Rītdienas nolaupītāji

MĒNESS SVĒTKI

— Ken čan…

Virs zemā lodziņa, kam pāri pārliekušies nokaltuši vīteņaugu stumbri, parādās balts, gaišs plankumiņš — meitenītes sejiņa.

— Še ņem … Un piedod, ka nāku tik vēlu.

Rokā, kas izstiepta pāri žodziņam, šūpojas tievi pustumsā tikko saskatāmi ķīniešu miskanta stiebriņi.

Keniti, pacēlies uz pirkstgaliem, pastiepj abas rokas pretim meitenes rociņai.

Keniti māte, pa ceļam uzvilkusi basā kājā dārza getas, no galerijas nokāpj lejā dārziņā. Var dzirdēt vienīgi viņas vieglos soļus.

— Paldies, Josiko čan. Atvaino, lūdzu, ka traucēju tevi. Keniti pašam vajadzēja doties uz pļavu pēc miskanta, taču viņš ir mazliet sasirdzis, jo iedzēra pārāk daudz saldā ūdens ar ledu. Viņš jau nevar atturēties no tādiem našķiem.

Pavīd baltas kājas, gar acīm aizzib vieglais vakara kimono. Sievietes lūpas rotā mīlīgs smaids. Viņas sejai ir smalki vaibsti, gaiša, blāva ādas krāsa. Mati atsukāti atpakaļ un savīti uz pakauša smagā mezglā.

«Cik mana māmiņa ir skaista!» — domā Keniti, ar apbrīnu lūkodamies uz savu māti.

— Kā tev klājas, Josiko čan? — sievietes pirksti maigi pieskaras meitenes galviņai. — Vai jūsu mājās jau viss sagatavots mēness sagaidīšanai?

— Jā… Es pati visu sagatavoju.

— Pati? Visu viena pati?

— Nu ja… Viņiem jau nav laika — tētis sēž un dzer sakē, bet māmiņa aizgājusi darīšanās.

Kādu brītiņu padomājusi, Keniti māte saka:

— Vai negribi kopā ar mums nosvinēt mēness uzlēkšanu? Mūsu tētis ir komandējumā, un mēs ar Keniti esam divi vien.

Meitenītes sejiņa, kas ir tik gaiša kā vīteņauga ziediņš, aiz laimes kļūst vēl gaišāka. Tā vien liekas, ka viņpus žodziņa jau būtu uzlēcis mēness. Noklaudz getas, nočīkst vārtiņi.

Tagad viņi visi atrodas galerijā. Sieviete noliek priekšā meitenei un zēnam, kuri rātni apsēdušies viens otram pretim zemē, tasītes ar miežu tumi. Uz galdiņa — no nekrāsota koka darināta paplāte. Uz paplAtes salikti rauši — tik apaļi kā bumbas, ar vi- siini pākstīm vārīti zaļi zirņi, kastaņi.

Māte ieliek vāzē miskanta stiebru pušķi — Josiko atnesto dāvanu.

— Ai, ai, skatieties, mēness jau uzlēcis!

Virs kaimiņu mājas jumta parādās mēness — apaļš, gaišs un spodrs kā tikko notīrīta sudraba paplāte. Tam pāri lēnām aizslīd caurspīdīgu mākonīšu strēles.

— «Mēnestiņš, mēnestiņš, uzlēcis mēnestiņš…» — Josiko sāk dziedāt smalkā melodiskā balstiņā, norīdama vārdus. Keniti pagriežas un redz, ka viņa māte, kā lūgšanā salikusi rokas, raugās uz mēnesi. Droši vien domā par tēti… Un zēns pēkšņi jūt, cik ļoti viņš patlaban ilgojas pēc tēva, kas aizbraucis komandējumā. Arī viņš skatās uz mēnesi. Zēnam liekas, ka tam ir gluži tādas pašas ūsas kā tētim…

— Vai nespēlēsim sunīšus ar ēnu? — Keniti vaicā tādā balsī, it kā būtu par kaut ko noskaities. Taču īstenībā viņš nepavisam nav noskaities, gluži vienkārši grib aizdzīt skumjas.

Josiko priecīgi pamāj ar galvu un, skaļi klaudzinādama mazās, sarkanās getas, izskrien dārziņā. Pa sidrabaini pelēcīgo zemi slīd vieglas ēnas. Te šur, te tur pazib zirgastēs sasietās matu kodaļas. Sārtās tapetes namiņā, šķiet, kļuvušas pilnīgi melnas …

— Noķēru, noķēru!.. Redz, tava ēna man rokā!

Keniti žigli pamet skatienu atpakaļ un redz, ka

Josiko atrodas turpat aiz muguras. Meitene noliecas un smiedamās satver ar rokām viņa ēnu, kas šaudās pa zemi. Zēns strauji palec sāņus.

Gan dārziņa zālājā, gan šķērsām pāri grāvim pārlikto dēļu spraugās aiz žoga — visās malās kukainīši dzied savas dziesmas par vasaru.

Darba biedri aicināja Keniti uz alus bāru, taču viņš atteicās. Viņš pēkšņi bija atcerējies, ar ko ievērojama šī diena. Piezvanīja uz mājām. Ar lielām pūlēm kāda universālveikala ziedu nodaļā sameklēja miskanta stiebru saišķi. Putekļainajā, smacīgajā, ļaužu pieblīvētajā elektrovilciena vagonā viņam trauslos stiebrus tik tikko izdevās saglabāt veselus.

— Kas ar tevi pēkšņi noticis? — gandrīz vai zobodamās, vaicāja Josiko.

Viņa steidzīgi sameklēja virtuvē traukus, lai pagūtu visu vēl sagatavot līdz mēness uzlēkšanai.

— Zini, es atcerējos… Jau sen mēs abi kopā neesam atzīmējuši Mēness svētkus, — Keniti samulsis taisnojās.

Josiko iznesa uz balkona nelielu galdiņu. No nekrāsota koka darinātās paplātes nebija, un viņa salika baltos, apaļos raušus uz gluži parastiem šķīvīšiem.

— Vai pati izcepi?

— Kur nu! Nopirku konditorejā… Vai tad mūsu rajonā var dabūt rīsu miltus?

— Un kur ir Koiti?

— Klaiņo apkārt, ko gan citu lai viņš darītu, — Josiko teica, ielikdama vāzē miskanta stiebriņus. — Viņš pēdējā laikā ir kļuvis gluži traks uz mašīnām. Saka, ka draugam esot jauni «satriecoši eleganti spēkrati»…

— Jā… Ko tu viņam padarīsi. Zēns izaudzis liels. Un tomēr žēl… Reizēm tā gribas, lai mēs visi pasēdētu kopā. Kaut vai Mēness svētkos.

Josiko pavīpsnāja.

— Kas gan tie tagad par svētkiem! Protams, nebūtu jau slikti patīksmināties par mēnesi, bet vai tad mūsu mikrorajonā to var dabūt, redzēt? Mums pretim, skat, kādi milzīgi nami. Ja nu vienīgi naktī…

Vēlu naktī atgriezdamies mājās, Koiti pēkšņi ieraudzīja vecākus. Viņi sēdēja skvērā uz soliņa. No liela izbrīna Koiti pat sāka berzēt acis.

Ko jus to darāt? Vai kaut kas atgadījies?

Viņa jauneklīgā auguma apveids bija skaidri sa- skatams sidrabainajā mēness gaismā. Nīkulīga, pilsētas ielā izaugušā kociņa sīkā ēna tik tikko skāra viņa gurnus, kas bija iespīlēti šaurās biksēs gluži kā triko tērpā.

— Neko sevišķu. Sēžam un priecājamies par mēnesi, — tēvs atbildēja. Šodien taču ir Mēness svētki… Mēs to pēkšņi atcerējāmies, un tad…

— Panāc šurp, pasēdi kopā ar mums, — aicināja māte.

— Vai negribi pagaršot svētku raušus?

— Mēness svētki? — Koiti iespurcās un paskatījās uz debesīm. — Tad nu gan ir svētki. Mēness ir pavisam prozaiska planēta. Jūs taču esat to redzējuši fotogrāfijās…

— Jā, protams … — tēvs nomurmināja. — Bet… cilvēkiem droši vien dažkārt rodas nepieciešamība iedomāties, ka mēness ir atkal tāds pats, kāds bijis pirms tūkstoš gadiem. Un pajūsmot, cik tas ir skaists…

— Māmiņ, nu kāpēc tu izslēdzi televizoru? Un kāpēc nodzēsi gaismu? — bērni sapīkuši uzmeta lūpu. — Šodien ir tik interesanta programma!

Māte paraustīja plecus.

— Kāpēc izslēdzu? Hm… Tā runā, ka šodien esot Mēness svētki un nevajagot vis skatīties televīzijas programmu, bet gan palūkoties uz mēnesi, — viņa sacīja un novietoja uz plastmasas plātnes koncentrātus. — Es gan īsti nezinu, kas tie ir par svētkiem, taču daru tā, kā vectētiņš man lika.

— Padomā tikai, ekur brīnums — mēness! — bērni joprojām protestēja. — Un kāpēc tieši šodien uz to jāskatās?

— Bērni, lūdzu, apklustiet! — sirmgalvis, liekas, bija mazliet apmulsis. — Patiešām ir tādi svētki, kurus sauc par Mēness svētkiem. Mans vectēvs Koiti reiz par tiem stāstīja. Pēc senas parašas tie svinēti Japānā — kādreiz bijusi tāda zeme. Tā tas tur bijis iegājies. Bet vispār es arī pats neko vairāk nezinu.

Bērnu tēvs pacēla acis uz vectēvu.

— Tiešām, kas tev nāk prātā? Tu, tēv, agrāk nekad neatcerējies šo parašu, bet nu tev ievajadzējies uz mēnesi lūkoties.

Vectēvs pārvilka ar roku pār gludo seju, kurā nebija nevienas krunciņas. Brīdi klusējis, viņš sacīja:

— Es pats nezinu, kas man uznācis… Laikam jau cilvēkam tas ir raksturīgi, ka vecumā viņš atceras bērnību, atceras visu patīkamo. Un ārkārtīgi gribas dalīties savās atmiņās ar mazbērniem. Tikai tā var saglabāt skaisto. Citādi cilvēki to pazaudētu…

Lēnām un bez trokšņa atvērās jumta kupols, un kļuva redzamas skaidrās naksnīgās debesis. Ātri, viens pēc otra, uzlēca divi mēneši.

— Ai, vectētiņ, — bērni iespiedzās, — tie patiešām ir brīnišķīgi! Un kurš, pēc tavām domām, ir skaistāks?

— Nezinu… nezinu… — vectēvs nomurmināja. — Abi ir skaisti. Taču man gadījies redzēt arī vēl citu, daudz skaistāku par šiem…

Marsa debesīs, apdzenot viens otru, slīdēja divi nakts spīdekļi. Bet vectēvam kļuva skumji, ka bērni nav redzējuši Zemes mēnesi.