Pirmie cilvēki uz Mēness

1. NODAĻA Misters Bedfords satiekas ar misteru Keivoru Limpnā

Kad es apsēžos šeit vīnogulāju ēnā zem Dienviditālijas zilajām debesīm, lai rakstītu, man ar zināmu izbrīnu jākonstatē, ka mana piedalīšanās mistera Keivora neparastajos piedzīvojumos galu galā bija vistīrākās nejaušības rezultāts. Manā vietā tikpat labi būtu va­rējis gadīties kāds cits. Es iepinos šajā pasākumā tādā laikā, kad domājos esam tālu no jebkuras iespē­jas piedzīvot kaut ko satraucošu. Es biju apmeties Limpnā tāpēc, ka tā man šķita visklusākā vieta pa­saulē. «Šeit,» es teicu sev, «man katrā ziņā būs miers un iespēja strādāt!»

Un rezultāts ir šī grāmata. Tik ļoti liktenis sagroza visus cilvēku mazos plānus.

Varbūt ir vietā šeit pieminēt, ka visai nesen es biju piedzīvojis satriecošu neveiksmi savos veikal­nieciskajos darījumos. Tagad, kad mani apņem ba­gātība, ir gluži patīkami atcerēties kādreizējās lik­stas. Es pat esmu gatavs atzīt, ka zināmā mērā pats biju vainīgs savās nelaimēs. Varbūt ir tādas nozares, kur es esmu diezgan spējīgs, taču komercija pie tām nepieder. Taču tolaik es biju jauns, un līdztekus

citām peļamām jaunības īpašībām man piemita iedo­mība uz savām veikalnieka spējām. Es arī tagad vēl esmu jauns gados, taču viss pārdzīvotais ir padarījis mani kaut cik prātīgāku. Vai esmu pieņēmies arī gudrībā, par to gan jāšaubās.

Šķiet, nav nepieciešams sīki aprakstīt spekulāci­jas, kas mani noveda Limpnā, Kentas grāfistē. Mūs­dienās pat veikalnieciski darījumi ir saistīti ar risku. Es riskēju. Veikala lietās allaž mēdz būt tā, ka peļņa mijas ar zaudējumiem, un galu galā es paliku zau­dētājos. Lai kā negribējās, vajadzēja maksāt. Un vēl tad, kad es biju atdevis pēdējo, viens kašķīgs kredi­tors ļaunprātīgi vērsās pret mani. Jūs varbūt esat sastapušies ar šādu dedzīgu aizskartas tikumības garu vai vismaz to jutuši. Viņi mani nežēlīgi vajāja. Galu galā man šķita, ka nav citas izejas kā uzrakstīt lugu, ja negribu strādāt par klerku un pelnīt sev iz­tiku sūrā darbā. Man ir pietiekama iztēle un laba gaume, un es nolēmu likt lietā visu enerģiju, lai mani nepiemeklētu tāds liktenis. Tolaik es ne vien ticēju savām veikalnieka dotībām, bet ari domāju, ka esmu spējīgs uzrakstīt ļoti labu lugu. Šāda pār­liecība, man šķiet, piemīt dažam labam. Es zināju, ka ārpus komercijas nevienā citā darbības jomā cil­vēkam nepaveras tik daudzsološas iespējas, un droši vien tas bija rosinājis manī šo ideju. Savu neuzrak­stīto drāmu es uzskatīju par mazu, ērtu rezervi, kas nolikta nebaltai dienai. Nu šī nebaltā diena bija pie­nākusi, un es ķēros pie darba.

Drīz vien es atklāju, ka lugas uzrakstīšana prasa vairāk pūļu un laika, nekā biju iedomājies. Sākumā es rēķināju, ka tikšu ar to galā desmit dienās, un, tā kā man rakstīšanai vajadzēja pagaidu mitekli, iera­dos Limpnā. Man laimējās noīrēt mazu mājiņu, no­slēdzot līgumu uz trīs gadiem. Es iekārtoju savu mā­jokli ar nedaudzām mēbelēm un, kamēr rakstīju

lugu, pats gatavoju sev ēst. Mani ēdieni būtu šokē-' juši misis Bondu, un tomēr, ziniet, tie garšoja tīri labi. Kafijkanna, viens kastrolis olām, otrs — kartu­peļiem, panna desiņu un gaļas cepšanai — tāds bija mans vienkāršais virtuves inventārs. Cilvēks nevar vienmēr atļauties greznību, bet dzīvot pieticīgi allaž ir iespējams. Vēl es uz kredīta iegādājos astoņpa­dsmit galonu alus mucu, un katru dienu pie manis ieradās maiznieks, kas neprasīja tūlītēju samaksu. Es varbūt nedzīvoju kā sibarīts, bet esmu savā mūžā pieredzējis vēl sliktākus laikus. Es jutos mazliet neērti maiznieka priekšā, kurš patiešām bija ļoti pie­klājīgs vīrs, taču cerēju, ka galu galā arī viņam pa­rādā nepalikšu.

Ja cilvēks meklē vientulību, tad Limpnā noteikti ir viņam īstā vieta. Tā atrodas Kentas glīzdainē, un mana mājiņa stāvēja vecas jūras klints malā un rau­dzījās pāri Romnijmāršas līdzenumam uz jūru. Il­gāku lietavu laikā ciematiņš ir gandrīz nepieejams, un es tiku dzirdējis, ka reizumis pastnieks sava marš­ruta staignākās vietas pārvarot, piesējis pie kājām dēlīšus. Es gan nekad neredzēju viņu tā darām, bet gluži labi varu to iedomāties. Nedaudzo tagadējā ciemata māju ārpusē pie durvīm stāv iespraustas lie­las bērza slotas, ar ko noslaucīt lielumu mālu no apaviem, un tas vien kaut ko izsaka par šā apvidus zemes struktūru.

Jāšaubās, vai te vispār būtu ciemats, ja ar šo vietu nesaistītos dziestošas atmiņas par sen pagājušām dienām. Romiešu laikos šeit atradusies liela Anglijas osta — Portus Lemanus, bet tagad jūra ir atkāpusies četras jūdzes tālu. Visā stāvajā kalna nogāzē rēgojas akmeņi un romiešu mūru atliekas, un no šejienes, taisna kā bulta, uz ziemeļiem aizstīdz senā, vietumis vēl bruģētā Votlingstrīta. Es mēdzu stāvēt uz krau­jas un iztēloties to visu — galeras un leģionus, gūstekņus un ierēdņus, sievietes un tirgotājus, man līdzīgus spekulantus, skaļo rosību un kņadu, kas pie­pildīja ostu. Bet tagad tikai daži akmens bluķi ar zāli apaugušā nogāzē, pāris aitas — un es! Un tur, kur kādreiz bijuši ostas ūdeņi, plešas purvains līdze­nums, plašā lokā aizstiepdamies līdz tālajai Dandž- nesai; šur tur tajā paceļas koku puduri un vecu viduslaiku pilsētiņu baznīcu torņi, kas, tāpat kā Le- mana, nolemti iznīcībai.

Skats uz šo purvāju patiešām bija viens no vis­jaukākajiem, kādu jebkad esmu redzējis. Dandžnesa atradās apmēram piecpadsmit jūdžu tālu; tā gulēja kā prāmis virs jūras, un tālāk uz rietumiem nova­kara saule apspīdēja kalnus pie Heistingsas. Dažreiz tie šķita tuvu un bija skaidri saredzami, citreiz sa­plūda ar debesīm un izskatījās zemi, bet bieži vien laika untumi tos pilnīgi paslēpa skatienam. Un visā tuvākajā purva daļā kā gaišas lentas spīguļoja grāvji un kanāli.

Logs, pie kura es strādāju, bija uz rietumu pusi, un pa šo logu es pirmoreiz ieraudzīju Keivoru. Es pat­laban cīnījos ar savas lugas scenāriju, pūlēdamies koncentrēties šim grūtajam darbam, un dabiski, ka viņš piesaistīja manu uzmanību.

Saule jau bija pavisam zemu, rāmās debesis zai­goja zaļos un dzeltenos toņos, un uz šā spožā fona piepeši parādījās maza, melna, visai dīvaina figūra.

Tas bija maza auguma apaļīgs vīrietis ar tievām kājām un nervozi raustīgām kustībām. Savai prāta ziņā tik izcilajai personai viņš bija izvēlējies ietērpu, kas sastāvēja no kriketa cepures, mēteļa, velosipē­dista biksēm un golfa zeķēm. Kāpēc viņš tā ģērbās, es nezinu; ar velosipēdu viņš nekad nebrauca un kriketu nekad nespēlēja. Tie bija nezin kā nejauši kopā sagadījušies apģērba gabali. Viņš sparīgi žesti­kulēja, mētāja galvu uz visām pusēm un dūca. Viņš

dūca gluži kā kāda elektriska mašīna. Cilvēku tā dūcam es nekad nebiju dzirdējis. Un laiku pa lai­kam viņš nokrekšķinājās, izgrūzdams gaužām jocīgu skaņu.

Nesen bija nolijis lietus, un iešana pa ļoti slideno taciņu padarīja viņa spazmatiskās kustības vēl kramp­jainākas. Nonācis tieši pretī rietošajai saulei, viņš apstājās, izvilka pulksteni un brīdi vilcinājās. Tad ar drudžainu kustību apgriezās un varen steidzīgi devās atpakaļ, vairs nežestikulēdams, bet slādams platiem soļiem, sparīgi cilājot nesamērīgi lielās pē­das — es atceros, pielipušo dubļu dēļ tās izskatījās groteski, nedabiski lielas.

Tas notika otrajā dienā pēc manas ierašanās Limp­nā, kad lugas rakstīšanas enerģija manī kūsāt kū­sāja, un es šo starpgadījumu uztvēru vienkārši kā traucējošu sīkumu, kura dēļ gāja zudumā piecas mi­nūtes. Es atkal pievērsos darbam. Bet, kad nākamajā vakarā tas atkārtojās precīzi tai pašā laikā un nā­kamajā vakarā atkal, un tā katru vakaru, ja vien nelija lietus, man bija krietni jāpiepūlas, lai koncen­trētos rakstīšanai. «Sasodītais!» es pie sevis pukojos. «Varētu domāt, ka šis cilvēks mācās būt par mario­neti!» Un vairākus vakarus es sirdīgi lādēju viņu.

Tad manu īgnumu nomainīja izbrīns un ziņkārība. Kāda velna pēc cilvēkam būtu tā jāuzvedas? Četr­padsmitajā vakarā es to vairs nespēju ilgāk izturēt un, tiklīdz viņš parādījās, atvēru verandas durvis, izgāju laukā un devos uz to vietu, kur viņš vienmēr apstājās.

Kad piegāju klāt, viņš bija izvilcis pulksteni. Vi­ņam bija tukla, sārta seja un rūsgani brūnas acis (līdz šim es viņu biju redzējis tikai pret gaismu).

— Vienu acumirkli, ser! — es teicu, kad viņš pa­griezās.

Viņš pārsteigts paskatījās uz mani.

— Vienu acumirkli, — viņš sacīja, — protams. Bet, ja jūs vēlaties ilgāk parunāties ar mani — acu­mirklis ir jau pagājis — un neuzdosiet pārāk daudz jautājumu, varbūt jūs nāktu mani pavadīt?

— Ar lielāko prieku, — es sacīju, nostādamies vi­ņam līdzās.

— Man ir sava noteikta dienaskārtība. Un laiks sarunām ierobežots.

— Šis, cik noprotu, ir jūsu laiks pastaigai?

— Jā gan. Es nāku šeit papriecāties par saulrietu.

— Tas nav tiesa.

— Ser?

— Jūs nekad neskatāties uz saulrietu.

— Nekad neskatos?

— Nē. Es esmu jūs vērojis trīspadsmit vakarus, un ne reizi jūs neesat paskatījies uz saulrietu — ne­vienu vienīgu reizi.

Viņš sarauca uzacis kā cilvēks, kas nejauši sadū­ries ar problēmu.

— Nu, es tāpat izbaudu sauli… gaisu… es nāku pa šo taku, izeju cauri tiem vārtiem… — viņš pa­meta ar galvu pār plecu, — un tad apkārt…

— Jūs to nedarāt. Un nekad neesat darījis. Tas viss ir blēņas. Tur vispār nav ceļa. Šovakar, piemē­ram …

— Ak šovakar? Ļaujiet padomāt. Ahā! Es nupat paskatījos pulkstenī, redzēju, ka esmu pastaigājies jau trīs minūtes ilgāk par pusstundu, nospriedu, ka nav vairs laika iet apkārt, pagriezos un …

—■ Jūs vienmēr tā darāt.

Viņš pavērās manī un pārlika.

— Var jau būt. Kad es f&gad sāku domāt… Bet par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

— Tieši par to — par jūsu izturēšanos.

— Manu izturēšanos?

— Jā gan. Kāpēc jūs tā darāt? Katru vakaru jūs nākat šurp un taisāt troksni…

— Troksni?

— Tas izklausās apmēram šādi… — Es atdari­nāju viņa dūkšanu.

Viņš skatījās uz mani, un bija acīm redzams, ka dūkšana modina viņā nepatiku.

— Vai tiešām es tā daru? — viņš jautāja.

— Katru mīļu vakaru.

— Man par to nebija ne jausmas.

Viņš apstājās kā zemē iemiets un nopietni raudzī­jās manī.

— Vai tas varētu būt, — viņš teica, — ka man izveidojies tāds ieradums?

— Laikam tā būs gan.

Saņēmis apakšlūpu starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš nostiepa to lejup un vērīgi aplūkoja peļķi sev pie kājām.

— Mans prāts ir ļoti aizņemts, — viņš sacīja. — Un jūs gribat zināt, kāpēc es tā daru! Varu jums apgalvot, ser, es ne tikai nezinu, kāpēc, es vispār pat nezināju, ka tā rīkojos. Ja padomāju, jums ir taisnība: es nekad neesmu bijis tālāk par šo lauku… Un šīs manas pastaigas jūs traucē?

Nezin kādēļ es sāku atmaigt pret viņu.

— Ne jau nu tieši traucē, — es sacīju. — Bet… iedomājieties, ka jūs rakstāt lugu!

— Es to nevarētu.

— Nu, darāt kaut ko tādu, kas prasa koncentrē­šanos.

— Ahā! Protams … — Viņš iegrima domās. Apa­ļajā sejā parādījās tik nelaimīga izteiksme, ka es at- maigu vēl vairāk. Galu galā, tas ir diezgan agre­sīvi — tirdīt svešu cilvēku, kāpēc viņš dungo uz ta­kas, pa kuru drīkst staigāt visi.

— Redziet, — viņš bikli sacīja, — tas ir tāds iera­dums.

— O, es saprotu!

— Man jātiek no tā vaļā.

— Bet, ja tas var jūs izsist no sliedēm, tad neva­jag. Galu galā kāda man daļa … es atļāvos pret jums par daudz.

— Nepavisam ne, ser, — viņš sacīja. — Nepavi­sam ne. Es esmu jums ļoti pateicīgs. Man tas jāiz­beidz. Turpmāk es vairs tā nedarīšu. Vai drīkstu jūs lūgt… vēlreiz to dūkšanu?

- Tas skan apmēram šādi, — es sacīju. — Zzmni, zzmm, zzmm … Bet, ziniet, patiešām …

— Es jūtos jums ļoti pateicīgs. Jā, es zinu, ka esmu kļuvis ārkārtīgi izklaidīgs. Jums ir pilnīga tais­nība, ser, absolūta taisnība. Es tik tiešām esmu jums pateicīgs. Tam jādara gals. Bet nu, ser, es jau esmu jūs aizvedis tālāk, nekā pienāktos.

— Es ceru, ka mana nekaunība …

— Nekas tamlīdzīgs, ser, nekas tamlīdzīgs!

Kādu mirkli mēs cieši vērāmies viens otrā. Tad es

pacēlu cepuri un teicu arlabvakaru. Viņš steigšus atvadījās, un tā mēs šķīrāmies.

Pie žoga kāpnītēm es atskatījos uz viņa attālino­šos stāvu. Viņa stāja bija stipri izmainījusies, augums šķita ļengans, sagumis. Kontrasts ar pirmī­tējo žestikulējošo, skaļi dūcošo īpatni bija tik liels, ka es jutu muļķīgu aizkustinājumu. Es nolūkojos aizejošajam pakaļ, kamēr viņš nozuda skatienam. Tad, no visas sirds nožēlodams savu iejaukšanos, at­griezos mājās un atkal sēdos pie lugas.

Ne nākamajā, ne aiznākamajā vakarā es viņu ne­redzēju. Bet visu laiku šis cilvēks neizgāja man no prāta, un es pat biju izdomājis, ka varbūt varēšu viņu izmantot kā sentimentālu, komisku personāžu savas lugas sižeta attīstībā. Trešajā dienā viņš iera­dās pie manis.

Sākumā es nevarēju saprast, kas viņu atvedis šurp. Viņš ļoti pieklājīgā tonī runāja par šo un to, tad piepeši strupi pateica, kāpēc atnācis. Viņš gribēja atpirkt manu mājiņu.

— Saprotiet, — viņš sacīja, — es ne mazākajā mērā jūs nevainoju, taču jūs esat sagrāvis manu ierasto dienas ritumu, un tas dezorganizē manu darbu. Es esmu gājis šeit garām gadiem ilgi, gadiem. Un, protams, esmu dūcis.., Bet tagad tas vairs nav iespējams.

Es ieteicos, ka viņš varētu iet citā virzienā.

— Nē. Citur nav kur iet. Tikai uz šo pusi. Es esmu painteresējies. Un tagad … katru pēcpusdienu pulk­sten četros es atdūros kā pret mēmu sienu.

— Bet, mans dārgais ser, ja tas jums ir tik sva­rīgi …

— Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Redziet, es esmu … es esmu izgudrotājs, nodarbojos ar zinātnisko pētnie­cību. Es dzīvoju … — viņš rādīdams piepeši izstiepa roku bīstami tuvu man gar acīm, — tajā mājā ar bal­tajiem skursteņiem, kas redzami tur pāri kokiem. Un mans darbs ir sarežģīts, kaut kas pavisam nepa­rasts. Es esmu ļoti tuvu svarīgam atklājumam, ticiet man, vienam no vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izdarīti. Tas prasa pastāvīgu domas koncen­trāciju, prāta asumu un aktivitāti. Un pēcpusdienas bija mans visražīgākais laiks, kad radās jaunas ide­jas, veiksmīgi domas pavērsieni.

— Bet kāpēc gan jūs nevarat staigāt šeit garām, tāpat kā līdz šim?

— Turpmāk viss būtu citādi. Es justos nebrīvi. Man būtu jādomā par jums un jūsu lugu — kā jūs saērcināts mani vērojat —, un par savu darbu es nespētu domāt. Nē! Man jādabū jūsu mājiņa.

Es apsvēru viņa priekšlikumu. Dabiski, ka es gri­bēju visu labi pārdomāt, iekams saku izšķirošo vārdu. Tolaik es allaž biju gatavs noslēgt veikalnie­cisku darījumu un kaut ko pārdot man likās ļoti vi­linoši, taču, pirmkārt, šī mājiņa nebija mana un, pat ja es viņam to pārdotu par labu cenu, varēja iznākt nepatikšanas ar īpašuma nodošanu, ja mājiņas paš­reizējais īpašnieks uzzinātu par šo darījumu; otr­kārt — man bija nesamaksāti parādi. Šādā situācijā vajadzēja rīkoties visai piesardzīgi. Turklāt tas, ka šis cilvēks varbūt patiešām strādā pie kāda vērtīga i/gudrojuma, ar! mani interesēja. Man radās vēlēša­nās uzzināt kaut ko vairāk par viņa pētījumu — ne jau negodīgā nolūkā, bet vienkārši tāpēc, ka saruna par šo tematu būtu patīkama pārmaiņa manā ar lu­gas rakstīšanu aizņemtajā ikdienā. Es izmetu taus­tekļus.

Misters Keivors gluži labprāt atbildēja uz maniem jautājumiem un drīz vien tā aizrāvās, ka mūsu sa­runa pārvērtās monologā. Viņš runāja kā cilvēks, kas ilgi bijis viens ar savām domām un beidzot gu­vis iespēju tās kādam pastāstīt. Viņš runāja gandrīz stundu, un jāatzīstas, ka man bija gaužām grūti viņā klausīties. Taču visu laiku es sevī izbaudīju klusu ap­mierinājumu, kādu izjūt cilvēks, kas atradis iegan­stu atrauties no darāmā darba. Šās pirmās saru­nas laikā es maz ko sapratu no Keivora eksperi­menta būtības. Puse no viņa vārdiem bija man pil­nīgi sveši tehniski termini, un pāris reizes viņš ilus­trēja savu domu gaitu ar — kā viņam labpatikās iz­teikties — elementāriem matemātiskiem vienādoju­miem, ar ķīmisko zīmuli rakstīdams tos uz aploksnes tādā veidā, ka bija grūti pat izlikties kaut ko sapro­tam. «Jā,» es teicu, «jā. Turpiniet!» Tomēr es aptvēru pietiekami daudz, lai secinātu, ka viņš nav vienkārši savādnieks, kas noņemas ar nereāliem atklājumiem. Par spīti ērmotajai ārienei, viņā jautās liels spēks, kas nepieļāva šādu varbūtību. Lai kas tas bija, es sa­pratu, ka šis izgudrojums var pavērt milzīgas tehnis­kas iespējas. Keivors pastāstīja, ka viņam esot darb­nīca un trīs palīgi — gadījuma darbu strādnieki, ko viņš pats apmācījis. Un no darbnīcas līdz patentu kantorim ir tikai viens solis. Viņš uzaicināja mani apskatīt savu darbnīcu. Es labprāt pieņēmu šo uzai­cinājumu un ar pāris piezīmēm liku manīt, ka viņa darbs ir mani ļoti ieinteresējis. Mājas pārdošanas jautājums laimīgā kārtā vairs netika skarts.

Beidzot Keivors piecēlās, lai dotos projām, un at­vainojās par savas vizītes ieilgšanu. Pastāstīt par savu darbu, viņš teica, esot prieks, kas viņam reti lemts. Negadoties bieži sastapt tik inteliģentu klau­sītāju kā es, ar profesionāliem zinātniekiem viņš saejoties ļoti maz.

— Tik daudz niecības, — viņš paskaidroja, — tik daudz intrigu! Un, ja kādam patiešām ir ideja — jauna, auglīga ideja… es negribu būt netaisns, bet…

Būdams impulsīva rakstura cilvēks, es izteicu priekšlikumu, kas varbūt bija pārsteidzīgs. Bet jums jāatceras, ka četrpadsmit dienas es biju pavadījis vientulībā, rakstīdams lugu Limpnā, un joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus par Keivora pastaigu izjaukšanu.

— Kāpēc gan, — es teicu, — neizveidot jaunu iera­dumu tā vietā, kuru esmu jums laupījis? Vismaz līdz tam laikam, kamēr vienosimies par mājiņu. Jums ir nepieciešams radoši pārdomāt savu darbu. Jūs allaž to darāt pēcpusdienas pastaigu laikā. Diemžēl tās vairs nav iespējamas — bijušo nevar atgriezt. Bet kāpēc jūs nevarētu nākt pie manis un runāt par savu darbu, izmantojot mani kā tādu sienu, pret kuru var sviest savas domas un atkal tās uztvert? Es noteikti zinu pārāk maz, lai pats nozagtu jūsu idejas… un es nepazīstu nevienu zinātnieku …

Es apklusu. Keivors pārlika. Acīmredzot šāda iespēja viņam šķita vilinoša.

— Baidos, ka es jūs garlaikošu, — viņš sacīja.

— Jūs domājat, ka es esmu par dumju?

— O nē! Bet speciālā terminoloģija …

— Katrā ziņā šopēcpusdien man bija ārkārtīgi in­teresanti.

— Protams, tas man ļoti palīdzētu. Nekas tik labi neizkristalizē idejas kā to izskaidrošana. Līdz šim…

— Mans dārgais ser, vairāk ne vārda!

— Bet vai jūs patiešām varat atlicināt man laiku?

— Nodarbību maiņa ir vislabākā atpūta, — es teicu ar dziļu pārliecību.

Tas nu bija norunāts. Uz verandas kāpnītēm Kei­vors pagriezās atpakaļ.

— Es jau tā esmu jums lielu pateicību parādā, — viņš sacīja.

Es jautājoši iekrekšķējos.

— Jūs esat pilnīgi izārstējis mani no tās smieklī­gās dūkšanas, — viņš paskaidroja.

Es, šķiet, sacīju, ka esmu priecīgs jebkādā veidā viņam pakalpot, un viņš aizgāja.

Mūsu sarunas ierosinātais domu ritējums acīmre­dzot tūlīt atkal pārņēma viņu savā varā. Viņš sāka žestikulēt tāpat kā senāk, un vēja pūsma atnesa līdz manim klusinātu «zzmm, zzmm» … Galu galā tā ne­bija mana darīšana.

Keivors ieradās nākamajā dienā un arī aiznāka­majā un mums abiem par prieku nolasīja divas lek­cijas fizikā. Kā par kaut ko ārkārtīgi labi zināmu viņš runāja par «ēteru» un «spēka cilindriem», un «gravitācijas potenciālu», un tamlīdzīgām lietām, bet es sēdēju uz sava otra saliekamā krēsla un, lai viņu uzmundrinātu, laiku pa laikam ieteicos: «Jā!», «Tur­piniet!», «Es saprotu.». Tā bija briesmīgi grūta viela, taču man nelikās, ka viņam jelkad būtu radušās aiz­domas, cik maz es 110 tā visa saprotu. Brīžiem man uzmācās šaubas, vai velti neizšķiežu laiku, bet katrā ziņā tā es vismaz atpūtos no savas sasodītās lugas. Šad un tad es pēkšņi it kā sāku apjēgt, par ko ir runa, bet, tiklīdz nodomāju, ka esmu ticis skaidrībā, nekā vairs atkal nesapratu. Dažreiz, nepavisam ne­spēdams koncentrēt uzmanību, es pārstāju klausīties, sēdēju un tikai blenzu Keivorā, domādams, vai galu galā nebūtu prātīgāk izmantot viņu kā galveno per­sonu labā joku lugā un par visu pārējo nelikties zi­nis. Bet tad man atkal likās, ka sāku kaut ko saprast.

Pirmajā izdevīgajā gadījumā es aizgāju apskatīt viņa māju. Tā bija liela un nevērīgi iekārtota; izņe­mot trīs palīgus, neviena cita kalpotāja nebija. Mis­tera Keivora dzīves veidam bija raksturīga īsti filo­zofiska vienkāršība. Viņš dzēra tikai ūdeni, bija ve­ģetārietis un visādā citādā ziņā konsekventi ievēroja mērenību. Bet, kad es redzēju viņa tehniskās ierīces, manas šaubas izgaisa. Visa māja no pagraba līdz bē­niņiem izskatījās pēc fabrikas, un šķita pārsteidzoši kaut ko tādu ieraudzīt mazā, nomaļā ciematā. Apak­šējā stāva istabās atradās darbgaldi un aparāti, mai­zes ceptuvē un trauku mazgātavā bija izbūvētas kau­sējamās krāsnis, pagrabā stāvēja dinamomašīnas un dārzā bija novietots gazometrs. Keivors to visu man izrādīja ar ilgi vientulībā dzīvojuša cilvēka de­dzīgo tieksmi kādam uzticēties. Viņa noslēgtība ta­gad izlādējās galējā atklātībā, un par uzticības per­sonu bija lemts kļūt man.

Keivora trīs palīgi bija uzslavas cienīgi savas ga­dījuma darbu strādnieku «cunftes» pārstāvji — kaut arī neizglītoti, bet apzinīgi, spēkpilni, atsaucīgi un izdarīgi vīri. Viens, vārdā Sparguss, kas gatavoja ēdienu un strādāja visus metāla darbus, senāk bija kalpojis par matrozi; otrs — Gibss — pieprata gald­nieka amatu, bet trešais, izbijis dārznieks, šeit skai­tījās galvenais palīgs. Viņi strādāja tikai melno darbu. Visu kvalificēto darbu veica pats Keivors. Viņa palīgiem par izgudrojumu nebija ne mazākās no jēgas, pat ne tāda gaužām miglaina priekšstata kā man.

Un tagad — par pētījumu būtību. Te diemžēl man jāsaduras ar nopietnām grūtībām. Es neesmu spe­ciālists un, ja es mēģinātu mistera Keivora ļoti zināt­niskajā valodā pastāstīt par viņa eksperimentu mērķi, baidos, ka es samulsinātu ne tikai lasītāju, bet arī pats sevi un droši vien pielaistu kādu rupju kļūdu, tā ka kļūtu par izsmiekla objektu katram mūs­dienu fizikas studentam Anglijā. Tādēļ man šķiet, ka labāk būs izklāstīt visu sava paša neprecīzajā va­lodā, nemēģinot ietērpties gudrības togā, uz kuru man nav tiesību.

Mistera Keivora pētījumu objekts bija viela, kas nelaistu cauri (viņš lietoja kādu citu vārdu, ko esmu aizmirsis, taču «nelaist cauri» izsaka to pašu domu) nevienu no staru enerģijas veidiem. Staru enerģija, viņš man paskaidroja, esot, piemēram, gaisma un sil­tums, rentgena stari, par kuriem pirms kāda gada tik daudz runāja, tāpat arī Markoni atklātie elektro­magnētiskie viļņi un pievilkšanas spēks jeb gravi­tācija. Visi šie enerģijas veidi, viņš teica, izstarojot no centra un iedarbojoties uz ķermeņiem tālumā, tā­dēļ arī radies termins «staru enerģija». Gandrīz katra viela nelaiž cauri kādu staru enerģijas veidu. Stikls, piemēram, laiž cauri gaismu, bet jau daudz mazāk siltumu, tādēļ tas var noderēt kamīna aizse­gam; alauns arī laiž cauri gaismu, bet ir pilnīgi sil­tuma necaurlaidīgs. Joda šķīdums oglekļa disulfīdā savukārt pilnīgi aiztur gaismu, bet labi laiž cauri sil­tumu. Tas aizsegs jums uguni, bet ļaus nonākt pie jums tās siltumam. Metāli ir ne tikai gaismas un siltuma necaurlaidīgi, — tie nelaiž cauri arī elektro­magnētiskos viļņus, ko gandrīz nemaz neaiztur ne joda šķīdums, ne stikls. Un tā joprojām.

Taču visas pazīstamās vielas «laiž cauri» gravitā­ciju. Var izmantot dažāda veida aizsegus, lai kaut ko pasargātu no gaismas vai karstuma, vai Saules elek­tromagnētiskās ietekmes, vai Zemes siltuma; ar me­tāla plāksnēm priekšmetus var norobežot no Mar­koni stariem, bet it nekas nespēj stāties ceļā Saules pievilkšanas spēkam un Zemes pievilkšanas spēkam.

Taču grūti pasacīt, kāpēc nevarētu būt arī gravitā­cijas necaurlaidīga viela. Keivors neredzēja iemesla, kāpēc gan tāda viela nevarētu eksistēt, un es, pro­tams, nebiju spējīgs viņam to pateikt. Es nekad ag­rāk par tādiem jautājumiem nebiju domājis. Viņš rādīja man papīrus ar aprēķiniem, ko lords Kelvins vai profesors Lodžs, profesors Karls Pīrsons vai jeb­kurš cits no lielajiem zinātnes vīriem, bez šaubām, būtu sapratis, bet kas mani vienkārši noveda bezce­rīgā mulsumā, un apgalvoja, ka šāda viela esot pil­nīgi iespējama, turklāt tai vajadzētu atbilst zinā­miem noteikumiem. Keivora spriedumi bija patiešām apbrīnas vērti. Taču, kaut gan es klausījos viņā ar interesi un pūlējos iedziļināties, neesmu spējīgs šos spriedumus šeit sīki izklāstīt. «Jā,» es tikai sacīju, «jā, turpiniet!» Šim stāstam būs pietiekami, ja pa­teikšu: viņš ticēja, ka spēs izgatavot gravitācijas necaurlaidīgu vielu no komplicēta metālu sakausē­juma, pievienojot tam kādu jaunu elementu — man šķiet, to sauca par hēlija —, ko viņam sūtīja no Lon­donas cieši noslēgtās māla krūkās. Par šo sastāvdaļu vēlāk tika izteiktas šaubas, taču es esmu gandrīz pār­liecināts, ka tas bija hēlijs, ko viņš saņēma cieši no­slēgtās māla krūkās. Katrā ziņā tā bija kaut kāda ļoti retināta gāze. Žēl, ka es toreiz visu nepierak­stīju …

Bet kā gan es varēju paredzēt, ka šādas piezīmes būs vajadzīgas?

Ikviens, kam ir kaut kripatiņa iztēles, varēs iedo­māties šādas vielas izmantošanas milzīgās iespējas un daļēji sapratīs saviļņojumu, kāds mani pārņēma, kad es no Keivora gudro frāžu mudžekļa izlobīju to īsto jēgu. Patiešām komisks sižeta pavērsiens lugā! Sākumā es pat neticēju, ka esmu viņu sapratis pa­reizi, un sargājos uzdot jautājumus, kas atklātu, kādā nezināšanas bezdibenī krituši visi viņa līdzši­nējie skaidrojumi. Bet neviens no lasītājiem nedzī­vos man līdzi pilnā mērā, jo no mana sausā stāstī­juma nebūs iespējams iztēloties, cik ļoti es biju pārliecināts, ka šī brīnumainā viela noteikti tiks izgatavota.

Neatceros, ka pēc vizītes mistera Keivora mājā es kādreiz būtu strādājis pie savas lugas kaut stundu no vietas. Manai iztēlei tagad bija cita nodarbošanās. Šķita, ka šai vielai būs neierobežotas iespējas. Lai kādu nozari iedomājos, visur tā solīja brīnumus un īstu apvērsumu. Piemēram, ja gribētu pacelt kādu smagumu, kaut nezcik lielu, vajadzētu tikai palikt zem tā no šīs vielas izgatavotu plāksni un jebkuru svaru varētu pacelt ar salmu. Mana pirmā doma bija, cik izdevīgi būtu pielietot šo principu lielgabalu, bruņukuģu un citas ķara tehnikas ražošanā un iz­mantošanā, tālāk — arī kravu pārvadāšanā, trans­portā, celtniecībā, jebkurā rūpniecības nozarē. Lai­mīgs gadījums, kas mani bija atvedis pie šā jaunā laikmeta šūpuļa — Keivora izgudrojums neapšau­bāmi nozīmēja vesela laikmeta sākumu —, bija viens no tādiem, kas notiek reizi tūkstoš gados. Reiz atrai­sījusies, mana fantāzija traucās arvien tālāk un tā­lāk. Starp citu, es iztēlojos arī savas neveiksmīgās veikalnieka karjeras jo spožu turpinājumu. Es iztēlo­jos lielu akciju sabiedrību ar daudzām filiālēm, pie­prasījumus pa labi un pieprasījumus pa kreisi, ringus un trestus, arvien pieaugošas privilēģijas un konce­sijas, līdz viena milzīga, varena Keivora kompānija vadīs un pārvaldīs visu pasauli.

Un es tajā visā biju līdzdalībnieks!

Es nekavējoties sāku rīkoties. Es zināju, ka tas ir riskanti, taču biju pārāk iededzies, lai vēl vilcinātos.

— Mūsu rokās būs neapšaubāmi pats vērtīgākais izgudrojums, kādu jebkad pazinusi cilvēce, — es sa­cīju, uzsvērdams vārdiņu «mūsu». — Ja jūs gribat, lai es paliktu malā, jums būs jāķeras pie šautenes. Sākot ar rītdienu, es būšu jūsu ceturtais palīgs.

Misters Keivors šķita pārsteigts par manu entu­ziasmu, taču neizrādīja ne mazāko neuzticību vai naidīgumu. Drīzāk likās, ka viņš sevi pietiekami augstu nenovērtē.

Viņš šaubīdamies pavērās manī.

— Vai jūs patiešām domājat…? Bet jūsu luga? Kas notiks ar jūsu lugu?

— Tas viss ir nieki! — es iesaucos. — Mans dār­gais ser, vai jūs nesaprotat, ko esat atklājis? Vai jūs nesaprotat, ko šis atklājums dos?

Tie bija gluži retoriski jautājumi, taču Keivors tik tiešām to nesaprata. Pirmajā brīdī es nespēju tam ticēt. Viņam nekad nebija pat prātā nācis domāt par sava izgudrojuma praktisko izmantošanu. Šis mazais, dīvainais vīrelis visu laiku bija strādājis tikai tīri teorētiskā plāksnē! Teikdams, ka tas esot viens no «vissvarīgākajiem atklājumiem, kādi jebkad izda­rīti», viņš domāja vienīgi par to, ka šis atklājums atspēkos tik daudzas teorijas, noskaidros daudzus strīdīgus jautājumus; jauniegūtās vielas pielietošana viņu neinteresēja, gandrīz tāpat kā mašīnu, kas izga­tavo lielgabalus, neinteresē, ko ar tiem darīs. Šāda viela bija iespējama, un viņš gribēja to izgatavot! V'la tout\ kā saka francūži.

Turklāt viņš bija bērnišķīgs! Ja viņam izdotos iegūt šo vielu, tā ar nosaukumu «keivorīts» vai «kei- vorīns» tiktu nodota nākamajām paaudzēm, viņu uz­ņemtu par locekli Karaliskajā dabzinātņu veicināša­nas biedrībā, viņa, zinātnes slavenības, portrets pa­rādītos žurnālā «Nature» un tā joprojām. Tikai par to domāja Keivors! Ja es nebūtu gadījies tuvumā,

1 Un tas viss. (Franču vai.) (Tulk.)

viņš izsviestu šo «bumbu» pasaulē gluži tāpat, it kā būtu atklājis kādu jaunu odu sugu. Un tur tā gulētu un čūkstētu kā viena otra sīka atziņu sprikstīte, ko zinātnieki uzšķīluši un nometuši mūsu vidū.

To aptvēris, par galveno runātāju kļuvu es, un ta­gad Keivors bija tas, kas laiku pa laikam ieteicās: «Turpiniet!» Es pielēcu kājās un staigāju pa istabu, žestikulēdams kā divdesmit gadu vecs jauneklis. Es pūlējos viņam ieskaidrot, kādi ir viņa pienākumi un atbildība — mūsu pienākumi un atbildība. Es apgal­voju, ka mēs varētu kļūt pietiekami bagāti, lai izda­rītu jebkurus sociālus pārkārtojumus, kādus vien gribētu, ka mēs varētu pakļaut sev un pārvaldīt visu pasauli. Es stāstīju viņam par kompānijām un paten­tiem, par nepieciešamību turēt slepenībā savas me­todes un tehnoloģiju. Šķita, ka Keivors no tā visa saprot tikpat maz kā es no viņa matemātikas. Viņa mazajā, sārtajā sejā parādījās apmulsuma izteiksme. Viņš stostīdamies iebilda, ka netiecoties pēc bagā­tības, bet es uz to nemaz neklausījos. Viņam jākļūst bagātam, un nav tur ko stostīties. Es liku viņam sa­prast, kas es esmu par vīru un ka man ir vērā ņe­mama pieredze veikala lietās. Es neteicu, ka esmu bankrotējis un parādos, jo tas bija tikai pagaidām, bet pacentos atrast ticamu izskaidrojumu acīm re­dzamajai pretrunai starp savu finansiālo vērienu un pašreizējo pieticīgo dzīves veidu. Un gluži nema­nāmi, kā jau tādi projekti mēdz izvērsties, mēs no­nācām līdz keivorīta monopolam. Viņš izgatavos šo vielu, un es gādāšu par tās reklāmu.

Es kā dēle turējos pie «mēs» — «jūs» un «es» man neeksistēja.

Keivors domāja, ka ienākumus, par kuriem es ru­nāju, vajadzētu izlietot zinātniskajai pētniecībai, bet tas, protams, bija jautājums, ko mēs varējām izlemt vēlāk.

— Labi jau, labi! — es sacīju. — Pats svarīgākais tagad ir izgatavot jauno vielu.

— Kad mums būs šī viela, — es saucu, — neviena māja, neviena fabrika, neviens cietoksnis, neviens kuģis nevarēs bez tās iztikt! Tā būs vēl universālāk pielietojama nekā patentētas zāles! No desmit tūk­stoš tās pielietošanas veidiem nav neviena tāda, kas mūs nepadarītu bagātus, Keivor, pasakaini bagātus!

— Jā, — viņš sacīja. — Es sāku saprast. Apbrīno­jami, kā, pārrunājot ar otru, paplašinās redzes vie­doklis!

— Izrādās, ka jūs esat runājis ar īsto cilvēku!

— Man šķiet, — viņš sacīja, — neviens nav ab­solūti vienaldzīgs pret lielu bagātību. Protams, vēl ir jautājums …

Viņš apklusa. Es stāvēju rāms.

— Redziet, ir iespējams, ka mēs galu galā tomēr nevarēsim to izgatavot! Tā var būt viena no tām vielām, kas teorētiski ir iespējamas, bet praktiski nav iegūstamas. Vai arī mums darbā var gadīties kāds sīks šķērslis, un . ..

— Mēs tiksim galā ar visiem šķēršļiem, ja tādi būs! — es apgalvoju.