Pirmie cilvēki uz Mēness

20. NODAĻA Misters Bedfords bezgalīgajā telpā

Sajūta man bija gandrīz tāda, it kā es būtu noga­lināts. Patiešām likās, ka piepeši un varmācīgi no­galināts cilvēks varētu justies apmēram tā, kā jutos es. Vispirms — šausmas un agonijas mokas, tad — tumsa un klusums, ne gaismas, ne dzīvības, ne sau­les, ne mēness, ne zvaigžņu, tikai bezgalības tukšums. Kaut arī tas bija manis paša darbības rezultāts, kaut arī jau biju to piedzīvojis kopā ar Keivoru, es jutos pārsteigts, satriekts un apmulsis. Šķita, ka es tieku nests augšup nebeidzamā tumsā. Mani pirksti atrā­vās no slēdžiem, es peldēju gaisā kā bezķermeniska, astrāla būtne, līdz beidzot lēnām un viegli atmetos pret mantu saini, zelta ķēdi un laužņiem, kas bija aizslīdējuši uz lodes centru.

Nezinu, cik ilgi es tā peldēju. Lodē Zemes laika sajūta zuda pilnīgi, noteikt aizritējušā laika ilgumu bija vēl neiespējamāk nekā uz Mēness. Pieskarša­nās mantu sainim mani it kā pamodināja no dziļa miega. Es tūlīt sapratu: ja gribu palikt nomodā un izglābties, man jāiededzina gaisma vai jāatver kāds logs, lai kaut ko saskatītu un orientētos. Turklāt man ļoti sala. Es atgrūdos no mantu saiņa, pieķēros pie vienas no stiklā iestiprinātajām tievajām virvēm un aizrāpos pa to līdz lūkas malai. Nu man bija skaidrs, kur atrodas gaismas un aizvaru slēdži. Es atgrūdos un, aplidojis apkārt mantu sainim, ceļā sadurdamies ar kaut ko lielu un plānu, kas peldēja gaisā un mani izbiedēja, aizkļuvu līdz virvei, kura atradās tuvu pie slēdžiem, un pievilkos tiem klāt. Vispirms es aizde­dzināju mazo spuldzi, lai redzētu, ar ko tumsā biju saskāries. Izrādījās, ka, atrāvies no lodes sienas, tuk­šumā lidinās vecais «Lloyd's News» eksemplārs. Tas mani atgrieza no bezgalības jutoņām īstenībā. Es sāku smieties un stipri aizelsos, un tas savukārt man atgādināja, ka nepieciešams lodes atmosfēru papil­dināt ar mazliet skābekļa no cilindra. Pēc tam es ieslēdzu krāsniņu un, kad biju sasildījies, paēdu. Tad ļoti piesardzīgi sāku darboties ar keivorīta aizva- riem, lai konstatētu, vai spēšu uzminēt, kādā virzienā lode lido.

Atvēris pirmo aizvaru, es tūlīt pat to atkal aizcirtu ciet un brīdi inerti karājos tumsā, apžilbis un apmul­sis no spožās saules gaismas, kas iesitās man sejā. Mazliet padomājis, es atvēru dažus logus pretējā pusē un ieraudzīju milzīgu Mēness sirpi, bet aiz tā — mazu Zemes sirpīti. Es jutos pārsteigts, ka at­rodos jau tik tālu no Mēness. Es biju ne tikai domā­jis, ka gandrīz vai nemaz nebūs jūtams grūdiens, ar kādu mūs izvadīja Zemes atmosfēra starta brīdī, bet arī rēķinājis, ka ātrums, paceļoties no Mēness, būs vismaz divdesmit astoņas reizes mazāks. Es biju gai­dījis, ka redzēšu zem sevis mūsu krāteri un nakts robežu, bet tas viss tagad bija vairs tikai daļa no tumšā ieroba baltajā sirpī, kas piepildīja debesis. Un Keivors?

Viņš jau bija kļuvis bezgalīgi mazs lielums.

Es mēģināju iztēloties, kas ar viņu varētu būt no­ticis, bet tobrīd spēju domāt vienīgi par nāvi. Šķita, ka es viņu redzu guļam sarāvušos, ar sašķaidītu galvu, augsta, zila ūdenskrituma pakājē. Un apkārt viņam bolās šie stulbie insekti…

No lidojošās avīzes svētīgā pieskāriena es uz kādu laiku atguvu savu lietišķību. Bija pilnīgi skaidrs, ka man jātiek atpakaļ uz Zemes, bet, cik varēju spriest, es lidoju projām no tās. Lai kas bija noticis ar Kei- voru, pat ja viņš vēl būtu dzīvs — kaut gan asinīm notraipītā zīmīte lika domāt ļaunāko —, manos spē­kos nebija viņam palīdzēt. Viņš — dzīvs vai miris — bija palicis tur, aiz necaurredzamā nakts aizsega, un viņam tur būs jāpaliek vismaz tik ilgi, kamēr es varēšu noorganizēt glābšanas ekspedīciju. Vai es taisījos to darīt? Tādas domas man bija gan. Es at­griezīšos uz Zemes, ja tas būs iespējams, un tad, mierīgi visu apsvēris, vai nu parādīšu lodi un izskaidrošu tās uzbūvi dažām uzticamām personām un rīkošos kopā ar tām, vai arī, ja tā liksies prātī­gāk, neatklāšu savu noslēpumu, pārdošu līdzatvesto zeltu, iegādāšos ieročus, pārtiku, sameklēšu kom­panjonu un tad atgriezīšos uz Mēness, izcīnīšu īstu kauju ar šiem viegli uzvaramajiem radījumiem, at­brīvošu Keivoru, ja viņš vēl būs dzīvs, un katrā ziņā savākšu pietiekamu zelta krājumu, lai mana nākotne būtu nodrošināta. Bet pagaidām tās vēl bija tikai tālas cerības, vispirms man vajadzēja tikt atpakaļ.

Bija jāizlemj, ko un kā darīt, lai lode lidotu Zemes virzienā. Kad es sāku lauzīt galvu par šo problēmu, man vairs nebija prātā raizēties, ko uzsākšu, kad būšu atgriezies. Galvenais tagad bija — nokļūt atpa­kaļ uz Zemes.

Galu galā es izgudroju, ka visprātīgāk laikam būs ļaut lodei krist atpakaļ Mēness virzienā, lai iegūtu ātrumu, tad, nepielaižoties tam bīstami tuvu, aizvērt logus un aizlidot Mēnesim garām, pēc tam atdarīt aizvarus Zemes pusē un tādējādi uzņemt kursu uz mājām. Bet, vai man tiešām izdosies sasniegt Zemi vai varbūt es nebeidzami riņķošu ap to pa kādu hiperbolu, parabolu vai citādu līkni, — to es nezi­nāju. Vēlāk pār mani nāca laimīga iedvesma, un, manipulējot ar aizvariem Mēness pusē, kurš parā­dījās debesīs šaipus Zemes, es izmainīju kursu tā, lai lode atrastos tieši pretī Zemei, jo bija acīm re­dzams, ka citādi es neglābjami aizlidošu tai garām. Es ne pa jokam piepūlēju smadzenes, domājot par šīm sarežģītajām problēmām, jo neesmu taču mate­mātiķis, — un galu galā pats gluži labi apzinos, ka par atgriešanos uz Zemes man vairāk jāpateicas lai­mīgam gadījumam nekā savai gudrībai. Ja es toreiz būtu zinājis to, ko zinu tagad, — ka teorētiski man nebija nekādu izredžu sasniegt Zemi, šaubos, vai es vispār būtu pat pieskāries slēdžiem.

Izlēmis, ko vajadzētu darīt, es atvēru visus logus Mēness pusē un, nometies tupus uz stikla, vēroju, kā Mēness sirpis kļūst arvien lielāks un lielāks. Kad tas būs pietiekami tuvu, es aizvēršu logus, ar iegūto ātrumu aizlidošu garām Mēnesim — ja neuztriekšos tam virsū — un turpināšu lidojumu Zemes virzienā.

Tā es arī darīju.

Kad biju diezgan pietuvojies Mēnesim, es aizvēru visus tās puses aizvarus un, nejuzdams ne mazākās bailes, ne īpašu satraukumu, mierīgi apsēdos, lai šai mazajā matērijas kriksītī trauktos cauri bezgalīgajai telpai, līdz sasniegšu Zemi. Krāsniņa bija lodi cik necik iesildījusi, gaiss atsvaidzināts ar skābekli, un fiziski es jutos pavisam labi, vienīgi asiņu sastrē­gums galvā mazliet lika sevi manīt kā visu laiku, kopš biju projām no Zemes. Taupības nolūkos es izdzēsu gaismu un sēdēju tumsā, ko kliedēja tikai tālās Zemes spožums un zem manis mirgojošās zvaig­znes. Ap mani bija absolūts klusums un miers, it kā es patiešām būtu vienīgā dzīvā būtne Universā, taču dīvainā kārtā es nejutos vientuļāk vai neomulīgāk kā guļot gultā uz Zemes. Jo dīvaināk tas man šķiet, ja atceros pēdējās Mēness krāterī pavadītās stundas, kad baismīga vientulības sajūta noveda mani līdz izmisumam…

Lai cik neticami tas liktos, laiku, ko es pavadīju izplatījumā, nav iespējams salīdzināt ar kādu zināma ilguma laika sprīdi manā Zemes dzīvē. Brīžiem šķita, ka esmu sēdējis lodē neizmērojamu mūžību kā dievs uz lotosa lapas, bet tad atkal lidojums no Mēness līdz Zemei likās īss kā viens mirklis. īstenībā mans ceļojums ilga vairākas nedēļas. Un šai laikā es nezi­nāju, kas ir raizes un bažas, izsalkums vai bailes. Es peldēju tukšumā, savādā atraisītībā domādams par visu, ko bijām pārdzīvojuši, par savu dzīvi un cen­tieniem, par savas esamības neizdibināmo jēgu. Man šķita, ka augu arvien lielāks un lielāks, nejūtu vairs kustību, it kā peldu starp zvaigznēm, un allaž kaut kur prāta dziļumos vīdēja doma par Zemes un vēl jo vairāk sava paša dzīves niecīgumu.

Es nespēju loģiski izskaidrot visu, ko izjutu un pārdzīvoju šā lidojuma laikā. Neapšaubāmi manas dīvainās izjūtas un domu ekskursus izraisīja nepa­rastie fiziskie apstākļi, kādos atrados. Es šeit vien­kārši aprakstu savus pārdzīvojumus bez jebkādiem komentāriem. Visvairāk mani mulsināja atsvešinā­tība pašam no sevis. Es jutos, ja tā var izteikties, no­šķirts no Bedforda. Es skatījos uz šo Bedfordu kā uz sīku, nenozīmīgu radījumu, ar kuru nejauši esmu sagadījies kopā. Manās acīs viņš nebija nekas vairāk kā ēzelis, nabaga nožēlojams kustonis, kaut gan līdz tam ar klusu lepnumu biju viņu uzskatījis par ļoti apdāvinātu un visai iespaidīgu personu. Turklāt viņš man šķita ēzelis, kura priekšteči paaudžu paau­dzēs bijuši ēzeļi. Es atcerējos viņa skolēna gadus, viņa agro jaunību un pirmo iemīlēšanos, un tas viss manā uztverē bija tikpat nenozīmīgs kā skudras ro­sīšanās smiltīs … Kaut kas 110 šās skaudrās apskaid­rības brīžiem vēl joprojām ir saglabājies manī, un diez vai es jelkad pilnā mērā atgūšu savu senāko pašapmierinātību. Bet toreiz man šī niecīguma at­klāsme nepavisam nebija sāpīga, jo es biju pilnīgi pārliecināts, ka patiešām neesmu vairs ne Bedfords, ne kāds cits, ka esmu tikai bezķermenisks gars, kas lidinās bezgalīgās telpas rāmajā klusumā. Kāpēc man būtu jāuztraucas par šā Bedforda trūkumiem? Es ne­biju atbildīgs par viņu un viņa vainām.

Sākumā es mēģināju cīnīties pret šo patiešām ēr­moto ilūziju. Es pūlējos saukt talkā atmiņas par spil­gtiem iespaidiem, asiem pārdzīvojumiem, dvēseles saviļņojuma brīžiem, jo jutu — ja man izdosies iekvēlināt sevī spēcīgu emociju dzirksti, šis atšķir­tības malds izgaisīs. Bet es to nespēju izdarīt. Es re­dzēju, kā Bedfords, atstūmis cepuri pakausī, svārku stērbelēm plīvojot, skrien lejup pa Čānserileinu, do­doties uz savu publisko eksāmenu. Es redzēju, kā viņš, reizēm kādam uzgrūzdamies, šad tad ar kādu pat sasveicinādamies, steidzas cauri citu tādu pašu mazu radījumu ņudzošajai drūzmai, kas piepilda šo ielu. Vai tas biju es? Es redzēju Bedfordu tās pašas dienas vakarā kādas dāmas viesistabā: viņa gaužām nobružātā platmale atradās viņam līdzās uz galda, bet viņš pats lēja asaras. Vai tas biju es? Es redzēju viņu kopā ar šo dāmu dažādās situācijās un jūtu stāvokļos, bet… tas viss bija man tik svešs un tāls kā nekad… Es redzēju Bedfordu steidzamies uz Limpnu, lai rakstītu lugu, redzēju viņu uzrunājam Keivoru un, kreklā izmetušos, būvējam lodi, atce­rējos viņa gājienu uz Kenterberiju, kad viņš bija nobijies no lidojuma. Vai tas būtu bijis es? Es tam neticēju.

Es joprojām sapratu, ka tas viss ir halucinācijas, ko izraisījusi mana vientulība, bezsvara stāvoklis un pretestības sajūtas zudums. Es pūlējos atgūt šo sa­jūtu, atgrūzdamies no lodes sienām un atmezdamies pret tām, kniebdams sev rokās, cieši sakrampēdams pirkstus. Es iededzu gaismu, sagrābu nodriskāto «Lloyd's News» eksemplāru un atkal pārlasīju tos pārliecinoši reālos sludinājumus par Kateveja firmas velosipēdu, džentlmeni, kas piesolīja aizdevumus no personiskiem līdzekļiem, un trūkumā nonākušo dāmu, kura vēlējās pārdot «zivju nažus un dakši­ņas». Nebija šaubu, ka viņi patiešām eksistē, un es sev sacīju: «Tā ir tava pasaule, un tu esi Bedfords, un tu dodies atpakaļ uz Zemi, lai dzīvotu šajā pa­saulē līdz sava mūža galam.» Bet vēl arvien mani urdīja šaubas: «Tas neesi tu, kas to lasa, tas ir Bed­fords, bet tu taču neesi Bedfords. Tieši tur slēpjas kļūda.»

— Velns lai parauj! — es iesaucos. — Ja es ne­esmu Bedfords, kas tad es esmu?

Bet uz šo jautājumu nebija atbildes, kaut gan ma­nās smadzenēs uzpeldēja visdīvainākās iedomas, savādi, pusapjausti minējumi kā tālumā vīdošas, nenotveramas ēnas… Ziniet, brīžiem man patiešām likās, ka es eksistēju ne tikai ārpus mūsu pasaules, bet ārpus visām pasaulēm, ārpus laika un telpas un ka šis nabaga Bedfords ir tikai kā tāds mazs lodziņš, pa kuru es lūkojos uz dzīvi…

Bedfords! Lai kā es viņu noliedzu, tomēr biju ar viņu cieši saistīts un zināju, ka — vienalga, kas es būtu un kur atrastos — man nenovēršami jāizjūt viņa vēlmju spraigums, jādzīvo līdzi visiem viņa priekiem un bēdām, kamēr vien viņš ir dzīvs. Bet, kad Bedfords nomirs — kas tad? …

Pietiks stāstīt par šiem maniem ārkārtīgi neparas­tajiem pārdzīvojumiem! Es tos te aprakstīju tikai tāpēc, lai parādītu, kā izolācija un atšķirtība no Ze­mes ietekmē ne vien visu cilvēka ķermeņa orgānu funkcijas un sajūtas, bet arī prāta darbību, radot tajā dīvainus un neparedzētus traucējumus. Gandrīz visu tālā starpplanētu ceļojuma laiku manas domas vērpās ap šādām nemateriālām lietām, apātisks un no visa nošķirts, es gluži kā drūms megalomāns pel­dēju starp zvaigznēm un planētām bezgalīgajā Vi­suma telpā. Un ne tikai tā pasaule, uz kuru es at­griezos, bet arī zili apgaismotās selenītu alas, viņu maskām līdzīgās sejas, viņu gigantiskās, brīnumai­nās mašīnas un Mēness pasaulē palikušā bezpalī­dzīgā Keivora liktenis man šķita nenozīmīgi un gau­žām nesvarīgi sīkumi.

Tā tas bija līdz tam brīdim, kad es beidzot sāku sajust Zemes pievilkšanas spēku, kas mani atkal tu­vināja reālajai cilvēku dzīvei. Ar katru mirkli man kļuva skaidrāks un skaidrāks, ka galu galā es pats esmu Bedfords un pēc brīnumainiem piedzīvojumiem atgriežos uz savas planētas, par spīti visām bries­mām, kas draudēja ceļā, tomēr palicis dzīvs. Es sāku gudrot, kā būs ar nolaišanos.