Pirmie cilvēki uz Mēness

4. NODAĻA Starts

— Rāpieties iekšā! — sacīja Keivors, kad es jāte­niski apsēdos uz lūkas malas un raudzījos lejup lo­des melnajā iekšienē. Mēs bijām divi vien. Bija va­kars, saule jau norietējusi, un visam pāri klājās krēs­las klusums.

Es ievilku iekšā otru kāju un noslidinājos lejup pa gludo stiklu lodes dibenā, tad pagriezos, lai pa­ņemtu pretī Keivora pasniegtās pārtikas kārbas un citu bagāžu. Iekšā bija silti, termometrs rādīja astoņ­desmit grādu pēc Fārenheita, un, tā kā siltuma izsta­rošanai vajadzēja būt minimālai, mēs bijām ģērbu­šies plānos flaneļa uzvalkos un vieglās kurpēs. To­mēr katram gadījumam mēs nodrošinājāmies ar biezām vilnas drēbēm un vairākām siltām segām. Pēc Keivora norādījuma es novietoju saiņus, skā­bekļa cilindrus un citas mantas brīvi sev apkārt, un drīz vien viss bija iekrauts. Keivors vēl apstaigāja mūsu bezjumta angāru, pārbaudīdams, vai neesam ko aizmirsuši, un tad arī pats ielīda lodē. Es pama­nīju kaut ko viņam rokā.

— Kas jums tur ir? — es jautāju.

— Vai jūs nepaņēmāt neko lasīšanai?

— Mīļais dievs! Nē!

— Es piemirsu jums pateikt. Visādi var būt. Mūsu ceļojums var ilgt… nedēļām!

— Bet…

— Mēs lidosim šajā lodē pilnīgā bezdarbībā.

— Ja es būtu zinājis …

Keivors palūrēja laukā pa lūku.

— Re! — viņš sacīja. — Tur kaut kas ir!

— Vai es pagūšu?

— Mums vēl ir stunda laika.

Es paskatījos laukā. Tur mētājās vecs «Tit-Bits» numurs, ko droši vien bija atnesis kāds no vīriem. Tālāk kaktā es ieraudzīju saplēstu «Lloyd's News» eksemplāru. Savācis tos, es ierausos atpakaļ lodē.

— Bet kas jums tā par grāmatu? — es vaicāju.

Es paņēmu sējumu no Keivora rokām un izlasīju:

«Viljama Šekspīra darbi».

Viņš mazliet piesarka.

— Mana izglītība ir bijusi tik specifiski zināt­niska … — viņš taisnodamies sacīja.

— Nekad neesat Šekspīru lasījis?

— Nē.

— Tas vīrs šo to zināja, kaut nebija augsti sko­lots.

— Tieši tā man ir stāstīts, — Keivors sacīja.

Es palīdzēju viņam ieskrūvēt lūkas stikla vāku, un tad viņš nospieda pogu, lai nolaistu atbilstošo aizvaru lodes ārpusē. Mazais krēslas četrstūris no­zuda. Mēs atradāmies tumsā.

Kādu brīdi neviens no mums neteica ne vārda. Kaut gan mūsu lode nebija skaņas necaurlaidīga, valdīja dziļš klusums. Es iedomājos, ka te nav nekā, pie kā pieķerties, kad noliks starta grūdiens, un kon­statēju, ka man būs neērti bez krēsla.

— Kāpēc mums nav krēslu? — es jautāju.

— Neraizējieties! — Keivors sacīja. — Mums tie nebūs vajadzīgi.

— Kā tā?

— Gan redzēsiet, — viņš sacīja tādā tonī kā cil­vēks, kas vairāk negrib runāt.

Es klusēju. Piepeši pār mani nāca apgaismība, ka esmu rīkojies kā pēdējais muļķis, līzdams šajā lodē. Es jautāju sev, vai nav iespējams pat vēl tagad at­kāpties. Es zināju, ka pasaule ārpus lodes būs pret mani salta un neviesmīlīga — nedēļām ilgi es biju dzīvojis no Keivora līdzekļiem -—r bet galu galā — vai tā būs tik salta kā absolūtā nulle, tik neviesmī­līga kā tukšums tur izplatījumā? Ja es nebūtu bai­dījies parādīt gļēvulību, man šķiet, pat vēl tad es būtu piespiedis Keivoru izlaist mani laukā. Tikai tā­pēc es vilcinājos un vilcinājos, kļūdams arvien ner­vozāks un niknāks, bet laiks ritēja.

Tad es sajutu vieglu grūdienu, atskanēja neliels paukšķis, it kā blakus istabā tiktu atkorķēta šampa­nieša pudele, un klusa svelpoņa. Uz īsu mirkli man radās milzīga saspringuma sajūta, šķita, ka kājas ar neskaitāmu tonnu smagumu spiežas lejup pret stiklu. Tas ilga burtiski tikai vienu momentu. Bet tas pada­rīja mani aktīvu.

— Keivor! — es sacīju tumsā. — Mani nervi ir čupā … Es domāju . ..

Es aprāvos. Keivors nekā neatbildēja.

— Nolādēts! — es kliedzu. — Es esmu muļķis! Kāda velna pēc es esmu šeit? Keivor, es nelidošu! Tas ir pārāk riskanti. Es lienu laukā!

— Jūs to nevarat izdarīt, — viņš sacīja.

— Nevaru? To mēs vēl redzēsim!

Vairākas sekundes Keivors klusēja. Tad viņš ieru­nājās:

— Tagad ir par vēlu strīdēties, Bedford. Tas ma­zais grūdiens bija starts. Mēs jau lidojam augšup telpas bezdibenī ar izšautas lodes ātrumu.

— Es . . . — es bildu, un tad jau man šķita vien­alga, kas notiek. Kādu brīdi es jutos galīgi apstul­bis un neattapu ko teikt, it kā nekad iepriekš nebūtu dzirdējis par šo ideju — aizlidot no Zemes. Tad es samanīju neizskaidrojamas pārmaiņas sava ķermeņa stāvoklī. Tā bija viegluma, nerealitātes sajūta. Un vienlaikus galvu žņaudza dīvains, gandrīz vai para­lizējošs stingums, ausīs dobji dunēja asinsvadi. Šīs sajūtas nepārgāja visu lidojuma laiku, taču vēlāk es pie tām tā pieradu, ka gandrīz vairs nemanīju.

Es izdzirdēju klikšķi, un iekvēlojās neliela spul­dzīte.

Es ieraudzīju Keivora seju, tik bālu, kāda — es to jutu — bija arī manējā. Mēs klusēdami vērāmies viens otrā. Stikla caurspīdīgais melnums Keivora aizmugurē radīja iespaidu, it kā viņš peldētu tuk­šumā.

— Tātad mēs esam ieslodzīti, — es beidzot sacīju.

— Jā, — viņš atteica, — mēs esam ieslodzīti.

— Nekustieties! — viņš iesaucās, kad es pacēlu roku. — Pilnīgi atbrīvojiet muskuļus, it kā jūs būtu gultā. Mēs esam paši savā mazajā pasaulē. Paska­tieties!

Viņš norādīja uz kastēm un saiņiem, kas bija gulē­juši virs segām lodes dibenā. Es ar izbrīnu redzēju, ka tagad tie brīvi peld gandrīz pēdu atstatu no sfē­riskās sienas. Tad es pēc Keivora ēnas pamanīju, ka viņš vairs nav atspiedies pret stiklu. Es izstiepu roku sev aiz muguras un konstatēju, ka arī es esmu atvir­zījies no stikla un karājos telpā.

Es neiekliedzos un nežestikulēju, bet mani pār­ņēma bailes. Bija tāda sajūta, it kā mani turētu pa­celtu kāds neizprotams spēks. Pietika ar vieglu rokas pieskārienu stiklam, lai ķermenis strauji at­virzītos no tā. Es sapratu, kas noticis, taču mans izbī­lis tāpēc nekļuva mazāks. Mēs bijām norobežoti no jebkuras ārējas gravitācijas, darbojās vienīgi lodē atrodošos priekšmetu pievilkšanas spēks. Un rezul­tātā it viss, kas nebija piestiprināts pie stikla, krita — gan lēnām, jo šo objektu masa bija ne­liela — uz mūsu mazās pasaules gravitācijas centru, kas, šķiet, atradās kaut kur lodes vidū, mazliet tuvāk man nekā Keivoram, tāpēc ka es biju smagāks.

— Mums jāpagriežas, — sacīja Keivors, — un jā­novietojas vienam pret otru ar muguru tā, lai lietas būtu starp mums.

Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta — šāda veidā brīvi peldēt telpā, sākumā patiešām drausmīgi dīvaina, bet, kad bailes pārgāja, gluži patīkama un ārkārtīgi nomierinoša, varbūt aptuveni līdzīga tai tīksmajai jutoņai, ko uz Zemes cilvēks izbauda, gu­lēdams uz ļoti bieza, mīksta pēļa. Turklāt šī pilnīgā nošķirtība un neatkarība! Kaut ko tādu es nebiju gaidījis. Es biju sagatavojies mežonīgam grūdienam starta brīdī, reibinošai ātruma sajūtai. Tā vietā — tikai sajūta, it kā es būtu kļuvis bezķermenisks. Tas nelīdzinājās ceļojuma sākumam, tas līdzinājās sapņa sākumam.