Rītdienas nolaupītāji

DIREKTORS SPIEGS

1

Man likās, ka esmu šausmīgi ilgi bijis nesamaņā, bet patiesībā laikam bija pagājušas ne vairāk kā divas trīs minūtes. Atvēris acis, izdzirdu aizbraucošas mašīnas troksni. Nu, pagaidiet, draņķi tādi, gan mēs jums parādīsim!.. Velns lai parauj, es nemaz nespēju piecelties, vaigs kā pielipis pie asfalta …

Un tomēr man izdevās piecelties — nostāties četrrāpus. Bet tad es jutu, ka mani pirksti kļūst ļengani un es krītu bezdibenī. Galva, atrāvusies no rumpja, uzšāvās gaisā, sasniedzot naksnīgās debesis, pārvērtās par vienu no spožajām zvaigznēm, aplidoja apkārt Fudzi kalnam, tad sāka lēkāt virs kakla augšup lejup, it kā būtu piestiprināta pie tā ar gumijas atsperi, atkal palēcās, aizvirpuļoja uz Idzu pusi, apriņķoja apkārt Tendzesana kalnam un beidzot nostājās savā parastajā vietā.

Es no jauna atvēru acis… Izrādījās, ka esmu dzīvs. Sēdēju, atslējies pret mūsu mašīnu, saķēris rokām galvu, kas plīsa vai pušu no sāpēm … Debesis vairs nešūpojās, taču galva, likās, bija palielinājusies trīs reizes un kļuvusi ļumīga kā marsietim.

Ar milzīgām grūtībām man izdevās ielīst mašīnā. No necilvēcīgās piepūles viss mans ķermenis bija pārklājies aukstiem sviedriem, sirds sāka dauzīties kā negudra. Kādu laiku es sēdēju nekustēdamies un tikai viegli glaudīju apbrīnojami lielo punu, kas bija izaudzis uz pieres šoferim, kurš gulēja, bezspēcīgi atlaidies pret sēdekļa atzveltni.

Šoferis ievaidējās, un es jau trešo reizi atguvu apziņu. Direktora mersedesā taču bija bārs un radiotelefons. Tātad tieši sakari ar firmu. Kā gan es tūlīt par to nebiju iedomājies?! Blāvi mirgojošais pulkstenis uz aparātu paneļa rādīja divdesmit minūtes pāri septiņiem. Nebija nemaz tik vēls. Viņi tur droši vien vēl turpina apspriesties. Es piezvanīju firmai un palūdzu izsaukt manu šefu no konferenču zāles uz citu istabu.

— Katastrofa… — es, gandrīz vai raudādams, murmināju, kad viņš beidzot paņēma klausuli. — Nolaupīja. Goemonu nolaupīja …

— Kas?! Kur? Kas nolaupīja?

— Tas notika Hakonē… Gaidīja mūs uz šosejas mašīnā. Neticama operativitāte …

Šajā brīdī es pēkšņi atcerējos kādu savādu faktu.

— Kas viņš bija? Vai no firmas «Cosmic»? — šefa balss bija ļoti satraukta.

— Droši vien … Lai gan nē … es nezinu … — Es pats tagad pēkšņi ārkārtīgi satraucos. — Bet, šef… Padomājiet tikai, tas taču ir ļoti dīvaini. Kā viņi uzzinājuši par Goemonu?

— Ceru, ka tu.. — viņa balss kļuva skarba.

— Kā jums nav kauna! — es viņu pārtraucu. — Kāpēc tad es atvedu šo tipu uz mūsu firmu, riskēdams turklāt ar savu vietu?! Jūs labāk…

Man atkal sāka dauzīties sirds. Mazliet atguvies, es turpināju:

— Pieņemsim, ka to izdarījusi konkurējošā firma … Taču šī operativitāte … Vai tas jums neliekas dīvaini? Pēc slepenās apspriedes taču pagājušas tikai trīs stundas. Un viņi gaidīja mūs uz šosejas Hakonē rajonā …

— M-jā… — šefa balss bija ledaini salta. — Ārkārtīgi dīvaini.

— Un ziniet… — man galvā kaut kas iečirkstējās, likās, ka sāktu griezties kādi desmit zobratiņi. Sirds gribēja vai izlēkt no krūtīm. — Nomierinies, jel nomierinies!

— Ko, ko? … Es esmu pavisam mierīgs.

— Tad nē jau, atvainojiet, es to nesaku jums, bet pats sev.. Lūk, kas ir pats dīvainākais: laupītāji aizveda Goemonu, apsolījuši noorganizēt viņam tikšanos ar imperatoru. Tātad viņiem zināmi visi sīkumi.

— Bet konferenču zālē taču nav noklausīšanās aparātu, — šefa balss ietrīsējās. — Un turklāt pirms sēdes visas telpas pārbaudīja ar mūsu ierīci «X». Vai tu saproti, par ko es runāju?

Viņš pieminēja vienu no mūsu firmas slepenajām ierīcēm — noklausīšanās aparātu meklētāju.

Es noriju siekalas.

— Tieši to es arī gribēju sacīt… Konferenču zālē ir bijis spiegs. Tūlīt pēc sēdes viņš sazinājies ar saviem saimniekiem un palīdzējis noorganizēt nolaupīšanu.

Klausulē bija dzirdami izbrīna pilni rūcieni.

— Spiegs? M-m-m … tas nevar būt… Tik … m-m-m … svarīgā sēdē … Paskat, kāds draņķis! Kā tas varēja būt iespējams?

— Apmēram nojaušu… — Taču es tūlīt pat attapos. Atkal uzbāzos ar savu atklātību! Labāk jau klusēt.

— Pēc tam, to pēc tam! — šefs kliedza. Es sapratu, ko viņš ar to domāja: tu taču, muļķi, runā caur komutatoru! — Patlaban ir svarīgi uzzināt pavisam ko citu: kur varēja palikt mūsu apsargājamais? Vai ievēroji kaut kādas laupītāju pazīmes?

— Kur nu pazīmes! Man tā iebelza pa pauri, ka es…

Ai, kā atkal iesāpējās galva! Es apklusu.

— Bet es kaut ko ievēroju, — pēkšņi ierunājās šoferis, kas bija atguvis samaņu. — Mašīnas numuru. Mūsu lukturi taču dega. Es ievēroju un atceros pat ļoti labi.

2

Kad atgriezāmies firmā, pulkstenis jau bija gandrīz desmit.

Galvenās durvis bija slēgtas, un mēs iegājām iekšā pa rezerves ieeju. Sargs sacīja, ka visi jau izklīduši, palicis vienīgi plānu nodajas vadītājs. Viņš gaidot mūs pieņemamā telpā. Galvu man plēsa vai pušu, puns, likās, spieda uz smadzenēm, un es biju ārkārtīgi uzbudināts. Man nedeva mieru kāda doma.

— A-a, esat klāt… — šefs palūkojās uz mums cauri tabakas dūmu vāliem. — Nu, ko dara tavs puns? Vai apziedi ar jodu?

Es klusēdams noliecu galvu. Lai papriecājas: mans puns bija bērna dūres lielumā, un šoferim, ko atvedu līdzi par liecinieku, tas nebija mazāks.

— Paskat tikai! — šefs sarauca uzacis. — Ar ko viņš jums tos uzdauzīja?

— Ar «Melno Džeku», — es paskaidroju. — Ziniet, tas ir tāds neliels ādas maisiņš ar smiltīm un svina skrotīm. Nav ko piebilst — tīrs darbs. Tūlīt redzams, ka profesionāļi…

— Ko mēs gaidām? Kāpēc neziņojam policijai? — šoferis, šķiet, sāka dusmoties. — Tas taču ir īsts bandītisms.

— Šeit jāņem vērā zināmi apstākļi.. Tāpēc arī neziņojam, — šefs savieba seju. — Bet tev jāizsaka atzinība, ka neapjuki un iegaumēji numuru. Varbūt pēc šī numura izdosies atrast mašīnu, un tad noskaidrosim arī noziedznieku personības. Ja tikai mašīna ir viņu personīgā, nevis kādam aizdzīta …

— Mēs to tūlīt pārbaudīsim, — es palūkojos uz šoferi.

— No tā nekas neiznāks, ir jau vēls, patlaban transporta pārvaldē neviena vairs nav. Nāksies atlikt līdz rītam, — mans šefs pašūpoja galvu.

— Es tomēr pamēģināšu, — šoferis sacīja. — Man šķiet, ka šīs mašīnas numuru kaut kur jau esmu redzējis. Ja palaimēsies un man izdosies sazināties ar mūsu puišiem, mēs to vienā mirklī noskaidrosim.

Šefs brīdi padomāja. Pēc tam pamāja ar galvu.

— Nu labi, rīkojies. Pamēģini piezvanīt pa tiešo telefonu no sardzes telpām vai kādas citas vietas.

Kad šoferis bija aizgājis, šefs bažīgi paskatījās uz mani.

— Kas notika sēdes laikā? — es ievaicājos. — Ko runāja par nolaupīšanu?

— Es pagaidām nevienam neko neteicu, — šefs sāka runāt klusākā balsī. — Kad tu piezvanīji, sēde jau beidzās. Direktors rīkotājs ierosināja iekonservēt šo jautājumu, līdz būsim noskaidrojuši, ko var izspiest no Goemona. Turklāt viņš gatavojas par to ziņot prezidentam.

— Vai sēde bija vētraina?

— Nē, ne sevišķi. Vienīgi plānu nodaļas direktoram Asivaram bija kategoriski iebildumi. Viņš apgalvoja, ka Goemons esot blēdis un afērists.

Es iedzēru auksto tēju, kas atradās uz galda šefa priekšā.

— Tas viss ir tikai sīkumi, — es sajutu rīklē kairinājumu un ieklepojos. Galvenais ir tas, ka sēdē piedalījies spiegs.

— Nu ja … nu ja … — šefs salika rokas uz krūtīm. — Tāpēc jau es arī neko neteicu. Saproti taču, cik muļķīgi tas būtu izklausījies — direkcijas padomes locekļu, nodaļu vadītāju un stingrai disciplīnai pakļauto inženieru vidū pēkšņi ielavījies spiegs! …

— Bet kā tad nu iznāk? — es, pavisam izmisis, iesaucos. — Tad jau izpausts ne tikai šis noslēpums, bet kāds pastāvīgi kādam pavēsti arī visas pārējās slepenās ziņas. Pēc manām domām, tas ir pietiekami, lai par visu nekavējoties informētu prezidentu.

— Tu sacīji, ka nojaušot, kurš pie mums spiego, — šefs vērīgi ielūkojās man acīs, — nu tad nosauc arī viņa vārdu!

Man krūtīs kaut kas notrīsēja. Ja arī mana nojauta ir pareiza, vai es drīkstu apvainot cilvēku bez kon- kretiem pierādījumiem? Viņš taču ir parak augstā postenī…

Un tad vēl man atmiņā atplaiksnījās šaušalīgas ainas no romāniem par rūpniecisko spiegošanu — dažkārt es aiz gara laika šķirstīju šādu makulatūru. Interesanti, cik lielu apdrošināšanas naudu es saņemšu, kad mani padzīs no firmas? … Man ienāca prātā, kas notiktu, ja es apprecētos. Iepriecinoša perspektīva: es gatavoju ēdienu, mazgāju veļu, uzkopju dzīvokli, bet Kisako mani uztur. Tomēr tas viss bija nieki. Drīzāk mani vienkārši «novāks no ceļa». Galva arvien vēl sāpēja, un acu priekšā iznira divi tumši stāvi, kas bija iebelzuši man un šoferim ar skrošu maisiņu un veikli aizmānījuši projām Goemonu … Jā, šādiem bandītiem «novākt» cilvēku ir tas pats, kas vienreiz nospļauties… Mani sagrāba šausmas.

— Kāpēc tu drebi? — šefs jautāja. — Paskaidro man!

— Atcerieties, apspriedes laikā, pašā sākumā, — es sacīju, ar nobālušiem pirkstiem iekrampējies trīcošajos ceļgalos, — viens cilvēks izgāja no zāles…

Šefs nolieca galvu, it kā pūlēdamies kaut ko atcerēties. Viņa skatienā pavīdēja kaut kas dīvains. Pēc tam viņš pamāja.

— Tiklīdz pirmā apspriede bija beigusies, mēs ar Goemonu taču tūlīt braucām projām uz Hakonē. Iznāk, ka bija vajadzīgas tikai nedaudz vairāk nekā divas stundas, lai pagūtu uzzināt automašīnas marku un numuru, to, kurp tā brauc, kā arī par Goemonu un par visu, kas runāts apspriedē. Turklāt viņš paspējis ierasties Hakonē pirms mums… Jo viņi jau gaidīja uz ceļa.. Tātad kāds par visu ziņojis sēdes laikā vai arī tūlīt pēc tam, kad mēs ar Goemonu bijām aizbraukuši.

— Patiešām, ļoti operatīva rīcība.

— Sakiet, vai pēc tam, kad mēs bijām jau projām, apspriede vēl turpinājās? Un vai neatnāca vēl divi — direktors rīkotājs un viens no padomes locekļiem?

— Jā. Sēde turpinājās bez pārtraukuma. Protams, kāds izgāja arī ārā uz tualetes istabu. Bet vispār neviens uz ilgāku laiku projām nebija.

— Acīmredzot nodevējs sazinājies ar saviem saimniekiem pa tiešo vadu. Bija taču nepieciešams visu sīki izskaidrot, jo gadījums neparasts, no pusvārda nekā saprast nevarētu. Bet ar komutatora starpniecību runāt nevar. Saruna jau nav parasta, un, ja kaut kas notiktu, varētu pārbaudīt.

— Iznākj ka… Tātad, pēc tavām domām, kāds izlikdamies, ka iet uz tualeti, pazvanījis pa tiešo vadu?

— Nu ja… Tualete, kā jums zināms, atrodas iepretim konferenču zālei. Tātad atrasties projām ilgāku laiku šis cilvēks nevarēja … — Sirds man sāka dauzīties arvien stiprāk. — Bet šajā stāvā visi telefoni pieslēgti komutatoram. Visi, izņemot vienu …

— Jā? Es gan to nezināju.

— Tas tiešām tā ir… Izdarīsim tagad tālākus secinājumus. Šāda saruna nevar notikt no jebkuras istabas, — vai ne? Tātad tiešais telefons ir tur, kur var runāt netraucēti, atrazdamies vienatnē …

Šefa acis iemirdzējās. Es turpināju:

— Firmas direktoru kabinetos, ja neskaita telefonus, kurus savieno komutators, ir arī pa vienam tiešajam …

— M-jā… — šefs nostenējās. — Sēdē piedalījās četri direktori.

— Divus var nerēķināt: direktors rīkotājs un vēl viens direkcijas padomes loceklis ieradās, kad mēs ar Goemonu bijām jau aizbraukuši.

— Tehniskās nodaļas direktors visu laiku atradās zālē, — šefa seja pietvīka, — tātad …

— Jā! Direktors Asivara. Te nekādi secinājumi vairs nav jāizdara. Viņa kabinets ir tajā pašā gaitenī, kurā atrodas konferenču zāle. Un tur ir arī tiešais telefons. Kamēr es vēl atrados zālē, Asivara izgāja ārā divas reizes.

— M-jā-ā! Pirmo reizi, kad apspriedes pirmā daļa gandrīz jau bija beigusies, otrreiz — īsajā pārtraukumā, kad jūs ar Goemonu jau posāties ceļā… — šefs dīvaini skatījās uz mani. — Taču padomā tikai, cik tas skan bezjēdzīgi! Vispār grūti iedomāties, ka mūsu rindās būtu ielavījies nodevējs… Turklāt vēl, ja par direktoru, kas atbild par plānošanu tik lielā firmā, pēkšņi jāsaka, ka viņš ir spiegs… Nē, vienkārši negribas tam ticēt! …

— Jā, šausmīgi. Taču grozi kā grozīdams, neko citu neizdomāsi, — es nomurmināju. — Prātu var zaudēt … Visatbildīgākā persona mūsu plānošanas sektorā … Un nodarbojas ar rūpniecisko spiegošanu…

Šefs urbās manī ar acīm. Klusums kļuva neciešams. Kāpēc viņš neko nesaka? Nemiers manī auga augumā.

Šefs bija beidzis to pašu universitāti ko es. Kad es sāku strādāt firmā, viņš galvoja par mani. Viņš piederēja pie cilvēkiem, kas ātri gūst panākumus. No visiem nodaļu vadītājiem viņš pirmais kandidēja uz paaugstinājumu. Direktors Asivara viņu visādi atbalsta. Šefam ir jau gandrīz četrdesmit, taču viņš joprojām nav precējies. Tiesa, drīz …

Par to domājot, mani sagrāba šausmas.

Ak, es trulais idiots, — kā varēju to aizmirst?!

Mana šefa galvinieks nebija neviens cits kā Asivara! Un tas vēl nekas, runāja arī, ka šefs drīz precēšoties ar vecāko, vēl pie vīra neizgājušo Asivaras meitu. Direktors Asivara bija viena no ietekmīgākājām personām mūsu firmā. Viņš pārvilināja manu šefu no kaut kāda maza paputējuša kantorlša un paaugstināja amatā, tiklīdz bija radusies izdevība. Tā patiešām bija spoža karjera — vēl nesasniedzis četrdesmit gadu vecumu, jau vadīja vienu no galvenajām nodaļām tādā lepnā firmā, kāda bija mūsējā, turklāt visdrīzākajā laikā varēja atkal cerēt uz paaugstinājumu! Vārdu sakot, mans šefs bija direktora Asi- varas lolojums un tūlīt pēc viņa svarīgākā persona plānošanas jomā.

Un tieši šim cilvēkam es biju uzdrošinājies izteikt savus apsvērumus! Nē, acīmredzot pēc pamatīgā belziena mans pauris nemaz vairs nestrādāja!.. Vajadzēja agrāk uzmanīgāk lasīt romānus par rūpniecisko spiegošanu. Bet es biju domājis, ka tas tikai joks, tīrās blēņas. Man smiekli vien nāca, kad tika aprakstīta kāda sevišķi kritiska situācija. Es dažkārt klusībā zobojos par varoni, sīku ierēdni, kas bija iekūlies, pēc manām domām, neticamā ķezā. Es gan viņa vietā — tā man toreiz šķita — būtu vienkārši nospļāvies un devis kājām vaļu. Nebija jau pasaulē tikai viena firma vien! … Bet tagad! …

Acīmredzot es vispār neprotu darbā taisīt karjeru. Esmu pārāk vieglprātīgs. Sarežģītu savstarpēju attiecību un intrigu apstākļos es ar veselu ādu cauri netikšu. Varbūt tiešām labāk mazgāt veļu un gatavot ēdienu, bet Kisako lai strādā? …

— Toda kun … — mans šefs beidzot pārtrauca klusumu. Viņš runāja oficiālā tonī. — Ceru, ka jūs par saviem minējumiem nevienam neko neesat paudis?

— Protams, ka ne! — Es sāku raustīt valodu. — L- līdz šim n-nevienam n-neesmu b-bildis ne vārda.

— Bet šoferim?

— Kur nu! Kā gan var …

Sajā brīdī — kā vilku piemin, tā vilks klāt — šoferis ienāca istabā. Viņš staroja aiz prieka.

— Uzzināju! Visu uzzināju! Tas ir kāda firmas «Cosmic» ierēdņa personīgās mašīnas numurs.

— «Cosmic»! — es iesaucos. — Nu, kā tad!

— Bet viens kas ir dīvaini! — šoferis uztraucies mētājās ar rokām. — Īstenībā mašīna ar šo numuru ir veca grabaža. Jau trīs mēnešus mētājas izgāztuvē. Un vispār šiem subjektiem no Hakonē bija pavisam citas markas automobilis..