Rītdienas nolaupītāji

«VĒRSA GALVA»

— Esmu dzirdējis par daudziem šausmīgiem notikumiem un lasījis daudz šaušalīgu stāstu… — S. kungs pēkšņi iegrima domās un kļuva nopietns. — Taču visbriesmīgākais stāsts …

— Jā, jā, es zinu! — T. kungs kaut kā pavisam dīvaini palūkojās uz viņu. — Tas ir stāsts «Vērša galva», vai ne?

S. kungs mazliet nobālēja un nodūra acis:

— Jūs uzminējāt… Šis stāsts patiesi ir drausmīgs …

— Es lūdzu jūs, tikai nestāstiet visus sīkumus, — T. kunga balss iedrebējās, pēc kā varēja samanīt, ka viņš ir ārkārtīgi satraukts.

— Runa te nav tikai par to, ka stāsts ir šaušalīgs, — S. kungs turpināja, it kā nemaz nedzirdēdams, ko saka viņa sarunu biedrs. — Tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Bet cik pretīga sajūta pēc tam pārņem … To pat grūti izstāstīt…

— Jā, jā … — T. kungs pamāja ar roku un nemierīgi sakustējās krēslā, slepšus pamezdams skatienu uz mani. — Jums tūkstoškārt taisnība, taču nevajag runāt par to!

Dīvaini… Kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik nervozs? Kāpēc tik neatlaidīgi centās mainīt sarunas tematu… Es gluži nevilšus paliecos uz priekšu.

— Par kādu stāstu jūs runājat?

— Kas par jautājumu? Vai tad jūs patiešām to neesat lasījis? — T. kungs caur pieri paglūnēja uz mani un pēc tam pavērsa skatienu sāņus. — Šo stāstu taču zina visi.

— Man kauns atzīties, bet es diemžēl ne tikai neesmu to lasījis, bet pat neesmu neko dzirdējis par to…

Man jau vaigos iemetās sārtums, jo nešaubījos, ka tas patiesi būs šaušalīgs un neparasts stāsts, un gatavojos to noklausīties. Man ļoti patīk visādi notikumi, kuros iejaukti spoki un laupītāji. Viņi abi saskatījās.

— Tātad jūs to nezināt… — T. kungs sacīja.

— Un, ja nezināt, tad labāk arī necentieties ko izdibināt, mans draugs …

Tālāk notika kaut kas pavisam dīvains. S. kungs kļuva vēl bālāks. Liekas, ka viņu sāka kratīt drudzis. Kakls zem platās atlokāmās apkaklītes pārklājās ar zosādu. Uz T. kunga pieres parādījās sviedru lāsītes.

— Ko jūs te dzenat velnu? — es sāku protestēt.

— Man taču nav tikai pieci gadi! Nu, stāstiet, lūdzu! Apgaismojiet man prātu! Vienkārši kauns nezināt tik lielisku stāstu.

— Bet… — T. kungs konvulsīvi norija slienas.

— Runā, ka ar to, kas noklausās šo stāstu, katrā ziņā notiek kaut kas nelabs.

— Bet jūs taču to zināt un līdz pat šim brīdim vēl esat sveiki un veseli!

Viņi abi atkal daudznozīmīgi saskatījās.

— Nu, lūdzu! Tikai neuzsitiet sev cenu! — es sāku lūgties. — Lai arī ar mani notiek nelaime, vienalga izstāstiet. Tātad — par ko ir šis stāsts?

— Labi, lai notiek, klausieties, — S. kungs dziļi ieelpoja, pārvilka ar roku pār seju, it kā atgaiņādams baigu rēgu, un cieši ielūkojās man acīs. — Šis stāsts… šis šaušalīgais, ne ar ko neizskaidrojamais notikums…

Es sasprindzināju dzirdi un ar vislielāko uzmanību sekoju katrai S. kunga lūpu kustībai. Taču viņš piepeši apklusa. Viņa seja bija šausmās pārvērsta.

— N-nē … nevaru … nevaru to stāstīt.

— T. san, nu tad stāstiet jūs.

— Ziniet, man mēle neklausa, — T. kungs, noliekdams galvu, dobjā balsī nomurmināja. — Par daudz šausmīgs … Turklāt riebīgs … Pavisam pretīgs stāsts…

— Atliksim uz citu reizi, — S. kungs kategoriski pateica. — Bet vēl labāk būtu, ja jūs palūgtu, lai jums to pastāsta kāds cits. Man vienkārši pietrūkst drosmes.

Kopš šī vakara «Vērša galva» man vairs nedeva miera. Es sāku iztaujāt visus man pazīstamos rakstniekus, visus savus draugus, kas aizrāvās ar šausmu stāstiem. Izrādās, viņiem visiem šis notikums bija zināms un viņi nemaz nekautrējās slēpt izbrīnu par to, ka esmu tik atpalicis.

Es vairs neko nesapratu. Ja jau šis stāsts patiesi ir tik lielisks, kā tad es par to neko nezināju? Es taču kādu laiku pat krāju tamlīdzīgus sacerējumus. Mani piederīgie jokoja, ka mūsu mājās esot bail pat pieskarties grāmatu plauktiem — tā vien skaties, no tiem izlēks kāds mironis, spoks, velns vai arī laupītājs asiņu aptraipītām rokām.

Tātad visi zināja šo stāstu, bet, tiklīdz es lūdzu man to izstāstīt, notika kaut kas neparasts. Mani sarunas biedri sāka stomīties, sarka un bālēja, kodīja lūpas un visi kā viens atbildēja: kādu citu reizi.

Stāsts patiešām lielisks. Varētu teikt, pat ģeniāls, — sacīja viens no maniem draugiem. — Tā valoda ir apbrīnojami-tēlaina un sižets grods. Pārņem sajūta, ka pats esi ierauts šajos notikumos.

Taču viņš atteicās atstāstīt tā saturu, un varēja redzēt, ka, uzmezdams man dvēseli stindzinošu skatienu, viņš notrīsēja.

— Šis stāsts ir baigs! — sacīja otrs, cenzdamies neizrādīt, ka viņu krata drebuļi. — Kaut kas tāds nerādās pat vismurgainākajos sapņos. Nezinu, var jau, protams, būt, ka ir vēl šaušalīgākas grāmatas, taču es gan neko briesmīgāku neesmu ne lasījis, ne dzirdējis.

Nolādētā «Vērša galva» vajāja mani kā lietuvēns. Mani urdīja slimīga, neremdināma ziņkāre, un likās, ka manā galvā ieperinājusies tikai viena vienīga doma. Kad satiku kādu paziņu, es sagrābu to kā buldogs un apvaicājos nevis par veselību un par to, kā klājas darbā, bet tūlīt noprasīju:

— «Vērša galva»… Vai jūs zināt šo stāstu?…

Beigu beigās no manis sāka vairīties kā no bīstama

maniaka. Mani kvēlojošie vaigi un drudžainais skatiens atbaidīja ikvienu cilvēku. Mani ieraudzījuši, paziņas jau pa gabalu cirtās sāņus, iesaukdamies:

«Re, kur iet «Vērša galva»!»

Reiz pēc šādas tikšanās es pats šausmīgi pārbijos. Drāzos uz mājām un metos pie spoguļa. Ne jau velti saka, ka stāsts esot murgains. Varbūt tam piemīt arī kāds maģisks spēks un… tūlīt no spoguļa man pretim raudzīsies nevis mana seja, bet gan baismīgs vērša purns ar saniknota dzīvnieka acīm un putām uz lūpām.. Taču spogulī es ieraudzīju savu baiļu pārvērsto seju, ko klāja auksti sviedri, — nožēlojamu un pretīgu seju, tomēr tai bija cilvēciski vaibsti un tā piederēja man.

Es mazliet nomierinājos, taču joprojām turpināju izprašņāt paziņas.

Tā pagāja vairāki mēneši. Man tomēr izdevās kaut ko noskaidrot. Proti, — stāsta pirmavotu. Izrādās, ka to bija sacerējis metrs O., viens no vecākajiem un pazīstamākajiem detektīvžanra pārstāvjiem. Rakstnieks sižetu bija aizguvis no Vidusāzijas folkloras.

Kādā pievakarē es ielauzos cienījamā metra dzīvoklī un sāku lūgties, lai viņš man izstāsta šo «Vērša galvu». Sirmgalvja sejā pavīdēja izbailes un apjukums.

— Jā, jā… jums taisnība… stāsta pirmavots ir kādas Vidusāzijas tautas folklora, — viņš nomurmināja. — Es to pierakstīju Samarkandā. Jā, jā… protams, protams, tūlīt izstāstīšu … Kāpēc gan lai jums to nepastāstītu? … Tikai ne patlaban, mīļais draugs. Patlaban… man jāiet projām… Atnāciet rīt. Rītvakar.

Nākamajā dienā es norunātajā laikā piezvanīju pie rakstnieka dzīvokļa durvīm. Man bija pacilāts, pat svinīgs noskaņojums: beidzot es dzirdēšu šo satraucošo stāstu, kas man visu laiku nebija ļāvis mierīgi dzīvot!

Durvis atvēra mājkalpotājs:

— Jūs esat tāds un tāds kungs? Man ļoti žēl, bet metrs O. lūdza jums pateikt, ka viņš ārkārtīgi steidzamās darīšanās aizlidojis uz ārzemēm…

Pavisam apstulbis par tik negaidītu pavērsienu, es vilkos mājup. Bija auksts, dūmakains vakars. Šur tur miglā pamirdzēja sarkanās luksofora ugunis — likās, tur raudzījās satrakotais vērsis, kas visu laiku vajāja mani. Un pēkšņi man patiešām kļuva baisi. Kas ir sajucis prātā — es vai visi pārējie?… Rakstnieks aizbēdzis no manis… Varbūt arī nav aizbēdzis, taču katrā ziņā nolēmis tikt no manis vaļā. Lai tikai nebūtu jāstāsta, nebūtu jārunā par «Vērša galvu»… Bet varbūt šīs «galvas» nemaz nav?… Ir tikai nosaukums, ir šausmas, kas nomāc ļaužu prātus, bet paša stāsta nemaz nav un nekad nav bijis?! Kas tas ir?

Bailes no šausmām, kas nemaz neeksistē… Neviens nekad nav dzirdējis šo stāstu …

… Kādreiz sensenos laikos kāds cilvēks izstāstījis otram cilvēkam šaušalīgu stāstu. Varbūt vecmāmiņa savam mazdēliņam. Un bērnam kļuvis pavisam baisi… Pēc tam viņš aizmirsis stāsta saturu, taču šausmu sajūta saglabājusies. Viņš biedējis savus bērnus ar «Vērša galvu». Bet tie, — kad pieauguši, — savējos… Un šausmas sākušas klejot apkārt pa pilsētām un laukiem. Šīs šausmas pastāvēja tikai nosaukumā — «Vērša galva» …

Es soļoju pa Tokijas ielām, un man līdzās soļoja šausmas. Gluži dzīvas un taustāmas. Tās saucās «Vērša galva». Mani kratīja viegli drebuļi. Kurš galu galā ir vājprātīgs — es vai pārējie cilvēki? …

Pēc vairākiem gadiem televīzijas studijā mani uzrunāja kāds gados jauns režisors:

— Ļaudis runā, ka esot tāds šaušalīgs stāsts — «Vērša galva». Vai jūs to zināt?

— Jā-ā, — es tikko dzirdami nomurmulēju, juzdams, ka kļūstu bāls. — Kā gan ne, zinu, protams, ka zinu.. Tas ir briesmīgs stāsts. īsti murgi… Pasaulē nav baismīgāka un pretīgāka stāsta par šo.