Rītdienas nolaupītāji

TĀ NU GAN IR BODĪTE!

1

Bija vēls vakars.

Es atkal sēdēju tajā pašā direktora mersedesā kopā ar to pašu šoferi un gaidīju, kad pa caurlaižu telpas durvīm iznāks mans šefs.

Man galva dūca, pa to jaucās visādas domas, un es nekādi nespēju koncentrēties. Skaidrs bija tikai viens: es biju iekļuvis briesmīgā ķezā.

Un tas viss notika šī dīvainā radījuma dēļ. Visas likstas sākās kopš tā brīža, kad es viņu satiku. Un satiku tikai tāpēc, ka biju sastrīdējies ar Kisako. Cik liela taisnība ir parunai: «Ja nonāvēsi kaķi, būsi nolādēts līdz septītajam augumam.» Tiklīdz saķildojos ar Kisako, tā noteikti atgadās kaut kas slikts…

Vispār es ciest nevaru dažādas nesaskaņas. Tāpēc nicinu arī detektīvromānus. Patiesību sakot, nicināju līdz šai dienai. Rūpnieciskā spiegošana — tā nu gan ir cūcība!.. Protams, es jau arī reizēm domāju par savu karjeru, taču nemēdzu tenkot, iepīties samudžinātās intrigās, necenšos iezāģēt saviem darba biedriem. Savu mūžu neesmu mēģinājis piesmērēties

priekšniecībai, pienest ziņas vai izveidot savu grupējumu. Nevaru pat saprast, kā dažiem cilvēkiem patīk nodarboties ar šādām nekrietnībām.

Nauda man, protams, ir vajadzīga. Tā vienmēr ir vajadzīga. Taču naudu var iegūt dažādi. Ja saņemu algu, tas ir lieliski. Ja izsniedz kādu piemaksu, vēl patīkamāk. Taču blēdīties, lai izspiestu vēl kādu taukšķi, — nē, paldies, tik zemu es sevi nevērtēju. Es nepavisam netīkoju kļūt par nodaļas priekšnieku un, sešdesmit gadu vecumā aizejot pensijā, kā tas pieņemts mūsu firmās, saņemt apaļu summiņu — izstāšanās pabalstu. Man nav nekādu iebildumu nodzīvot tāpat — kā sīkam gariņam. Protams, ja atlaiž, nav patīkami. Nav patīkami, bet nav arī nekāda katastrofa.

Es neesmu kaprīzs, varu sameklēt arī kādu citu darbiņu. Bet, ja arī nesameklēšu, — gadās jau arī, ka cilvēkam nemaz neveicas, — kļūšu par klaidoni vai ubagu. Varbūt tā būs vēl mierīgāk. Starp citu, man jau šajā jomā ir zināma pieredze. Kādreiz, kad tikko kā biju beidzis universitāti un kādu laiku mētājos apkārt bez darba, es aizmigu parkā uz soliņa, un tad ārzemju tūrists, kas gāja garām, pasniedza man ubaga dāvanu. Turpat netālu slaistījās profesionāls ubags. Viņš mani vēl uzslavēja, — tev ir labas dotības, — viņš teica … Tātad es nepazudlšu …

Un tomēr kāds apstāklis nedeva man mieru. Šī iemesla dēļ es nevarēju vienkārši uzsviest galdā atlūgumu un sacīt: diezgan, man vienreiz apnikusi tā jūsu bodīte!

Direktors Asivara, — lūk, kur slēpās tas āķis. Šis uzpūtīgais tips, kura rokās atradās visa firmas darba plānošana, kā pēkšņi noskaidrojās, bija mūsu konkurentu spiegs! Iznāk, ka viņš iebelzis man pa pauri, kaut arī netieši, ar to bandītu rokām, kuri nolaupīja Goemonu, un tomēr tas bija viņš!

Tpū, kāds maita! Viņš taču katra vārda galā sludina: «Bezgalīgu uzticību viņa gaišībai imperatoram!» Bet kā viņš kliedza uz mani sēdē! Tiklīdz to atceros, tā vai plīstu aiz dusmām! Nē, labāk nogaidīšu un paskatīšos, kā viņam novelk ādu pār acīm. Tā nav joka lieta. Tas noskanēs tālu ārpus mūsu firmas.

Starp citu, kas to lai zina, kā tas beigsies. Ja lietu darīs zināmu atklātībai un kļūs skaidrs, ka vienu no direktoriem, kas vada slaveno firmu «Universal», kuras apgrozības kapitāls ir četri miljardi, firmu, kura ražo visdažādāka veida elektroaparātus un ne reizi savā pastāvēšanas laikā nav pieredzējusi akciju kursa krišanos, par savu slepeno aģentu savervējusi konkurējošā elektrokompānija «Cosmic», kuras rīcībā ir gandrīz tikpat liels kapitāls un kuras ražotajai produkcijai ir tāda pati nomenklatūra, elektrokompānija, ar kuru mēs gandrīz uz pusēm sadalām noieta tirgu, tad, jādomā, izcelsies kolosāls skandāls. Mūsu prezidentam droši vien nāksies nolikt savas pilnvaras.

Laikam gan Asivara arī pats to saprot un jau izdomājis, kādā veidā vislabāk varētu atkāpties no amata. Visticamāk, ka abas firmas šo lietu notušēs, pieņems kādu kompromisa lēmumu, bet direktors Asivaras kungs pats iesniegs atlūgumu, aizbildinoties ar kādu ticamu ieganstu, piemēram, veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Bet… man pēkšņi sirds salēcās. Ja nu bosi patiešām atzīs, ka nepieciešams notušēt lietu par spiegošanu, kurā iejaukts direktors, kas pārzina plānošanu, — kas tad notiks ar mani? Kādus līdzekļus viņi izvēlēsies, lai aizbāztu man muti? …

— Laid uz Jocuju! — mans šefs, sēzdamies mašīnā, strupi pavēlēja. — Toda, nupat zvanīja tava paziņa. Es liku viņai pateikt, ka šonakt tu atrodies komandējumā. Tev iebildumu nav?

— Bet uz kurieni mēs brauksim? — es bažīgi ievaicājos.

2

Mēs riņķojām pa Jocujasamontē ielas apkārtni. Šefs deva norādījumus šoferim, un mašīna iegriezās te vienā, te otrā šķērsieliņā. Es vairs nemaz nesapratu, kur mēs atrodamies. Varbūt viņš man tīšām gribēja sajaukt galvu? Beidzot šefs sacīja: «Bet tagad šeit», un mersedess iebrauca senlaicīgā japāņu stilā celtas savrupmājas garāžā.

Dodamies uz durvīm, kas atradās garāžas viņā galā, šefs, uzrunādams šoferi, strupi noteica:

— Tu nāksi mums līdzi!

Tūlīt aiz durvīm sākās gaitenis — garāža bija piebūvēta klāt savrupmājai. Mūs sagaidīja kāda sieviete, acīmredzot vecākā istabene, šefs iečukstēja viņai ausī dažus vārdus, un viņa aizveda šoferi.

Mēs gājām pa gaiteni, kas laikam atradās mājas aizmugurē, pēc tam pa slēgtu galeriju šķērsojām dārzu un nokļuvām dīvainā telpā. Spriežot pēc biezā mūra un smagajām izbīdāmajām durvīm, te agrāk bijusi noliktava.

Taču tas, ko es redzēju pašā telpā, mani pārsteidza: tā bija plaša, grezna, eiropejiski iekārtota istaba. Dārgs paklājs, atzveltnes krēsli, galdiņš, dīvāns, bufete, neliels bārs un divi televizori. Durvis, kas veda uz nākamo istabu, bija aizklātas ar portjeru.

— Kas tas ir? — es jautāju, satraukti vērdamies apkārt. — Vai slepens bārs izmeklētai sabiedrībai? Liekas, tagad tādi ir modē.

Šefs noraidoši papurināja galvu.

— Vai tev tas nav vienalga? … Starp citu, varu ari pateikt — tā ir telpa, kurā notiek sevišķi svarīgas tikšanās un apspriedes. Tiesa, dažkārt, man šķiet, šeit nodarbojas arī ar citām, daudz jautrākām lietām.

— Cik gara māja, gala nevar redzēt, — es palūkojos uz sienām, kurās nebija logu.

— Vai esi bijis Kioto? Vai zini, kādas tur ir mājas? — šefs pasmīkņāja. — No ielas redzamas mazas mazītiņas parādes durvis, bet, kad ieej iekšā, ne gala, ne malas, māja izrādās izstiepta vesela kvartāla garumā, sētas ieeja ved uz pavisam citu ielu…

Viņš paskatījās rokas pulkstenī un, pēkšņi kļuvis nopietns, iesāka:

— Paklau, Toda … Drīz šeit ieradīsies kāda persona. Līdz tam man gribētos ar tevi aprunāties. Tātad, ko esi nodomājis darīt?

Nu, tagad sākas, es nospriedu. Nevaru paciest noslēpumus! Es taču esmu visparastākais mietpilsonis, sīks gariņš. Taču arī sīkam gariņam ir pašam sava sīka dzīvīte. Un man ar to pilnīgi pietiek.

Lasot grāmatas par dažādiem pirmskara darboņiem, kas skaitījušies izcili cilvēki un varoņi, tūlīt uzmanību saista viņu plātīgums un stulbā pašapmierinātība. Cik smieklīgi un pretīgi!

Man daudz vairāk patīk demokrātija. Demokrātiskā valdīšana taču nozīmē kopā apvienojušos vienkāršo ļaužu varu.

— Nu, kā tad būs, Toda? — šefs cieši palūkojās uz mani, it kā steidzinādams atbildi. — Tu esi jauns. Tev vēl visa dzīve priekšā. Tava nākotne ir tavās rokās. Man liekas, patlaban tu stāvi krustcelēs… Tāpēc uzklausi mani uzmanīgi un mierīgi.

— Kur jūs tēmējat, šef?

— Vai tu patiešām domā, ka direktors Asivara ir elektrokompānijas «Cosmic» spiegs?

— Bet vai tad iespējams domāt ari citādi?

— Ir vai nav iespējams, tas ir pavisam cits jautājums. Taču tev nav taisnība. Es kategoriski apgalvoju, ka Asivara nenodarbojas ar spiegošanu «Cosmic» labā.

— Kā jūs varat būt tik pārliecināts?

— Tāpēc ka… — šefs uz brīdi apklusa un tad turpināja, — elektrokompānijas «Cosmic» spiegs esmu es.

3

Es kļuvu mēms. Man pat elpa aizrāvās. Kā?! Mans priekšnieks, mans galvinieks, cilvēks, kuru es mūsu firmā cienīju par visiem vairāk, — spiegs, kas darbojas mūsu visniknākā ienaidnieka labā?! Un viņa vadībā es strādāju augām dienām, dažkārt pat naktis negulēju, sastādīdams plānus un vākdams materiālus, lai pārtrumpotu mūsu konkurentu numur viens!

— V-v-v-a-ai… jūs… — es ar pūlēm izdabūju no sakaltušās rīkles. — Tātad jūs… tātad jūsu dēļ man Hakonē iebelza pa pauri?

— Nē, es tur neesmu vainojams. Varu tev apzvērēt, ka pagaidām par Goemonu firmas «Cosmic» ļaudīm neesmu bildis ne pušplēsta vārda.

— Bet kas tad viņu nolaupīja? Kas ziņoja viņiem?

— Ziņoja, protams, Asivara, kā jau tu to esi no- jautis. Tikai kam? Tas nav skaidrs. Kad tu man piezvanīji, es tūlīt sazinājos ar firmu «Cosmic». Viņu informācijas orgāni nav saņēmuši nekādas ziņas. Viņiem par to nav ne jausmas.

Es biju pavisam satriekts.

— Bet… kā tad tā … Jūs.. mans tiešais priekšnieks … izrādās, esat… spiegs? …

— Paklau… Kā lai tev to izskaidro… Tas ir noderīgs abām firmām.

Viņa sejā parādījās noslēpumaina izteiksme. Man iekšā viss vārījās no sašutuma: šis draņķis vēl mēģina man jaukt galvu!

— Redz kā, tātad jūs turklāt esat divkāršs spiegs! — izgrūdu. — Kalpojat abām pusēm.

— Kāpēc — divkāršs spiegs! — viņš bailīgi ierāva galvu plecos. — Es vienkārši savā veidā … a-a-a.. aizstāvu abu firmu intereses. Tu droši vien zini, ka ir likums, kas aizliedz monopolistisku darbību?

Man sāka skriet šermuļi pār kauliem.

— Tātad, redzi, — šefs turpināja, — mums ir tāds likums. Japānā darbojas arī Taisnīgu lietišķo sakaru komisija, kas aizsargā līdztiesīgu komerciālo darbību uz brīvas konkurences pamatiem. Tiesa, komisija ir pilnīgi bezspēcīga tērauda un naftas rūpniecības uzņēmumu priekšā.

Šefs piecēlās un sāka skraidīt pa istabu.

— Tērauda un naftas magnātiem ir dažādas iespējas… Piemēram, pusoficiāla apvienošanās karteļos, galveno cenu noteikšana, valsts tirdzniecība. Visos pārējos gadījumos likums paliek likums. Mūsu profila uzņēmumi nevar darboties oficiāli, atklāti. Šajā ziņā mēs politiski neesam pietiekami spēcīgi. Pirms desmit gadiem firmas «Universal» un «Cosmic» — vislielākās firmas elektroniskās rūpniecības jomā — uzsāka karu uz dzīvību un nāvi. Taču drīz vien abas puses saprata, cik bezjēdzīga ir šī cīņa, kuras rezultātā varētu sākties absurda cenu krišanās un tātad arī peļņas samazināšanās. Tad arī tās noslēdza klusu vienošanos, nodibināja kaut ko līdzīgu slepenam kartelim. Citas izejas nebija. Mums taču nav tiesības noteikt galvenās cenas, un mēs nevaram arī «oficiāli» apspriest un saskaņot ar citiem uzņēmumiem mūsu produkcijas cenas. Tāpēc mēs nolēmām izmantot rūpniecisko spiegošanu, lai tādējādi izveidotu savdabīgu karteļu apvienību …

Es biju tik pārsteigts, ka nevarēju vairs izteikt ne vārda. Kāpēc viņš man uztic tik briesmīgus noslēpumus? … Acīmredzot ne jau bez nolūka. Mani pārņēma arvien lielākas bailes.

— Skaidrības labad minēsim kaut vai šādu piemēru. Valsts pasūtījumi tiek sadalīti pēc vairāksolīšanas principa. Taču to, kas saņems pasūtījumu, iepriekš grūti uzminēt — jautājumu izšķir ļoti augstās sfērās, ar sarežģītas procedūras palīdzību nosakot, kuram uzņēmumam priekšroka. Ja mēs tomēr zinām, ka pasūtījumu saņems viena no mūsu firmām, mums, piedāvājot savus pakalpojumus, atliek vienīgi saskaņot cenas. Mūsu cilvēks, kurš izspiego firmu «Cosmic», paziņo mums viņu cenu, vai arī otrādi, un viss ir kārtībā. Un tagad vēl viens piemērs, kas raksturo šādas slepenas apvienošanās savstarpējo izdevīgumu. Dažkārt mūsu firmas, izlikdamās, ka tās ierautas niknā konkurences cīņā, apvieno vai aprij sīkos uzņēmumus. Tāpēc abām pusēm ir izdevīgi vispusīgi iepazīties ar tā saucamā pretinieka jaunajiem plāniem, jaunajiem izstrādājumiem un jauno tehnoloģiju. Protams, var gadīties, ka mūs turēs aizdomās par sadarbību, taču pierādījumu tik un tā nebūs. Bet pat tad, ja slavenā komisija arī būs kaut ko uzodusi, novelsim visu vainu uz rūpniecisko spiegošanu.

— Tā nu gan ir bodīte! — es novaidējos. — Kāpēc tad mums, vienkāršiem ierēdņiem, cenšas iepotēt uzticību un mīlestību pret savu firmu? Mēs taču jau tā strādājam melnās miesās, cenzdamies pārspēt konkurentu. Kā tad nu iznāk?

Šefs nopūtās.

— Ko lai dara… Mūsu firmu prezidenti aizrautīgi lasa romānus par sjogunu Tokugavu Iejasu un par nindzju. Turklāt viņi abi — tiesa, nav daudz tādu, kas to zinātu, — dzimuši vienā provincē, abi ir draugi jau no bērnības. Un kara laikā kopā strādājuši speciālā dienesta orgānos … Man pat ir aizdomas, ka viņiem diviem pieder visas abu firmu akcijas. Tās, protams, ir uz fiktīviem vārdiem..

— Tas ir tik mu|ķīgi, ka pat dzirdēt par to negribas … Pieauguši cilvēki spēlē tik stulbu spēlīti…

— Redz ko, — šefs pavīpsnāja. — Bet vai tad starptautiskā spiegošana nav gluži tas pats?

— Un jūs tātad apgalvojat, ka direktors Asivara neko … neko nezina par šo bodīti?

— Viņam nav nekāda sakara ar to, — šefs kategoriski apgalvoja. — Mūsu prezidents Asivaru neuzskata par «savējo». Līdzko Asivara bija pārvilinājis mani uz firmu «Universal», es tūlīt saņēmu pavēli pieskatīt viņu. Ko man atlika darīt? Ja būtu atteicies, neieceltu par priekšnieku. Asivara droši vien vēl tagad domā, ka tieši viņš iekārtojis mani siltā vietiņā. Viņš cenšas par katru cenu radīt firmā savu kliķi, tāpēc visgudrākais ir likt, lai viņu izspiego viņa vistuvākais padotais. Ja šis padotais turklāt vēl ir arī firmas «Cosmic» spiegs, tad ir pavisam labi. Izceļoties skandālam, var piespiest Asivaru iesniegt atlūgumu — sak, nav pamanījis, ka turpat viņa deguna galā rīkojies spiegs! Bet man iedos piemērotu vietu firmā «Cosmic».

— Jūs taču gatavojoties ņemt par sievu viņa meitu!

— Tās ir tikai baumas, ar viņu neesmu saderinājies un neesmu viņu arī bildinājis, — šefs pavisam mierīgi paskaidroja. — Es pats palaidu tādas baumas stratēģisku apsvērumu dēl…

Es mehāniski piegāju pie bāra un paņēmu pudeli. Man mutē atsita šausmīgu rūgtumu. Mācās virsū nelabums. Un vispār bez pudeles te neko nevarēja saprast.

— Bet ar ko tad Asivaram ir sakari? — es lēju dārgo nostāvējušos viskiju lielā glāzē, līdz tas sāka plūst pāri malām. — . Kas nolaupīja Goemonu un iesita man pa galvu?

— Nav ne jausmas. Tieši tas jau arī mani uztrauc, — šefa sejā pirmo reizi parādījās izteiksme, pēc kuras varēja spriest, ka viņš patiešām ir norūpējies. — Vai vari iedomāties, kas notiks ar mani, ja noskaidrosies, ka Asivara spiegojis kādas citas firmas labā? Man uzdots viņam sekot, bet es esmu izlaidis viņu no acīm.

Tieši tajā brīdī aiz durvīm bija dzirdami soli un skaļas balsis.

— Nu, vai zini, — kāds man nepazīstamā zemā balsī sacīja, — ja viss atbilst patiesībai, tad tam ir milzīga nozīme attiecībā uz mūsu robežu aizsardzību. Pagaidām, protams, nav zināms, vai izdosies no viņa pietiekami daudz izvilkt, taču, lai cik mēs arī uzzinātu, tas radīs pilnīgu apvērsumu mūsu aizsardzības sistēmā …

Durvis atvērās, un istabā ienāca mūsu firmas prezidents, direktors rīkotājs un tukls cilvēks, tērpies kimono. Mans šefs kā dzelts pielēca no krēsla. Viņš vispirms nostājās miera stājā un tad saliecās deviņos līkumos, goddevīgi sveicinādams. Bet es izbrīnījies bolīju acis uz ienācējiem, turēdams rokās līdz malām piepildītu glāzi. Prezidents, uzmetis man ašu skatienu, pievērsās manam šefam.

— Vai tas tiesa, ka šajā lietā iejaukts direktors Asivara.

— Tā ir! Lūdzu jūs uzklausīt, ko saka plānu nodaļas darbinieks Toda …

Sajā mirklī iezvanījās telefona aparāts, kas stāvēja istabas kaktā. Šefs steidzīgi noņēma klausuli. Viņa sejā parādījās ārkārtīgs izbrīns. Viņš paskatījās uz mani.

— Toda, tevi!

— Pagaidiet! — direktors rīkotājs viņam uzkliedza. — Kas zvana? Kā varēja uzzināt telefona numuru un to, ka Toda ir šeit? Vai jūs kādam pateicāt?

— Nē, nevienam, kā jūs drīkstat… — Mans šefs kļuva zaļš aiz dusmām. — Zvana sieviete, kaut kāda Kisako.