Rītdienas nolaupītāji

KLUSUMA PASAULE

1

Kad šofera niknā skatiena pavadīti, mēs izkāpām no taksometra, man viss griezās acu priekšā. Varbūt tas viss ir tikai murgains sapnis? …

Piecās minūtēs nobraukt ceļa gabalu no Jokohamas līdz Setajas rajonam Tokijā! Turklāt vakarā, sastrēguma laikā! … Pat pa gaisa līniju būtu kilometri divdesmit. Bet skaitītājs rāda divus… Un simt divdesmit jenas.

Nē, tas nevar būt. Brīnumi taču pasaulē nenotiek! Tie ir murgi… Es to visu redzu sapnī: gan vājprātīgo ārzemnieku, gan lidojumu galvu reibinošā ātrumā — tieši tā: nevis braucienu, bet lidojumu — no Jokohamas līdz Tokijai. Divi kilometri… simt divdesmit jēnas… Tūlīt es pamodīšos savā gultā, kura nekad netiek novākta … Ai, kā sāp galva! … Un cik nelaba dūša … Nedrīkst vairs tā piedzerties… Paģirās ne tādi vien murgi rādās…

— Par ko jūs patlaban domājat? — dīvainais cilvēks … ārzemnieks … Goemons, skatīdamies man sejā, ievaicājās.

— Nu gan vienreiz pietiek! … — es nomurmināju un, ar roku atgaiņādamies, centos aizdzīt bezjēdzīgos māņus. — Sākot ar rītdienu, pārtraukšu dzert. To es svēti apsolu! … Nekad vairs dzīvē…

ne, vismaz gadu vai pusgadu… neņemšu mutē lēto vlskiju … Kaut tu pazustu, kaut tu izčibētu! Tā jau nelabi ap dūšu, un tad vēl tu man …

— Ai, ai, ai, tas nu gan nekur neder! — Goemons sāka vēcināt ar rokām gluži kā ar signālkarodziņiem. Viņa acis lēkāja no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Auto, takso, taksomobilis brauca loti lēnām, un sastrēgumu bija tik daudz, es pat… Tu, mīļais, acīmredzot neesi pieradis pārvietoties lielos attālumos?

— Jel rimsties! — es ieaurojos, saķēris ar rokām galvu. — Nemels niekus, labāk būtu pameklējis manu modinātāju.

— Modinātāju? — Goemons, pacēlies uz pirkstgaliem, ielūkojās man acīs. Es redzēju, ka viņam no milzīgajām nāsīm lien ārā biezi saaugušas spalvas.

— Negvelz muļķības! Tu taču neguli.

— Dod man pulksteni, modinātāju! — es kliedzu.

— Tam ir jāzvana! … Tad es pamodīšos, un viss izgaisīs … Ardievu, Goemon san!

— Kāpēc «ardievu»? Mēs tikai nupat kā atbraucām. Tu, mans kalps, kusties žiglāk, sper soļus veicīgāk, kāto man pa priekšu, ej iekšā savās istabās. Es tev sekošu. Es vēlos, es gribu atpūsties!

Ak tā, lūdzu, ejiet, kur jums tīk, kur vien vēlaties! … Gan jau kaut kur mūsu mikrorajonā iezvanīsies modinātājs, un šie murgi beigsies. Cik daudz sapņu savā mūžā biju redzējis — pat saskaitīt nevaru — taču tādas dumjības man rādījās pirmo reizi. Tagad gan vajadzētu pamosties, pirms ieeju pa durvīm savā istabā. Ja šis briesmonis pārkāps pāri slieksnim, nāksies rīt no dzīvokļa aizvākties, citādi vēl nobeigšos aiz šausmām.

— U-i! — Goemons jeb tas biedēklis, kas man rēgojās acu priekšā, nolūkodamies uz mūsu mikrorajona ēkām, nelabā balsi iebrēcās. — Kas tad tie par klucīšiem?

— Tas ir mūsu mikrorajons, — es mehāniski atbildēju un tūlīt pat nodomāju, cik muļķīgi sarunāties sapnī, turklāt vēl ar tādu biedēkli.

— Mikrorajons? — Goemons neizpratnē sašķieba galvu. — Tas ir — kādā nozīmē?

— Nu, tādā nozīmē… Vārdu sakot, mikrorajons ir daudzdzīvokļu dzīvojamo korpusu komplekss… Tātad nami…

— Kas tie par namiem? Tās jau kastītes!

— Nekādas kastītes! īsti mūsdienu dzīvojamie nami. Pie mums, Japānā, sitas vai nost, lai dabūtu tur dzīvokļus …

Nepievērsdams uzmanību maniem paskaidrojumiem, Goemons no bikšu krokām izvilka senlaicīgu tušai un otiņām domātu lādīti, kā arī tualetes papīra rulli — to viņš acīmredzot lietoja piezīmju grāmatiņas vietā — un sevišķi glītā rokrakstā, kas mani ļoti pārsteidza, uzrakstīja teikumu: «Japāņi dzīvo kastītēs.»

Es gandrīz vai gribēju sākt protestēt, lai aizstāvētu savu dārgo tautiešu godu — patiešām, kas gan notiktu, ja katrs ārzemnieks izdarītu tikpat maldīgus secinājumus! Tomēr nezin kāpēc pārdomāju. Nekas, pamodīšos, un viss izgaisīs.

— Ejam, — viņš sacīja, iebāzdams biksēs lādīti. — Soļos marš!

Taču man nemaz negribējās viņam sekot. Nevienam jau negribētos to darīt.

— Paklausieties, Goemon san, — es ieteicos, — vai jūs nevēlētos apmesties viesnīcā? Varu sameklēt jums lētu un ērtu numuru.

— Nevēlētos vis, — kāpdams pa kāpnēm, Goemons palūkojās uz augšu. — Bet jūsu dzīvokli jau kāds ir.

— Kā jūs to zināt, no šejienes nemaz nevar redzēt, es dzīvoju trešajā stāvā, — es nomurmināju. — Un atslēga ir man kabatā ….

2

Taču, kad mēs nonācām pie mana dzīvokļa, es satrūkos. Durvis bija vaļā, un no iekšienes līdz manām ausīm atplūda kaut kādas skaņas.

Kas tad tas? … Sirds sāka strauji dauzīties.

Vienīgais cilvēks, kam ir atslēga …

No istabas kā viesulis izdrāzās ārā Kisako un apķērās man ap kaklu.

— Mīļais, piedod man! Ko tikai es tev nesarunāju! Atnācu, lai atvainotos… Vainīga esmu es, vienīgi es! … Vakarpusē man sametās tik nelāgi ap dūšu, nekur nevaru atrast miera… Tāpēc arī atnācu… izlūgties piedošanu… Es atnācu, bet tevis nebija. Nolēmu pagaidīt. Un gaidīdama uzkopu dzīvokli un pagatavoju visādus gardumus.

Kisako pieglauda savu seju man pie krūtīm, laikam bija mazliet apmulsusi. Viņas taisnie, īsi apgrieztie mati kutināja manus vaigus, un es noreibu, ieelpodams smaržu «Vol de nuit» [6] saldo aromātu.

Parasti tādās reizēs es tūlīt sāku starot aiz prieka. Visus trīs gadus mēs to vien darām kā strīdamies, lai pēc tam atkal salīgtu mieru. Laikam tāpēc ari neprecamies, ka baidāmies zaudēt šos tīkamos mirkļus. Taču patlaban es nepavisam nebiju sajūsmināts.

— Nu, beigsim ķildoties, jā? — Kisako palūkojās man acīs. — Un, lai tu nešaubītos, ka es vairs nedusmojos …

Aizvērusi acis, viņa tuvināja savas lūpas manējām.

— Ko, vai jūs gribat viņam iekost? — Goemons nekautrīgi iejautājās savā čerkstošajā balsī.

Kisako satrūkās, atrāvās no manis un pietvīkusi pievērsa skatienu svešiniekam.

— Piedod, es nezināju… — viņa pielika plaukstas pie sasārtušajiem vaigiem. — Izrādās, ka tev ir ciemiņš … Vai jūs atnācāt abi reizē?

— Kisako! — es čukstēju galīgā izmisumā, satvēris viņas rokas savējās. — Es nevēlējos, lai tu ierastos pārāk agri… Tu vari man ticēt! … Es gribēju pamosties pirms tavas atnākšanas …

— Ko tu pļāpā?! — viņa sadrūma, pēc tam, pie- vērsdamās cilvēkam, kas stāvēja man aiz muguras, medainā balsī sacīja: — Dieva dēļ, atvainojiet, es jūs nemaz nepamanīju. Lūdzu, nāciet iekšā, nekautrējieties!

Sievietes ir neizdibināmas būtnes! Jebkura no viņām spēj vienā acumirklī pārvērsties līdz nepazīšanai. Kisako nav nekāds izņēmums. Kad mēs saecēja- mies, viņa kā dzelta izskrien priekšnamā un ar kājas spērienu atver durvis. Bet, ja šajā brīdī ierodas viesi, viņa cēli noliecas un, ar trim pirkstiem pieskardamās grīdai, zemu paklanās. Cik brīnišķīgas manieres! Gluži kā Ogasavari gleznā.

— Laipni lū …

Ak tā gan, viņa zaudējusi runas spēju! Un tomēr, lai gan viņas acis no pārsteiguma bija izspiedušās uz āru un vārds, ko nespēja izrunāt, iesprūdis rīklē, Kisako sveicināja ciemiņu, zemu palocīdamās.

Taču šis lops Goemons nelikās par to ne zinis. Pār- lēcis pāri Kisako, viņš iedrāzās istabā.

Kisako pat nepakustējās, stāvēja kā stāvējusi ar noliektu galvu. Kas viņai lēcies? Viņa pārāk ilgi palika šajā nekustīgajā pozā. Es pieskāros Kisako plecam un jutu, ka viņa trīc.

— S-s-s … sā … ā … — Kisako murmināja.

— Ko? Kas tev noticis? — es iekliedzos, jo mani pārņēma šausmas.

— Sā.. li… ātrāk sāli…

Es aizjoņoju uz virtuvi un atnesu šķipsniņu sāls. Viņa iebāza to mutē, pasūkāja, saviebusi seju, un beidzot pacēla galvu. No acīm ritēja asaras, taču Kisako jau smējās kā prātu zaudējusi.

— Pfu, cik rūgts! Kas viņš ir? Tavs tēvocis 110 laukiem?

— Tad ne jau, — es atbildēju, pilnīgi zaudēdams spēkus, — nē … Viņš … tas ir … tu saproti, es tikai sapņoju…

— Sapņo?

— Nu jā. Pavairāk iekampu lēto viskiju, un man tagad rādās sapnī šis briesmonis… Man kauns, ka es rādu tev tik nelāgu sapni…

— Ko tu mels! Atjēdzies taču! — viņa pārbijusies paskatījās uz mani. — Tu esi piedzēries, vai?

— Nē, es nemaz neesmu piedzēries … — es sacīju lēnām, cenzdamies skaidri izrunāt katru vārdu. — Saproti, tas viss ir tikai sapnis. Es guļu, un man miegā … Par šo briesmoni «cilvēka — manekena» izskatā es patlaban sapņoju … Un par tevi tāpat… Un ari sevi es redzu sapnī…

Kisako kaprīzi uzmeta lūpu.

— Kā tev nav kauna! Es neesmu nekāds rēgs un nerādos tev nekādā sapnī! Es taču neguļu …

— Ko tu tur svepsti — žu — žu — žu? — Goemons iejaucās. Viņš stāvēja uz sliekšņa. Šis neaptēstais ērms, ieejot manā dzīvoklī, nebija noņēmis cepuri un novilcis apavus. — Kas viņa tev ir? — Viņš parādīja ar pirkstu uz Kisako. — Zvēriņu esi pieradinājis? Laika kavēklim? Nu, panāc šurp, vai tu re, cik maigs un mīlīgs dzīvnieks! …

Kisako uzacis spēji pacēlās uz augšu.

— Nē, nē, tas nav tā… viņa… — Man vārdi iesprūda rīklē. — Atjaujiet iepazīstināt — mana… ē-ē-ē … līgava Kisako.

— Kis … kis … Ak, tas, kas peles ķer, — viņš saprotoši pamāja ar galvu.

— Kas jums nāk prātā?! Viņa ir nevis kaķis, bet sieviete! Kisako ir viņas vārds. Mēs esam nolēmuši precēties.

— Ak, viņa tātad ir tava mātīte!

Es redzēju, ka Kisako sāka trīsēt lūpas. Man atkal galvā viss sāka griezties riņķī. Kaut nu varētu pamosties! Kaut drīzāk pamostos! Kaut modinātājs beidzot iezvanītos!..

— Bet kāpēc tu ar šo mātīti pirmīt gribēji kosties?

Man acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki.

— Tas ir … tas ir … Nu, kā lai es jums to izskaidroju … Tas ir — skūpsts! Tā mēs paužam mīlestību.

Goemons tūlīt izņēma no biksēm man jau pazīstamo tualetes papīra rulli un lieliem burtiem uzrakstīja: «Tēviņi un mātītes, apliecinot mīlestību, kož viens otram.»

Kisako acis iezvērojās, viņa iekunkstējās un savilka rokas dūrēs.

«Nu gan vienreiz pietiek,» es nodomāju, «jāsāk beidzot rīkoties enerģiskāk.»

— Kisako, dārgā! — es lūdzos, satverdams viņas roku. — Pacieties vēl kādu brītiņu! Paķer kādu smagāku priekšmetu un krietni iebelz man pa galvu!

— Es viņam tūlīt galvu uz pusēm pāršķelšu! — Kisako ieaurojās. — Kā viņš uzdrošinās …

— Iegaumē, ka sist viņam nav nekādas jēgas. Viņš taču ir tikai manas iztēles auglis! Es tevi lūdzu, iegāz man tā pa īstam! …

Es izdzirdu stipru dārdoņu. Iesākumā nodomāju, ka tas no stiprās pulsācijās deniņos. Mēģināju ieklausīties uzmanīgāk. Nē, tas tomēr bija tvaika āmurs, kas dzina zemē tērauda pāli.

Viss sākas atkal no jauna!

Olimpiāde jau sen bija beigusies, bet ceļus vēl joprojām remontē … Starp citu, nē … troksnis nāca no būvbedres — netālu no manis rok jaunu metro līniju.

Tvaika āmura sitieniem pievienojās dobja, sēcoša kaukoņa — kāds smurgulis, kas dzīvoja trešajā stāvā, bija uzlicis uz savas paštaisītās stereoradiolas «Modern jazz» plati. Tas nu gan ir draņķis — katru vakaru atkārto vienu un to pašu plati! Turklāt, cik skaļi vien iespējams. Tātad viņš zina, ka skaņu izolācija mūsu namā nekur neder …

Kādu brīdi domās kavējies, atvēru acis. Es gulēju virtuves kaktā, ar galvu atspiedies pret durvju stenderi. Kisako sēdēja līdzās un vērīgi skatījās uz mani.

Manas acis drudžaini šaudījās visapkārt.

Viņš vairs nekur nebija manāms!

— Paldies, dārgā! — es sacīju, berzēdams sāpošo pakausi. — Tu mani izglābi. Es nu beidzot esmu pamodies … Tu redzi, ka man bija taisnība — tas viss bija tikai sapnis. Tagad briesmonis ir pazudis.

— Tas nu gan nav tiesa! — Kisako ierunājās visai dzedri. — Viņš sēž istabā un aprij mūsu vakariņas, aprij visu, ko es pagatavoju. Turklāt vēl kopā ar traukiem.

Es kā dzelts pietrūkos kājās un ielūkojos istabā. Kisako neko nebija pārspīlējusi: viņš patlaban pavisam mierīgi notiesāja nelielo plastmasas trauciņu, kurā bija ielieta sojas mērce. Tas mani gauži sarūgtināja.

— Tātad… tas … tomēr … nav sapnis …

— Ko tu te visu laiku penterē — sapnis, sapnis! Vai tu vispār kaut ko vēl apjēdz? Kas viņš galu galā ir? Kas viņš tev ir? Kāpēc tu atvāci sev līdzi šo pretīgo cilvēku, šo rupekli, šo nekautrīgo, bezkaunīgo cūku?

— Nezinu, tiešām nezinu! Neko nesaprotu… Es sastapu viņu pavisam nesen, Jokohamā… Ja tas patiešām nav sapnis…

— Man pietiek! — Kisako iekliedzās. — Ja tu vēl vienu reizi pieminēsi, ka tas ir sapnis, es tev tūlīt iekniebšu!

— Tu saproti, viņš ir ārzemnieks, loti dīvains ārzemnieks … Cenšas atdarināt japāņus. Taču kaut kādā pavisam jocīgā veidā… Apturēja mani uz ielas, sacīja, ka dzīvos pie manis …

— Vai redz, kā! — viņas balsij bija draudīga pieskaņa, viņa uzrotīja piedurknes. — Viss skaidrs. Tev ir vājība pret ārzemniekiem, un tu bezkaunīgi meloji, kad noliedzi to. Patiesībā tu klanies viņu priekšā līdz zemei un tver katru viņu vārdu! Kā gan tev nebija kauna zoboties par sievietēm un pārmest mums, ka mēs gluži kā bez prāta jūsmojot par visu ārzemniecisko?!

— Tad ne jau.

Mēs gandrīz kliedzām — tvaika āmura un stereo- foniskās radiolas troksnis bija tik liels, ka neko nevarēja sadzirdēt.

— Ko — nē? — Kisako jau brēca no visa spēka.

— Noķēris kaut kādu ārzemnieku, turklāt nezin no kādas zemes, īstu neģēli, klaidoni un ievedis viņu savā mājā, lai dzīvo!

— Nē, tad nē jau, viņš pats! …

— Kāpēc tāds troksnis? — Goemons izbāza galvu pa durvīm un pārlaida skatienu mūsu virtuvei.

— Japāna gan šķiet trokšņaina zeme!

— Kā tu vēl uzdrošinies! — es ierēcos, galu galā mani nervi to vairs neizturēja. — Bet tagad vācies no šejienes projām pie visiem velniem! Un vari domāt par Japānu, ko vien vēlies, es nospļaujos par to! Vari pat sakūdīt savu valdību, lai tā piesaka mums karu! Vai tu dzirdi — lasies projām! Ja ne, es piezvanīšu policijai, tevi ātri vien nogādās jūsu konsulātā, un tu izlidosi ārā no Japānas divdesmit četru stundu laikā!

No nerimstošā trokšņa un aiz lielajām dusmām biju pavisam zaudējis galvu un, pieskrējis pie telefona, uzgriezu policijas numuru.

Taču… ar aparātu kaut kas bija noticis. Disks griezās pilnīgi bez trokšņa.

Laikam man bija aizkritušas ausis. Es pakratīju galvu — nekas nemainījās. Palūkojos uz Kisako. Viņa izskatījās apjukusi. Ar rokām aizspiedusi ausis, arī viņa purināja galvu.

Viņas lūpas kustējās. Ko viņa sacīja? Es neko nedzirdēju.

Bija pazudusi ne tikai Kisako balss, bija pazuduši arī tvaika āmura klaudzieni un džeza gaudoņa. Sajutu vienīgi džinkstoņu ausīs.

4

Tikai pēcāk es sapratu, ka šī nelielā epizode ir bijusi prelūdija veselai notikumu virknei, kas satricināja visu Japānu un ne tikai Japānu vien. Taču toreiz tas man vēl nenāca ne prātā. Sākumā pat nebiju visai pārsteigts. Gadās taču tā: tu nožāvājies, un tev uz kādu sekundi aizkrīt ausis. Droši vien arī tagad bija noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tikai piespiedu telefona klausuli ciešāk pie auss. Taču…

No nedzīvās plastmasas klausules iekšpuses neatskanēja nekādi signāli — ne gari, ne īsi.

Atņēmis klausuli no auss, es iepūtu dvašu caurumiņos, pašūpoju galvu.

Nekādas skaņas.

Es pagriezos un gandrīz atdūros ar savu pieri pret Kisako pieri. Viņa stāvēja man aiz muguras, un viņas lūpas te ātri atvērās, te aizvērās, acīmredzot viņa kliedza.

— Kisako, kas tev noticis? — es iebļāvos, taču nedzirdēju pats savu balsi. Aizritēja apmēram trīsdesmit sekundes, pirms es to apjēdzu. Ja cilvēks zaudē dzirdi un vairs neuztver apkārtnes skaņas, tad, kā zināms, viņš joprojām saklausa savu balsi. Cilvēka paša balss saišu svārstības nokļūst nervu centros ne tikai ar bungādiņu, bet arī ar redzes un dzirdes nerva starpniecību. Un tomēr …

Es nedzirdēju pats savu balsi!

Mani pārņēma šausmīgs satraukums. Man kļuva baisi. Vai tiešām sakarā ar šī neģēlīgā Goemona izdarībām viss mans dzirdes aparāts izgājis no ierindas?!

Es kļuvu balts kā krīts un aiz šausmām vai pamiru. Bet Kisako, plati iepletusi muti, turpināja «kliegt». Un pēc tam sāka žestikulēt ar rokām. Viņas acīs mirdzēja asaras.

— Es nedzirdu! — auroju no visa spēka. — Pēkšņi esmu kļuvis kurls. Spēji uzbrucis kurlums! — Es gandrīz pārrāvu balss saites, taču savu balsi nedzirdēju. No piepūles mana seja bija kļuvusi zila. Velns parāvis, — es varbūt tagad esmu ne tikai kurls, bet arī mēms? Protams, Kisako mani nedzird. Viņa laikam par kaut ko žēlojas.

Es norādīju ar pirkstu uz savu ausi un pēc tam pašūpoju galvu. Kisako precīzi atkārtoja manu žestu. Ārkārtīgi uzbudināts, es izvilku piezīmju grāmatiņu un lieliem burtiem ierakstīju tajā:

«Neko nedzirdu un nesaprotu, ko tu gribi sacīt. Esmu kurls!»

Viņa izrāva man no rokām pildspalvu un uzrakstīja uz tās pašas papīra lapas: «Es arī!»

Es sažņaudzu Kisako plecus.

— Patiešām?

Pajautāju to ar vienu vienīgu lūpu kustību. Likās, ka viņa saprata. Sarāvusies aiz bailēm, viņa pamirkšķināja, pēc tam nodūra acis.

Vai tas nebija briesmīgi! Es turpināju žņaudzīt Kisako plecus un, atplētis muti, skatījos viņā. Kā to lai saprot? Vai mēs abi vienlaikus būtu kļuvuši kurli? Vai kaut kas tāds maz iespējams? …

Tomēr ļoti drīz es ievēroju, ka nelaime bija uzbrukusi ne tikai mums. Manā istabā, kas dzīvoklī bija vienīgā, ja neskaita virtuvi, kura reizē bija arī ēdamistaba un kurā mēs patlaban atradāmies abi ar Kisako, bija televizors. Goemons, līdz pēdējai drupačai notiesājis mūsu vakariņas, sēdēja tur un uzmanīgi skatījās uz ekrānu. Patlaban, šķiet, pārraidīja kaut kādu lugu, taču aktieri izturējās ļoti dīvaini — plātīja mutes, skraidelēja pa skatuvi, mētājās ar rokām.

Pēkšņi uz ekrāna parādījās uzraksts:

«Cienījamie skatītāji, lūdzam jūs pagaidīt. Neiz- slēdziet televizoru!»

5

Tomēr bēdīgo patiesību tā pa īstam atklāja ne jau televizors. Pēkšņas iedomas vadīts, gandrīz aizmirsis savu ērmīgo ciemiņu, es izmetos ārā no dzīvokļa.

Skrēju lejā pa kāpnēm. Daudzu dzīvokļu durvis bija atvērtas. Manī nolūkojās galīgi apstulbuši, pārbiedēti cilvēki.

Tiešām visi?! Tas nevar būt… Vai patiesi — visi?…

Pirmā stāva kāpņu laukumiņā pie kāda dzīvokļa stāvēja briļļaina dāma. Viņas seja pauda tādu pašu apjukumu un neizpratni. Es satvēru viņu aiz rokas, pēc tam norādīju uz savu ausi un pašūpoju galvu. Viņas acīs pavīdēja bailes, bet dāma tūlīt vien atgāja sāņus, lepni atmetusi galvu atpakaļ.

Man iešāvās prātā, ka vajadzētu parādīt viņai piezīmju grāmatiņas lappusīti, uz kuras es ar Kisako apmainījos īsiem rakstiskiem paskaidrojumiem. Es pasniedzu viņai grāmatiņu un atkal bēdīgi pašūpoju galvu. Kad viņa izlasīja uzrakstīto, viņas acīs pazibēja izbrīns un, lai cik tas arī būtu dīvaini, skaidri jaušama atvieglojuma sajūta. Dāma kaunīgi piedūra pirkstu tai vietai, kur Kisako bija uzrakstījusi divus vārdus: «Es arī!»

Es sarāvos un gribēju skriet tālāk. Bet tagad viņa sagrāba mani aiz rokas. Viņas lūpas, likās, gribēja sacīt: «Pagaidiet!»

Es apstājos. Dāmas lūpas ātri vērās vaļā un atkal ciet. Viņas seja pārvērtās, un viņa histēriski sāka plūkt sev matus. Pēc tam, beidzot apjēguši, ka ar to nekas nav līdzēts, izvilka no manas krūšu kabatiņas pildspalvu, no iekšējās kabatas — piezīmju grāmatiņu un, izšļakstīdama tinti, ātri uzrakstīja:

«Sakiet — vai visi cilvēki ir kļuvuši kurli?»

«Acīmredzot,» es tāpat rakstiski atbildēju, «bet kāpēc — nezinu.»

Pievērusi acis, viņa atviegloti nopūtās. Manā piezīmju grāmatiņā parādījās vēl viena rinda:

«Paldies dievam! Bet es domāju, ka tikai mūsu ģimene…»

Iebāzusi man kabatā pildspalvu un piezīmju grāmatiņu, viņa pazuda savā dzīvoklī.

Jāatzīstas, biju pārsteigts. Un laikam pat sajūsmināts. Izrādās, ka šādām dāmiņām, kas parasti aizņemtas tikai ar savām sīkajām mājas rūpēm, svarīgi ir nevis tas, kas atgadījies, bet gan — kam tas atgadījies. Lai tās būtu kaut vai melnās bakas, viņas ārkārtīgi priecājas par to, ka ne «tikai mūsu ģimene».

Taču ilgi sajūsmināties par briļļaino dāmu man nebija lemts. Man metās virsū Kisako, kas acīmredzot bija izskrējusi uz kāpnēm man pakaļ. Viņas acis zvēroja aiz niknuma.

Bet kā gan es — kurls un zaudējis balsi — būtu varējis izskaidrot viņai šo situāciju? Es veltīgi plātīju muti kā slāpstoša zivs un plakšķināju ar lūpām, gribēdams pateikt — «tu laikam esi prātu izkūkojusi!».

Šitā večiņa, nemaz atļauju neprasījusi, bija bāzusi roku manu svārku iekšējā kabatā. Un vispār, kas tad man varēja būt kopīgs ar šo veceni? Viņai vēl atliek tikai mazbērnus auklēt! …

Kļuvusi gluži vai traka aiz niknuma un tā arī nesadzirdējusi, ko es saku, Kisako kā bulta izšāvās uz ielas. Es tūlīt sekoju viņai.

Saule jau bija norietējusi. Manā acu priekšā pavērās skats uz mūsu mikrorajonu, kas bija gluži tāds pats kā vienmēr.

Vienā līnijā izvietoto taisnstūra ēku skaidri iezīmētie silueti, mirdzošie logi, bāli zaļganu gaismu izstarojošās dzīvsudraba lampas, taisnās ielas, laukumiņi automašīnu apgriešanai, rietumu pusē — saulrieta sarkanā atblāzma, austrumu pusē — neona uguņu atspīdums, tālāk, aiz namiem — vēl neuzbūvētās šosejas estakāde visā garumā; prožektora apgaismotais tērauda karkass, sastatnes, tvaika āmura augstais tornis, ātri garāmslīdošo automašīnu un autobusu ugunīgās virtenes un kaut kur pavisam

tālu — laiku pa laikam uzzibsnījošie elektrisko vilcienu lukturi.

Un tomēr mūsu mikrorajons bija izmainījies.

Tā bija klusuma pasaule. Pasaule bez nevienas skaņas. Pasaule, kas atgādināja murgu pilnu sapni.

Ak, kaut jel šis nolādētais klusums beigtos! Kaut tas neplestos pāri brīnišķīgajai novakares ainavai, negulētu kā akmens uz sirds, neplosītu smadzenes ar pretīgu zvanīšanu ausīs! …

Es grozīju galvu, liecu to gan uz labo, gan kreiso pusi, gan uz priekšu, gan atpakaļ — viss veltīgi. Skaņa tā arī neparādījās.

Šajā klusumā bija kaut kas baigs, nelaimi vēstījošs. Tvaika āmurs tāpat kā agrāk krita uz tērauda pāļa, katru reizi izvemdams veselu tvaika mākoni, taču sitienam nesekoja apdullinošs dārdiens, no kura tā vien gribas ieraut galvu plecos. Nebija vairs ne haotiskā pilsētas trokšņa, ne elektrovilcienu grūtsirdīgo svilpienu, ne arī riepu švīkstoņas uz asfalta.

Visas skaņas bija mirušas.

6

Uz ielas es ar visu savu būtni izjutu nelaimi, kas bija uzbrukusi mūsu zemei. Jā, šis pēkšņais kurlums bija piemeklējis ne tikai mūs abus ar Kisako, ne tikai mūsu māju un ne tikai mūsu mikrorajonu. Klusums acīmredzot izplatījās tālu pāri tā robežām.

Pa visu namu durvīm skrēja ārā apjukuši cilvēki, kuri gluži tāpat kā es grozīja galvas, skatījās apkārt, bez jebkādas jēgas kustināja lūpas, mētājās ar rokām. Un tomēr, neraugoties uz šo neparasto rosību, nakts dzīve pamazām norima, it kā to būtu aizbiedējis pēkšņais klusums.

Tvaika āmurs pēdējo reizi atsitās pret pāli un apstājās. Uz prožektora gaismas apspīdētajām sastatnēm vairs nekustējās sīkās, skudrām līdzīgās cilvēku figūriņas. Droši vien arī viņi bija kratījuši galvas un cēluši rokas pret debesīm.. Automobiļu straume, kas pirms dažām minūtēm vēl bija plūdusi garām lielā ātrumā, pēkšņi saviļņojās un pakāpeniski apstājās gluži kā biezēt sākusi lava.

Cik šausmīga ir pasaule bez nevienas skaņas!

Neapšaubāmi ikviens, pēkšņi nokļuvis šādā pasaulē, apjūk un, baiļu pārņemts, kaut vai uz sekundi sastingst.

— Piesargies!

Es nevilšus iekliedzos. Nevarēju nekliegt, lai gan zināju, ka neviens mani nedzirdēs.

Kisako, greizsirdības apmāta, — viņa iedegās greizsirdībā briļļainās dāmas dēļ, uzliesmoja kā pulveris, neko neredzēdama, metās uz priekšu, lai gan varbūt jau nožēloja savu rīcību (tāds nu bija viņas raksturs, nekad iepriekš nebiju sastapis sievieti, kas tik pēkšņi iekarst un tik pēkšņi atkal aizmirst savas dusmas), — ātri skrēja pāri ielai tieši tajā vietā, kur bija pagrieziens.

Šajā brīdī taksometra šoferis izdarīja spēju virāžu un lielā ātrumā iebrauca pagrieziena joslā. Varēja redzēt, kā šoferis, atliecies atpakaļ, no visa spēka spiež bremzes un kā neprātā spaida signālpodziņu.

Protams, Kisako neko nedzirdēja — ne motora troksni, ne signālus, ne arī bremžu kaukšanu sev aiz muguras. Viņa pat nepalūkojās atpakaļ.

Šoferis pagrieza stūri līdz galam, taču mašīna pēc inerces joņoja uz priekšu, sasvērusies uz vieniem sāniem un švīkstinādama gaisā riteņus. Ja es būtu vilcinājies kaut vienu sekundi, priekšējais aizsarg stienis būtu iebelzis Kisako pa muguru. Nezinu, kā es paspēju pārvarēt tos piecpadsmit metrus, kas šķīra

mani no Kisako, — laikam izdarīju gigantisku lēcienu … Es uztriecos viņai virsū no aizmugures un ar savu ķermeņa svaru no visa spēka grūdu viņu uz zālāja pusi.

Veldamies kopā ar Kisako pa zāli, es ar vienu aci vēl paguvu pamanīt, kā mašīna iedrāzās ielas apgaismojuma stabā.

Cik šausmīgs skats! Tērauds atsitas pret tēraudu, sadragātais motora pārsegs paceļas stāvus gaisā, riteņi vēl turpina griezties. Un nevienas skaņas. It kā tu skatītos mēmo filmu.

Pēc tam es ieraudzīju Kisako niknuma pilnās acis. Saburzītām drēbēm, notriepta ar zemi, viņa piecēlās kājās un, sapratusi, kas viņu nogāzis zālājā, iecirta man skaļu, tas ir, nedzirdamu, pļauku. Taču nākamajā mirklī viņa ievēroja sadauzīto mašīnu, ietrīsējās, saņēma ar plaukstām manu galvu un pagrieza pret sevi.

Kisako lūpas kustējās, un es tajās varēju lasīt: «Piedod!» Neskanīgi ieraudājusies, viņa apķērās iii.iii

Kāds rupji purināja manu plecu. Es pagriezos. Taksometra šoferis, sarkans kā vēzis, ar milzīgu punu pierē kaut ko man uzkliedza. Droši vien aiz ieraduma, jo viņš jau pats nedzirdēja savu balsi. Es norādīju uz savām ausīm, pašūpoju galvu. Viņš, liekas, apjuka, paurbināja ausis un pēkšņi sāka kratīties kā drudzī — laikam stipri klepoja, vai…

Taču man vairs nebija prātā šoferis. Lūkodamies uz sadauzīto mašīnu, es, satricināts līdz sirds dziļumiem, domāju par to, kādus apmērus sasniegs mums

uzbrukusi nelaime, cik tālu izplatīsies šis… šis «skaņas izzušanas fenomens».

Ja skaņas pazudīs no pasaules uz visiem laikiem, tad kā gan tas ietekmēs sabiedrības attīstību?…

Pēkšņi mani pārņēma šausmīgs nemiers. Es pie- lēcu kājās, atgrūdis no sevis joprojām raudošo Kisako.

Kā to izskaidrot? … Es izdomājos visādi. Vai nu esmu pēkšņi kļuvis kurls, vai arī izzudusi pati skaņa? …

Bet to nemaz nav tik grūti pārbaudīt. Jādodas drīzāk uz darbu, jāsadabū mēraparāti un… Un tad es sāku drebēt tā, it kā no galvas līdz kājām būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni.

Es strādāju firmā, kas ražoja tele- un radioaparatūru, magnetofonus, stereofoniskas ierīces, telefonus, interfonus un citus sakaru līdzekļus!