Rītdienas nolaupītāji

«PLAKATU» SĒDE PARLAMENTĀ

1

Izmocījies līdz pēdējam, vairākas reizes gandrīz pakļuvis zem automašīnas riteņiem, es beidzot sasniedzu firmas ēku. Bet tajā brīdī, kad gatavojos jau nospiest durvju rokturi, kāds cilvēks izlēca pa logu un bez trokšņa nogāzās uz ietves.

Es pieskrēju klāt un piecēlu viņu kājās. Tas bija mūsu darbinieks no komerciālās nodaļas. Uz galvas viņam bija izaudzis pamatīgs puns. Pa muti nāca putas. Acis bija izvalbītas.

Es iebelzu viņam pāris reizes pa muguru, un acis atkal atgriezās dobumos. Viņš ātri sāka kustināt lūpas. Es, protams, neko nedzirdēju. Parakņājies pa kabatu, pasniedzu viņam krīta gabaliņu. Viņš iebāza krītu mutē — domāja, ka tā ir cigarete — un pūlējās aizsmēķēt. Nu, pavisam dulls! Rokas viņam drebēja. Es iecirtu viņam kārtīgu pliķi, viņš norija krītu un beidzot atguva sajēgu.

Biju spiests iedot šim kretīnam vēl vienu krīta gabalu. Ar trīcošu roku viņš uzskribelēja uz ietves:

«Vai esmu pagalam?»

«Vēl ne, bet drīz tu mirsi — tāpēc, ka noriji manu krītu,» — es uzrakstīju turpat blakus. «Pagaidām tu esi ticis cauri ar skaistu punu uz sava stulbā paura.»

«Un tomēr esmu miris! Es taču izlēcu pa logu…»

«Pilnīgi pareizi, tu izlēci pa pirmā stāva logu. Nomierinies! … Kas jauns mūsu firmā?»

«Visi bosi ir vēl uz vietas. Brēkā, bet. neviens neko nedzird, — viņš paskatījās uz mani ar vajāta zvēra skatienu. — Prezidents un visi direkcijas padomes locekļi skraida, saķēruši galvas. Mūsu firmai gals klāt! Astoņdesmit procentus no mūsu produkcijas varēs vest uz izgāztuvi. Kāda velna pēc tā jāražo, ja skaņa pazudusi?.. Radiouztvērēji, televizori, magnetofoni, mikrofoni, skaļruņi, stereofoni, elektro- ērģeles, elektroģitāras, interfoni, noklausīšanās aparāti, skaņu plates, grābekļi, klabekļi, sirēnas, viss, kas brēc un gaudo..»

«Rimsties!» es rakstīju. «Gan jau kaut ko izdomās. Televizorus taču pirks. Palielināsim teletaipu ražošanu, gatavosim aparatūru fototelegrāfam.»

«Gaidi vien! Firma bankrotēs, un mūs izmetīs uz ielas. Piecpadsmit gadus mani uztur skaņu aparatūra. Bet ko es tagad iesākšu?»

«Nezinu. Pamēģini izmantot uzturam bērnu bilžu grāmatiņas. Arī nav slikta barība …»

Ir nu gan čīkstulis! Es triecu krītu pret ietvi un skriešus metos uz ieeju. Cik grūti sazināties rakstiski! Man sāpēja pirksti. Balss saites un kakla muskuļi tik ātri nenogurst.

Sargs, cienījama vecuma tēvocītis, sēdēja uz krēsla tieši pretī durvīm. Uz krūtīm viņam karājās kartona plāksne ar uzrakstu:

«Uzrādiet man savu seju! Es neko nedzirdu, mans dzirdes aparāts ir sabojājies.»

Ieraudzījis mani, sargs pasmīnēja. Viņš bija pakurls, un viņa dzirdes aparāts vienmēr niķojās. Mūsu darbinieki mūžīgi zobojās par to. Viņi ierosināja vai nu noregulēt dzirdes aparātu, vai arī nomainīt to pret jaunu — firma taču nedrīkstēja zaudēt savu reputāciju! — bet večuks stīvējās pretī. Tagad viņš acīmredzot jutās kā septītajās debesīs.

Palūkojies gaitenī uz visām pusēm, es sapratu, ka esmu nokļuvis īstā ellē. Lai gan valdīja kapa klusums, viss bija sagriezies ar kājām gaisā. Visur dega gaisma. Kalpotāji joņoja man garām kā prātu zaudējuši. Sienas bija aprakstītas no vienas vietas — ar krītu, zīmuli, tinti, tušu, pastu — ar visu, kas vien noder rakstīšanai.

«Runā skaļāk, es nedzirdu!»

«Kur ir nodaļas priekšnieks? Gribu iesniegt atlūgumu.»

«Kur tu tā steidzies, muļķi? Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.»

Izlasīju pat uzrakstu «Es mīlu tevi!».

Varēja pamanīt kādu pavisam piedauzīgu zīmējumu, kas bija izveidots no burtiem.

Nogriezies sāņus, es gandrīz uzdrāzos virsū raudošam cilvēkam. Viņš turēja rokā futlārī ieliktu mūzikas instrumentu. No skaņu ierakstu kabineta, kas atradās gaiteņa galā, nāca ārā mūziķi. Viņi visi raudāja. Ak tu nabadziņi! Viņiem taču bija grūtāk par visiem citiem.

Es pabāzu galvu skaņu ierakstu kabinetā. Degunā iesitās spirta smaka. Tur bija cilvēku ka biezs. Visi dzēra viskiju tieši no pudeles.

Piedzēries bundzinieks dauzīja ar vara šķīvjiem pa bungām. Pianists sita ar dūrēm pa taustiņiem. Trompetista vaigi gandrīz vai plīsa pušu — tik izmisīgi viņš pūta savā instrumentā. Man pēkšņi iesāpējās ausis, es aizspiedu tās ar plaukstām — tās bija fantoma sāpes, kādas mēdz būt pēc ekstremitāšu operācijas.

2

Arī tehniskajā nodaļā bija nemierīgi. Taču inženieri, kaut gan laiku pa laikam iemeta no pudeles, tomēr neatgāja nost no savām ierīcēm un aparātiem.

Es satvēru vienu no viņiem aiz piedurknes, gribēju uzrakstīt savu jautājumu uz galda ar krītu, taču pamanīju, ka man jau kāds aizsteidzies priekšā: gluži tāds pats jautājums rēgojās uz blakus sēdošā darbinieka muguras. Riebekļi, samaitājuši cilvēkam kreklu, jo rakstīts ar nenomazgājamu tinti! Es piedūru ar pirkstu pie sabojātā krekla:

«Kas īsti notiek? Vai iemesls noskaidrots?»

Inženieris, kas dvakoja pēc degvīna, norādīja uz pretējo sienu.

Tur lieliem, skaistiem burtiem ar tušu bija uzrakstīts:

«Cēloņi patlaban tiek pētīti, taču pagaidām vēl nekas nav zināms. Ir noskaidrots vienīgi tas: skaņas pazušanas fenomens radies sakarā ar to, ka skaņas viļņus izspieduši kaut kādi citi nezināmas izcelsmes viļņi. Turklāt nav izslēgts, ka paralizēti dzirdes orgāni. Tālāka šīs dīvainās parādības izpēte un izskaidrošana diemžēl vairs neietilpst mūsu kompetencē …»

Devos uz citu telpu, kur bija sapulcējušies daudzi cilvēki. Mūsu darbinieki skatījās televīzijas raidījumu. Uz ekrāna ik pēc katrām piecām minūtēm parādījās paziņojums: «Atvainojiet, ka nevaram pārraidīt skaņu, lūdzam pagaidīt!» Starplaikos raidīja uz dažāda formāta papīra lapām steigā uzrakstītos nedēļas jaunumus. Brīžiem parādījās diktors, kas, manāmi sasprindzis, rakstīja ar krītu uz tāfeles kārtējo steidzamo paziņojumu.

Pēdējā laikā arvien biežāk un biežāk bija izvirzījies jautājums par televīzijas diktoru nepiedienīgi zemo valodas kultūru. Taču izrādījās, ka viņi rakstīja vēl daudz sliktāk nekā runāja. Es vēl nekad savā mūžā nebiju redzējis tik daudz kļūdu!

«Dārgie skatitāji! Valdiba nupat sasauca ārkārtēju parlamenta sedi. Mēs pārraidam šo sedi,» es izlasīju, un tūlīt uz ekrāna parādījās parlamenta zāle.

Viegli pateikt — organizēt parlamenta ārkārtējā sasaukuma speciālu sēdi, kad trūkst jebkādu sakaru līdzekļu! Tomēr zāle nebija tukša. Puse deputātu sēdēja savās vietās. Un arī šie droši vien bija nobijušies, tāpēc ka kļuvuši kurli un mēmi! Otra puse acīmredzot atradās savos vēlēšanu apgabalos.

Tā nu gan bija sēde! Tīrais izsmiekls! Diskusiju pilī, kur deputāti parasti uzdod āķīgus jautājumus un ministri sniedz miglainas atbildes, kur kā krusa birst asas replikas un plosās kaislību vētra, tagad valdīja klusums. Deputātu kungiem bija atņemta iespēja izmantot savu galveno ieroci — mēli. Tas bija kurlmēmo valsts parlaments.

Ikvienam deputātam uz ceļiem gulēja iespaidīga papīru kaudze. Turpat līdzās katram bija nolikts spieķis ar galā piesistu lielu kartona gabalu — steigā pagatavotu plakātu. Uz tā bija rakstīts: «Priekšsēdētāj! Es iesniedzu interpelāciju.» Priekšsēdētājs ar bambusa rādāmo kociņu katrreiz norādīja uz to deputātu, kurš bija pacēlis plakātu. Šis deputāts steigšus kāpa tribīnē, uzrakstīja uz papīra lapas savu prasību, piestiprināja to ar spraudītēm pie plakāta un, grozīdams to uz visām pusēm, rādīja priekšsēdētājam, ministriem, deputātiem. Uz mata kā burvju mākslinieks cirkā, kurš demonstrē bērniem visus savus rekvizītus, it kā gribēdams sacīt: man, redziet, nav nekādu noslēpumu…

Ja jautājums bija uzrakstīts sīkiem burtiem vai grūti salasāmā rokrakstā, virs deputātu vietām pacēlās gaisā plakāti, uz kuriem ar sarkanu tušu bija uzšņāpts: «Neraksti ar tik sīkiem burtiem!», «Raksti skaidrāk!»

Sevišķi pedantiski deputāti, iesnieguši interpelāciju, apstaigāja zāli ar augstu paceltiem plakātiem. Pēdējās solu rindās sēdošie skatījās ar binokļiem, it kā viņi atrastos hipodromā vai teātrī.

Tribīnē parādījās opozīcijas pārstāvis. «Ko valdība nolēmusi uzsākt sakarā ar neparasto parādību?» Viņš pagrozīja uz visām pusēm savu plakātu, pēc tam noplēsa papīra lapu un nodeva to tribīnes pakājē sēdošajam parlamenta sekretāram — cilvēkam, kura seja bija savilkta kā uz raudāšanu. Stenogrāfistes žāvājās aiz gara laika, viņām absolūti nekā nebija ko darīt.

Tad tas pats deputāts parādīja visiem šādu plakātu: «Vai izdevies noskaidrot šīs parādības cēloņus? Un kādas ir prognozes?»

Priekšsēdētājs pacēla plakātu «Vārds tādam un tādam kungam» — un tribīnē uznāca premjerministrs.

«Patlaban cēloņi vēl nav noskaidroti. Ļoti iespējams, ka skaņas pazušana zināmā mērā atsauksies uz mūsu rīcībā līdz šim esošajiem sakaru līdzekļiem, kā arī uz valsts dzīvi. Valdība nolēmusi steidzīgi veikt pasākumus, lai likvidētu šīs parādības sekas.»

Pēc tam runāja izglītības ministrs:

«Ministrija iesaka visām iestādēm nekavējoties pieņemt pagaidu darbā kurlmēmos un kurlmēmo skolu pedagogus, kuri prot apmainīties domām bez balss palīdzības. Tālāk ministrija nodomājusi steidzamā kārtā ar preses un televīzijas starpniecību, popularizēt iedzīvotāju vidū īpašu stenogrāfisko rakstu, kas speciāli piemērots sarunām rakstiskā veidā. Pieņemot to, ka šī parādība varētu būt ilgstoša, ministrija izstrādājusi arī projektu, kas paredz izveidot komisiju kopīgas nacionālās testu standartvalodas izstrādāšanai. Komisijā ietilps kurlmēmo apmācīšanas speciālisti.»

Nākamā interpelācija:

«Vai šo parādību nav inspirējuši lielie monopoli, kas grib panākt, lai visās malās parastā telefona vietā ieviestu videotelefonu?»

Atbilde:

«Valdības rīcībā šādu ziņu nav.»

«Pašreizējā situācijā visupirmais uzdevums ir sabiedriskās kārtības nosargāšana,» konservatīvo de-

putēts rakstīja. «Vai valdība nedomā, ka būtu nepieciešams izsludināt ārkārtēju stāvokli un sabiedriskās kārtības saglabāšanai mobilizēt pašaizsardzības spēku vienības?»

Virs opozīcijas soliem steigšus pacēlās plakāti:

«Turi muti!»

«Vācies prom!»

«Stulbenis!»

Konservatīvo deputāts uztraucies plaši atpleta muti — acīmredzot kaut ko kliedza — un ar pirkstu norādīja uz plakātu, uz kura bija rakstīts «Stulbenis». Pēc tam ārkārtīgā sašutumā piestiprināja pie sava plakāta jaunu papīra lapiņu: «Kā lai to saprot?» Kāds deputāts uzrausās tribīnē un izrāva viņam no rokām plakātu. Kāds cits notriepa ar tušu apvainojošo vārdu uz opozīcijas plakāta. Kāds kādam iesita. Valdošās partijas pārstāvji un opozicionāri uzrotīja piedurknes. Pie tribīnes sākās plūkšanās. Priekšsēdētājs nekustīgi sēdēja savā vietā, drūmi iespiedis zodu delnā un nolicis sev priekšā plakātu: «Deputātu kungi! Ievērojiet parlamentā pienācīgo disciplīnu!»

Taču tracis zālē kļuva arvien lielāks …

Pēkšņi nevis uz televizora ekrāna, bet tieši manā acu priekšā parādījās balta papīra lapa:

«Paklau, plānu nodaļa! Pietiek slinkumu lāpīt! Jautājums ir nopietns: vai iespējams vēl saglābt mūsu firmu, vai nē? Domā nu!»

Papīru turēja rokās mans šefs, plānu nodaļas priekšnieks. Viņš bija pamatīgi piedzēries.

Es uzrakstīju malā uz tās pašas lapas:

«Man iešāvās prātā…»

«Kas iešāvās prātā?»

Es izrāvu viņam no rokām viskija pudeli un kāri pieplaku ar lūpām pie pudeles kakliņa.

Trīs dienas pēc kārtas es visu laiku sēdēju darbā un dzēru. Dzēra visi, rie jau es viens. Līdz šim brīdim nesaprotu, kā es no tāda viskija daudzuma nedabūju galu. Nevaru pateikt, cik stipri biju piedzēries, taču, tiklīdz alkohola reibums sāka mazināties, nespēju atturēties, neieņēmis jaunu devu. Citādi varētu sajukt prātā — mūsu dzīve bija kļuvusi tik šausmīga, ka negribējās tam visam ticēt.

Pagāja viena diena, pagāja otra, un nekas nemainījās, vai, pareizāk sakot, stāvoklis kļuva vēl ļaunāks. Lidmašīnas un eksprešvilcieni vairs nekursēja. Policija, liekas, mēģināja aizliegt braukt ar automobiļiem, taču tam nebija nekādu rezultātu. Pilsētas transporta līdzekļi joprojām darbojās. Tie kustējās gliemeža gaitā, taču avāriju skaits aizvien pieauga. Daudzi cilvēki, neizturējuši nervu sasprindzinājumu, zaudēja prātu un izdarīja pašnāvību. It īpaši mūziķi, dziedātāji, aktieri. Arī skaņu atdarinātāji, vēderrunātāji un konferansjē bija gandrīz pilnīgi sajukuši. Televīzija ārkārtējo ziņu starplaikos rādīja vecas mēmās filmas ar uzrakstiem.

Papīra cenas strauji cēlās. Radiokompānijas bija nokautētas. Taču vislielākos zaudējumus cieta valsts sakaru iestādes: pēdējās trijās dienās tās nesaņēma vairs nekādas iemaksas. Firmu darbinieki ar ļaunu prieku nolūkojās uz valsts iestāžu kalpotājiem — šie sliņķi tagad lēkāja kā zivis uz pannas. Strādāja vienīgi fototelegrāfs, un nosūtītāji maksāja naudu, taču tie bija nožēlojami graši, ja salīdzina ar agrākajiem ieņēmumiem!

Skaņas pazušana gandrīz izraisīja pasaules bojā eju. Kad telefona sakari Klusuma joslā jau bija pārtraukti, dažas Savienoto Valstu kara bāzes saņēma sava aizsardzības galvenā štāba pavēli nosūtīt uz austrumiem lidmašīnas ar ūdeņraža bumbu kravu, taču, par laimi, trešais pasaules karš tika novērsts. Par to es uzzināju trešajā dienā, skatoties televīzijas raidījumu. Viss reibums man vienā mirklī izgaisa, un es streipuļodams devos mājup.

Pirms olimpiādes pie mums pamatīgi atjaunoja visus ceļus, izremontēja namus, un pilsēta ieguva ļoti pieklājīgu izskatu. Tagad viss atkal sāka panīkt. Putekļi un gruži — tas vēl nebūtu nekas, toties uzraksti! Nesen krāsotās dzīvojamo māju, sabiedrisko ēku un staciju sienas visur bija izraibinātas ar uzrakstiem. Nav vērts uzskaitīt, ko un ar ko rakstīja, jo rakstīja visu, kas ienāca prātā, un ar visu, kas gadījās pie rokas. Visa galvaspilsēta, nē, faktiski pat visa Japāna pārvērtās par milzīgu sūdzību un ierosinājumu grāmatu.

Beidzot es ar lielām pūlēm biju aizvilcies līdz mūsu mikrorajonam, iegāju savā mājā un uzkāpu trešajā stāvā. Manā istabā gulēja Goemons. Es pat izbijos — uzbrukušās nelaimes iespaidā man no galvas bija pilnīgi pagaisušas domas par nelūgto ciemiņu.

Sis pretīgais tips joprojām gulēja un nebija noņēmis pat katliņu! Kaut arī acis, kas reizē skatījās gan uz augšu, gan uz leju, bija plati atvērtas, viņš tomēr bija aizmidzis.

Ak tu lops tāds! Cilvēki zaudē prātu, bet viņš gulšņā jau trešo dienu pēc kārtas! …

Mani mocīja paģiras, un es biju negants kā velns, tāpēc, ne visai skaidri aptverdams, ko īsti daru, no visa spēka spēru viņam pa galvu. Mana kāja nezin kāpēc trāpīja pa iepirkuma tīkliņu, laikam pamatīgi grīļojos.

Un pēkšņi kaut kas notika ar manām bungādiņām — likās, tās tūlīt pārplīsīs. «Nu ir beigas! Esmu nodzēris savu skaidro prātu!» es nodomāju un tieši tajā brīdī izdzirdēju Goemona balsi.

— Cik jauks ir kļuvis rīts! — viņš sacīja, saldi izstaipīdamies. — Esmu lieliski izgulējies. Gribu ēst, rīt, ieturēt dūšu, likt ribās, locīt iekšā! Ir taču jau rīts, vai ne? …