Rītdienas nolaupītāji

APLENKUMS UN BĒGŠANA

1

Man ieķērās krūtīs viens no Tamuras tuvākajiem palīgiem.

— Tu, tikai tu esi pie visa vainīgs! — viņa seja no dusmām bija pārvērsta. — Līdz šim es tev piedevu tavus nekaunīgos izlēcienus. Kaut arī man gribējās gāzt pa tavu pretīgo mūli, kad tu tik familiāri izturējies pret dižo senseju Tamura sanu! Taču es apvaldīju sevi, tāpēc ka tu biji Goemona senseja aukle.

Kā gan tev, puis, tā misējies? Tu vairs nezini, kur atrodas Goemons sensejs! Neesi nemaz viņu redzējis?! Tad tā tu pildi savus pienākumus?

— Tu esi pelnījis, lai tevi sodītu tūkstoškārt! — iejaucās galīgi prātu zaudējušais paukošanas meistars, nemaz nesaprazdams, par ko te ir runa. — Tev jāizpērk sava vaina ar nāvi! Vai tu, blēdīgais smurguli, maz kaut ko zini par harakiri ceremoniju?

Jutu, ka man mati sāk celties stāvus.

Es pēkšņi ārkārtīgi skaidri sapratu, starp kādiem ļaudīm visu šo laiku esmu dzīvojis. Pils mudžēt mudžēja no slepkavām, bandītiem, ārprātīgajiem un pusārprātīgajiem, kuri par to vien domāja, kā sodīt ar nāvi, nogalināt, nosist, nodurt, pakārt…

Šiem tipiem, kas visu laiku bija sildījušies Tamuras azotē, tagad piederēja vara! Tiklīdz sprāgstvielas bija kļuvušas nelietojamas, viņi sāka komandēt, uzbrēkt citiem, cirst pliķus pa labi un pa kreisi. Tā tas vienmēr laikam bijis: paskaties no vienas puses — labi, paskaties no otras puses — nekur neder.

— Nu, ko tu tagad iesāksi? Atbildi! — bandīts stipri sapurināja mani. Man galva sāka griezties. — Ko lai mēs paziņojam savam pavēlniekam?

— Lūdzu, laidiet mani vaļā, — es nomurkšķēju, trīcēdams kā apšu lapa. — Varu tikai apmēram iedomāties, kur viņš atrodas.

— Kur? Nu, runā!

Bet man negribējās atklāti runāt par savām nojautām. Tagad, kad Goemons bija pazudis, es nezin kāpēc sajutu dīvainu atvieglojumu.

Nedrīkstēja taču atstāt vienu briesmoni otra briesmoņa rokās.

Daidzo Tamura, protams, bija visai interesants cilvēka tips. Viņā stipri bija jaušams pirmskara gadu panaziātisma gars, bet nevarēja arī noliegt, ka viņš nebūtu pietiekami drosmīgs. Tomēr Goemons viņam bija pārāk ciets rieksts. Apsūnojušas idejas neko daudz nevar palīdzēt, kad runa ir par tādu radījumu, kāds bija Goemons. Grandiozā izrāde, kuru Tamura gatavojās noorganizēt, varēja pat radīt apbrīnu, taču vienam cilvēkam šādu izrādi sarīkot nav pa spēkam. Turklāt Tamura visus mērīja ar savu olekti un neņēma vērā Goemona spilgto individualitāti.

Tamura nebija vienīgais, kas gribēja izmantot Goemonu savā labā. Mūsu firmas direkcija centās iegūt no viņa informāciju, kas varētu dot kaut kādu labumu jaunu izstrādājumu ražošanā. Amerikāņu izlūkošanas dienests, kas neatlaidīgi medīja Goemonu, uzskatīja viņu par kaut ko līdzīgu trumpja dūzim, kurš ASV valdībai nepieciešams savas politikas realizēšanai.

Taču patiesībā pret Goemonu bija jāizturas daudz nopietnāk un delikātāk. Kaut arī Goemons bija citas pasaules būtne, viņam pret mūsu pasauli bija pietiekami draudzīga attieksme un gan jau Zemes cilvēki būtu spējuši viņu saprast un ar viņu vienoties. Acīmredzot ne jau velti viņš tā centās panākt tikšanos ar imperatoru. Naivā kosmosa būtne sapņoja, ka varēs šim «debesu dēlam» nodot savas zināšanas, kuras pēc tam kalpotu visai cilvēcei…

Lai kā arī Tamura plātījās ar taisnīgumu, viņam par to nebija nekāda priekšstata, un Goemons šāda cilvēka rokās pārvērtās par ieroci, kuru izmantoja varas sagrābšanai. Kas īstenībā bija šis noslēpumainais svešinieks, tā vēl joprojām bija mīkla. Bet es gluži intuitīvi jutu, ka var tomēr atrast ceļu, kā piekļūt viņa sirdij. Vajadzētu tikai parunāt ar viņu pilnīgi atklāti…

— Nu, ko tu klusē, puis? — mans bende no jauna sapurināja mani. — Vai baidies sacīt, kur viņš slēpjas? Vai arī varbūt tu pats esi viņu noslēpis?

— Nē! — es iegārdzos, juzdams, ka milzīga ķepa žņaudz manu rīkli. — Es nekur neesmu viņu noslēpis …

— Ei, — viens no komandieriem, skriedams mums garām pa gaiteni, uzsauca. — Ko jūs vēl te kavējaties? Izziņota trauksme!

— Atkal jau? — pirksti, kas žņaudza manu kaklu, atlaidās mazliet vaļīgāk. — Bet trauksmes zvana taču nebija…

— Elektrība nedarbojas. Vadi vēl nav salaboti, — komandieris sacīja, demonstratīvi vicinādams rokās zobenu.

Komandieris bija uzvilcis melnu kreklu un uzlicis galvā bruņucepuri. Viņam bija šausmīgi muļķīgs izskats, un, ja vien es nejustos tik slikti, tad droši vien būtu sācis smieties.

— Kaut kādi nelieši pierunājuši elektrokompā- niju, lai tā pārtrauc strāvas piegādi, — Tamuras rokaspuiša acis iezvērojās un lūpas sašķiebās ļaunā smīnā.

— Nu, puiši, iedodiet man spalvu, jāaiziet mazliet pakutināt šos sliņķus.

— Gaismas nav ne tikai mūsu pilī, bet ari visā pilsētā.

— Un mūsu elektrostacija? Vai ari tā līdz šim vēl nav izremontēta? Interesanti, ar ko tad nodarbojas tie nolādētie tehniķi?

— Gan jau iztiks bez tevis, — komandieris sacīja. — Tu labāk skrien uz vārtiem, tur vervē brīvprātīgos tuvcīņām.

— Ko?! — šī nelietīgā tipa seja acumirklī kļuva pelēka kā zeme. — Tātad šoreiz tas nav uzlidojums no gaisa?

— Jā. No sargtorņa pamanījuši, ka uz blakus kalna, mežiņā, nomaskējusies vesela pašaizsardzības spēku divīzija. Visi komandieri ir amerikāņi. Droši vien grib uzbrukt pilij no aizmugures.

— Nelieši! — šis draņķis, kurš pirms īsa brīža vēl bija tik kareivīgs, pēkšņi iebļāvās nelabā balsī.

— Mēs taču esam japāņi — savējie! Kā tad tas nu iznāk — mūsējie grib sist savējos?

— Jā, tā tas ir. Taču pagaidām viņi vēl neuzbrūk. Droši vien uzbrukums sāksies naktī. Mums līdz tam jāpagūst ierīkot dzeloņstiepļu aizžogojumus pie rietumu vārtiem, kas atrodas iepretim šim kalnam, — komandieris sacīja. — Baidos, ka tikai te neparādās amerikāņu soda vienības. Tām uz šādām lietām ir nags. Nu, ko stāvi kā stabs? Uzkāp augšā tornī, tad pats savām acīm varēsi redzēt, kas notiek. Un neaizmirsti arī palūkoties uz jūru. Tur ir tik daudz kuģu, ka ūdeni vairs nevar saskatīt — gandrīz visi Japānas un ASV apvienoto jūras kara spēku kuģi savākušies vienkopus.

Tamuras rokaspuisis, kurš bija speciālists cilvēku žņaugšanā un kuram lieliski padevās arī sitieni pa zobiem, vienā mirklī bija pazudis. No cietokšņa mūru puses atskanēja komandieru skaļās balsis, kurās gan vairs nebija jūtama agrākā pašpārliecinātība.

Ērmīgais paukošanas meistars pēkšņi apsēdās uz grīdas, norāva auklu no zobena maksts, piesēja tai garās kimono piedurknes, aptina ap galvu dvieli un, satvēris zobenu kreisajā rokā, piecēlās atkal kājās.

Man bija bail, ka tikai viņam neienāk prātā pirms kaujas pārbaudīt zobena asumu uz manas miesas, un es kā bulta aizdrāzos projām pa gaiteni.

2

Pils bibliotēkā, liekas, vēl joprojām turpinājās Tamuras pārrunas ar sekretariāta priekšnieku. Taču es negribēju tikties ar Tamuru un vispār nevēlējos, ka mani kāds ieraudzītu — vienalga, kas tas būtu.

Soļodams pa nomaļiem gaiteņiem un pārejām, es izkļuvu ārā no pils. Pagalmā patlaban ierindā stājās melnkrekļi, apbruņojušies ar īstiem, kā arī bambusa pīķiem, nūjām ar spalvu nazīti galā, zobeniem un durkļiem. Barveži deva pēdējos norādījumus. Es pārlaidu skatienu mūsu «armijai». Šie varonīgie kareivji noteikti spētu savaldīt kautiņu parlamentā, bet ko viņi iesāks nopietnā kaujā, kad būs jācīnās ar īstu, labi apmācītu armiju, kas pastiprināta ar soda operāciju speciālistiem … Man pat sanāca smiekli.

Tālā pagalma nostūrī bija sapulcējušies kādi trīsdesmit cilvēki — visi vienādos nakts kimono un ar īsiem zobeniem, kas bija aizbāzti aiz jostas. Visi viņi, nometušies uz viena ceļa, aizgrābti klausījās pahana runu. Manas ausis saklausīja zagļu žargonu. Šī ceremonija, kas atgādināja par deklasētu elementu dzīvi uzņemtas mākslinieciski vājas filmas epizodi, viņus bija galīgi apreibinājusi.

Iekšējā cietokšņa pagalmā — honmaru — viduslaiku kara speciālists, kurš bija ietērpts zvejnieku hapi — acīmredzot viņa augumam piemērots kaujas haori nebija atrasts —, mācīja melnkrekļiem stratēģijas un taktikas noslēpumus.

Pūta no gliemežnīcām darinātas taures, šķindēja gongi, dārdēja bungas. Daudzi senās kara mākslas meistari, kuri paši nekad nebija piedalījušies īstā kaujā, drudžaini šķirstīja vecas tārpu un peļu sagrauztas grāmatas.

Tajā brīdī, kad es tuvojos no baļķiem steigā saslietam novērošanas tornim, viens no puišiem, kuri bija uzrausušies augšā tornī, izmisīgi vēcinādams rokas, rādīja uz kaut ko tālumā. Pārējie bija sastājušies viņam apkārt. Viņi turēja rokās binokļus.

— Klau, kas tur notiek? — es vaicāju.

— Rāpies augšā pie mums un skaties pats, — man atbildēja kāds jauneklis ar pūtainu seju. — Tā vien šķiet, ka jūrā mums iepretim nostājusies visa septītā flote kopā ar mūsu floti.

Viņš pasniedza man binokli, un es ieraudzīju desmitiem kaujas kuģu ar to draudīgajiem lielgabaliem. Tā kā lielgabali bija izgājuši no ierindas, tie mani sevišķi neinteresēja. Bet transporta kuģi — un to tur nebija mazums — tūlīt pievērsa manu uzmanību.

— Kāpēc tie stāv uz vietas? — es brīnījos.

— Skaidrs, ka demonstrē savu spēku, cenšas mūs iebiedēt.

Tomēr man šajā sakarā bija pašam savas domas: iebiedēšanai nepavisam nav vajadzīgi transporta kuģi, droši vien viņi gatavojas izsēdināt malā jūras kājniekus…

Drīz vien mans pieņēmums apstiprinājās. Es vēlreiz paskatījos ar binokli un tagad pamanīju nelielus desanta kuģus, kas šūpojās augstajos viļņos starp flotili un krastu. Tie man atgādināja uz ūdens nosēdušos nelaimi vēstījošu putnu baru. Kāpēc gan tie nekustas, netuvojas krastam un nesteidzas izsēdināt desantniekus? … Uz visu kuģu klājiem drūzmējās kareivji — es redzēju, kā spīd viņu bruņucepures. Man pat kļuva viņu žēl — droši vien puišus pamatīgi šūpoja.

Pēkšņi no kāda kuģa nolaida ūdenī vecu airu laivu.

— A. pilsētas apkaimē arī parādījies karaspēks, — sakarnieks, mums garām skrejot, iesaucās. — Šoseja tur pilna ar tankiem.

— Vai viņi vēl tālu? Varbūt jau pienākuši pavisam tuvu? — pūtainais puisis jautāja.

— Viņi tuvojas no austrumu puses. No viņiem līdz mums vēl apmēram desmit kilometru.

«Nu vairs nedrīkst vilcināties,» es nodomāju. «Japāņu un amerikāņu karaspēks, kuru komandēja amerikāņu virsnieks, sācis virzīties uz mūsu pusi. Patlaban nav īstais laiks spriedelēt, vai būtu jāsauc pie atbildības japāņu kareivji, kas gatavojas karot

pret savējiem, vai arī ne. Izkļūt ārā no pils kļūs ar katru stundu grūtāk, tā jau tagad aplenkta no trim pusēm — no jūras, no A. pilsētiņas un kalna, kas atrodas mums kaimiņos.

Nav saprotams vienīgi, kāpēc viņi vēl nesāk uzbrukumu. Droši vien gaida tumsas iestāšanos. Jā, tagad jāpasteidzas. Jānokļūst pie Goemona un Kisako. Nu, protams, viņi atrodas tur, — kur gan citur viņi varētu būt? … Intuīcija mani nepievils …»

Apakšzemes gaitenī, kuru no ārpasaules atdalīja vairogs ar burtiem «V» un «S», atradu lūpu krāsas gabaliņu. Tātad viss kārtībā, viņi šeit bija gājuši. Mani interesēja vienīgi, kā Kisako atradusi šo eju? Bet varbūt to uzodis Goemons?

Kad atrados jau aiz ārējā grāvja, es paskatījos visapkārt un nevilšus nodrebēju. Pavisam netālu no manis biezajos krūmos šur tur blāvi iespīdējās aizsarg- krāsas ķiveres, īstas kareivju tērauda ķiveres. Vai tās maz varēja salīdzināt ar mūsu plāniņajām, kā olu čaumala trauslajām, apzeltītajām operešu varoņu galvassegām?

Slēpdamies aiz klintīm, es tuvojos krūmājam. Tajā bija nomaskējies gandrīz vesels pašaizsardzības spēku bataljons. Tik tuvu pilij! Apakšvienību kareivji, kuriem bija šautenes ar uzspraustiem durkļiem, gatavojās kaujai. Pēc tam es ieraudzīju komandierus — amerikāņus. Parādījās milzīga auguma seržants ar sārtiem vaigiem. Sīciņie japāņu kareivji, kuru sejām bija dzeltena ādas krāsa, sarunājās ar viņu, galvas atgāzuši. Mani pārņēma dīvaina sajūta — likās, ka tas viss, ko es redzu, ir tikai sapnis …

Vai tas nebija ārprāts?! Amerika, pārtraukusi diplomātiskās attiecības ar Japānu, tagad komandēja japāņu karaspēku!

Starp citu, mūsu valdībai, parakstot slaveno drošības līgumu, gan vajadzēja paredzēt šādu iespēju.

Es klusītiņām izlīdu no krūmiem un pa šauru taciņu sāku kāpt no kalna lejā. Taču nebiju vēl paspēris ne piecus soļus, kad kāda roka cieši satvēra mani aiz apkakles.

— Mēs jau sen jūs gaidām… — balss mani uzrunāja ar stipru amerikāņu akcentu.

Manā priekšā nostājās cilvēks civilās drānās, ar zemu uz pieres uzvilktu cepuri.

— Mūsu ļaudis no pils ziņoja, ka tūlīt pēc Goe- mona esot pazudis arī jūs, — viņš turpināja, uzpūz- dams man elpu, kurā bija jūtama stipra siera smaka.

— Nu labi, brauksim, — sacīja otrs — tas, kurš bija turējis mani aiz apkakles. — Brauksim pie tava drauģeļa Goemona …

Viņš stipri runāja caur degunu un nezin kāpēc visu laiku mirkšķināja man ar aci.

Pretīgi tipi! Gan tas, kurš runāja caur degunu, gan tas, kurš uzvilcis cepuri uz acīm!

Es nepaguvu pat ievaidēties, tik zibenīgi viņš iegrūda mani milzīgas mašīnas vēderā.

Bet šoferis pēkšņi sāka lādēties. Motoru nekādi neizdevās iedarbināt.