Pirmie cilvēki uz Mēness

26. NODAĻA Pēdējais ziņojums, ko Keivors noraidīja uz Zemi

Šādā mulsinošā veidā pārtrūkst Keivora priekšpē­dējais ziņojums. Es it kā redzu viņu tur zilajā krēslā pie sava aparāta neatlaidīgi līdz pēdējai minūtei rai­dām signālus uz Zemi, nemaz nenojaušot, ka starp mums ir nolaidies nesaprotamības aizkars, un neno­jaušot arī briesmas, kas droši vien jau tad uzglūnēja viņam. Keivoram trūka elementāras praktiskās dzī­ves gudrības, un tas viņu pazudināja. Viņš bija stās­tījis par kariem, par cilvēku spēku un bezprātīgo vardarbību, par viņu neremdināmo iekarošanas tiek­smi un nebeidzamajiem konfliktiem. Viņš bija visai Mēness pasaulei atklājis mūsu rases nepievilcīgo seju un droši vien arī pateicis, ka tieši no viņa ir atkarīga — vismaz uz ilgu laiku — iespēja citiem cilvēkiem nokļūt uz Mēness. Man ir gandrīz skaidrs, kādu lēmumu pieņēma vēsais, necilvēciskais selenītu prāts, un varbūt vēlāk arī pats Keivors pēkšņi to aptvēra. Var iedomāties, kā viņš staigāja pa Mēnesi, arvien vairāk apzinādamies, ka ar savu atklātību ir izdarījis liktenīgu kļūdu. Kādu laiku, šķiet, Lielais Lunārs apsvēra jauno situāciju, un tikmēr Keivors, jādomā, varēja staigāt apkārt tikpat brīvi kā iepriekš. Taču kaut kas viņu kavēja atgriezties pie elektromagnētisko viļņu aparāta un pabeigt savu ziņojumu, jo vairākas dienas mēs neko neuztvērām. Varbūt viņš vēlreiz tikās ar Lielo Lunāru un mēģi­nāja mīkstināt savus iepriekšējos izteikumus. Kas to lai zina!

Un tad piepeši — kā kliedziens naktī, kā izmisīgs kliedziens, kam seko klusums, — atskanēja pēdējais raidījums. Tas ir pavisam īsiņš, tikai divi nepabeigti teikumi.

Pirmais ir šāds:

«Es biju neprātīgs, stāstīdams Lielajam Lunā­ram …»

Tad — apmēram minūti ilga pauze. Jādomā, ka Keivoru kaut kas iztraucēja. Varbūt viņš atgāja no aparāta, bažu pilns brīdi vilcinājās zilas krēslas pie­lietajā alā līdzās milzīgajai ierīcei, tad pēkšņi metās atpakaļ pie tās, pilns apņēmības, kas radās par vēlu.' Steigā tika noraidīti vārdi:

«Keivorītu gatavo šādi: ņem …»

Un pēc laiciņa vēl viens vārds, nesaprotams un it kā bez jēgas: «vēlīgi».

Un tas ir viss.

Iespējams, ka viņš, juzdams savu stundu situšu, vēl steigā mēģināja noraidīt: «veltīgi». Mēs nevaram zināt, kas tur pie aparāta notika, bet, lai kā tas būtu bijis, ir skaidrs, ka mēs nekad vairs neuztversim raidījumu no Mēness. Es personiski visu iztēlojos tik dzīvi, it kā būtu redzējis pats savām acīm: zilas gais­mas apspīdēts, izspūrušam rēgam līdzīgs, Keivors pūlas izrauties no Mēness kukaiņu taustekļiem, pre­tojas arvien izmisīgāk un bezcerīgāk, bet tie klai­gādami un čivinādami mācas viņam virsū, varbūt pat piedraud, un viņš ir spiests soli pa solim atkāp­ties un, uz visiem laikiem šķirts no saviem brāļiem uz Zemes, nozūd Nezināmajā — tumsā un klusumā, kam nav gala …

[1] tas ir dīvaini, ka, atrodoties lodē, mēs nejūtām ne mazāko kāri pēc barības un nejūtamies izsalkuši ari tad, kad vispār ne­ēdām. Sākumā mēs piespiedām sevi ēst, bet vēlāk pilnīgi gavējām. Visā ceļojuma laikā mēs nepatērējām ne simto daļu no līdzi pa­ņemtajiem pārtikas koncentrātu krājumiem. Izelpotās ogļskābes daudzums arī bija nedabiski mazs, taču es neesmu spējīgs izskaid­rot, kāpēc tas tā.

[2] es neatceros, ka būtu uz Mēness redzējis kādu koka lietu: durvis, galdi, visi priekšmeti, ko uz Zemes gatavo no koka, tur bija no metāla, šķiet, galvenokārt no zelta, kas, būdams visādi citādi līdzvērtīgs citiem metāliem, protams, ir ļoti pateicīga izej­viela, jo ir viegli apstrādājams un izturīgs.

[3] uz redzešanos! (Franču vai.) (Tulk.)