Rītdienas nolaupītāji

3

Goda vārds, tas nenotika pēc manas gribas! Vai tad man tas bija vajadzīgs, es taču vēl neesmu jucis… Un tomēr, es gluži kā marionete pacēlu roku, apturēju taksometru, pateicu savu adresi. Šoferis, palūkojies uz manu ceļa biedru, aiz brīnumiem izvalbīja acis un droši vien ļoti labprāt būtu pasūtījis mūs pie velna, taču bija jau par vēlu: mēs iekāpām mašīnā un aizcirtām durvis.

— Ai-ai-ai! — mans ārzemnieks ievaimanājās. — Tad tas ir tā saucamais automobilis? Cik primitīvs transporta līdzeklis!

— Tu te labāk nebļausties! Primitīvs, padomā tikai! … Kāds nu ir, tāds jāņem par labu! — šoferis nepārprotami gribēja uzsākt skandālu. — īsts lauķis, nekad ar mašīnu nav braucis un vēl runā..

— Bet jums nekaitētu pakustināt smadzenes, — ārzemnieks nemaz neapmulsa, — vai tad nav pretīgi braukt ar šo lielo un smago tarantasu, kas izplata šausmīgi indīgu gāzi? Turklāt paļaujoties vienīgi uz nožēlojamu dzīvniecisku instinktu… Nē, tā jau ir īsta pašnāvība!

— Ja nepatīk, kāp tūlīt ārā! — šoferis atcirta.

— Tst! — mēģināju ārzemnieku apklusināt. — Lūdzu, nekaitiniet šoferi. Iespējams, ka viņš mūs arī neizsēdinās, taču noteikti sāks vadīt mašīnu tā, it kā viņš būtu kamikadze [5].

— Paskat tikai, kādas bangot, plosīties, kūsāt kaislības! … Ļoti cienījamais kungs, ļauj uzzināt tavu godavārdu! Nekautrējies, klāj vaļā!

— Mani sauc par Judzo Todu, — es sacīju, tikko valdīdamies, lai nesāktu gaudot aiz galvas sāpēm, kuras arvien pastiprinājās. — Piedodiet, un kā sauc jūs.

— Goemons! — viņš svinīgi pavēstīja.

— Goemons?! — es neticēju savām ausīm. — Jūs taču nebūsiet slavenais viduslaiku laupītājs Goemons Isikava?

— Man ar Isikavas kungu nav nekāda sakara. Esmu gluži vienkārši Goemons. Tā, starp citu, ir ļoti ievērojama dzimta.

A

— Vārds? — Goemona seja savilkās savādā grimasē. — Vārda man nav. Ir tikai numurs. Esmu Goemons Nr. 1268911.

Nu vai nav vienalga galu galā! Man tagad bija pavisam sāji ap dūšu. Galvā kaut kas dūca un griezās kā vilciņš. Goemons? … Vai tādi vien uzvārdi ir ārzemniekiem? Dažkārt tie japāņu ausīm šķiet ļoti neparasti, tāpēc ka asociējas ar kaut kādu noteiktu priekšstatu.

Piemēra pēc varētu minēt visaugstāko virsotni Pirenejos, — kalnos, kas atrodas uz Francijas un Spānijas robežas. Japāņu valodā tās nosaukums

iio/iiiiO Iii Iii Iii… So vārdu pat kauns izrunāt… i,i nHii.it ieskatieties atlantā.

Ak Iml jus sauc par Goemonu, ārzemnieka kungs? Nu, lai ari tā būtu! Salīdzinājumā ar jūsu ērmoto izskatu, uzvārds pat visai pieklājīgs. Bet varbūt jūs gribējāt paņirgāties par japāņiem un tāpēc izvēlējāties tādu vārdu? … Lai gan es tikai nospļaujos par to … Mani visvairāk nodarbināja doma, kā tikt vaļā no Goemona. Vai viņš patiešām apmetīsies manā istabā un pārvērtīs to par «tautas viesnīcu»?! Un man vajadzēs dzīvot zem viena jumta ar šo, ar šo… Nē, vēl viens mirklis, un mani ķers trieka!

— Nu, tad, lādzīgais cilvēk Judzo Toda, — Goemons pastiepa man savu roku, — tagad mēs esam atklājuši viens otram savus vārdus. Nostiprināsim tikko dzimušo draudzību ar ciešu rokas spiedienu!

Noslaucījis sasvīdušo plaukstu gar biksēm, es piesardzīgi paspiedu viņa roku. Tā bija auksta kā ledus, raupja, ar īsiem, resniem pirkstiem.

Viņa pirksti!!!

Es tos tā pa īstam pamanīju tikai tad, kad turēju viņa roku savējā. Man aizcirtās elpa. Arvien pieaugošo izbrīnu nomainīja paniskas bailes, un, lai gan tas nebija pieklājīgi, es, īsti neaptverdams, ko daru, izbāzu seju pa logu.

— Ei, pasažieri! — šofera skarbā balss mani mazliet atžilbināja. — Kāpiet ārā! Esam atbraukuši. Nesaprotu, kur un kā esam braukuši, bet galā esam. Fakts!

— Ko jūs sakāt? — es sašļuku. — Vai jūs nejokojat? Mēs esam braukuši tikai piecas, vislielākais septiņas minūtes!

— Jums taisnība … tieši piecas minūtes … To es piedzīvoju pirmo reizi, ka no Jokohamas līdz Tokijai skaitītājs rāda tikai simt divdesmit jēnas… — tak

sometra vadītājs runāja dobjā balsī, stostīdamies. — Nevajag man jūsu naudas, rāpjieties labāk ātrāk ārā no mašīnas! Tas nu gan ir brīnums — divi kilometri… no Jokohamas …