Rītdienas nolaupītāji

TAMURAS INTRIGAS

1

Daidzo Tamura — šī mīklainā persona — bija tik apjucis un samulsis, ka izskatījās patiešām nožēlojams. Goemona vārdi «Bet es jau izdarīju «to»» viņam bija kā zibens spēriens.

Viņš vispirms pietvīka, pēc tam kļuva zaļš aiz dusmām. Viņa acis izspiedās uz āru, likās, tūlīt tās izlēks no dobumiem, mute pavērās, apakšējais žoklis atkārās. Es baidījos, ka viņu ķers trieka.

— Kā … kā … kāpēc gan… — viņš beidzot nošļupstēja. Bet pēc mirkļa viņa seja vairs nebija zaļa, tā atkal bija kļuvusi sarkana. Niknums Tamuru smacēja vai nost. — Mister Goemon, kurš gan jums lika tā steigties, ko? Vai tad mēs nebijām norunājuši, ka jūs rīkosieties pēc maniem norādījumiem?

— Ai-ai-ai! Nu paraugieties tik uz šito radījumu! Cilvēciņ, kāds tev izveidoties, rasties, pārvērsties briesmīgs mūlis! — Goemona nāsis iepletās kā vienmēr, kad viņš par kaut ko brīnījās. Acu āboli valbījās uz augšu un leju. — Kāpēc, kāpēc… Ko tu piesienies? Vai pats, kungs labiņais, kungs mīļais, tu vergs nožēlojamais, nestāstīji, nevēstīji, negvelzi: izdari «to», un es savedīšu tevi kopā ar viņa augstību draugu Japānas imperatoru?! Vai tev labpatikās pateikt šito, vai ne?

— Labpatikās, nelabpatikās, šis un tas, — sajēgu zaudējušais Tamura pēkšņi sāka buldurēt gluži tāpat kā Goemons, bet tūlīt atkal atjēdzās. — Es taču jums skaidri un gaiši pateicu, ka pūlēšos cik spēdams, lai jūs varētu skatīt vaigā mūsu valdnieku aprīļa beigās!

— Ai, tētiņ, kungs mīļais, cik līdz aprīļa beigām vēl dienu, nakšu, minūšu, sekunžu! Bet tu mani nekur nelaid, pa ielām un šķērsieliņām pastaigāties neļauj. Man apnicis būt tikai par tavas mājas artistu …

— Dzīvot mājas arestā, — es mehāniski izlaboju Goemona vārdus.

— Vienalga, mājas aresti, orķestri, vijoles, flautas, bungas, rungas …

— Goemon! Kas tās par rungām?

— Liec man mieru, ko piesienies katram vārdam! Te solīja, te nesolīja, norādīja, pierādīja, pigu parādīja, še jums tagad piga!

Goemons bija kļuvis dusmīgs, bet tas ar viņu atgadījās ārkārtīgi reti.

— Labāk klusējiet, Toda! — Tamura uzmeta man niknu skatienu, kas nesolīja neko labu.

— Tik un tā man apnikusi šī nīkulīgā dzīve! Izpildīšu, izdarīšu, nostrādāšu savu darbiņu, un tad mana augstdzimusī persona dosies satikties ar majestātes kungu… Zvīks, žvāks, tikai uz brīsniņu, viena kāja vēl te, bet otra jau tur, un tad prom, uz mājām, man te apnicis! …

— Goemon sensej!

Tamura pēkšņi novilka dzori un sakrustoja kājas zem sevis.

Kamēr es mēģināju izdomāt, ko viņš darīs tālāk,

Tamura pieķērās ar rokām pie kadijaka sēdekļa un nokrita uz vaiga Goemona priekšā.

Pavej tikai, sadomājis rādīt brīnumus! Es arī tā varētu izrīkoties uz tik mīksta sēdekļa!

— Goemon sensej! — Tamura sacīja aizlūzušā, teatrālā balsī, piebāzis savu lielo galvu Goemonam gandrīz pie paša deguna. — Es nemaz nebrīnos par jūsu dusmām. Es jūs saprotu un jūtu jums līdzi! Nav viegli dzīvot nebrīves žņaugos. Taču es jūs lūdzu, pacietieties vēl mazliet. Jūs redzat, kā es, Daidzo Tamura, zemojos jūsu priekšā, goddevīgi noliecis galvu. Zvēru, ka izpildīšu savu solījumu! Vēl taču jāpagaida tikai pavisam neilgs laiciņš! Nepametiet mani, dariet to, ko es jums lūgšu. Pazemīgi izlūdzos no jums, stipriniet manu paļāvību!

2

Kamēr Tamura, uzrāpies ar kājām uz sēdekļa, klanījās, mūsu kadijaks jau bija izbraucis ārpus pilsētas un atradās uz Aoumē šosejas. Kisako, cenzdamās parādīt, ka viņai ne no kā nav bail, grozīja stūri kā negudra un pārsniedza arī atļauto braukšanas ātrumu. Pametis skatienu apkārt, Tamura tai pavēlēja atgriezties Tokijā un braukt uz viņa kantori.

— Kisako san, es jūs lūdzu, atdodiet vietu pie stūres manam šoferim, — Tamura sacīja un, salicis rokas uz krūtīm, iegrima dziļās pārdomās.

Kisako nelabprāt, nobremzēja, izkāpa no mašīnas un nevis apmainījās vietām ar šoferi, bet gan apsēdās uz pakaļējā sēdekļa līdzās Goemonam.

Kadijaka pakaļējais sēdeklis bija pietiekami plats, uz tā varēja ērti novietoties četri cilvēki, turklāt Goemons aizņēma ļoti maz vietas. Taču mani darīja nemierīgu Kisako uzvedība. Agrāk bēga no Goemona kā no uguns, bet tagad, pēc sarunas ar Tamuru Jocu- jas ielas savrupmājā, viņa liptin lipa pie šā putnu- biedēkļa. Vai patiešām nauda viņu spējusi tā ietekmēt?

Bet Goemons, tikko beidzis sarunāties ar Tamuru, bija atgāzies pret sēdekļa atzveltni un aizmidzis saldā miegā. Viņa mute un acis, kā vienmēr, bija vaļā.

— Ieslēdz radio! — Tamura pavēlēja, joprojām tikpat domīgi vērdamies vienā punktā.

Radio patlaban pārraidīja pēdējās ziņas. Parasti dienas jaunumi mijās ar sensacionālām vēstīm no parlamenta sēžu zālēm. Diktori neskopojās ar vārdiem, sīki attēlodami skandālus, kas bija izcēlušies divās parlamenta komisijās. Pārraidi papildināja sēžu zālēs izdarītie magnetofona ieraksti.

— Kas notiek pie mums, tas man ir skaidrs. Bet es gribu zināt, ko domā aizjūras zemēs! — Tamura nikni bļāva, neatraudams skatienu no radiouztvērēja.

— Tālāk klausieties vēstis no ārzemēm … — radio turpināja.

Ziņās, kas bija saņemtas no aizokeāna zemēm, nebija nekā sensacionāla.

«.. Visā pasaulē pazīstama kinozvaigzne ierosinājusi šķiršanās prāvu pret savu vīru, visā pasaulē pazīstamu miljardieri, un vienlaikus iesniegusi tiesā sūdzību pret pasaulslavenas slimnīcas pasaulslaveno ārstu. Iemesls tam, kāpēc lieta bijusi jānodod tiesā, ir nepareiza diagnoze, kuru ārsts uzstādījis aktrises vīram pirms laulībām. Pēc šīs diagnozes, minētajam miljardierim bija jānomirst ne vēlāk kā pēc gada. Taču kopš salaulāšanās pagājuši jau vairāk nekā divi gadi, bet laulātais draugs joprojām ir sveiks un vesels …»

«… Amerikas Savienoto Valstu bruņotie spēki turpina kara darbību Dienvidaustrumu Āzijas rajonos.

To uzdevumos ietilpst uzturēt kārtību sadraudzības zemēs…»

— Tātad pagaidām vēl nav… — Tamura palūkojās uz pulksteni un sāka purināt guļošo Goemonu.

— Goemon sensej, atmostieties uz vienu mirklīti! Pa- mostieties, sensej!

— Atmostieties, celieties augšā, izberzējiet miegu no acīm! … Gan šis, gan tas, urkšķ un burkšķ, nemaz vairs nedod mieru … šitie nemierīgie pusaudži… Bet man nāk miegs …

— Sensej, kad jūs «to» izdarījāt?

— Pavisam nesen.

— Un vai «tas» iedarbojas vienā mirklī?

— Vienā mirklī, momentāni, tūlīt, uzreiz… Kā nu kurā gadījumā! — Goemons domīgi pielieca galvu. Viņa acu baltumi, kas bija tikpat spoži kā krāsns podiņi, izriezās uz āru, un acis skraidelēja uz visām pusēm.

— Padomāsim, apdomāsim, pazīlēsim, pakustināsim smadzenes … Varēja jau arī ar jūsu mašīnām to izdarīt, bez jebkādām pūlēm, bez jebkādām raizēm. Bet var arī bez mašīnām … Gan šā, gan tā, gan vienādi, gan otrādi… Tā jau ir, bet Zeme nav tik maza, tā ir liela, nepārredzama planēta … Un jūrās.. triljons viļņu, triljons triljonu ūdens pilienu.. Tāpēc pamazītiņām, palēnām, pa drusciņai… Divas dienas laikam paies.

— Divas dienas! — Tamuras acis iemirdzējās.

— Tādā gadījumā vēl ir laiks!

Viņš pastiepa roku līdz priekšējā sēdekļa atzveltnei, ieslēdza telefonu un uzgrieza numuru.

— Sekretāru… Jā, tas esmu es. Par parlamentu man viss jau zināms. Vakara avīžu pirmo izlaidumu saturu arī zinu. Mani interesē, kā izturas ārzemju korespondenti.. Uztraukušies? Telegrafē uz savām zemēm?… Kā tu domā, kāda būs reakcija aiz

robežām?… Hm… jā… jā… Labi, pagaidīsim līdz rītdienai. Ārzemju rīta laikrakstos noteikti parādīsies ziņojumi. Skaidrs… — Tamura apmierināts pasmīnēja. — Pagūsim, vēl nav par vēlu. Nekavējoties noorganizē preses konferenci. Kurā laikā? Rīt, pulksten divpadsmitos, nē, labāk gan ātrāk. Liec saprast, ka runa būs par jauno ieroci, kuru šodien pieminēja parlamentā. Sakāpini viņu ziņkāri. Paziņo laikrakstu redakcijām, lai nodrukā sīku informāciju par šodienas sēdēm. Pirms konferences tas būs pašā laikā … Jā, un vēl kas. Ja rīt no rīta paredzēti raidījumi ārzemēm, tad gādā par to, lai preses konference sāktos ap to pašu laiku… Bet patlaban sapulcini vienību komandierus un visas ieinteresētās personas. Jā, sasauksim steidzamu ārkārtējo apspriedi.

Kad Tamura nolika klausuli, viņš atkal jutās kā varen svarīga persona un, atgāzies sēdeklī, strupi pavēlēja šoferim:

— Uz kantori!

— Mēs jau esam atbraukuši, sensej!

Mazliet apjucis, Tamura nospieda durvju rokturi. Pagriezies pret mani, viņš sacīja:

— Bet jūs visi dodieties uz manu pilsētas savrupmāju. Apsardzību palieliniet trīskārt.

3

Bija iestājusies nakts.

Mēs atradāmies vienā no greznajām Tamuras savrupmājām. Goemons jau krāca. Kisako, kura bija sākusi nodarboties ar kosmētisko vingrošanu, aizmiga, izpildot kādu vingrinājumu. Vienīgi es nezināju, kur dēties.

Kas tagad notiks? Ko Tamura nolēmis ar Goemona palīdzību uzsākt? … Daidzo Tamura bija man atklā

jis daļiņu no sava jau apsūbējušā sapņa. Es tikai nezināju, kā viņš izmantos Goemonu, lai pilnīgi realizētu savas pretīgās, satrunējušās idejas …

Un kāds tam visam sakars ar skandālu, kas šodien izcēlās parlamentā? … Un ko nozīmē «tas», un kāpēc Tamura tā pārbijās, uzzinājis, ka Goemons jau «to» ir izdarījis?

Bet rīt… Rīt notiks preses konference. Un preses konferencē beidzot kļūs zināms, cik augstu spēli uzsācis Tamura…

Tamura atgriezās vēlu naktī un bija ārkārtīgi uztraukts. Es aizgāju līdz durvīm viņam pretī.

Man par lielu pārsteigumu, Tamuram pa pēdām sekoja ciemiņš. Tas bija mans bijušais šefs, elektrokompānijas «Universal» plānu nodaļas vadītājs.

— Cik rets viesis! — es sacīju.

— Hm… jā … — viņš skatījās uz mani kaut kā pavisam dīvaini un ik pa brīdim mirkšķināja un miedza acis. — Man ar tevi jārunā, tāpēc arī esmu te ieradies.

Mani pārņēma nelaba priekšnojauta. Ne jau velti viņš tā mirkšķināja acis. Diemžēl priekšnojauta mani nepievīla.

— Tamura sensejs lūdza mani parunāt ar tevi… — viņš sacīja, tiklīdz bijām iegājuši viesistabā. Pēc tam iestājās ilgāks klusuma brīdis. — E-ē … kā tad klājas Kisako sanai? Vai viņa jau guļ?

— Jā, pavingroja mazliet un tad aizmiga kā uz galvas nostājusies zelta zivtiņa.

— Nu tā … Tamura saka… — mans bijušais šefs ieklepojās. — Viņš saka, tagad esot pienācis visatbildīgākais bridis… Ļoti svarīgs moments — vai tu saproti? … Nu, un tāpēc … Vajadzētu palūgt, lai Kisako sana parūpētos par Goemonu …

— Tu redz, ko! Vai tad mēs diezgan nerūpējamies par viņu? Gan es, gan Kisako. Protams, neko sevišķu

jau mēs viņa labā nedarām, tās ir parastās mājas rūpes. Vispār jāteic, ka viņš gan ir briesmīgi untumains tips. Mēs gādājam par viņu, cik spējam, taču viņa kaprīzēm necenšamies izdabāt. Pret viņu būtu jāizturas vienkāršāk, pat rupjāk …

— Tad nē jau! Ne par tādu rūpēšanos es gribēju runāt… Tu saproti, vīrietim vienmēr nepieciešams sievietes maigums … Tāpēc arī Tamura sensejs saka, ka būtu labi, ja naktīs …

— Ko-o? — mani sagrāba tāds niknums, ka aizrāvās elpa… — Tā ir bezkaunība! Nelietība! Turklāt viņa…

— Pagaidi, es tevi lūdzu nekliedz! Sensejs saka, Goemons esot kļuvis pavisam skumjš un bēdīgs. Un vai gan par to jābrīnās — mājas arests taču ieildzis… Tev jāsaprot, ka viņš var beigu beigās sadusmoties un aiziet… Viņš nospļausies un… Bet Kisako sana acīmredzot viņam iepatikusies. Kā runā, tad sievietes maigums pat ziloni spējot savaldīt.

— Diezgan! Klusējiet! — es sāku trīcēt aiz dusmām.

— Nekliedz tik skaļi! … Nomierinies! Pacieties mazliet… tas taču viss mīļotās tēvzemes labā.

Nekad vēl savā mūžā nebiju tik saniknots. Aiz pazemojuma un bezspēcības man gribējās kviekt, nevis kliegt, bet tieši kviekt, gluži kā nelaimīgam sivēnam, kuru ķēris miesnieka nazis.

«ES PASLUDINU VISAI PASAULEI!» 1

Daidzo Tamuras organizētā preses konference sākās desmitos no rīta T. viesnīcas otrā stāva vestibilā. Daudzie Tamuras «slepenās vienības» biedri jau

vakarā bija apmetušies viesnīcas numuros, bet agri no rīta viņi ieņēma savus posteņus.

Nodrošināt apsardzību jaunajā, lieliskajā viesnīcā Tamuram nepavisam nebija grūti: administrācija laiku pa laikam dabūja no viņa krietnu naudas žūksni, bet pārvaldnieks regulāri saņēma atlīdzību.

Mēs, apbruņotu miesassargu pavadīti, izbraucām no savrupmājas lielā un smagā kadijakā, kuram bija ložu necaurlaidīgi stikli un dubults tērauda korpuss. Manu uzmanību saistīja kāda dīvaina parādība: ceļā mēs sastapām ārkārtīgi daudz policijas patruļmašīnu un motociklu.

Ja kāda no patruļmašīnām pazuda aiz pagrieziena, tad tās vietā tūlīt parādījās cita, un likās, ka mums rādītu ceļu. Arī mums aiz muguras visu laiku brauca policijas mašīnas un motocikli. Paskatījies vērīgāk, es pamanīju, ka mūsu kortežā ietilpa arī parastās mašīnas, kurās sēdēja civiltērpos pārģērbušies policisti.

— Vareni, vai ne? … — es mēģināju izlikties, ka neizprotu notiekošo. — Redzams, arī policija ir jūsu ietekmē, Tamura san. Tātad ar kārtības sargiem jūs esat pratis nodibināt vislabākās attiecības.

— Ei, tu! — man iegrūda sānos dunku viens no miesassargiem, kuru es nepazinu — spjēcīgs puisis ar nedabīgi mazu galvu. — Tu, puišel, izturies pārāk nekaunīgi pret mūsu dižo senseju.

— Lieciet viņu mierā, mēs viņu apžēlojam, — viduslaiku feodāļa tonī sacīja Tamura.

Likās, ka viņš sācis izteikties Goemona stilā.

Es policijai neko neesmu lūdzis. Bet, kad cilvēks ir kļuvis par tik ievērojamu personu kā es, policija uzņemas viņa apsardzību pati pēc savas iniciatīvas un izpilda to precīzi un neuzbāzīgi.

— Izsaucu SN—1 un SN—3… ziņo SK—6, — pēkšņi ierunājās radio līdzās šoferim. — Maršruta «A» draud briesmas… Lūdzam pie Todzukas mainīt maršrutu …

Mašīna, kas brauca, mums pa priekšu, pamirkšķināja vienu no pakaļējām signāluguntiņām un nogriezās no šosejas pa kreisi, šķērsielā. Mūsu kadijaks tūlīt tai sekoja.

— Vai tu re! Kāda piesardzība… — es ieteicos, palūkojies atpakaļ uz aizmugurē braucošo mašīnu, kas bija pilna ar miesassargiem.

— Ko lai dara? Es tagad esmu kļuvis par uzbrukuma objektu visdažādākajiem izlūkdienestiem, — plati atplētis muti, Tamura dārdoši iesmējās.

— Vai jūs to nopietni domājat? — Es jutos ne visai omulīgi un pārlaidu skatienu pavasara saules apspīdētajai ielai, pa kuru mēs braucām. — Kas gan var notikt ar jums Tokijā gaišā dienas laikā?

— Daudz kas! Turklāt izdarīt šādu manevru nekad nav par ļaunu. Tuvākajā nākotnē tas var noderēt, — Tamura no jauna tricināja gaisu ar saviem skaļajiem smiekliem, bet pēc tam klusām, it kā ar sevi sarunādamies, piebilda. — Un vispār, jo tev lielāka apsardze un jo tu labāk proti parādīt, ka tev dzenas pakaļ, jo kļūsti ievērojamāks publikas acīs …

Kas zina, vai viņš jokoja, vai runāja nopietni. Taču tad es atcerējos mūsu uzturēšanos ārpilsētas villā, biežās sadursmes naktīs starp nepazīstam^ personām un apsardzi, uzbrukumu mersedesam tdreiz, kad gribēja nolaupīt Goemonu, un man kļuva baisi.

Kaut nu tikai nekas neatgadītos ar Kisako, viņa taču ar Goemonu palika savrupmājā!

Ir gan šī Kisako! Nu, pavisam dīvaina būtne!

Iepriekšējā vakarā, kad Tamura ar mana bijušā šefa starpniecību man paziņoja, ka Kisako tiek lūgta «kļūt par Goemona draudzeni gultā un izklaidēt viņu ar pasakām», es zaudēju vai galvu aiz dusmām. Bet

Kisako, šorīt no manis to uzzinājusi, ne acu nepamirkšķināja.

— Tik vien? — viņa vaicāja. — Tas jau tīrais sīkums. Es labprāt izklaidēšu vectētiņu.

— Kisako! Kā tu vari… — Mani no jauna sagrāba briesmīgs niknums, es būtu spējis viņu nožņaugt. — Un tu … pēc visa tā vēl uzdrošinies uzskatīt sevi par godīgu sievieti?… Un to tu saki man, savam līgavainim … kurš …

— Ko tu uztraucies, mīļais? Pakavēt otram laiku — vai tad tas ir kas sevišķs… — viņa palūkojās uz mani ar pavisam nevainīgu skatienu. — Vispār jāteic, ka mūsu vecais ir ārkārtīgi lādzīgs. Starp citu, kad es vēl strādāju, man visu laiku tā vien gribējās aiziet no sagatavošanas skolas un iekārtoties darbā bērnudārzā par audzinātāju. Tātad vari paļauties uz mani, es viņu aprūpēšu, kā pienākas.

— Vai tu maz saproti, par ko ir runa? — es biju pilnīgi satriekts par Kisako nesatricināmo mieru. — Papūlies labāk iztēloties, kas ar šādu laika kavēšanu ir domāts …

— Mīļais, bet tas taču ir tik vienkārši! Es zinu milzum daudz pasaku, gan mūsu, japāņu, gan citas — piemēram, Andersena, brāļu Grimmu …

— Pasakas! — es ierēcos. — Zinu, kādas «pasakas» tiek lasāms gultā!

— NnSFkāpēc tu tā kliedz! Es neesmu nekāda muļ- ķīte, es visu pietiekami labi saprotu, — Kisako sāka skaisties. — Bērneļiem, kad viņus liek gulēt, vienmēr stāsta pasakas. Un mazuļi vienmēr ļoti vēlas, lai māmiņa vai auklīte atgultos tiem blakus. Gan tu redzēsi, no manām pasakām Goemons gulēs kā nosists.

Man vairs nebija, ko teikt. Es iekritu uz mutes gultā un centos pārvarēt izmisumu, kas mani pārņēma. Tātad es viņu nemaz nepazīstu?! Un viņa turklāt strādājusi par skolotāju! Ko gan viņa mācījusi pusaudžiem un kādai universitātei tos gatavojusi?

— Stop! Bremzē! — man blakus sēdošags miesassargs iebļāvās.

Kadijaks spēji apstājās, un es no visa spēka atsitos ar pieri pret priekšējā sēdekļa muguru.

Bremžu kaukšana un izbaiļu pilni izsaucieni mijās ar spēcīgu šņirkstoņu un dārdoņu. Berzēdams iegūto punu, es pacēlu galvu. Priekšējā mašīnā, kas bija pagriezusies, lai izbrauktu uz šosejas, bija ietriecies pārvietojamais betona maisītājs, saspiedis mašīnu plakanu un apvēlis to uz sāniegļ*:,No apgāzušās mašīnas apakšas uzšāvās liesmu mēdies.

— Sensej! — priekšā sēdošais miesassargs strauji pagriezās uz mūsu pusi. Viņa seja bija kļuvusi pelēka kā zeme.

— Hm… — Tamura sadrūmis iekoda lūpā. — Brauksim pa citu ceļu.

— SN—2, padodiet mašīnu atpakaļ! — mūsu šoferis kliedza mikrofonā.

Mašīna, kas atradās aizmugurē, sāka braukt atpakaļ.

— SN—3 un SN—4, brauciet uz priekšu!

Iedrāzdamies ar savu garo purnu te vienā, te otrā

šķērsieliņā, smagnējais kadijaks tikai ar pūlēm spēja izlocīties cauri ielu labirintam. Es paguvu tikai mirkli paraudzīties uz apgāzto mašīnu, ko bija apņēmušas liesmas un melni dūmi. Kauca ceļu satiksmes policijas motociklu sirēnas — policisti bija salidojuši šeit no visām pusēm kā maitu ērgļi, kas sajutuši sprāgoņu. Ieklausīdamies šajā nelaimi vēstošajā putnu ķērkšanā, es pēkšņi nodomāju: nezin vai tā ir tikai nejauša avārija, vai arī īsts atentāts, ko Tamura jau bija paredzējis?

Vienīcas T. otrā stāva zālē mēs parādījāmies ar piecpadsmit minūšu novēlošanos. Varbūt arī tas jau bija paredzēts Tamuras rūpīgi izstrādātajā scenārijā? Katrā ziņā,šī aizkavēšanās palīdzēja viņam vēl vairāk uzsvērt savas personas svarīgumu, bet avārija rosināja pastiprināt apsardzi. Tūlīt pēc sadursmes no mūsu kadijaka pa radio tika nodota dīvaina pavēle: kādam no sargiem viesnīcas tuvumā izšaut ar pistoli gaisā un pēc tam pazust.

Tagad es sapratu, kāpēc tas tika darīts. Šāvieni saistīja policijas uzmanību. Visa iela pie viesnīcas čumēja un mudžēja no policistiem gan formas tērpos, gan civilajos apģērbgftkViņi apturēja un pārmeklēja garāmgājējus. Diezim^vai šādos apstākļos Tamuras ienaidnieki uzdrošināsies te apkārt maisīties. Tamu- ram ar policiju acīmredzot ir cieši sakari. Bet triks ar šāvieniem deva policijai iespēju apsargāt viņu pavisam atklāti.

Zāle bija pārpildīta ar japāņu un ārzemju laikrakstu un telegrāfa aģentūru korespondentiem, radio un televīzijas darbiniekiem, fotokorespondentiem. Televīzijas operators deva mājienu iededzināt prožektorus. Arī mikrofoni bija uzstādīti un gaidīja, kad orators sāks runāt.

Daidzo Tamura, tērpies kimono un haori, īsā uzsvārcī ar dzimtas ģērboņiem uz piedurknēm, svinīgi pārkāpa pār vestibila slieksni. Viņš gāja lēnām, un resnais vēders šūpojās līdz ar katru viņa soli. Uzliesmoja zibspuldzes. Tika ieslēgta televīzijas kamera.

Apsēdies iepretim korespondentiem, Tamura nesteigdamies uzrunāja klātesošos:

— Kungi, esmu aicinājis jūs šodien šeit sapulcēties, lai paziņotu jums kādu jaunu, ļoti svarīgu vēsti.

Korespondenti, jau iedomājušies, par ko varētu būt runa, paliecās mazliet uz priekšu.

— Mans paziņojums attiecas uz jauno ieroci, par kuru jūs, kungi, droši- vien esat dzirdējuši. Par to vakar parlamentā runāja deputāts Ono kungs, kurš nosauca to par «jaunu ieroci ar pasaulvēsturisku nozīmi».

— Tamura san, vai jūsu rīcībā ir precīza informācija par šo ieroci? — viens no korespondentiem uzdeva jautājumu.

— Protams, ka ir. Es pats savām acīm redzēju, kā tika izgatavots šis jaunizgudrotais ierocis, un biju arī klāt, kad to pirmoreiz izmēģināja praksē..

Klātesošo vidū sākās rosība.

— Kāds ir šī jaunā ieroča tips? — japāņu valodā, ar nelielu sveštautieša akcentu, iejautājās kādas ārzemju informācijas aģentūras korespondents.

— Pie kāda tipa tas pieder, to divos vārdos grūti pateikt, — Tamura ļoti nopietnā balsī pavēstīja. — Taču deputāts Ono, cik man zināms, par to jau vakar ierunājās parlamentā. Par jaunā ieroča izpausmi liecina skaņas vakuuma fenomens, kuru pirms dažiem mēnešiem varēja novērot uz visas zemeslodes, tā saucamajā Klusuma joslā.

— Sakiet… runā, ka … skaņas vakuuma fenomens daļēji parādījies vakar parlamentā, — balsij aizķeroties, sacīja kāds jauns korespondents. — Vai tikko pieminētais ierocis ir aparāts, kas slāpē skaņu?

— Ne tikai, — Tamura pavīpsnāja un izrieza krūtis. — Skaņas vakuuma parādība ir tikai daļēja tā efekta izpausme, ko dod šis jaunais ierocis, es pat teiktu, tikai pavisam niecīga izpausme …

— Tamura san, nekairiniet mūsu ziņkāri, — iejaucās kāds gados vecāks korespondents, — pasakiet skaidri un gaiši — kāds tad īsti ir šis ierocis?

— Jums, kungi, mazliet jāpaciešas, — Tamura paskatījās pulkstenī. — Cik efektīvs ir šis jaunais ierocis, to jūs drīz vien pieredzēsiet.

— Ko? Kā jūs teicāt? — kāds bažīgi iejautājās.

— Vai jūs jau lietojāt šo ieroci?

— Jā, es to lietoju. Taču uztraukumam nav nekāda pamata, — Tamura demonstratīvi mierīgi sakrustoja rokas uz krūtīm. — Šis ierocis nevienam cilvēkam, nevienai dzīvai radībai nenodarīs nekādu ļaunumu. Gluži otrādi, tas palīdzēs atbrīvot mūsu pasauli no briesmīgajiem kara draudiem.

— Esmu dzirdējis, ka jaunais ierocis ir daudzkārt spēcīgāks par visiem līdz šim pazīstamajiem, — ierunājās kāds no ārzemju korespondentiem. — Vai tas pieder pie atomieročiem?

— Pilnīgi pareizi, — Tamura pamāja ar galvu.

— Tā jauda pārspēj visu pasaulē uzkrāto kodolieroču jaudu.

Ārzemju korespondenti satraukti sačukstējās. Klātesošo rindas nemierīgi sakustējās. Vairāki cilvēki steigšus atstāja zāli.

— Un jūs apgalvojat, ka šis superspēcīgais ierocis jau lietots praksē?

— Jā, — Tamura nevērīgi paskatījās uz pulksteņa rādītājiem. — Es domāju, ka tā efekts, tā sākotnējais efekts jau radis savu izpausmi dažos zemeslodes rajonos. Un, proti, vienā no Dienvidaustrumu Āzijas valstīm, kurā amerikāņu karaspēks turpina kaujas ar partizāņu vienībām — šīs zemes vietējiem iedzīvotājiem.

— Ko jūs te muldat?! — amerikāņu korespondents iesaucās angļu valodā. — Kas jūs tāds esat? Kas jums devis tiesības izdarīt tamlīdzīgus izmēģinājumus?

— Es esmu privātpersona, un mani sauc Daidzo Tamura, — viņš izslējās visā augumā. — Tātad patlaban Amerikas Savienoto Valstu armija acīmredzot jau izjutusi, cik efektīvs ir jaunais ierocis. Taču drīz vien tā iedarbības sfēra aptvers visu zemeslodi. Zināmā Dienvidaustrumu Āzijas valsts pagaidām ir tikai viens atsevišķs rajons. Gluži vienkārši — tur notiek kaujas, un tāpēc tā ir sagadījies, ka jaunā ieroča efektivitāte tur izpaužas agrāk nekā citās zemēs.

— Sakiet, vai šis ierocis ir jūsu rīcībā?

— Jā, manā. Tas glabājas absolūti nepieejamā vietā.

— Kā jūs pats novērtējat tādu stāvokli, kad ar ieroci, kurš ir daudzkārt spēcīgāks par kodolieročiem, var rīkoties viens pats cilvēks pēc saviem ieskatiem? Kāpēc jūs to nenododat valstij, starptautiskai organizācijai vai kādam citam oficiālam orgānam?

— Jā, patiešām — kāpēc? — Tamura uzsita ar dūri pa galdu. Vairāki mikrofoni noripoja uz grīdas. — Tā jau, kungi, ir šīs problēmas būtība! Es, Daidzo Tamura, līdz pat šim brīdim esmu pūlējies, cik vien spēdams, lai nosargātu šo ieroci un lai tas nenonāktu tamlīdzīgu «oficiālu orgānu» rokās. Tiklīdz ierocis kļūs par kādas oficiālas organizācijas īpašumu, tas tūlīt tiks izmantots šīs organizācijas egoistisko mērķu realizēšanai. Tad izgaisīs arī sapnis par mieru un laimi. Atcerieties atomenerģijas atklāšanas vēsturi. Vai šī enerģija, kurai būtu vajadzējis kalpot visas planētas labklājībai un uzplaukumam, tagad mūs pastāvīgi neapdraud? Tieši tāpēc es, gluži necilais Daidzo Tamura, esmu nolēmis stāties pretī savai valstij un visai pasaulei. Jā, es esmu privātpersona un kā privātpersona arī glabāšu šo jauno ieroci.

Tamuras runu ik pa brīdim pārtrauca jautājumi un starpsaucieni, tomēr viņš to norunāja līdz galam.

— Ko jūs te visu laiku skandējat — ierocis, ierocis! — kāds skaļi iesaucās. — Bet kur tad ir šis ierocis? Vai tāds brīnums, par kādu jūs te melšat, maz ir izgudrots?

— Jūs šaubāties? — Tamura atmeta galvu atpakaļ un dižmanīgi, ar izsmieklu pavērās uz kliedzēja pusi. — Neko darīt, pagaidām jums tomēr vajadzēs paciesties. Taču ilgi nebūs jāgaida. Pavisam drīz visi varēs pārliecināties par jaunā ieroča iedarbības spēku. Ārvalstu korespondentu kungi, es lūdzu jūs, nekavējoties informējiet par manu paziņojumu savu zemju preses orgānus. Es, Daidzo Tamura, kā privātpersona pasludinu visai pasaulei: šodien, šajā stundā un minūtē visas sprāgstvielas visā pasaulē, ieskaitot kodoltermiskos ieročus, ir kļuvušas nederīgas!