Pirmie cilvēki uz Mēness

13. NODAĻA Misters Keivors izsaka dažus minējumus

Kādu brīdi mēs abi klusējām. Lai īsteni aptvertu situāciju, kādā bijām nonākuši, man nepietika prāta spēju.

— Viņi ir mūs sagūstījuši, — beidzot es sacīju.

— Vainīgas tās sēnes.

— Bet, ja es nebūtu tās ēdis, mēs būtu zaudējuši spēkus un nomiruši badā.

— Varbūt mēs tomēr būtu atraduši lodi.

Keivora stūrgalvība mani saniknoja, un es pie se­vis nolādējos. Kādu brīdi mēs klusēdami ienīdām viens otru. Es bungoju ar pirkstiem pa grīdu un žva­dzināju savas ķēdes. Drīz vien es tomēr atkal ieru­nājos.

— Kā jūs domājat, ko tas viss nozīmē? — es paze­mīgi jautāju.

— Viņi ir saprātīgas būtnes .. . viņi prot izgatavot lietas un mērķtiecīgi rīkoties … Tās uguntiņas, ko mēs redzējām …

Keivors apklusa. Acīmredzot arī viņš bija neiz­pratnē.

Pēc brīža viņš sacīja:

— Galu galā jāatzīst, ka viņos ir vairāk cilvēcis­kuma, nekā mēs varējām gaidīt. Manuprāt…

Viņš atkal aprāvās.

— Nu? — es nepacietīgi bildu.

— Manuprāt, uz jebkuras planētas, kur ir domā­joši radījumi, tiem jābūt cilvēkveidīgiem •— ar aug­stāk par ķermeni novietotu galvaskausu, ar rokām — un jāpārvietojas vertikālā stāvoklī…

Tad viņš sāka runāt par citu.

— Mēs atrodamies Mēness iekšienē, — viņš sa­cīja. — Varbūt pat pāris tūkstoš pēdu dziļumā.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Te ir vēsāks. Un mūsu balsis skan daudz ska­ļāk. Nav vairs nomācošā gurdenuma un nepatīkamās sajūtas ausīs un rīklē.

Es to nebiju pamanījis, bet tagad arī pats jutu šo pārmaiņu.

— Gaiss ir blīvāks. Droši vien mēs atrodamies krietni dziļi, varbūt pat jūdzi no virspuses.

— Mums ne prātā nenāca, ka Mēness iekšienē var būt vesela pasaule.

— Protams, nē.

— Kā gan lai mēs būtu varējuši to iedomāties?

— Būtu gan varējuši, tikai… cilvēka domāšanu ierobežo rutīna.

Keivors uz brīdi iegrima domās.

— Tagad, — viņš sacīja, — mums tas šķiet gluži dabiski.

—• Protams! Acīmredzot Mēness ir bagāts ar gi­gantiskām alām, kurās cirkulē gaiss, un tā centrā atrodas jūra.

— Bija zināms, ka Mēnesim ir mazāks īpatnējais svars nekā Zemei, bija zināms, ka tā virspusē ir maz gaisa un ūdens, bija arī zināms, ka Mēness ir Zemes pavadonis un tā sastāvs nevarētu būt atšķirīgs. No tā it viegli bija secināms, ka Mēness iekšienei jābūt daļēji dobai. Un tomēr neviens līdz šim faktam neaiz­domājās. Tiesa, Keplers …

Keivora balsī skanēja tāda ieinteresētība kā cilvē­kam, kas atradis saviem spriedumiem loģisku pama­tojumu.

— Jā, — viņš turpināja, — Kepleram ar savu hipotēzi par zemgrunts tukšumiem galu galā ir bijusi taisnība.

— Žēl, ka jūs nepapūlējāties to atcerēties, pirms mēs šeit ieradāmies, — es sacīju.

Keivors nekā neatbildēja un, klusi dūkdams, no­devās savām domām. Man sanāca dusmas.

— Kā jūs domājat, kas ir noticis ar mūsu lodi? — es jautāju.

— Tā ir pazudusi, — viņš atteica tādā tonī, kā atbild uz neinteresantu jautājumu.

— Starp šiem augiem?

— Ja vien viņi to neatradīs.

— Kas tad notiks?

— Kā es to varu zināt?

— Keivor, — pilns rūgtuma, es gandrīz histēriski sacīju, — manai kompānijai ir varen spožas izre­dzes …

Viņš neatbildēja.

— Kungs dievs! — es iesaucos. — Padomājiet tikai, kā mēs nopūlējāmies, lai galu galā iekultos šai ķezā! Kāda velna pēc mēs atlidojām šurp? Ko mēs te meklējam? Kas Mēness ir mums, kas mēs Mēne­sim? Mēs gribējām pārāk daudz, mēs pārlieku riskē­jām. Mums vajadzēja sākt ar mazākām lietām. Jūs bijāt tas, kas gribēja ceļot uz Mēnesi! Šie keivorīta aizvari! Esmu pārliecināts, ka mēs būtu varējuši tos izmantot arī uz Zemes! Noteikti! Vai jūs maz sapra­tāt, ko es ierosināju? Tērauda cilindrs …

— Nieki! — Keivors noteica.

Mūsu saruna pārtrūka.

Labu brīdi es, tikpat kā neiejaukdamies, klausījos Keivora saraustīto monologu.

— Ja viņi to atradīs, — viņš iesāka, — ja viņi to atradīs… ko viņi ar to darīs? Jā, tas ir jautājums. Varbūt pats svarīgākais jautājums. Lai nu kā, viņi nesapratīs, kas tā par lodi. Ja viņiem kaut kas tāds būtu zināms, viņi jau sen būtu ieradušies uz Zemes. Bet diez vai? Taču kāpēc gan ne? Vismaz būtu kaut

ko atsūtījuši… Viņi nespētu atturēties no tādas iespējas. Nē! Bet viņi to izpētīs. Skaidrs, ka viņi ir saprātīgi un zinātkāri radījumi. Viņi to izpētīs … ielīdīs iekšā … sāks grozīt slēdžus … Aiziet! … Tas nozīmētu, ka mums jāpaliek uz Mēness līdz mūža galam. Dīvaini radījumi, dīvainas zināšanas . ..

— Nu, par dīvainām zināšanām… — es ieteicos, bet man aptrūkās vārdu.

— Paklausieties, Bedford, — Keivors sacīja, — jūs devāties šai ekspedīcijā pēc paša brīvas gribas.

— Jūs man teicāt: «Tā būs zinātniska izlūkošana.»

— Zinātniska izlūkošana vienmēr ir saistīta ar risku.

— It īpaši, ja to dara, neņemot līdz ieročus un neapsverot visas varbūtības.

— Es domāju tikai par lodi. Keivorīts bija izga­tavots un, tā sakot, aizrāva mūs projām …

— Aizrāva mani, jūs gribējāt teikt.

— Tikpat labi arī mani. Vai gan, sākot nodarbo­ties ar molekulāro fiziku, es zināju, ka šie eksperi­menti mani aizvedīs tādā tālumā… projām no Zemes?

— Pie visa vainīga nolādētā zinātne! — es klie­dzu. — Tā ir paša nelabā iemiesojums. Viduslaiku garīdzniekiem un inkvizitoriem bija taisnība, bet mūsdienās visi kā apmāti. Krāmējas ar zinātni, un tā pasniedz dāvanas, bet, kad cilvēks grib tās pa­ņemt, viņš tiek pazudināts. Vecas kaislības un jauni ieroči — tie iznīcina reliģiju, grauj sociālās idejas, nolemj jūs pamestībai un ciešanām!

— Nav jēgas jums tagad ar mani strīdēties. Šie radījumi — selenīti vai kā nu mēs tos sauksim — ir mūs sagūstījuši un ieslēguši važās. Lai kāds jums patlaban ir noskaņojums, nekas nav līdzams, būs vien jāiztur… Mums stāv priekšā grūts pārbaudī­jums, kas prasīs vislielāko aukstasinību.

Keivors apklusa, it kā gaidīdams manu piekāpša­nos, bet es joprojām sēdēju sabozies.

— Lai nolādēta tā jūsu zinātne! — es sacīju.

— Galvenā problēma ir sazināšanās. 2estu valoda, es baidos, viņiem un mums būs atšķirīga. Piemēram, rādīšana. Tā raksturīga tikai cilvēkiem un pērti­ķiem, neviena cita dzīva būtne rādīt neprot.

Tas nu man šķita galīgi nepareizi.

— Gandrīz ikviens dzīvnieks, — es iebildu, — no­rāda ar acīm vai purnu.

Keivors padomāja.

— Jā, — viņš beidzot sacīja, — bet mēs tā neda­rām. Tik daudz atšķirību … tik daudz atšķirību! … Varbūt varētu… Bet kā to lai zina? Viņiem ir sava valoda, tās smilkstošās un čiepstošās skaņas var būt viņu valoda. Bet mēs nespēsim tās atdarināt. Un vai tā tiešām ir viņu valoda, šīs dīvainās skaņas? Viņiem var būt pavisam citādas sajūtas, citādi sazināšanās līdzekļi. Protams, viņi ir domājošas būtnes, un mēs esam domājošas būtnes — tātad kaut kam kopīgam jābūt. Bet kas zina, kad mēs atradīsim iespēju sa­prasties?

— Mums ar šiem radījumiem nav nekā kopīga, — es sacīju. — Viņi atšķiras no mums vairāk nekā vis­dīvainākie Zemes dzīvnieki. Viņi ir, tā teikt, no citas mīklas taisīti. Kāda jēga spriedelēt par saprašanos?

Keivors padomāja.

— Es tam nepiekrītu. Ar prātu apveltītām butnem, pat ja tās attīstījušās uz dažādām planētām, jābūt kā­dai līdzībai. Protams, ja mēs vai viņi būtu tikai dzīv­nieki, kas vadās no instinktiem …

— Vai tad viņi nav dzīvnieki? Viņi vairāk līdzi­nās uz divām kājām staigājošām skudrām nekā cil­vēciskām būtnēm, un vai gan kāds jebkad ir varējis saprasties ar skudrām?

— Bet mašīnas un ķermeņa apvalki? Nē, es nepie­krītu jums, Bedford! Atšķirības ir lielas, taču …

— Tās ir nepārvaramas.

— Līdzība pārmetīs tām tiltu. Atceros, es kādreiz lasīju nelaiķa profesora Geltona rakstu par iespēju nodibināt kontaktus starp planētām. Diemžēl tolaik es nedomāju, ka viņa idejas man varētu lieti noderēt, tādēļ nepievērsu šim rakstam pienācīgu uzmanību. Bet šinī situācijā … Pag, es mēģināšu atcerēties! … Pēc Geltona teorijas, jāsāk ar vispārzināmām patie­sībām, kas ir jebkuras prāta darbības pamats un var noderēt par savstarpējas saprašanās bāzi. Piemēram, ģeometrijas vispārējie principi. Viņš ieteic ņemt kādu no Eiklīda galvenajām teorijām un konstruktīvi parādīt, ka šī patiesība mums ir zināma, demonstrēt, piemēram, ka vienādsānu trīsstūrim leņķi pie pamat­nes ir vienādi un, ja sānu malas pagarina, leņķi otr­pus pamatnes arī ir vienādi, vai arī uzzīmēt taisn­leņķa trīsstūri un pierādīt, ka hipotenūzas kvadrāts ir vienlīdzīgs ar katešu kvadrātu summu. Demon­strējot savas zināšanas ģeometrijā, mēs parādītu, ka esam ar prāta spējām apveltītas būtnes… Teiksim, ja es ar slapju pirkstu uzzīmētu ģeometrisku figūru vai tāpat parādītu to gaisā …

Keivors apklusa. Es pārdomāju viņa teikto. Kādu brīdi mani aizrāva viņa trakā cerība saprasties, iz­skaidroties ar šīm noslēpumainajām būtnēm. Bet drīz vien atkal izmisums, ko izraisīja pārgurums un sliktā pašsajūta, guva virsroku. Piepešā prāta ap­skaidrībā es sapratu, cik bezgala muļķīgi esmu rīkojies.

— Ēzelis! — es iesaucos. — Nožēlojamais ēze­lis! … Es laikam tikai tāpēc dzīvoju pasaulē, lai da­rītu neglābjamas muļķības … Kāpēc mēs atstājām lodi? Lēkājām apkārt, meklēdami Mēness krāteros patentus un koncesijas! … Kaut mums būtu vismaz pieticis prāta piesiet kūjas galā mutautiņu, lai zinātu, kur esam atstājuši lodi!

Pagalam nikns es apklusu.

— Tas ir skaidrs, — Keivors spriedelēja, — viņi ir saprātīgas būtnes. No vinu izturēšanās šo to var secināt. Tā kā viņi mūs tūlīt nenogalināja, tad jā­domā, ka žēlsirdība viņiem nav sveša. Žēlsirdība? Nu, viFmaz savaldība. Varbūt viņi domā, ka būs iespē­jams saprasties ar mums. Un šī telpa, uzraugs, kas te ienāca … Sīs važas! Augsti attīstīts intelekts …

— Ak debesis! — es iesaucos. — Kaut taču es būtu padomājis ar prātu! Iekulties tādā ķezā! Viena vieglprātība pēc otras. Es pārāk paļāvos uz jums! Kāpēc es nepaliku pie savas lugas? Tā bija man pa spēkam. Tā bija mana pasaule, man piemērota dzīve. Es būtu pabeidzis savu lugu. Esmu pārliecināts… tā iznāktu laba luga. Sižets jau bija gandrīz izstrā­dāts. Bet tad … Iedomājieties tikai — aizšauties uz Mēnesi! Es esmu sevi pazudinājis! Tai vecajai sie­vietei krodziņā pie Kenterberijas bija vairāk prāta…

Es pacēlu acis un aprāvos pusteikumā. Tumsu at­kal pāršķēla zilganā gaisma. Atvērās durvis, un klusu ienāca vairāki selenīti. Es sēdēju nekustēdamies un raudzījos viņu ķēmīgajās sejās.

Tad piepeši manī riebumu un nepatiku nomainīja interese. Es redzēju, ka pirmais un otrais selenīts nes bļodas. Vismaz vienu elementāru vajadzību mēs sa­pratām vienlīdz labi. Bļodas bija no metāla, kas, tā­pat kā mūsu ķēdes, zilganajā gaismā izskatījās tumšs. Un katrā bļodā bija kaut kādas baltganas masas gabali. Visas bēdas un izmisums, kas mani nomāca, saplaka un pārvērtās izsalkuma sajūtā. Es blenzu uz šīm bļodām kā vilks, un, kaut gan man vēlāk tas rā­dījās sapņos, tobrīd likās pavisam nesvarīgi, ka ro­kām, kas pastiepa vienu bļodu man, plaukstu vietā

bija lēverveidīgs izaugums ar vienu strupu pirkstu, līdzīgs ziloņa snuķa galam.

Savādā masa, ko mums pasniedza, bija mīksta, ļumīga un brūngani baltā krāsā — tā atgādināja aukstu suflē un viegli smaržoja pēc sēnēm. Tā kā mēs drīz vien redzējām pa pusei sadalītu Mēness govs ķermeni, tad es sliecos domāt, ka tā bija Mē­ness govs gaļa.

Manas rokas bija tik cieši saķēdētas, ka es lāgā ne­varēju pasniegties pie bļodas; kad selenīti redzēja, kā es mokos, divi no viņiem veikli atbrīvoja man vienas rokas locītavu. Viņu taustekļveidīgo plaukstu pieskāriens bija maigs un vēss. Es tūlīt piestūķēju pilnu muti ar barību. Tai bija tāda pati mīksta, irdenax struktūra kā visiem organiskiem veidojumiem uz Mēness, un tā garšoja gandrīz kā vafeles vai atvil gu- šas bezē kūkas. Es noriju vēl divus lielus kumosus.

— Oh, kā es esmu izbadējies! — es murmināju, atkal pakampdams prāvu gabalu.

Kādu brīdi mēs griezām iekšā, bez kautrēšanās ļaudamies ēšanas baudai. Mēs ēdām un pēc tam dzē­rām kā klaidoņi trūcīgo ļaužu bezmaksas ēdnīcā. Ne­kad pirms tam un arī nekad vēlāk es neesmu bijis tik briesmīgi izsalcis, un, ja es nebūtu pats to piedzī­vojis, nekad neticētu, ka, atrazdamies ceturtdaļmil- jona jūdžu tālumā no Zemes, galējā dvēseles mul­sumā, juzdams, ka mani vēro un man pieskaras radī­jumi, vēl ķēmīgāki un briesmīgāki par visļaunākajiem murgu rēgiem, es būtu spējīgs ēst ar tādu apetīti, ne­liekoties par to visu ne zinis. Selenīti stāvēja mums apkārt, vēroja mūs un laiku pa laikam klusu, neiz­protami iečivinājās — tā viņi laikam sarunājās. Es pat nenodrebēju no viņu pieskārieniem. Un, kad mana kāre pēc barības bija kaut cik apmierināta, es pamanīju, ka arī Keivors ēd tikpat alkatīgi un ne­glīti.