Rītdienas nolaupītāji

GOEMONA PAZUŠANA

1

Un tad pēkšņi cita citai sekoja spalgas, griezīgas skaņas, kas bija dzirdamas visos pils tālākajos nostūros. Trauksme! Sēdes dalībnieki nepaguva pat pie- lēkt kājās, kad sargtornī iegaudojās sirēna.

Tās baismā, šausmīgā kaukoņa paralizēja visu pili, vēlās lejā no kalna un izgaisa debesīs virs A. pilsētas. Manī atkal atdzīvojās senās murgainam sapnim līdzīgās atmiņas, kaut kas stindzinoši auksts kāpa augšā no kuņģa un sažņaudza rīkli.

Desmit sirēnas kauc.ieni ar sekundi ilgiem pārtraukumiem … Gaisa trauksmes signāls, kas nemitīgi bija satraucis cilvēkus kara laikā. Nepārtraukta bombardēšana no gaisa ar degbumbām un fugasa bumbām — tās bira no debesīm kā krusa. Drausmīgas liesmu mēles. Alkatīgā uguns, kas aprija bez izņēmuma visus — gan vainīgos, gan nevainīgos, gan sievietes un bērnus, gan sirmgalvjus un invalīdus. Pārbiedēti cilvēki, kas veltīgi meklēja glābiņu un sastapa savā ceļā vienīgi trakojošas liesmas un karstu, melnu dūmu mutuļus …

Es ļoti labi atcerējos, kā krita lejā bumbas, kā sagruva mājas, kā sprādziena vilnis pacēla gaisā cilvēkus un ar šausmīgu spēku trieca pret zemi. Atcerējos tik labi, it kā tas viss būtu noticis iepriekšējā dienā … Fugasa bumbas tiešs trāpījums patvertnē … Sešas degbumbas izkrīt cauri maza nameļa jumtam un šņākdamas izspļauj liesmas uz mazītiņas istabiņas sienām. Bet, raugoties no desmit tūkstošu metru augstuma, pilsēta atgādina brīnišķīgu mozaīku plaukstas lielumā. Pēc tam optiskā tēmēkļa centrā parādās objekts — melns plankumiņš, kas nav lielāks par melno mērķa apzīmējumu šautuvēs, — un uz šo plankumiņu gāžas lejā tūkstošiem tonnu tērauda, pulvera, sabiezināta benzīna.. Tiek nospiesta podziņa, un bumba acumirklī izzūd no redzes loka. Lidmašīnas apkalpe vienkārši fiziski nespēj iztēloties, ka melnajā plankumiņā ir simtiem māju, ka mājās dzīvo tūkstošiem cilvēku un ka nekā cita vairāk viņiem nav kā šīs mājas un sūri grūti nopelnītā nožēlojamā iedzīve … Kad melnā plankumiņa malā parādās neliels dūmu mākonītis, pilots ir apmierināts — bumba trāpījusi mērķī. Bet uz zemes baltie dūmi kļūst brūngani melni, sabrūk ēkas, trako liesmas, cits nomirst

tūlīt, cits vēl mokās, noasiņodams un zaudēdams samaņu aiz neciešamām sāpēm. Un nav vairs ne sieviešu, ne bērnu, ne sirmgalvju. Ir vienīgi norautas rokas un kājas, apdeguši ķermeņi, cilvēku miesas atliekas … Nāve, ko atnesis tiešs trāpījums, ievainojums, apdegums, elpas trūkums..

Sirēnas atsauca man atmiņā šausmīgās sen pagājušās dienas. No tiem laikiem manā sirdī vēl bija saglabājušās divējādas jūtas: stindzinošas šausmas un briesmīgs niknums.

— Ienaidnieka aviācijas uzlidojums! — kāds kliedza reproduktorā. — Jūras kara aviācijas lidmašīnas pacēlušās gaisā no lidmašīnu bāzes kuģiem. No dienvidaustrumiem tuvojas piecdesmit bumbvedēju.

Sākās vispārēja kņada un skraidelēšana šurp un turp, bija dzirdami kliedzieni, neskaitāmu soļu di- poņa…

— Jau atkal… — kāds sacīja. — Turklāt gaišā dienas laikā! Tie gan ir nelieši, nemaz vairs nav kauna!

— Visiem palikt telpās! — Tamura deva rīkojumus. — Un neceliet paniku! Ar saviem akmentiņiem viņi neko daudz nepanāks. Apbruņotajām vienībām sagatavoties kaujai ar iespējamo gaisa desantu!

Pie apvāršņa parādījās melni punktiņi. Tie šķērsoja krasta līniju, un drīz vien jau bija saskatāmi jūras kara aviācijas bumbvedēji — iznīcinātāji, kurus parasti izmantoja kājnieku uzbrukuma atbalstīšanai. Lidmašīnas pļaujošā lidojumā pārlidoja pāri A. pilsētai, un tad visas piecdesmit nopikēja uz pili.

Lidmašīnas cita pēc citas šāvās lejup un pēc tam atkal pacēlās gaisā, taču akmeņus šoreiz nemeta.

— Nekauņas! — Tamura novaidējās. — Acīmredzot viņiem tomēr trūkst drosmes bombardēt mūs gaišā dienas laikā. Nolēmuši vienīgi pabiedēt mūs, nodemonstrēt savu spēku …

— Nupat saņēmām ziņojumu, ka šādas «demonstrācijas» gaisā notiek ne tikai virs mūsu pils vien, — sakaru dienesta darbinieks pavēstīja. — Virs visām lielākajām Japānas pilsētām parādījušās amerikāņu lidmašīnu eskadriļas. Visas lidmašīnas tuvojas pļaujošā lidojumā.

— Tādā veidā viņi cer piespiest mūs ātrāk uzsākt sarunas: sak, esiet mierā ar mūsu noteikumiem, citādi apmētāsim jūs ar akmeņiem! — viduslaiku «zinātnieks», noglaudīdams savu bārdu, sacīja. — Viņi zina, ka zenītlielgabali izgājuši no ierindas, tāpēc arī atļaujas tamlīdzīgus izlēcienus.

— Sensej, — loka šaušanas pasniedzējs vērsās pie Tamuras, — atļaujiet man izmēģināt laimi un izlietot kādu senu cīņas paņēmienu.

— Ceru, ka jūs neesat nodomājis kāpt kokā un uzbrukt lidmašīnai ar dunci zobos, — Tamura pavīpsnāja. — Tagad pat kokos izvietotiem zenītložmetē- jiem nebūtu nekādas nozīmes. Te nav Vjetnama.

— Bet vai jums ir zināms, ka tieši Vjetnamas partizāniem izdevies notriekt amerikāņu iznīcinātājus bez ložmetēju palīdzības? — pasniedzējs palūkojās ārā pa novērošanas lūku. — Redziet, visas lidmašīnas pikē lejā no vienas puses. Tātad zina, ka zenītieročus vairs nelieto! Taču tagad viņiem būs jāsamaksā par savu vieglprātību un turklāt vēl jānolīdzina parāds ar procentiem, lai citu reizi neienāktu prātā bombardēt mūs ar akmeņiem!

— Kaut nu nenotiktu otrādi! Sakaitināsim tikai pretinieku, un uz mums atkal sāks birt akmeņi, — viduslaiku taktikas speciālists ierunājās.

— Nekas, no akmeņiem mēs nebaidāmies, — Tamura smīnēja. — Nu ko, tad pamēģiniet arī iedzīt viņiem bailes.

Lidmašīnas stūrgalvīgi turpināja piķēt. Loka šaušanas pasniedzējs kaut ko uzkliedza saviem puišiem,

kas slaistījās apkārt pa iekšējā cietokšņa slēgto galeriju. Drīz vien pagalma vidū izbrauca kāda ar brezentu pārsegta mašīna kravas automobiļa lielumā. Kad brezentu noņēma, parādījās septiņi tīklā ievīstīti daikti.

Es velti pūlējos uzminēt, kas tie tādi ir. Kad trīs lidmašīnas, apmetušas cilpu, pārgāja piķējošā lidojumā, mūsu puiši noņēma tīklu. Kļuva redzama milzīga katapulta. Pasniedzējs deva komandu, un sviras, kas bija ieliekušās no smagu akmeņu svara, nedaudz pacēlās uz augšu.

Un tad notika kaut kas pilnīgi neticams. Kad trīs lidmašīnas, kuras laidās arvien zemāk un zemāk, bija sasniegušas jau tādu augstumu, ka bija vai ar roku aizsniedzamas, katapultas milzīgās tērauda sviras iztaisnojās un pa gaisu aizlidoja akmens bluķi. Viens akmens norāva spārnu lidmašīnai, kura atradās eskadriļas centrā. Es neticēju pats savām acīm. Taisnība parunai: «Pat neprasmīgam šāvējam viena lode trāpīs mērķī, ja viņš šaus vismaz tūkstoš reižu.» Nejauša sagadīšanās. Protams, pretinieks šādu variantu nebija paredzējis. Pa to laiku sašautā lidmašīna pēc inerces vēl dažas sekundes turpināja lidot, mētādamās uz visām pusēm, bet pēc tam ietriecās kalnā, kas atradās blakus mūsu kalnam. Pilī tas izraisīja vispārējas gaviles. Un laikam vēl vienai lidmašīnai bija nodarīts kāds bojājums, jo tā ļoti nedroši, tikai ar pūlēm uzņēma augstumu.

Pils pagalmā puiši lēkāja aiz prieka, vērodami, kā virs blakus kalna nogāzes paceļas melni dūmu mākoņi un uzšaujas gaisā spilgti sarkanas liesmu mēles. Vai tad nebija jāpriecājas, ja izdevies paveikt kaut ko līdz šim vēl nepieredzētu — ar pavisam parastu akmeni notriekt reaktīvo kara lidmašīnu! Protams, arī mums bija zaudējumi: divas katapultas salūzušas un vairāki cilvēki ievainoti.

— Taktikas pasniedzēja kungs! — kāds iesaucās. — Lidmašīnas pili ar kaut ko aplējušas.

— Ar indīgajām kaujas vielām? Vai ar sērskābi? — pasniedzējs vaicāja.

— Nē, liekas, ar naftu vai petroleju.

— Skaidrs, — Tamurs sacīja. — Tas nozīmē, ka nākamreiz viņi mums pielaidīs uguni.

— Tas tomēr nav nekāds joks, — viduslaiku taktikas speciālists piebilda. — Ja nu patiešām liela aviācijas vienība aplej mūs ar benzīnu un pielaiž uguni…

— Tamura sensej! — mums pieskrēja klāt varens spēkavīrs, kas izturējās pārmērīgi, pat nepieklājīgi enerģiski. — Nupat aizturējām aizdomīgu tipu, kas mēģināja iekļūt pilī, izmantodams uzlidojuma izraisīto apjukumu.

— Atkal spiegs. — Tamura atmeta ar roku. — Nu, tad sviediet viņu cietumā!

Pagalmā parādījās vairāki cilvēki, kuri grūstīdami dzina uz priekšu kādu no galvas līdz kājām ar virvēm nosietu liela auguma vīrieti. Ieraudzījis Tamuru, kurš jau gatavojās doties projām, vīrietis iekliedzās:

— Tamura san! Es pie tevis ciemos esmu ieradies, man tev kaut kas sakāms!

Tamura atskatījās un sastinga aiz brīnumiem.

— Ak, pazemīgi lūdzu, piedodiet! Ei jūs, tūlīt atbrīvojiet šo kungu no virvēm! Tas taču ir mans senais draugs ministru kabineta sekretariāta priekšnieks.

2

— Man laikam laimējās, jo pēdējā brīdī ieraudzīju jūs … — sekretariāta priekšnieks rūgti pasmaidīja, berzēdams notirpušās rokas. — Lai iekļūtu pilī, es taču tīšām tēloju spiegu. Citādi jau mani te neielaistu.

— Jūs gan esat pārdrošs cilvēks! — Tamura plati smaidīja, cenzdamies slēpt apjukumu. — Vai tas kur redzēts, ka sekretariāta priekšnieks viens pats dodas tādā dēkā! Ja nu mani zeļļi būtu jūs nobendējuši, ko tad?

— Nu, tāpēc novērtējiet manu «pārdrošību» pienācīgi! Neatsakieties mani uzklausīt! — sekretariāta priekšnieks dedzīgi iesaucās.

— Labi, es jūs uzklausīšu. Taču brīdinu, ka manas ausis ir kurlas pret visādiem padomiem, kas man iesaka pārtraukt pasākumus, kurus patlaban esmu uzsācis.

Viņi iekārtojās pils bibliotēkā. Sekretariāta priekšnieks izskatījās pavisam nomocījies. Un vai par to jābrīnās, ja cilvēks veicis tik garu ceļu! Viņš paskaidroja, ka ieradies pēc paša iniciatīvas un lūdzot Tamuru senās draudzības vārdā uzklausīt viņu.

— Mēs darām visu iespējamo, lai izstrēbtu šo putru, — viņš ļoti sarūgtināts sacīja. — Amerikāņu nostāja ir visai barga. Pentagons nezina ko iesākt aiz niknuma, viņi izturas kā prātu zaudējuši. Visa Amerika ārdās. Amerikāņus nevar salīdzināt ar japāņiem. Viņiem šaujamie ieroči ir pirmās nepieciešamības priekšmets, jo kā gan citādi lai aizstāvas pret bandītiem, kuri tur nedod mieru ne dienu, ne nakti? Turklāt valsts viņiem jauna, liela, bez ieročiem grūti iztikt. Un tā nu ir noticis, ka no bažām izaugušas bailes, no bailēm — panika, bet panika savukārt pārvērtusies histērijā. Tāpēc viņi aizstāv savu viedokli ar maniakālu stūrgalvību.

— Nekas, lai mācās uzturēt labas kaimiņu attiecības bez ieroču palīdzības. Dažkārt arī likumi var būt ļoti noderīgi. Tā kā tas ir viņu iemīļotajās kovboju filmas: sakuma varonis sagrabj varu ar pistoles palīdzību, bet vēlāk kļūst par uzticamu likuma sargu.

— Viņiem pārāk maz laika. Dažās dienās nevar izmainīt pilsoņu psiholoģiju. Dienvidu štatos patlaban starp baltajiem un melnajiem sācies īsts karš. Kuk- luksklans trako, linčo nēģerus. Arī daudzi japāņi, kas dzīvo Amerikā, nolinčoti. Noskaņojums pret japāņiem ārkārtīgi saasinājies.

— Nejēdzība! — Tamura pēkšņi piesarka. — Vai tad viņu policija neko vairs nedara?

— Mēs nosūtījām protesta notu, taču viņi atbildēja, ka satrakotā pūļa nomierināšanai esot nepieciešami šaujamie ieroči. Tas nozīmē, ka par nekārtībām Amerikā atbildīga ir Japāna.

Tamura saviebās.

— Tas vēl nebūt nav viss, — kancelejas priekšnieks turpināja. — Tiek boikotētas japāņu preces. Organizēti uzbrukumi japāņu firmu pārstāvniecībām. Diplomātisko attiecību pārtraukšana — tas ir ļoti nepatīkams notikums, bet ekonomisko sakaru saraušana mums ir jau īsta traģēdija. Jūs taču zināt, cik mums plaši izvērsta preču apmaiņa ar Ameriku…

— Un jūs ar lielāko prieku to atgādināt!

— Lūdzu, uzklausiet mani līdz galam! Amerika ir mūsu preču galvenā importētāja. Bet pērkam mēs no viņiem vairāk nekā pārdodam. Dzelzsrūdu, naftu, rūpniecības izejvielas. Ja mēs būtu iepriekš uz to sagatavojušies, stāvoklis būtu savādāks. Taču pēkšņa ekonomisko sakaru saraušana ar Ameriku — tas Japānai ir milzīgs, varbūt pat nāvējošs trieciens.

— Un tas viss tikai tāpēc, ka līdz šim mēs paļāvāmies vienīgi uz amerikāņiem, — Tamura sacīja. — Vai tad tā nav bijusi ārkārtīga tuvredzība! It kā, izņemot Ameriku, pasaulē nevienas citas valsts vairs nebūtu. Dabiski, ka ekonomiskā atkarība novedusi līdz politiskai atkarībai.

— Jel klusējiet! — sekretariāta priekšnieks viņu pārtrauca. — Tad nu gan pateicāt oriģinālu domu! Mēs jau sen to sapratām, un tas mūs ļoti nomāca. Mēs pārāk augstu novērtējām militāro savienību ar ASV, pārāk paļāvāmies uz Ameriku aizsardzības jautājumos. Rezultātā Japānas diplomātija kļuva par amerikāņu diplomātijas piedēkli.

— Pareizi! Tā arī ir visu ļaunumu sakne! — Tamura, kā tādos gadījumos bija paradis darīt, sita ar dūri pa galdu. — Militārā savienība ar Ameriku mazināja Japānas nozīmīgumu starptautiskajā arēnā. Tikai Amerikas spiediena rezultātā mēs savā valstī izveidojām pašaizsardzības spēkus. Ja jau mēs konstitūcijā esam ierakstījuši, ka atsakāmies no kara kā konfliktu likvidēšanas līdzekļa, tad mums arī jābūt konsekventiem: jāatsakās no bruņošanās un nav jāizveido militāra savienība ar citām valstīm. Bet starptautiskajā politikā mums jācīnās par taisnību un jāprasa, lai visi to ievērotu, turklāt, izvirzot šo prasību, nedrīkstam lietot draudus. Jā, patiešām mūsu valdībai pietrūcis drosmes aizstāvēt savu tautu ar prāta gudrību un prāta spēku. Vai nebūtu bijis daudz pareizāk, ja mēs nevis zvejotu Korejas notikumu duļķainajos ūdeņos, bet gan sakostu zobus, savilktu ciešāk jostas un pagaidām vēl necenstos atjaunot rūpniecību. Tad gan mēs varētu rādīt piemēru visai pasaulei: nu paskatieties tikai — valsts, kura atteikusies no ieročiem un bruņotajiem spēkiem, aicina visas tautas ievērot kopīgus morāles principus. Nekas, mēs būtu iztikuši arī bez ieročiem! Mūsu aizsardzībai būtu kalpojis garīgais spēks, kuru mēs iemantotu pēc pilnīgas atbruņošanās. Vai patiešām tautai un tās valdībai nav apnicis militārisma gars, kas valdīja Japānā tajā laikā, kad plosījās karš Klusajā okeānā?!

— Pirmo reizi dzirdu, ka jūs esat tāds ideālists un pacifists! Cik atceros, jūs lējāt rūgtas asaras, kad 1945. gadā izformēja un atbruņoja veco armiju. Un, ja atmiņa neviļ, tad Korejas notikumu laikā jūs, Tamura san, ievērojami palielinājāt savu bagātību. Jā, un arī Vjetnamas lietās jūs … — sekretariāta priekšnieks sastomījās, acīmredzot atcerējies, kāpēc viņš šeit ieradies. — Nu labi, pietiek, tā ir pagātne. Tagad vairs nav vērts spriedelēt par to, ko toreiz būtu vajadzējis darīt. Mūsu dzīves īstenība liek mums reāli skatīties uz notikumiem, un tie prasa, lai mēs nekavējoties pieņemtu kaut kādu lēmumu. Mums vajadzīga nafta — tā šodien ir pati svarīgākā problēma.

— Nu, un tad? Protams, japāņu naftas monopoli ir pilnīgi atkarīgi no ārzemju kapitāla, taču Tuvajos un Vidējos Austrumos mēs naftu iegūstam patstāvīgi.

— Iegūt jau mēs to iegūstam, tomēr patiesībā arī te esam atkarīgi no ārvalstīm, — sekretariāta priekšnieks sarūgtināts sacīja. — Japānas ķīmiskā un enerģētiskā rūpniecība ir galvenās naftas patērētājas, taču pašā Japānā mēs naftu iegūstam ārkārtīgi nelielā daudzumā. Jūs teiksiet, ja mēs zaudēsim Teksa- sas naftu, tad mums vēl paliks Tuvo un Vidējo Austrumu nafta. Bet neaizmirstiet — tiklīdz tiks dota komanda, amerikāņu septītā flote tūlīt sāks Japānas blokādi.

— Ko gan viņi var mums padarīt? — Tamura iesaucās. — Arī kuģu artilērija taču izgājusi no ierindas.

— Mēs esam saņēmuši ziņu, ka amerikāņu flotes kuģiem steidzīgi tiek pierīkoti tarāni.

— Izciļņi, kas atrodas zem ūdens līnijas? Vai līdzīgi tiem, kādi tika pierīkoti mūsu kuģiem 1895.— 1896. gada Japānas un Ķīnas kara laikā?

— Jā. Mūsdienās tarāns atrodas kuģa priekšgalā un izvirzīts tālu uz priekšu. Tas atgādina ļoti garu un asu pīķi, kas izkalts no ārkārtīgi izturīga tērauda.

— Tad jau gandrīz tāds pats, kāds bija zemūdenei «Nautils»! Vai atceraties Zila Verna grāmatu «Astoņdesmit tūkstoši kilometru zem ūdens»? — Tamura sāka smieties. — Jā, militāristi negrib padoties. Viņi nemaz nevēlas saprast, ka ir zaudējuši.

— Bet ko jūs teiksiet tad, kad šie «zaudētāji» ar minēto ierīci izdurs caurumu naftas tankkuģa ne visai stiprajā korpusā?

— M-jā… — Tamura vairāk neko nespēja pateikt.

— Nu jūs sakāt «m-jā»! Ja amerikāņi sāks piekrastes blokādi, mums drīz vien būs beigas. Izmantojot visas mūsu valsts uzkrātās rezerves, naftas pietiks ne vairāk kā divdesmit dienām.

— Paši vainīgi! Mums taču pirms dažiem gadiem piedāvāja padomju naftu… Vajadzēja toreiz noslēgt vienošanos.

— Nu, Tamura san, jūs atkal maļat to pašu! Kāda gan tagad jēga atcerēties pagātni? Starp citu, jūs toreiz bijāt viens no tiem, kas visvairāk iebilda pret vienošanos ar Padomēm.

— Lai tā arī būtu, bet ko jūs īsti no manis gribat?

— Neraugoties uz diplomātisko attiecību pārtraukšanu, Japānas un ASV sarunas turpināsies ar kādas trešās valsts starpniecību. Mēs neprasām, lai jūs «atsaldētu» visas sprāgstvielas, bet lūdzam jūs vienīgi piedalīties šajās sarunās. Vai arī vismaz mūsu valdības sēdē.

— Bet es to nevēlos darīt! — Tamura asi atcirta.

— Ņemiet vērā, ka Japānas starptautiskais stāvoklis šajā brīdī ir šausmīgs. Sabiedriskā doma nav mūsu pusē. Mūs uzskata par visu nelaimju vaininiekiem.

Es te nemaz nerunāju par zaudējumiem, kurus jācieš mūsu firmām …

— Šādu stāvokli izraisījuši vairāki faktori: mūsu valdības neprasme virzīt sabiedrisko domu gan mūsu zemē, gan arī aiz tās robežām, pastāvīgā atkarība diplomātijā no vecākā partnera, pārmērīga piesardzība, — Tamura nemaz nedomāja padoties. — Tieši tagad Japānai stingri jāievēro visi taisnīgas politikas principi. Paziņojiet, ka Japānas valdība nekur nav iejaukta, ka vienīgais vaininieks ir kaut kāds vājprātīgais — Daidzo Tamura. Bet pēc tam izstrādājiet konsekventu politiku, neatbalstiet turpmāk vairs nekādas ASV kaprīzes un aiciniet palīgā pasaules sabiedrisko domu. Lai Japāna varētu izstrādāt politiku, kas balstītos uz tikumiskiem principiem, šī jēdziena viscēlākajā nozīmē nepieciešams, lai…

Šajā brīdī pilī pēkšņi nodzisa gaisma. Arī mūsu elektrostacija, kas bija ierīkota pazemē, nezin kāpēc nestrādāja. Es steigšus devos meklēt Goemonu — tas droši vien atkal ir viņa joks!

Goemons nekur nebija atrodams.

Viņš bija pazudis kopā ar Kisako.