Pirmie cilvēki uz Mēness

19. NODAĻA Misters Bedfords viens

Pēc maza brītiņa man jau šķita, ka es allaž esmu bijis uz Mēness viens. Kādu laiku es cītīgi lēkāju, meklēdams lodi, bet joprojām vēl bija ļoti karsts, un retinātā gaisa dēļ radās tāda sajūta, it kā krūtis žņaugtu stīpa. Drīz vien es nonācu padziļā iedobē, kam visapkārt slējās lieli, brūni, sažuvuši krūmi, un apsēdos to ēnā atvēsināties un atvilkt elpu. Es do­māju atpūsties tikai mazu brītiņu. Es noliku abus laužņus sev līdzās un sēdēju, atspiedis zodu rokās.

Gandrīz bez jebkādas intereses es konstatēju, ka iedobes klintīs, ko trauslie, sačervelējušies ķērpji vie­tumis atsedza skatienam, visur mirgo zelta dzīsliņas un putraimiņi un šur tur starp sažuvušajām augu at­liekām vīd apaļi vai krunkuļaini zelta tīrradņi. Kāda tam tagad bija nozīme? Manu miesu un prātu māca gurdums, es vairs neticēju, ka mēs atradīsim savu lodi šajā milzīgajā, izkaltušajā tuksnesī. Man šķita, ka nav vērts veltīgi nopūlēties pirms neizbēgamās sadursmes ar selenītiem. Kad viņi parādīsies, tad es cīnīšos visiem spēkiem, paklausīdams bezjēdzīgajam instinktam, kas liek cilvēkam par katru cenu sagla­bāt un aizsargāt savu dzīvību, kaut arī drīz vien vi­ņam būtu jāmirst vēl mokošākā nāvē.

Kāpēc mēs atlidojām uz Mēnesi?

Tā man šķita visai sarežģīta problēma. Kas tā ir par dziņu cilvēkā, kas mudina viņu atteikties no laimes un mierīgas dzīves/ pūlēties, pakļaut sevi briesmām, riskēt pat ar dzīvību? Šeit uz Mēness es pēkšņi sapratu to, ko man jau sen vajadzēja zināt, — ka cilvēks nav radīts tikai tāpēc, lai dzīvotu drošībā un ērtībās, labi paēstu un jautri pavadītu laiku. Gan­drīz katrs, ja viņam cilvēka misija tiek atklāta nevis vārdos, bet iespēju daudzveidībā, to apzinās. Pretēji savām interesēm, nedomājot par savu labklājību, viņš nemitīgi tiecas rīkoties neprātīgi. Kaut kāds neizprotams spēks dzen viņu, un viņš tam pakļaujas. Bet kāpēc? Kāpēc? Sēdēdams šā neizmantojamā Mē­ness zelta vidū, tālā un svešā pasaulē, es novērtēju visu savu dzīvi. Ja man būs jānomirst vientuļam te uz Mēness, tad kāda būs bijusi manas dzīves jēga? To es nespēju izprast, taču tagad vismaz man bija skaidrāks nekā jebkad agrāk, ka es nekalpoju tikai pats sev, ka visu mūžu es patiesībā nekad neesmu kalpojis savas personiskās dzīves mērķiem. Bet kā mērķiem tad? Kāda ir mana sūtība? … Es vairs ne­prātoju, kāpēc mēs esam atlidojuši uz Mēnesi, mani nodarbināja plašāka problēma. Kāpēc es esmu nācis pasaulē? Kas vispār ir mana personiskā dzīve? … Es iegrimu bezgalīgos, neauglīgos prātojumos…

Manas domas kļuva neskaidras un juceklīgas, bez noteiktas virzības. Es nejutu locekļos smagumu vai nogurumu — tāda sajūta uz Mēness nav nemaz iedo­mājama —, bet laikam tomēr biju stipri piekusis. Lai nu kā, es iemigu.

Miegs mani ļoti atspirdzināja, un visu laiku, ka­mēr es gulēju, saule slīdēja uz rieta pusi un kveldē­jošais karstums kļuva mērenāks. Kad beidzot mani uzmodināja tālīns troksnis, es atkal jutos enerģijas pilns un žirgts. Es izberzēju acis un izstaipīju rokas, mazliet pastīvi pieslējos kājās un tūlīt biju gatavs atsākt lodes meklēšanu. Paņēmis savus laužņus katru uz sava pleca, es izgāju no zelta dzīslām bagāto klinšu iedobes.

Saule tagad bija daudz zemāk nekā pirmīt un gaiss kļuvis krietni vēsāks. Es sapratu, ka esmu gulējis diezgan ilgi. Man šķita, ka krātera rietumu siena jau tinas vieglā, zilgā dūmakā. Es aizlēcu uz nelielu klints izcilni un pavēroju krāteri. No Mēness govīm un selenītiem nebija ne miņas, arī Keivoru es nere­dzēju, bet bez pūlēm saskatīju tālumā savu mutau­tiņu, kas karājās dzelkšņos krūma galotnē. Es parau­dzījos vēlreiz apkārt, tad lēcu uz nākamo novērošanas punktu.

Es turpināju virzīties uz priekšu puslokā, tad pagriezos un devos atpakaļ, mezdams plašāku pus­loku. Tā bija ļoti nogurdinoša un bezcerīga nodar­bošanās. Gaiss nu bija jau stipri dzestrāks, un man likās, ka ēna zem rietumu klints kļūst arvien platāka. Atkal un atkal es apstājos un vērīgi lūkojos apkārt, bet ne Keivoru, ne selenītus nekur nemanīju. Mē­ness govis laikam bija iedzītas atpakaļ planētā — arī tās vairs neredzēju. Es arvien vairāk un vairāk ilgojos atkal sastapties ar Keivoru. Saule jau bija noslīdējusi tik zemu, ka to no debessmalas šķīra ne lielāks attālums kā tās diametrs. Mani nomāca doma, ka drīz vien selenīti noslēgs visus vākus un aizvirtņus un atstās mūs nežēlīgās Mēness nakts varā. Man šķita, ka ir pēdējais laiks mums ar Kei­voru izbeigt lodes meklēšanu un kopīgi apspriesties. Bija nepieciešams steidzīgi izlemt, kā rīkoties. Mums nebija izdevies atrast lodi, un ilgāk to meklēt vairs nedrīkstējām, jo, ja visas ieejas Mēnesī tiks noslēg­tas un mēs paliksim ārpusē, tad būsim pagalam. No­laidīsies Visuma telpas lielā nakts, un pār mums nāves spārnus sakļaus bezgalīgā tukšuma melnā tumsa. To iedomājoties, visa mana būtne sastinga šausmās. Mums jāmēģina tikt iekšā Mēness alās, kaut arī, to darot, mēs tiktu nogalināti. Mani vajāja vīzija, ka mēs, nosaluši līdz nāvei, ar pēdējiem spē­kiem dauzām dūrēm lielās šahtas vāku.

Es vairs nedomāju par lodi, es domāju vienīgi par to, kā atrast Keivoru. Es biju drīzāk gatavs doties Mēness iekšienē bez viņa nekā meklēt viņu, kamēr būs par vēlu. Es jau atrados pusceļā uz mūsu kabat­lakatiņu, kad piepeši…

Es ieraudzīju lodi!

Patiesībā nevis es atradu lodi, bet tā mani. Lode gulēja krietni tālāk uz rietumiem, kur es vēl nebiju staigājis, un rietošās saules slīpie stari, krītot uz stikla, piepeši ar žilbinošu reflektētas gaismas kūli pavēstīja, kur tā atrodas. Pirmajā mirklī man šķita, ka tas ir kāds jauns ierocis, ko selenīti vērš pret mums, bet tad es sapratu.

Es pacēlu rokas, mežonīgi iebļāvos un milzīgiem lēcieniem metos lodes virzienā. Viens lēciens man samisējās, es iekritu dziļā aizā un izmežģīju potīti, un pēc tam gandrīz katrs lēciens beidzās ar klupienu.

Es biju līdz histērijai uztraucies, trīcēju pie visām miesām un, iekams sasniedzu lodi, paliku gluži bez elpas. Vismaz reizes trīs man bija jāapstājas un ar rokām jāsaķer pakrūte, un, par spīti retinātajam un sausajam gaisam, mana seja bija nosvīdusi slapja.

Kamēr es tiku līdz lodei, man prātā bija vienīgi tā, aizmirsās pat raizes par Keivora nozušanu. Pēdējā lēcienā es uzkritu ar rokām uz lodes stikla, tad aizel­sies piekļāvos tai un veltīgi pūlējos iekliegties: «Keivor! Lode ir te!» Mazliet atguvies, es palūkojos cauri biezajam stiklam. Šķita, ka mūsu lietas ir izsvaidītas juku jukām. Es noliecos un ielūkojos vē­rīgāk. Tad mēģināju tikt lodē iekšā. Lai iebāztu galvu pa lūku, man vajadzēja lodi mazliet pabīdīt. Lūkas vāks bija iekšpusē, un tagad es varēju skaidri redzēt, ka nekas nav aiztikts, nekas nav sabojāts. Viss izskatījās tāpat, kā mēs bijām pametuši, kad izrausāmies ārā sniegā. Labu brīdi es vēl un vēlreiz pārlūkoju mūsu inventāru. Es joprojām trīcēju aiz satraukuma. Cik labi bija atkal redzēt tumšo lodes iekšpusi! Nav iespējams izteikt, cik tā bija brīnišķīga sajūta. Tad es ielīdu iekšā un apsēdos starp mantām. Es paskatījos caur stiklu uz Mēness pasauli un no­drebēju. Nolicis savus zelta laužņus uz saiņa, es sameklēju kaut ko ēdamu un mazliet uzkodu — ne tāpēc, ka man gribētos ēst, bet tāpēc, ka barība bija pieejama. Tad man iešāvās prātā, ka jālien ārā un jāsignalizē Keivoram. Bet es tūlīt neizlīdu un nesig- nalizēju. Kaut kas mani it kā turēja pie lodes.

Galu galā viss būs labi. Mums vēl pietiks laika da­būt vairāk maģiskā metāla, kas dod varu pār cilvē­kiem. Tur ārā pavisam netālu bija zelts, ko vajadzēja tikai paņemt, un līdz pusei ar zeltu piekrauta lode lidos tikpat labi kā tukša. Tagad mēs varēsim at­griezties, būt paši savi kungi un valdīt pār pasauli, un tad …

Beidzot es pieslējos kājās un ar pūlēm izrausos no lodes. Izlīdis ārā, es salīgi nodrebinājos, jo va­kara gaiss bija jau ļoti auksts. Es stāvēju ieplakā un vērīgi nopētīju apkārtējos krūmus, tad aizlēcu uz tuvējo klints bluķi, atkārtodams savu pirmo lēcienu uz Mēness. Bet tagad tas man neprasīja nekādu pie­pūli.

Augi bija nokaltuši tikpat ātri, kā izauguši, un apkārtējo klinšu izskats pārmainījies, tomēr es vēl varēju sazīmēt to nogāzi, uz kuras tiku vērojis sēklu dīgšanu, un augsto klinti, no kuras mēs pirmo reizi bijām aplūkojuši krāteri. Bet dzelkšņainie krūmi un nogāzes tagad stāvēja brūni un sausi. Tie sniedzās trīsdesmit pēdu augstumā un meta garas ēnas, kas aizstiepās nesaskatāmi tālu, un to augšējos zaros ķe­kariem karājās mazi, brūni nogatavojušos sēklu bumbulīši. Krūmi savu darbu bija padarījuši un nu sažuvuši un trausli padevīgi gaidīja nakti, lai nolūztu zem sasalstošā gaisa vāliem. Milzīgie kaktusi, kas mūsu acu priekšā bija tūkuši resnumā, jau sen bija pārsprāguši un izkaisījuši savas sporas uz visām debess pusēm. Brīnumains Visuma stūrītis — vieta, kur pirmoreiz ieradušies Zemes cilvēki!

Kādreiz, es domāju, šās ieplakas vidū tiks uzstā­dīts piemiņas akmens ar uzrakstu. Un tad man ienāca prātā: ja Mēness pasaules iemītnieki apjēgtu šā brīža svarīgumu, kāds tur lejā tagad valdītu satrau­kums!

Bet pagaidām viņiem nebija ne jausmas, cik no­zīmīga ir mūsu ierašanās — jo citādi taču krāteris nebūtu kā izmiris, bet ņudzētu pakaļdzīšanās kņadā. Es palūkojos apkārt, meklēdams vietu, no kuras va­rētu signalizēt Keivoram, un redzēju, ka klints, uz kuru viņš bija aizlēcis no šejienes, joprojām mir- dzina saulē kailo muguru. Vienu mirkli es vēl vilcinājos, jo negribējās aizklīst tik tālu no lodes, bet tad sakaunējos par savu mazdūšību un lēcu …

No šās augstās klints es atkal pārlūkoju krāteri. Tāltālu manas milzīgi garās ēnas galā virs krūmiem plivinājās mazais, baltais lakatiņš. Tas bija ļoti tālu un izskatījās pavisam maziņš, bet Keivors nekur ne­bija redzams. Man šķita, ka nu jau būtu laiks arī viņam meklēt mani. Tāda bija noruna. Bet Keivors nerādījās.

Es stāvēju un skatījos, ar rokām aizēnojis acis, cerēdams, ka kuru katru mirkli viņu ieraudzīšu. Droši vien es tur tā stāvēju krietni ilgi. Es mēģināju kliegt, bet retinātajā gaisā mana balss necik tālu neaizskanēja. Tad es dzīros atgriezties pie lodes un kā signālu Keivoram uzkārt kādā no tuvējiem krū­miem vienu mūsu segu, bet bailes, ka to varētu pa­manīt selenīti, mani atturēja. Es atkal sāku vērot krāteri.

Tas bija kā izmiris. Man kļuva neomulīgi. Un cik klusu bija visapkārt! No Mēness iekšienes vairs ne­bija dzirdams ne mazākais troksnītis. īsts nāves klu­sums! Vienīgi krūmi ap mani vāri čabēja vieglajā vējā — nevienas citas skaņas, ne zīmes no skaņām. Un vējš, kas pieņēmās spēkā, kļuva arvien aukstāks.

Sasodītais Keivors!

Es dziļi ievilku elpu un pieliku plaukstas pie mutes.

— Keivor! — es bļāvu, un tas izklausījās, it kā kaut kur tālu kliegtu pundurītis.

Es palūkojos uz mutautiņu, paskatījos uz rietumu klints sienas plato, augošo ēnu un, pielicis roku pie pieres, paraudzījos uz sauli. Man šķita, ka tā gandrīz acīm redzami slīd lejup.

Es jutu, ka man steidzīgi jārīkojas, ja gribu izglābt Keivoru. Es norāvu savu vesti un uzsviedu to uz krūmu sausajiem dzelkšņiem kā zīmi, tad taisnā līnijā devos mutautiņa virzienā. Tas bija varbūt kā­das divas jūdzes no manis — tātad sasniedzams ar pāris simtiem lēcienu. Es jau stāstīju, ka uz Mēness cilvēks lēcienā vairākas sekundes lido pa gaisu. Ik­reiz, planēdams gaisā, es ar skatienu meklēju Kei­voru un brīnījos, kāpēc viņš būtu paslēpies. Katrā lēcienā es jutu, ka saule man aiz muguras slīd arvien zemāk un zemāk, un ikreiz, kad manas kājas atme­tās pret klinti, jutu kārdinājumu griezties atpakaļ.

Pēdējais lēciens — un es biju sasniedzis kraujas pakāji zem mutautiņa; viens liels solis — un es stā­vēju mūsu pirmītējā novērošanas punktā izstieptas rokas atstatumā no baltā drānas gabaliņa. Es izslējos un vērīgi nopētīju apkārtni, ko jau klāja garu ēnu strēles. Tālumā slīpas nogāzes apakšā rēgojās ieeja tunelī, pa kuru mēs bijām izbēguši. Mana garumā augošā ēna drīz vien aizsniedza to un pieskārās tai kā nakts tumšā roka.

Ne miņas no Keivora, nevienas skaņas mēmajā klusumā, tikai sausi čabošie krūmi un to ēnas arvien stiprāk šūpojās vējā. Piepeši man pārskrēja tirpas pār kauliem.

— Keiv… — es mēģināju kliegt un vēlreiz pār­liecinājos, ka šajā retinātajā gaisā cilvēka balss ir bezspēcīga.

Klusums. Nāves klusums.

Tad pēkšņi manas acis kaut ko ieraudzīja. Jardu piecdesmit lejāk starp nolūzušu zaru atliekām gu­lēja mazs, apaļš priekšmets. Kas tas bija? Es to uz­reiz pazinu, taču nezkādēļ it kā negribēju pazīt.

Es piegāju tuvāk. Tā bija mazā kriketa cepure, ko nēsāja Keivors. Es nepieskāros tai, es stāvēju un skatījos uz to. Tad es ievēroju, ka apkārt izmētātie zari ir salauzīti un samīdīti. Mirkli vilcinājies, es pie­gāju klāt un pacēlu cepuri.

Es stāvēju ar Keivora cepuri rokā un blenzu uz salauzītajiem stublājiem un dzelkšņiem. Daži no tiem bija notraipīti ar kaut ko tumšu, kam es neuzdro­šinājos pieskarties. Apmēram desmit jardu tālāk vējš dzenāja starp brikšņiem mazu, koši baltu ču- muru.

Tas bija neliels papīra gabaliņš, saņurcīts cieši jo cieši, it kā būtu bijis sažņaugts dūrē. Es to pacēlu — uz tā bija sarkani traipi. Tad es pamanīju blāvas zīmuļa raksta pēdas. Izgludinājis papīru, es redzēju, ka tas ir aprakstīts nelīdzenām, saraustītām rindiņām un pēdējā no tām izbeidzas ar greizu, kricelīgu svītru.

Es sāku burtot uzrakstīto.

«Esmu savainojis kāju, laikam cietis ceļa skrie­melis, nevaru ne paskriet, ne paiet,» pirmais teikums bija uzrakstīts gluži skaidri. Tālāk, jau grūtāk sala­sāmi: «Viņi mani vajā jau labu laiku un …» — šķiet, tur bija uzrakstīts «agrāk vai vēlāk», bet pēc tam izsmērēts un virsū uzšņāpts kaut kas nesalasāms — « .. .es nonākšu viņu rokās. Esmu ielenkts no visām pusēm.»

Tad rokraksts kļuva pavisam skribelīgs.

«Dzirdu viņus tuvojamies …» es vairāk tikai ar minēšanu izburtoju. Tālāk dažas rindas vispār nebija salasāmas, bet pēc tam sekoja virkne tīri skaidri uz­rakstītu vārdu: «… pilnīgi citāda veida selenīti, kas acīmredzot vada…» Atkal rakstījums pārvērtās steidzīgi uzrautu ķeburu juceklī.

«Viņiem ir lielākas galvas — daudz lielākas, slai­dāki ķermeņi un ļoti īsas kājas. Viņi izdod maigas skaņas, rīkojas organizēti un apdomīgi…»

«Kaut arī es esmu ievainots un bezpalīdzīgs, viņu izturēšanās vieš manī cerības…» Tas izklausījās pēc Keivora. «Viņi ne reizi nav šāvuši uz māņi, nav arī mēģinājuši uzbrukt. Esmu nolēmis …»

Šai vietā rakstījums pēkšņi izbeidzās ar kricelīgu svītru šķērsām papīram, un lapiņas otra puse un stūri bija … ar asinīm!

Un, kad es tur tā stāvēju, apstulbis un izmisis, tu­rēdams rokā šo satriecošo zīmīti, kaut kas ļoti maigs, viegls un vēss uz mirkli pieskārās manai plaukstai. Ieslīpi tumšajām ēnām aizlidinājās mazs, balts kris- lītis. Tā bija sīka sniegpārsliņa, pirmā sniegpārsla, nakts vēstnese.

Es satrūcies pacēlu acis. Debesis bija satumsušas jau gandrīz melnas, un tajās pulcējās neskaitāmas salti mirgojošas zvaigznes. Es palūkojos uz austru­miem — sadugusī Mēness pasaule tur vīdēja tumšā bronzas krāsā; pavēros uz rietumiem — saule, kam balta, strauji sabiezējoša migla tagad bija atņēmusi pusi kvēles un spožuma, pieskārās krātera malai un slīgtin slīga lejup, augstie krūmi un klinšu šķautnes iezīmējās pret to kā melni, haotiski drūzmējošies silueti. Lielajā tumsas ezerā rietumu pusē grima mil­zīgs miglas mākonis. Viss krāteris it kā notrīcēja saltā vēja brāzmā. Piepeši ap mani sagriezās krītoša sniega virpulis, un viss apkārt kļuva pelēks un ne­skaidrs.

Un tad es atkal izdzirdēju — ne vairs skaļus un dārdošus kā pirmoreiz, bet paklusus un apslāpētus kā dziestoša balss — tos pašus noslēpumainos būk­šķus, kas bija iezvanījuši dienas atnākšanu: «Bum!… Bum! … Bum! …»

Skaņas atbalsodamās vēlās pa krāteri, šķita vibrē­jam vienā ritmā ar lielāko zvaigžņu mirgošanu, un asinssarkanā saules diska mala grima aiz apvāršņa, dobjajam atvadu zvanam skandējot: «Bum! … Bum!… Bum!…»

Kas bija noticis ar Keivoru? Es stāvēju kā apmāts, ieklausīdamies šajos ritmiskajos sitienos, līdz beidzot tie apklusa.

Un piepeši tuneļa ieeja nogāzes piekājē aizvērās gluži kā acs un nozuda skatienam.

Nu es patiešām biju pilnīgi viens.

Arvien ciešākām skavām mani no visām pusēm apņēma mūžība, kam nav ne sākuma, ne gala, neap­tverams tukšums, kurā gaisma, dzīvība un esamība ir tikai kā krītošas zvaigznes īslaicīgais uzliesmo­jums; aukstums, miers, klusums — bezgalīgā, nebei­dzamā Visuma nakts.

Vientulības un pamestības sajūta pārvērtās par gandrīz fizisku neatvairāma spēka tuvumu — šķita, pār mani noliecas, man pieskaras nebūtības saltā roka.

— Nē! — es iekliedzos. — Nē! Vēl ne, vēl ne! Atkāpies! Ak, atkāpies! — Mana balss kļuva spalgi spiedzīga.

Es nosviedu saņurcīto papīru, uzrāpos atpakaļ kraujas virsotnē, lai orientētos, un tad, saņēmis kopā visu gribasspēku, lieliem lēcieniem metos uz paša atstāto zīmi, kas neskaidri vīdēja tālumā tikai maz­liet šaipus milzīgajai krātera rietumu sienas ēnai.

Lēciens … lēciens … lēciens, un katrs lēciens šķita ilgstam gadu simteni.

No saules vairs bija redzama tikai blāva, izplū­dusi maliņa, un sabiezējošā tumsa draudēja paslēpt lodi, iekams es pagūšu to sasniegt. Līdz lodei bija divas jūdzes — vairāk nekā simt lēcienu, un gaiss ap mani kļuva arvien retinātāks, it kā kāds to aiz- sūknētu no krātera, turklāt aukstums sāka stindzināt locekļus. Bet pat nāve nebūtu spējusi mani apstādi­nāt — es mirtu lēkdams. Pāris reižu man paslīdēja kāja uz saputinātā sniega, tādēļ vajadzēja saīsināt lēcienus. Vienreiz es iekritu krūmos — tie salūza un sabirza sīkās drumslās un skripsnās. Reiz, nokrītot uz zemes, es paklupu, pa galvu pa kaklu ievēlos aizā,

sadauzījos līdz asinīm un bezmaz pazaudēju vir­zienu.

Bet šie starpgadījumi nebija nekas salīdzinājumā ar drausmīgo sajūtu, kad lēcienā lidoju pa gaisu pretī šim nakts paisumam. Es elpoju aizgūtnēm, ar svelpjošu troksni, plaušās man durstīja kā ar na­žiem. Sirds neganti dauzījās, un ik pukstiens atbal­sojās smadzenēs.

«Vai es tikšu līdz lodei? Ak dievs! Vai es to sa­sniegšu?»

Katra kustība man sagādāja mokas.

«Apgulsties!» kliedza sāpes un izmisums. «Apgul­sties!»

Jo vairāk es tuvojos mērķim, jo tālāks un neaiz- sniedzamāks tas šķita. Es biju pa pusei sastindzis, es klupu, sasitos un ievainoju sevi, bet asinis netecēja.

Es jau varēju redzēt lodi.

Es nokritu četrrāpus, manas plaušas gārdza.

Es līdu uz priekšu. Manas lūpas pārklājās ar ledus kārtiņu, no ūsām karājās lāstekas, es viss biju nosar­mojis balts sasalstošajā gaisā.

Līdz lodei vēl bija kādi divpadsmit jardi. Manas acis vairs lāgā nerādīja. «Gulsties!» kliedza izmisums. «Gulsties!»

Mana roka pieskārās lodei. Es apstājos.

«Par vēlu!» kliedza izmisums. «Gulsties!»

Es cīnījos pēdējiem spēkiem. Es pieķēros pie lū­kas malas — galīgi truls, pusdzīvs. Visapkārt man virpuļoja sniegs. Es ierausos iekšā. Tur gaiss bija mazliet siltāks.

Sniega un sasalušā gaisa pārslas lidinājās ap mani, kad es ar sastingušām rokām pūlējos iecelt lūkas vāku vietā un cieši aizskrūvēt. Es iešņukstējos.

— Man tas jāvar! — es caur zobiem izdvesu. Un tad ar trīcošiem un stīviem pirkstiem pieskāros aiz- varu slēdžiem.

Kamēr es neveikli grābstījos ap slēdžiem, jo nekad agrāk nebiju ar tiem rīkojies, es caur apsvīdušo stiklu neskaidri redzēju cauri sniegputenim mirgo­jam un plaiksnāmies rietošās saules pēdējos liesmaini sarkanos starus. Melni krūmi liecās un lūza zem uz- gūlušā sniega smaguma. Sniegs virpuļoja arvien lie­lākām pikām, kas pret gaismu izskatījās melnas. Ko tad, ja es netikšu galā ar slēdžiem?

Tad zem maniem pirkstiem kaut kas noklikšķēja, un nākamajā acumirkli Mēness pasaules pēdējā aina nozuda skatienam. Mani apņēma starpplanētu lodes klusums un tumsa.