Pirmie cilvēki uz Mēness

11. NODAĻA Mēness govju ganības

Tā mēs, divi nabaga neaizsargāti Zemes radījumi, apmaldījušies mežonīgajos Mēness džungļos, līdām uz priekšu, ar šausmām ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja līdz mums. Šķiet, mēs tā līdām ilgu laiku, iekams ieraudzījām selenītu un Mēness govis, kaut gan to māvienus un īdēšanu dzirdējām arvien tuvāk un tuvāk. Mēs līdām pāri akmeņainām gravām, sniega klātām nogāzēm, starp sēnēm, kas no mūsu pieskāriena pārsprāga kā pūšļi un izšļāca ūdeņainu šķidrumu, pāri pūpēžiem līdzīgu bumbuļu blīvam klājienam un cauri nebeidzamiem krūmu biezok­ņiem. Un arvien bezcerīgāk mūsu acis lūkojās pēc pamestās lodes. Mēness govis brīžiem zemu un stiepti īdēja kā teļi, brīžiem skaļi un nikni bauroja, tad atkal varēja dzirdēt tikai neskanīgu īdēšanu, it kā šie neredzētie kustoņi pūlētos ēst un maurot vien­laikus.

Pirmoreiz mēs Mēness govis ieraudzījām tikai uz īsu mirkli un nepaguvām tās īsti apskatīt, taču iespaids tādēļ nebija mazāk briesmīgs. Keivors to­brīd līda pa priekšu un pirmais pamanīja Mēness govju tuvošanos. Viņš sastinga uz vietas un ar žestu apstādināja mani.

Blīkšķi un krakšķi biezoknī nāca arvien tuvāk, kā šķita, tieši virsū mums, un, kad mēs cieši pieplakām pie zemes, cenzdamies noteikt šā trokšņa virzienu un attālumu, mums aizmugurē pēkšņi atskanēja bais­mīgs māviens, tik tuvs un spēcīgs, ka dzelkšņaino krūmu galotnes noliecās un mēs sajūtām karstas, mitras elpas pieskārienu. Pagriezušies mēs cauri šū­pojošos stublāju puduram neskaidri ieraudzījām Mē­ness govs spīdīgos sānus un milzīgo muguru, kas iezīmējās uz debesu fona.

Protams, man tagad ir grūti pateikt, cik daudz es toreiz redzēju, jo pirmos iespaidus vēlāk papildināja citi novērojumi. Visvairāk mani pārsteidza šā dzīv­nieka lielums: tā ķermeņa apkārtmērs bija kādas_as­toņdesmit pēdas, bet garums apmēram divsimt pēdu. Dzīvnieka sāni elpojot smagi cilājās. Es ievēroju, ka tā gigantiskais, ļumīgais ķermenis _guļ_uz zemes un ka āda tam ir kroku krokās un baltā krāsā, tikai sanu augšdaļā vīdēja tumši plankumi, kas gar mugurkaulu saplūda melnā joslā. Bet kājas es neredzēju. Man šķiet arī, ka jau toreiz mēs vismaz profilā redzējām Mēness govs nesamērīgi mazo galvu, kurā tikpat kā

nebija smadzeņu, gaļīgo kaklu, siekalojošos, rijīgo muti, šaurās nāsis un cieši aizvērtās acis (Mēness govis saules gaismā vienmēr tur acis aizvērtas). Mēs uz brīdi redzējām platu, sarkanu rīkli, kad briesmo­nis atplēta muti, lai atkal nomaurotos, un sajūtām tā dvašu. Tad milzīgais kustonis sazvēlās uz sāniem kā kuģis un, savilkdams krokās savu spīdīgo ādu, pa­šļūca uz priekšu, pārvēlās uz otriem sāniem un tā aizzvalstījās mums garām, izlauzdams ceļu cauri krū­mājam. Drīz vien biežņa to paslēpa mūsu skatie­niem. Mazliet tālāk parādījās otrs tāds pats briesmo­nis, tad vēl viens, un tūlīt pat mēs ieraudzījām sele- nītu, kas laikam dzina šos dzīvos gaļas kalnus uz ga­nībām. Es krampjaini sagrābu Keivora kāju, un mēs abi palikām nekustīgi guļot un blenžot vēl ilgi pēc tam, kad šis radījums vairs nebija redzams.

Salīdzinājumā ar Mēness govīm viņš šķita gaužām maziņš, gluži kā skudra, tik tikko piecas pēdas garš. Visu viņa ķermeni sedza kaut kāda ādai līdzīga ma­teriāla ietērps, bet to mēs, protams, tad vēl nezinā­jām. Šajā apvalkā viņš izskatījās drukns un agresīvs un ar saviem lokanajiem taustekļiem un metālisko tverekli, kas snaiksnījās no spīdīgā, cilindriskā torsa, atgādināja briesmonīgu kukaini. Viņa galva bija pa­slēpta milzīgā ķiverē ar daudziem asiem iesmiem, kurus, kā mēs vēlāk atklājām, viņš lietoja nepaklau­sīgo Mēness govju pabikstīšanai, un lielas, tumšas brilles ar stipii atstatu novietotiem stikliem piešķīra metāla sej segām kaut ko no putna izteiksmes. Sele- nīta rokas ārpus apvalka nebija redzamas, bet kājas viņam bija īsas, un, kaut arī biezi savīstītas, mūsu acīm tās šķita gaužām vārgas — ar ļoti īsiem augš­stilbiem, nesamērīgi gariem lieliem un mazām pē­dām.

Par spīti šķietami smagajam ietērpam, selenīts gāja — no Zemes viedokļa vērtējot — krietni lieliem

soļiem un visu laiku darbojās ar savu šķindošo tve- rekli. Tai brīdī, kad viņš slāja mums garām, viņa kustības pauda steigu un piktumu, un drīz pēc tam, kad viņš bija nozudis mūsu skatieniem, mēs izdzirdē­jām īsu, spalgu Mēness govs bļāvienu, kam sekoja steidzīgas šļūkšanas troksnis. Pamazām māvieni attā­linājās un beidzot noklusa pavisam; laikam meklē­tās ganības bija sasniegtas.

Mēs ieklausījāmies. Kādu brīdi Mēness pasaulē valdīja klusums. Bet tikai pēc laba laika mēs uzdroši­nājāmies atsākt savas pazudušās lodes meklēšanu.

Kad mēs otrreiz redzējām Mēness govis, tās atra­dās netālu no mums klinšainā klajumā. Lēzenākās klintis bija biezi apaugušas ar plankumaini zaļiem, sūnām līdzīgiem cerojošiem augiem, un šie radījumi tajos ganījās. Pamanījuši Mēness govis, mēs apstā­jāmies krūmāja malā, skatījāmies uz tām un blenzām apkārt, vai neieraudzīsim arī selenītu. Šie dzīvnieki gulēja uz klintīm kā milzenīgi gliemji, kā lieli, glumi kuģu korpusi un aizgūtnēm kāri ēda, skaļi čāpstinā­dami un tusnīdami. Tie šķita pats treknuma iemieso­jums, briesmonīgi tauku blāķi, tik neveikli un smag­nēji, ka Smitfīldas vērsis salīdzinājumā varētu lik­ties pats izveicības paraugs. To nerimtīgi gremojošie žokļi, aizvērtās acis, garšīgā čāpstināšana pauda tādu dzīvniecisku tīksmi, ka mēs vēl mokošāk ju­tām tukšumu savos vēderos.

— Cūkas! — Keivors neparasti kaismīgi iesaucās. — Riebīgas cūkas!

Uzmetis Mēness govīm niknas skaudības pilnu ska­tienu, viņš līda projām caur krūmiem pa labi. Es vēl brīdi uzkavējos, lai pārliecinātos, ka plankumainie augi neder par barību cilvēkam, un tad līdu pakaļ viņam, košļādams norauto stiebriņu.

Drīz vien mēs atkal bijām spiesti apstāties, jo ne­tālu pamanījām selenītu, un šoreiz varējām to apska­

tīt pamatīgāk. Tagad mēs redzējām, ka selenītu ķer­meņa virsējais apvalks patiešām ir apģērbs, nevis čaula kā vēžveidīgajiem dzīvniekiem. Šis&ija ietērpts gluži tāpat kā pirmais, ko mēs redzējām, tikai viņam pie kakla rēgojās kaut kas vatējumam līdzīgs. Viņš stāvēja uz klints raga un snaikstīja galvu, it kā pārlū­kotu krāteri. Mēs gulējām nekustēdamies, baidīda­mies piesaistīt selenīta uzmanību, un pēc kāda brīža viņš apgriezās un nozuda.

Mēs redzējām vēl vienu Mēness govju baru, kas baurodams kūņājās augšup pa stāvu nogāzi, un pēc tam šķērsojām vietu, kur grunts taisni vai drebēja no mašīnu dārdoņas, it kā pavisam tuvu virspusei darbotos milzīga rūpnīca. Šis troksnis vēl joprojām bija ap mums, kad mēs nonācām pie liela, pilnīgi līdzena klajuma, kura diametrs varēja būt apmēram divsimt jardu. Izņemot dažus ķērpjus pašā malā, viss klajums bija pilnīgi kails, un to klāja pelēcīgi dzel­teni putekļi. Mēs baidījāmies doties taisni pāri kla­jumam, bet, tā kā līst pa to bija daudz vieglāk nekā pa krūmiem, izgājām no biezokņa un sākām piesar­dzīgi virzīties gar klajuma malu.

Uz īsu brīdi trokšņi apakšā norima, iestājās klu­sums, tikai krūmi augdami viegli šalkoja. Tad pie­peši atskanēja baisma dārdoņa, skaļāka, spēcīgāka un tuvāka nekā jebkad agrāk. Tā nepārprotami nāca no apakšas. Mēs instinktīvi noplakām guļus, gatavi ar vienu ašu lēcienu nozust tuvējā biežņā. Katrs rī­biens un dārds atbalsojās mūsu ķermeņos. Troksnis kļuva arvien skaļāks, un neritmiskie būkšķi tā trici­nāja grunti, ka šķita — visa Mēness pasaule vibrē un raustās.

— Jāpaslēpjas! — Keivors čukstēja, un es pagrie­zos pret krūmiem.

Šajā brīdī norībēja tāds kā lielgabala šāviens, un tad notika kaut kas šaušalīgs — vēl tagad tas sapņos mani vajā. Es pagriezu galvu, lai paskatītos Keivo­ram sejā, un vienlaikus izstiepu roku uz priekšu. Bet mana roka vairs neatrada atbalsta! Tā palika karāja­mies gaisā virs bezdibenīga tukšuma!

Pret manām krūtīm atsitās kaut kas ciets, un es atrados ar zodu uz neizmērojama bezdibeņa malas, kas pēkšņi bija atvēries zem manis. Izstieptā roka stīvi slējās tukšumā. Viss šis apaļais, līdzenais kla­jums bija gigantisks vāks, kas nosedza milzīgu bedri, un tagad tas sāniski slīdēja projām, ievietodamies īpaši izbūvētā spraugā.

Ja Keivors nebūtu piesteidzies palīgā, es laikam būtu palicis nekustīgi karājamies pār bezdibeni un blenzis lejup melnajā tukšumā, kamēr spraugas ma­las mani nostumtu no vāka un iegrūstu dziļumā. Bet Keivors nebija piedzīvojis šoku, kas paralizēja mani. Brīdī, kad vāks sāka kustēties, viņš atradās mazliet tālāk no tā malas un, redzēdams, ka es aiz šausmām esmu kļuvis bezpalīdzīgs, sagrāba mani pie kājām un pavilka atpakaļ. Es pierausos sēdus, uz visām čet­rām aizrāpoju nost no malas, grīļodamies pieslējos kājās un metos skriet pakaļ viņam pa dārdošo, dre­bošo metāla plāksni. Šķita, ka tā slīd nost no bedres arvien pieaugošā ātrumā, un es skrēju tik sparīgi, ka krūmi manā priekšā pašķīrās.

Bija arī pats pēdējais brīdis. Keivora mugura no­zuda dzelkšņainajā biežņā, un, kad es klumburoju viņam pakaļ, briesmonīgais vāks ar skaļu šķindoņu nogūlās savā vietā. Mēs ilgi gulējām un elsām, ne­uzdrošinādamies tuvoties bedrei.

Bet galu galā mēs ļoti piesardzīgi mazpamazām aiz- līdām uz tādu vietu, no kuras varēja tajā ielūkoties. Krūmi ap mums līgojās un krakšķēja spēcīgajā gaisa plūsmā, kas traucās augšup no šahtas dziļumiem. Sā­kumā mēs nevarējām saskatīt neko citu kā tikai glu­das, vertikālas sienas, kas dziļi lejā nozuda melnā tumsā. Tad mēs pamanījām daudzas mazas, vārās uguntiņas, kas slīdēja šurpu turpu.

Kādu laiku mēs bijām tā aizņemti ar šo milzīgo, noslēpumaino bezdibeni, ka aizmirsām pat savu lodi. Pēc brīža, kad acis pierada pie tumsas, mēs varējām atšķirt mazas, neskaidras, tik tikko noģiedamas figū­riņas, kas kustējās starp niecīgajiem gaismas punk­tiņiem. Izbrīnījušies mēs blenzām lejup, neticēdami savām acīm, aiz neizpratnes nespēdami izteikt ne vārda. Mēs nevarējām saskatīt neko tādu, kas ļautu uzminēt šo neskaidro figūriņu rosīšanās jēgu.

— Kas tas var būt? — es jautāju. — Kas tas var būt?

— Pazemes mašinērija! … Acīmredzot viņi naktī dzīvo šajās alās un dienā iznāk virspusē.

— Keivor! — es iesaucos. — Varbūt viņi ir… tie, ko mēs pirmīt.. . cilvēkiem līdzīgas būtnes?

— Tie, ko mēs pirmīt redzējām, nebija cilvēki.

— Mēs nedrīkstam riskēt!

— Mēs nedrīkstam darīt neko, iekams neesam at­raduši savu lodi.

— Jā, mums jāatrod lode.

Keivors piekrītoši nostenējās un izslējās. Palūko­jies apkārt, viņš nopūtās un norādīja virzienu. Mēs atkal sākām līst cauri džungļiem. Kādu laiciņu mēs kustējāmies itin sparīgi, bet tad mūsu enerģija ap­sīka. Drīz vien, nonākuši gaļīgu, purpursārtu augu biežņā, mēs izdzirdējām dobju dunoņu un kliedzie­nus. Noplakuši uz vēdera, mēs ilgu laiku gulējām nekustīgi, ieklausīdamies trokšņos, kas atskanēja te šeit, te tur, pavisam tuvu mums. Bet šoreiz mēs nekā neredzējām. Es mēģināju pačukstēt Keivoram, ka bez ēšanas vairs ilgi neizturēšu, bet čukstēšanai mana mute bijā pārāk izkaltusi.

— Keivor, — es noburkšķēju, — es gurstu nost aiz bada.

Viņš paskatījās uz mani ar izbailēm sejā.

— Tagad ir tā reize, kad jāiztur, — viņš sacīja.

— Bet es nespēju! Redziet, kādas man lūpas!

— Arī mani jau sen moka slāpes.

— Ak, būtu kaut kriksītis sniega vēl kur palicis!

— Tas viss ir izkusis! Mēs pārvietojamies no Ark­tikas uz tropiem ar ātrumu viens grāds minūtē .. .

Es sāku sūkāt savu roku.

— Lode! — Keivors sacīja. — Tikai lode ir mūsu glābiņš!

Mēs sasparojāmies un līdām tālāk. Man prātā bija tikai ēdamas lietas, iztēlē es redzēju pilnas glāzes ar kūsājošiem, atspirdzinošiem dzērieniem un jo sevišķi tvīku pēc alus. Mani vajāja atmiņas par astoņpa­dsmit galonu alus mucu, kas bija palikusi manā Limp- nas pagrabā. Es atcerējos arī savu pieliekamo, un it īpaši mani kārdināja bifšteks un nieru pastēte — mīksts bifšteks ar treknu, biezu mērci un krietna porcija nieru pastētes. Atkal un atkal man aiz bada uznāca žāvu lēkmes. Šur tur starp krūmiem bija līdzeni laukumi, apauguši ar sulīgiem, sarkaniem au­giem, kas atgādināja milzīgus koraļļus. Kad mēs tiem uzgrūdāmies, tie gurkstēdami salūza. Es aplūkoju lūzumu vietas, un man šķita, ka šie sasodītie «ko­raļļi» varētu būt ēdami, turklāt to smarža rādījās tīri patīkamā.

Es pacēlu vienu atlūzu un paostīju.

— Keivor … — es neskanīgi bildu.

Viņš uzmeta man skatienu un saviebās.

— Nedrīkst! — viņš sacīja. Es nosviedu atlūzu, un kādu brīdi mēs klusēdami līdām tālāk caur šo kār­dinošo leknumu.

— Keivor, — es jautāju, — kāpēc nedrīkst?

— Tie var būt indīgi, — viņš atbildēja, bet pat neatskatījās.

Mēs aizlīdām labu gabalu, iekams es izšķiros.

— Es tomēr riskēšu, — es sacīju.

Keivors brīdinoši pacēla roku, lai mani aizkavētu, bet par vēlu — es jau biju piestūķējis pilnu muti. Viņš tupēja, vērodams manu seju, savējo savilcis dīvainā grimasē.

— Garšo labi, —- es sacīju.

— Ak dievs! — Keivors iesaucās.

Viņš skatījās, kā es gremoju, un viņa sejā cīnījās kāre ar riebumu, tad piepeši izsalkums guva virs­roku, un viņš sāka rīt sulīgos augus lieliem kumo­siem. Kādu laiku mēs bijām aizņemti tikai ar ēšanu.

Šie augi garšas ziņā atgādināja Zemes sēnes, bet bija gaļīgākas konsistences un, kad tos norija, radīja rīklē siltuma sajūtu. Sākumā mēs izjutām tikai tīri fizisku izsalkuma remdināšanas baudu, tad mūsu asi­nis sāka ritēt straujāk, savādi notirpa lūpas un pirk­sti, un pēc tam galvā aizgūtnēm sarosījās visādas jaunas, no īstenības diezgan tālu stāvošas idejas.

— Te ir labi, — es sacīju. — Ellišķīgi labi! Kāda brīnišķīga vieta, kur pārcelties mūsu pārapdzīvotās planētas liekajiem cilvēkiem, mūsu nabaga trūkum­cietējiem … — Un es atkal nolauzu prāvu stuburu.

Tas, ka uz Mēness bija atrodama tāda laba barība, radīja manī dīvainu apmierinājumu un labdarīgu no­skaņu. Bada izraisīto depresiju nomainīja neprātīga pacilātība. Urdošās bailes un visas līdzšinējās likstas bija pilnīgi aizmirstas. Manā uztverē Mēness vairs nebija sveša planēta, no kuras es ilgojos tikt projām, tagad tas man šķita patvēruma vieta cilvēces trū­kumcietējiem. Tiklīdz es biju ieēdis šīs koraļļveidī- gās sēnes, man pilnīgi izgāja no prāta selenīti, Mē­ness govis, bedres vāks un biedējošie trokšņi.

Kad es trešoreiz pieminēju «mūsu trūkumcietē­jus», Keivors, izteikdamies apmēram tādos pašos vārdos, atbalstīja manu ideju. Es jutu, ka man reibst galva, taču izskaidroju to ar uzņemtās barības sti­mulējošo iedarbību pēc ilgas gavēšanas.

— Jūsu atklājums ir lielisks, Keivor, — es sacīju. — Kā savā laikā kartupelis …

— Ko-o jūs teicāt? — Keivors jautāja. — Kāds sakars Mēness atklāšanai ar kartupeli?

Es paskatījos uz viņu, pārsteigts par viņa pēkšņi aizsmakušo balsi un neskaidro izrunu. Man uzreiz iešāvās prātā, ka viņš laikam ir apreibis no šīm sē­nēm. Es sapratu arī to, ka Keivors maldās, iedomā­damies, ka ir atklājis Mēnesi; viņš to nebija atklājis, viņš tikai bija to sasniedzis. Es uzliku roku Keivo­ram uz pleca un mēģināju viņam to ieskaidrot, bet mani skaidrojumi bija viņa smadzenēm par sarežģī­tiem. Un nezkāpēc arī man bija grūti sakarīgi izteik­ties. Mirkli nopūlējies saprast mani — atceros, es tobrīd vēl minēju, vai manas acis no šīm sēnēm ir kļuvušas tikpat blāvas kā viņējās —, Keivors sāka izklāstīt pats savas atziņas.

— Mēs esam visnotaļ atkarīgi no tā, ko ēdam un dzeram, — viņš svinīgi paziņoja un nožagojās.

Viņš to atkārtoja vēlreiz, un es, būdams tobrīd par sevi visai augstās domās, ņēmos strīdēties pretī. Iespējams, ka es aizklīdu mazliet prom no temata, bet Keivors jau arī manī nemaz neklausījās. Viņš pieslē­jās kājās, kā nu varēja, pavisam necienīgi atspiezda­mies ar plaukstu pret manu galvu, lai justos stabilāk, un blenza apkārt, it nemaz vairs nebaidīdamies no Mēness būtnēm.

Es gribēju aizrādīt, ka tas ir bīstami, lai gan man pašam nebija īsti skaidrs, kāpēc, bet vārds «bīstami» kaut kā sapinās kopā ar «bezkaunīgi», un galu galā es pateicu «bizmanīgi»; atšķetināt šo mudžekli man neizdevās, un es atsāku savu diskusiju, tagad pie­vērsdamies nepazīstamiem, bet uzmanīgiem klausī­tājiem — koraļļveidīgajām sēnēm. Es jutu, ka ir ne­pieciešams tūlīt uz vietas noskaidrot atšķirību starp Mēnesi un kartupeli, un ņēmos gari un plaši izklās­tīt, cik svarīgi ir strīdos precīzi formulēt savu domu. Mana pašsajūta vairs nebija nekāda labā, bet es visiem spēkiem centos šo faktu ignorēt.

Nezin kā — to vairs neatceros — mans apmiglo­tais prāts atkal pārsviedās uz kolonizācijas pro­jektiem.

— Mums jāaneksē Mēness, — es sacīju. — Tur nav ko minstināties. Tas ir baltā cilvēka pienākums. Keivor … mēs esam … hik! … satapi… es gribēju teikt, satrapi! Impērija, par kādu Cēzars nesapņoja. Visās avīzēs būs rakstīts. Keivorija … Bedfordija … Bedfordijas akciju sabiedrība … hik! … Akcijas bez ierobežojumiem.

Es biju galīgi apreibis.

Es ņēmos klāstīt, kādus visādus labumus Mēnesim atnesīs mūsu ierašanās, mēģināju pierādīt ne tik viegli pierādāmo, proti, ka Kolumba ierašanās Ame­rikā visumā veicināja tās uzplaukumu, tad atģidos, ka esmu pazaudējis risināmās domas pavedienu, un, lai nebūtu jāapklust, vienā laidā atkārtoju: — Gluži kā Kolumbs … Gluži kā Kolumbs …

No tā brīža manas atmiņas par šās riebīgās sēnes iedarbību ir visai miglainas. Neskaidri atceros, ka mēs deklarējām savu apņēmību nepieļaut muļķīgas izdarības no šo nolādēto Mēness kukaiņu puses, no­spriedām, ka nav cilvēku cienīgi, atrodoties uz Ze­mes satelīta, bailīgi slēpties krūmos, un, piegrābuši pilnas rokas ar sarkanās sēnes stublājiem (nezinu, vai domājām tos izmantot kā metamos), nelikdamies zinis par dzelkšņaino krūmu skrāpējieniem, izgājām saules gaismā.

Laikam tūlīt pat mēs uzdūrāmies selenītiem. Viņi bija seši gabali un rindā cits aiz cita soļoja pāri ak­meņainai ieplakai, izdvesdami savādas čiepstošas un smilkstošas skaņas. Viņi visi uzreiz pamanīja mūs, momentā apklusa un tramīgi sastinga uz vietas kā dzīvnieki, pavērsuši sejas uz mūsu pusi.

Uz mirkli mans apskurbums pagaisa.

— Kukaiņi, — Keivors murmināja, — insekti! Un viņi domā, ka es, mugurkaulnieks, ložņāšu apkārt uz vēdera! Uz vēdera… — viņš lēni atkārtoja, it kā aizskarts cilvēka pašcieņā.

Tad piepeši viņš, nikni iebļaudamies, paspēra trīs lielus soļus un lēca virsū selenītiem. Lēciens iznāca neveikls: Keivors vairākas reizes apmeta gaisā kū­leni, aizverpuļoja tieši pāri selenītu galvām un ar briesmīgu plakšķi nogāzās starp resnajiem kaktu­siem. Neesmu spējīgs uzminēt, ko selenīti domāja par šo negaidīto un, manuprāt, nekaunīgo iebru­kumu no citas planētas. Šķiet, atceros, ka redzēju viņu muguras, kad viņi metās bēgt, bet apgalvot to nevaru. Visi šie pēdējie notikumi, pirms es iekritu nemaņā, man palikuši prātā ļoti neskaidri. Es zinu, ka paspēru soli, lai sekotu Keivoram, bet paklupu un nogāzos garšļaukus uz akmeņiem. Tad man pēkšņi kļuva briesmīgi nelabi. Kā pa miglu atceros niknu cīniņu un metāla skavas, kas mani sagrāba . ..

Tad vēl es skaidri atceros to, ka mēs kvernējām ieslodzīti kaut kādā tumšā telpā nezcik dziļi Mēness iekšienē, visapkārt skanēja dīvaini, satraucoši trok­šņi, mūsu ķermeņi bija vienos zilumos un skrambās, galvas plīsa pušu no sāpēm.