai, pirmo reizi dzirdu, ka valsts uztic sabiedrotajam visus savus kara noslēpumus. Varbūt jums pasaules vēsturē zināms vēl kāds līdzīgs piemērs? Es tādus piemērus nezinu. Pazemīgi lūdzu, apgaismojiet mani, ja jau esmu tik neizglītots.

— Redziet, ilgtermiņa līguma projektā paredzēts, ka mēs savas robežas aizsargāsim paši, taču pagaidām vēl neesam sasnieguši attiecīgu līmeni, un mums gribot negribot jāpieņem amerikāņu armijas palīdzība, it īpaši vēl tāpēc, ka zinām, kāds stāvoklis izveidojies Tālajos Austrumos. Tātad nemaz nav jābrīnās, kāpēc mēs patlaban tik cieši sadarbojamies ar Savienotajām Valstīm aizsardzības jautājumos.

— Bet vai mēs varam samierināties ar to, ka paļaujamies tikai uz rungu svešinieka rokās? Tas taču ir vienkārši neciešami — Aizsardzības pārvalde visu laiku aizkustināta noraugās, kā amerikāņu tēvocītis rotaļādamies vicina savu vareno bozi. Iznāk tā: ņem visu, ko vien vēlies, tikai ja būs vajadzīgs, nāc palīgā kauties! Nē, kungi, mēs veltīgi apvainojam mūsu jaunatni, ka tā ir amerikanizējusies. Nevis jaunieši, kas dauzās apkārt pa krogiem, bet gan Aizsardzības pārvaldes virsotni pārņēmis apgādājamo noskaņojums. Ai, cik jauki: augstākie virsnieki uzturamu draugaļu lomās! …

Vārds «draugaļa» izraisīja vētrainu protestu, un oratoram nācās to atsaukt. Tomēr tas viņu nemaz neapmulsināja, un viņš turpināja:

— Pietiek kaut vai pavirši iepazīties ar «Aizsardzības projektu», par kuru gluži nejauši pirms dažiem gadiem uzzināja sabiedrība, lai pārliecinātos, ka ārkārtējos apstākļos visa Japānas teritorija pārvērtīsies par Amerikas Savienoto Valstu kara bāzi, tajā izvietos amerikāņu kodolieročus, bet japāņu pašaizsardzības spēki tiks pakļauti amerikāņu armijas pavēlniecībai. Vai to var saukt par «Japānas aizsardzības projektu»? Nav nekādu šaubu, ka tas ir amerikāņu projekts, kas paredz izmantot Japānu kā kara poligonu. Es, protams, nezinu, varbūt šādas absurdas idejas izperinājuši mūsu pašu militāristi aiz mīlestības pret amerikāņu tēvocīti, bet vai jums nešķiet, ka šāda rīcība drīzāk raksturīga ielas meitām, kas vienmēr gatavas pakalpot katram bosam. Jebkuram cilvēkam ar veselu saprātu ir skaidra vienkārša patiesība: ikvienai valstij pirmām kārtām jāievēro pašai savas intereses. Tātad, lai kā arī mēs koķetētu ar savu aizokeāna partneri, lai arī cik laipnus skatienus tam veltītu, pirmajā izdevīgajā brīdī mums bikses nokritīs bez mūsu pašu palīdzības. Vēl vairāk, — aizsardzības projekts, kas paredz ievērot tikai amerikāņu intereses, pat nedos mums iespēju saglabāt neitralitāti, ja tas būs nepieciešams. Un jūs vēl uzdrošināties nosaukt šādu nelietību par «Japānas aizsardzības projektu»?! Mūsu tēvzemes drošības labā es aicinu nekavējoties anulēt Japānas un ASV drošī' bas līgumu!

Komisijas locekļu — valdošās partijas pārstāvju — vidū sacēlās neaprakstāms troksnis.

Vēl pirms minūtes neviens pat iedomāties nevarēja, ka Japānas un ASV līgumam uzbruks Budžeta komisijas sēdē, turklāt vēl valdošās partijas deputāts.

Opozicionāri apmierināti smīkņāja, bet premjerministram bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš nupat būtu norijis mutē ielidojušu mēslu mušu. Aizsardzības pārvaldes priekšnieks aizkaitināts sacīja:

— Pieņemu jūsu izteikumus zināšanai, taču atļaujos pievērst oratora uzmanību tam, ka šiem izteikumiem nav nekāda sakara ar apspriežamo jautājumu.

— Nav nekāda sakara? Tādā gadījumā atļaujiet man paziņot, lūk, ko. Cik atceros, tad patlaban spēkā esošais «Likums par aizsardzības rakstura noslēpumu sargāšanu» tika pieņemts pēc amerikāņu puses rekomendācijas tieši tajā laikā, kad Japāna saskaņā ar Japānas un ASV vienošanos par militāro palīdzību sāka saņemt ieročus, galvenokārt raķetes. Citiem vārdiem sakot, šis likums tika pieņemts, lai neviens neatklātu šo ieroču noslēpumus. Vai es izsakos pareizi?

— Vispār… pareizi.

— Tātad šis likums neparedz rūpēties par to, lai Japānas valsts noslēpumi nekļūtu zināmi mūsu amerikāņu partnerim!

— Kā jau paskaidroju, Japānas aizsardzība saskaņā ar Japānas un ASV drošības līgumu tiek cieši saistīta ar amerikāņu aizsardzības sistēmu Tālajos Austrumos… — pārvaldes priekšnieks pēkšņi sastomījās, acīmredzot atcerējies, ka par Japānas un ASV attiecībām pieņemts izteikties daudz miglaināk. — Ē-ē, vārdu sakot… Mēs pagaidām vēl daudzējādā ziņā esam atkarīgi no Amerikas, it īpaši, ja ir runa par modernajiem ieročiem un tātad arī par kopīgas aizsardzības sistēmas radīšanu.

— Bet tam taču nav nekāda sakara ar apspriežamo jautājumu! — vecītis iesaucās, atklāti zobodamies par Aizsardzības pārvaldes priekšnieku. — Es jau jums jautāju, vai tiek kaut kas darīts, lai amerikāņu pusei nekļūtu zināmi Japānas militārie noslēpumi, it īpaši militāra rakstura pētniecības darbu slepenie dati?

— Es atkārtoju vēlreiz: gandrīz visu veidu ieročus un kara tehniku mēs saņemam no amerikāņiem, tāpēc nav nekādas vajadzības sargāt no viņiem viņu pašu noslēpumus.

— Nu, padomā tikai, cik aizkustinoša alianse! — vecītis zobgalīgi novilka. — Un droši vien amerikāņu armija ir informēta arī par darbiem Aizsardzības pārvaldes pētniecības centrā. Ir dzirdētas baumas, ka šajā centrā iekārtojušies Japānā izvietoto ASV bruņoto spēku pastāvīgie pārstāvji.

— Šādām baumām nav nekāda pamata, — ne visai pārliecināts par saviem vārdiem, atbildēja pārvaldes priekšnieks.

— Ko jūs runājat! Jūsu apgalvojumam gan nav nekāda pamata, — vecītis atkal tikpat strupi kā iepriekš atcirta Aizsardzības pārvaldes priekšniekam. — Manā rīcībā ir fakti, ka Japānā darbojas amerikāņu slepenā dienesta speciāla nodaļa, kas vāc informāciju par jaunākajiem militāras nozīmes izstrādājumiem, kurus ražo Japānas civilās rūpniecības uzņēmumos.

— Es par šādiem faktiem neko nezinu, turklāt neesmu kompetents civilās rūpniecības jautājumos.

— Nu, redziet… — vecītis dziļi ievilka plaušās gaisu un ieķērcās savā visiem jau pazīstamajā hroniska smēķētāja piesmakušajā balsī. — Pastāvot pašreizējai valsts noslēpumu sargāšanas sistēmai, Amerika tajā var lasīt mūsu noslēpumus kā atvērtā grāmatā! Es jautāju — ko jūs iesāksiet tad, ja mūsu zemē tiks izdarīts atklājums, kas var izšķiroši ietekmēt Japānas aizsardzības sistēmu, Japānas nākotni, Japānas un visas pasaules likteņus, un kā jūs nosargāsiet to no amerikāņiem? Vai jūs sēdēsiet, rokas klēpī salicis, un mierīgi noraudzīsieties, kā Amerika, izmantojot šo — es atkārtoju, izšķirošo! — izgudrojumu, pastiprina savu jau tā milzīgo kara potenciālu? Un ja nu mēs tiksim ierauti karā pret Savienotajām Valstīm, ko tad?

Komisijas locekļi, kuri jau bija it kā sarosījušies pēc vecīša asajiem vārdiem par militāra rakstura noslēpumu izpaušanu, kā arī pēc viņa uzbrukumiem Japānas un ASV līgumam, tagad pat nedaudz apjuka: paskat tikai, uz kuru pusi viņš velk!

Klātesošo vidū sākās sačukstēšanās — ikviens vēlējās izprast, ko runātājs īsti grib.

Aizsardzības pārvaldes priekšnieks, tikpat apmulsis kā visi pārējie, nomurmināja:

— Es ne visai labi izprotu jautājuma būtību …

— Ļoti žēl, ka neizprotat! — vecītis skaļi nokrek- šķējās. — Es jautāju pietiekami skaidri: vai «Likums par valsts noslēpumu sargāšanu» tā pašreizējā interpretācijā var dot mums garantiju, ka Amerika neko neuzzinās par mūsu aizsardzības pasākumiem un iespējamiem militārajiem izgudrojumiem?

— Protams, ka var! Aizsardzības pārvalde uzskata par savu svētāko pienākumu nodrošināt valsts aizsardzību, tātad arī panākt to, lai netiktu izpausti militāra rakstura noslēpumi.

— Un jūs darbojaties Japānas interesēs?

— Dīvains jautājums! Pēc manām domām, par to neviens nešaubās.

— Pēc manām domām, turpretī, — vecītis pārlaida skatienu klātesošajiem, — aizsardzības jautājumos Japāna pārāk paļaujas uz citu palīdzību. Tās valdnieki jau no senseniem laikiem nav uzticējušies savai tautai, nekad nav prasījuši tai padomu, nav mobilizējuši visus tautas prātus un pieredzi mūsu zemes aizsardzībai. Un arī tagad mūsu valdība uzskata par labāku vitāli svarīgas problēmas risināt slepšus un ar birokrātiskiem paņēmieniem. Nav jābrīnās, ka tauta kļuvusi vienaldzīga pret savas dzimtenes aizsardzību. Bet vai to var vainot par šo vienaldzību? … Vainīgi ir valdnieki, kas ignorējuši un joprojām ignorē tautas gribu. Miers un draudzība, — lūk, uz ko jādibina mūsu dārgās Japānas aizstāvēšana, lūk, kam jābūt valdības izveidotās aizsardzības sistēmas pamatā.

Komisijas priekšsēdētājs, atklāti pauzdams savu neapmierinātību, pieprasīja, lai orators nenovirzās no galvenās tēmas.

Vecītis teatrāli paklanījās priekšsēdētājam un turpināja savā griezīgajā balsī:

— Es vēlreiz griežos ar jautājumu pie Aizsardzības pārvaldes priekšnieka kunga. Ja nu japāņu tauta izgudros kaut ko tādu, kas spētu ne tikai ietekmēt valsts aizsardzības sistēmu, bet arī pašos pamatos izmainīt starptautisko stāvokli, vēl vairāk, — kaut ko tādu, kas pārvilktu svītru visai pasaules vēsturei un piespiestu sākt rakstīt to no jauna, — vai tādā gadījumā Aizsardzības pārvalde ir gatava, stingri ievērojot Japānas aizsardzības intereses, nosargāt no jebkuras ārvalsts tīkojumiem šādu izgudrojumu, kas faktiski būtu «jauna veida ierocis»?

— Ja patiešām rastos tāds izgudrojums, kas spētu, kā jums labpatikas apgalvot, apgriezt otrādi visu pasauli, tad arī, iespējams, mūsu aizsardzības politikas principi tiktu pārskatīti. Skaidrāku atbildi uz jūsu ne visai skaidro, absolūti hipotētisko jautājumu es nevaru dot.

— Tas nebija hipotētisks, bet jau zināmā mērā reāls jautājums, — vecītis svinīgi pavēstīja, iesāņus pagriezdamies pret klātesošajiem un it kā pievērsdamies tautai, kas, nevienam neredzama, šeit varētu būt sapulcējusies. — Tieši tāds izgudrojums, kas spēj apgriezt otrādi visu pasauli, patlaban dzimst mūsu tautā. Un ļaudis, kuri zina par šo izgudrojumu, kuri izprot tā pasaulvēsturisko nozīmi…

Kad vecītis savā runā nokļuva līdz šai vietai, viņa balsi pārmāca arvien pieaugoša dūkoņa. Komisijas locekļi sarunājās, izmeta replikas, kliedza.

— Nemelsiet niekus! …

— Diezgan, pietiek! …

— Izsakieties skaidrāk! …

Lai gan priekšsēdētājs varonīgi pūlējās klātesošos apklusināt, troksnis aizvien pieauga.

— Tas ir absurds! Tāda izgudrojuma nav un nevar ari būt! — Aizsardzības pārvaldes priekšnieks pilnā rīklē bļāva mikrofonā.

Arī vecītis nespēja pārkliegt briesmīgo troksni visapkārt, lai gan viņš ķērca no visa spēka.

— Piemēram, tajā laikā … manevri… Aizsardzības … spēku … liels … dzums …

— Nē… nav zināms … kādos …

— Bet… irms… āžiem… ēnešiem … skaņas … kuums… arī… auns … rocis..

Kad tika izrunāti vārdi «skaņas vakuums», troksnis zālē sasniedza apogeju. Likās, ka visiem tūlīt tūlīt pārplīsīs bungādiņās.

Un pēkšņi dūkoņa izbeidzās. Norima vienā acumirklī, tikpat momentāni kā nodziest gaisma, kad spuldzītē pārdedzis kvēldiegs.

Taču pagāja dažas sekundes, un neviens to vēl nepamanīja.

Bet tad kāds neizpratnē papurināja galvu, pamēģināja iztīrīt ausis. Pēc tam to darīja vēl viens un vēl viens, un vēl… Pēc minūtes visu sejās atspoguļojās ārkārtīgs izbrīns. Parlamenta zāles robežās atkārtojās tā pati aina, ko pirms dažiem mēnešiem varēja vērot Japānas pilsētu ielās: rokas paceltas pret debesīm, mutes atveras un aizveras, neizdvesdamas ne skaņas, sejas no lielas piepūles piesarkušas, acīs lasāmas šausmas. Visas skaņas bija pazudušas, palicis tikai absolūts klusums, kas sāpīgi zvanīja ausīs.

Atkārtojās «skaņas vakuuma» fenomens.

Taču šoreiz parādība ilga tikai apmēram piecas minūtes.

Skaņa atjaunojās tikpat pēkšņi, kā tā bija pazudusi. Visiem ausis kaut kas iedžinkstējās.

Klātesošie šajās minūtēs bija kļuvuši pavisam rāmi, tie izskatījās, kā ar aukstu ūdeni aplieti.

— Kungi! — no jauna ieskanējās vecīša ķērkstošā balss. — Jūs nupat jau otrreiz bijāt liecinieki «skaņas vakuma» fenomenam! Šai parādībai bija gluži tāds pats raksturs kā tai, ar kuru sastapāmies pirms dažiem mēnešiem. Varu jums paskaidrot: patlaban kāds japāņu civilās rūpniecības uzņēmums ražo ierīci, kas spēj izraisīt šo parādību. Ja vēlaties, uzskatiet to par mūsu jauno ieroci!

Vecītis izstiepa rokas, lai apklusinātu komisijas locekļus, kas jau atkal bija sākuši uztraukties, un, vēl vairāk paaugstinājis balsi, kliedza:

— Es turpinu! «Skaņas vakuums» ir tikai viena no jaunā izgudrojuma izpausmēm. Ceru, ka Aizsardzības pārvaldes priekšnieka rīcībā ir pietiekami pilnīga informācija par nesenajiem pašaizsardzības spēku manevriem, kad šāviņi nesprāga un raķetes nespēja pacelties gaisā? Nu redziet, tā ir otra šī izgudrojuma izpausme…

Atstājis parlamenta zāli, kur turpinājās galīgi apjukušās Budžeta komisijas sēde, es izgāju uz ielas ievilkt plaušās svaigu gaisu. Nevarētu teikt, ka mans garastāvoklis būtu slikts, taču mazliet nomākts gan es jutos.

Ārpus parlamenta sienām elpot kļuva vieglāk. Virs galvas pletās bāli zaļganas pavasara debesis, pie kurām nemanīja neviena mākonīša. Zeltainie saules stari maigi glāstīja mani, es pagriezu tiem pretim savu seju, un tie kā silta ūdens straumīte pārskrēja manam zodam.

Iela no parlamenta vārtiem līdz pat Mijakedzaka kalnam grima vieglā dūmakā. Man garām gāja greznās pavasarīgās drānās ģērbušies mīlētāju pārīši.

Es jūsmoju par līksmo ielas ainavu, kuru nekas neapēnoja, un man pēkšņi sāka likties, ka tas viss, ko biju redzējis parlamentā, aiz tā apkvēpušajām akmens sienām, ir tikai pretīga un nožēlojama parodija par īsto dzīvi.

Man kļuva ļoti skumji. Gaišā pavasara diena tagad jau vairs nespēja mani iepriecināt.

— U-ū!

Es atskatījos. Pašā ietves malā piebremzēja slaida, eleganta ārzemju firmas mašīna.

Pie stūres — kādas šausmas! — atradās Kisako, kas rūpīgi sakārtotos matus bija apsējusi ar vieglas drānas lakatiņu un priecīgi man uzsmaidīja. Līdzās viņai sēdēja drūmais tips — šoferis un Tamuras miesassargs. Bet pats Daidzo Tamura un Goemons bija iekārtojušies uz aizmugures sēdekļa.

— Kāpiet mašīnā, Toda! Nu, kas notiek parlamentā? — Tamuras balss skanēja līksmi.

— Apmēram tas, uz ko jūs droši vien cerējāt…

Uzrunādams viņu, es nekad uzvārdam nepievienoju cieņu apliecinošo vārdiņu «sensej», bet gan sacīju vienkārši «Tamura san» vai aprobežojos vienīgi ar vietniekvārdu «jūs».

— Sakiet, kā jums izdevās radīt skaņas vakuumu tajā laikā, kad notika Budžeta komisijas sēde? Vai jūs varbūt pa radio uzturējāt sakarus ar parlamentu?

Pametis skatienu uz Goemona pusi, Tamura vēlīgi un uzsvērti skaļi iesmējās, kā jau tas pieklājās plaša mēroga darbonim:

— Tas viss ir Goemona senseja nopelns. Šādos gadījumos es vienmēr paļaujos uz viņu.

— Un ko jūs tālāk domājat uzsākt? — Es nikni paskatījos uz Goemonu. Viņš savam ākstīgajam apģērbam bija pievienojis, jaunu aksesuāru: divus aiz katliņa lentes aizbāztus baltus karodziņus ar saules attēlu vidū. Šis dumiķis izskatījās gluži kā svētkos izrotāts tramvajs.

— Tālāk?… Jā, tas vēl tikai sākums, — Tamura, sakrustojis rokas uz krūtīm, pašapmierināti pavīpsnāja. — Drīz notiks kaut kas tāds, ka ne vien Japāna, bet visa pasaule pārsteigumā iekliegsies. Un tad…

— Tad?

— Tad Japānas senais, taču līdz pat šaidienai nepiepildītais sapnis kļūs par īstenību. Japāna ņems iniciatīvu savās rokās, apvienos visas zemes vienā nedalāmā valstī, un visā pasaulē iestāsies ilgi gaidītais miers.

Es sāku nemierīgi grozīties un trīties uz sava sēdekļa.

— Ē-ē … ļaujiet man izkāpt…

— Kas jums lēcies, Toda? Jūs esat kļuvis sarkans kā vēzis.

— Man, saprotiet, tādas runas izraisa alerģiju. Dažiem tā ir no apelsīniem vai šokolādes, bet man no labēji noskaņotu cilvēku runām. Ko lai dara, šī kaite man jau no skolas gadiem. Es reiz saņēmu tādu belzienu no skolotāja, kurš mums skaidroja, kas ir Lielā Austrumāzijas uzplaukuma zona, ka man vēl tagad, tiklīdz dzirdu kaut ko tamlīdzīgu, sāk niezēt visa miesa. Alerģiskā ekzēma ir ļoti pretīga …

Tamura neapmierināts savieba seju.

— Ak tu, stulbeni! — nevarēdams apvaldīt dusmas, viņš iegrūda dūri mugurā miesassargam, kas snauduļoja uz priekšējā sēdekļa. — Vai tu domā, ka vari izpildīt savus pienākumus guļot?

— Atvainojiet, sensej … — puisis, pavērdams vaļā acis, noburkšķēja. — Es vienkārši nespēju noskatīties, kā šī meitene vada mašīnu.

— Ak jā, — Kisako tas nemaz neuztrauca, esmu aizmirsusi pielikt brīdinājuma zīmi.

Viņa izņēma no aparātu paneļa kastītes uzrakstu «Uzmanību, mācību mašīna!» un pielipināja to pie vējstikla.

Tamura nobālēja, taču centās saglabāt pašcieņu.

— Mīļo meitenīt, lūdzu izturēties pret mašīnu sau- dzīgāk. Daidzo Tamuram vēl neviens nav devis tiesības nomirt.

— Ahā, skaidrs… Taču jūs neuztraucieties, ja mums izdosies izkļūt ārā no pilsētas, viss ies kā pa sviestu. Pamēģināšu izspiest astoņdesmit, varbūt pat simts kilometru stundā… — Kisako sāka dungot kādu jautru dziesmiņu, pēc tam piebilda: — Nezin kāpēc, braucot ar četrdesmit kilometru ātrumu, man nav īstas drošības sajūtas. Tā vien raugies, ka nenotiek avārija. Jocīgi, vai ne?

— Tātad, — Tamura turpināja pamācošā tonī, joprojām izlikdamies, ka viņu nekas nespēj satraukt, — mēs dosim iespēju ikvienam pārliecināties par to, cik nestabila ir Japānas un ASV militārā savienība. Ja mūsu attiecībās ar sabiedroto radīsies plaisa, kaut vai aizsardzības jautājumos, arī tas nebūs slikti. Man šķiet, mēs pat centīsimies to sekmēt. Pamēģināsim tādējādi modināt japāņos «saprātīga egoisma» jūtas. Un mūsu zeme, kā jau tas pienākas neatkarīgai valstij, atgūs savu patstāvību.

— Tas jau viss, protams, būtu labi… — es noburkšķēju. — Bet, ja nu Amerika parāda mums pigu — nolemj boikotēt japāņu preces, lietot ekonomiskas sankcijas, un tā joprojām. Un tūlīt radīsies visādi «bet» ari citās zemēs un… Mēdz sacīt, ka vēsture atkārtojas. Vai mums jau nepietiek šādas atkārtošanās?

— Nē, šodien nav vairs tāda situācija, — Daidzo Tamura sarauca pieri.

— Bet CIP? Jūs varbūt domājat, ka amerikāņu izlūkdienests noris šo rūgto malku? Nē, tas tūlīt sāks pa klusam rīkoties. Kas zina, izcelsies vēl karš.

— Nu, un kas par to? Ļaunākajā gadījumā būs jā- paspēkojas ar Ameriku. Nerādiet tik izbijušos ģīmi! Šoreiz mēs nebūsim zaudētāji! Pats galvenais — tas viss notiks bez asins izliešanas, nevienā pusē nebūs cilvēku upuru, — Tamura pasmaidīja. — Mums taču tagad ir varens ierocis, un tas saucas — Goemons sensejs.

— Pieņemsim, ka tas tā ir… Taču kāda velna pēc jums vajadzēja ievārīt šo biezputru?

— Kāpēc? Jāatbrīvo Austrumu un Dienvidaustrumu Āzija no amerikāņu bruņotajiem spēkiem. Kamēr tie nebūs aizvākušies, Tālajos Austrumos vienmēr pastāvēs kara draudi. Amerikāņu karaspēks pretendē uz tādu pašu lomu, kāda reiz bijusi Kvantunas armijai vai japāņu ekspedīcijas korpusam Ziemeļ- ķīnā. Tātad — kamēr vēl nav par vēlu, nepieciešams sakurināt amerikāņiem pamatīgu pirti. Mēs, protams, saglabāsim pašaizsardzības spēkus, bet neuzbrukšanas pakts, ko noslēgsim ar visām valstīm, garantēs mūsu drošību.

Jā, ne jau velti viņu sauc «par labējo, kuram ir tendence pieslieties kreisajiem» … Šajā brīdī es jau gandrīz sāku apbrīnot Tamuru. Viņa nodoms izjaukt Japānas un ASV savienību šķita pilnīgi atbilstošs kreiso centieniem. Taču kas slēpjas aiz šī nodoma? Varu likt galvu ķīlā, ka Daidzo Tamura patiesībā perina nelabi dvakojošas panaziātisma idejas.

— Bet vai jūs spēsiet realizēt šo grandiozo plānu viens pats?

— Kāpēc gan viens pats? Man ir daudz līdzgaitnieku, mani atbalsta spēcīga organizācija. Bet sliktākajā gadījumā, — Tamura pievērsās Goemonam, — Goemon sensej, sliktākajā gadījumā es lūgšu jūs «to» izdarīt.

— A-ah, ko tad? — Goemons izvalbīja savas milzīgās acis. — «To»? Bet es jau izdarīju «to».

— Ko?! — Tamura kā dzelts salēcās uz sava sēdekļa. — Kā tad tā, kāpēc? Kāpēc jūs izdarījāt «to»?