Pirmie cilvēki uz Mēness

16. NODAĻA Dažādi redzes viedokļi

Jo tuvāk gājām, jo gaisma kļuva spēcīgāka. Drīz vien tā bija jau gandrīz tikpat spoža kā starojums uz Keivora kājām. No šaurā tuneļa mēs izkļuvām platā alā, un šī gaisma spīguļoja tās viņā galā. Es ievēroju vēl kaut ko, kas jo vairāk iekvēlināja manas cerības.

— Keivor, — es saucu, — šī gaisma nāk no aug­šas! Tā noteikti nāk no augšas!

Keivors nekā neatbildēja, tikai steidzās tālāk.

Neapšaubāmi tā bija pelēcīga, sidrabaini pelēcīga gaisma.

Pēc brīža mēs jau atradāmies zem tās. Tā iespīdēja pa spraugu alas sienā, un, kad es palūkojos augšup, man uz sejas uzkrita ūdens lāse. Es satrūkos un pa­virzījos sānis. Pakš! — uz alas akmens grīdas skaļi nopilēja vēl viena lāse.

— Keivor, — es sacīju, — ja viens no mums otru paceltu, to spraugu varētu aizsniegt!

— Es jūs pacelšu, — Keivors atbildēja un tūlīt to izdarīja tik viegli, it kā es būtu bērns.

Es iebāzu spraugā roku un ar pirkstu galiem sa­taustīju nelielu dzegu, pie kuras varēja pieturēties. No šejienes baltā gaisma izskatījās daudz spožāka. Es uzvilkos augšā ar diviem pirkstiem gandrīz bez jebkādas piepūles, kaut gan uz Zemes sveru septiņ­desmit seši kilogrami, pieķēros pie kāda augstāka klints izciļņa un tā uzdabūju kājas uz šaurās dzegas. Es izslējos un ar roku aptaustīju klinti. Sprauga uz augšu kļuva platāka.

— Te var uzrāpties, — es teicu Keivoram. — Vai jūs palecoties varēsiet aizsniegt manu roku, ja es to pastiepšu jums pretī?

Atbalstījis ceļgalu un kāju uz dzegas, es iesprie- dos spraugā un izstiepu roku lejup. Keivoru redzēt es nevarēju, bet dzirdēju viņa kustības, kad viņš pietupās, lai palēktos. Un gandrīz tai pašā momentā viņš jau ieķērās manā rokā — ne smagāks par ka­ķēnu! Es uzvilku Keivoru augšā, līdz viņš varēja pieturēties pie dzegas un palaist vaļā manu roku.

— Velns parāvis! — es sacīju. — Uz Mēness kurš katrs var būt alpīnists.

Es sāku cītīgi rāpties tālāk. Dažas minūtes es kāpu, galvu nepaceldams, un tad atkal palūkojos uz augšu. Sprauga vienmērīgi paplatinājās, un gaisma kļuva arvien spožāka. Tikai…

Tā nebija dienas gaisma!

Pēc maza brītiņa es ieraudzīju, kas tā ir par gaismu, un aiz vilšanās rūgtuma biju gatavs sašķai­dīt galvu pret klinti. Manu acu priekšā pletās nolai­dena ala, un tās slīpā grīda viscaur bija noklāta ar mazām, vālīšveidīgām sēnēm, kas izstaroja sārteni sidrabainu gaismu. Kādu brīdi es blenzu uz šo maigi vizmojošo sēņu audzi, tad palēcos un drāzos tajā iekšā, norāvu gabalas desmit un triecu pret akme­ņiem. Pēc tam es apsēdos un, kad spraugā parādījās Keivora sārtā seja, rūgti iesmējos.

— Atkal fosforescence! — es teicu. — Nav no­zīmes steigties. Apsēdieties un jūtieties kā mājās!

Keivors kaut ko ņurdēja par vilšanos, bet es nikni grābu sēnes un sviedu klints spraugā.

— Es domāju, ka tā ir dienas gaisma, — viņš sa­cīja.

— Dienas gaisma! — es kliedzu. — Rītausma, saulriets, mākoņi, vējainas debesis! Vai mēs jelkad to visu atkal redzēsim? — Runājot man gara acu priekšā nostājās maza mūsu pasaules ainava, jauka, spoža un skaidra kā senas itāliešu gleznas fons. — Mūžam mainīgas debesis, mūžam mainīga jūra, pakalni un zaļi koki, saulaini ciemati un pilsētas… Vai atceraties, Keivor, kā saulrietā zaigo slapji jumti! Kā liesmo māju logi vakaru pusē!

Keivors neatbildēja.

— Bet mēs te ložņājam pa šo briesmonīgo pasauli, kas nav nekāda īsta pasaule ar savu tintes melno okeānu planētas tumšajos dziļumos, ar savu dienā karstuma kveldēto un naktī nāves saltumā sastin­gušo ārpusi. Un šie radījumi, kas tagad mūs vajā, šie pretīgie, insektiem līdzīgie puscilvēki — kā no murga izkāpuši! Bet galu galā viņiem ir taisnība. Ar kādām tiesībām mēs esam šeit ieradušies un sašķai­dām viņus, postām viņu pasauli? Droši vien tagad visa planēta ir sacelta kājās un dzenas mums pakaļ. Varbūt jau pēc mirkļa mēs izdzirdēsim viņu smilk­stēšanu un gongu rīboņu. Ko mēs lai darām? Kurp lai bēgam? Te viņi mūs nomušīs viens divi!

— Tā ir jūsu vaina! — Keivors sacīja.

— Mana vaina? — es iesaucos. — Ak kungs!

— Man bija laba ideja.

— Pie velna jūsu idejas!

— Ja mēs vienkārši nebūtu gājuši tālāk …

— Kad viņi laida darbā pīķus?

— Jā. Viņi būtu mūs pārnesuši.

—• Pa šo laipu?

— Jā gan. Viņi taču ienesa mūs Mēness iekšienē.

— Tad labāk lai mani nes muša, kas rāpo pa griestiem!

— Dieva dēļ, Bedford!

Es atkal sāku šķaidīt sēnes, bet tad piepeši ievē­roju kaut ko, kas pat šai brīdī mani ārkārtīgi pār­steidza.

— Keivor, — es iesaucos, — šīs ķēdes ir no zelta!

Keivors, atspiedis vaigus rokās, bija iegrimis do­mās. Viņš lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani un, kad es to vēlreiz atkārtoju, uzmeta skatienu ap savu labo roku aptītajai ķēdei.

— Jā, patiešām, — viņš sacīja. — Tā tas ir.

Uz mirkli pavīdējusī interese tūlīt pat pagaisa no viņa sejas, un viņš atkal iegremdējās savās domās. Es labu brīdi lauzīju galvu, kāpēc gan tikai tagad esmu pamanījis šo faktu, bet tad nospriedu, ka vai­nojama zilā gaisma, kurā mēs visu laiku uzturējā­mies un kura padarīja metālu pilnīgi bezkrāsainu. Negaidītais atklājums deva manām domām citu pa­vērsienu, un tās aiznesa mani tālu jo tālu. Es aiz­mirsu, ka nupat vēl biju jautājis, ar kādām tiesībām mēs esam ieradušies uz Mēness. Zelts …

Keivors ierunājās pirmais.

— Man šķiet, mums ir divas iespējas.

— Un proti?

— Vai nu mēģināt atkal izkļūt Mēness virspusē, nepieciešamības gadījumā pielietojot spēku, un tur­pināt lodes meklēšanu, kamēr to atradīsim, jo citādi, kad pienāks nakts, mēs nosalsim, vai arī…

Viņš aprāvās.

— Nu, nu? — es bildu, kaut gan zināju, ko viņš teiks.

— Mēs varētu mēģināt vēlreiz kaut kādā veidā panākt saprašanos ar Mēness cilvēkiem.

— Es katrā ziņā esmu par pirmo priekšlikumu!

— Šaubos, vai tas ir pareizākais ceļš.

— Es nešaubos.

— Redziet, — Keivors sacīja, — es domāju, ka mēs nedrīkstam spriest par selenītiem tikai pēc līdz šim redzētajiem eksemplāriem vien. Viņu pasaules centrālā daļa, civilizētā daļa droši vien atrodas tālu lejā, dziļākajās alās pie jūras. Šis zemgarozas apvi­dus, kur mēs patlaban esam, ir tikai nomale, ganību rajons. Vismaz es tā domāju. Selenīti, ko mēs redzē­jām, varbūt ir tikai gani un mašīnisti. Tas, ka viņi lieto pīķus — šie pīķi acīmredzot ir domāti Mēness govju pabikstīšanai —, iztēles trūkums, nespēja sa­prast, ka mēs nevaram izdarīt to, ko var viņi, neno­liedzamā brutalitāte — tas viss, šķiet, norāda uz zemu intelekta pakāpi. Bet, ja mēs paciestos …

— Ne jūs, ne es nevarētu ilgi noturēties uz sešas collas plata dēļa, kas ved pār bezdibeni.

— Taisnība, bet varbūt…

— Nē, nē! — es nepiekāpos.

Keivors sāka runāt par citu iespēju.

— Paklausieties, pieņemsim, ka mums izdotos ielīst kādā stūrī, kur mēs varētu aizstāvēties pret šiem lauķiem. Ja mēs noturētos, teiksim, nedēļu, iespējams, ka vēsts par mūsu parādīšanos aizkļūtu līdz Mēness centrālajiem rajoniem, līdz inteliģentā­kajiem selenītiem…

— Ja tādi eksistē.

— Tādiem jābūt, jo kas gan citādi būtu radījis šīs varenās mašīnas.

— Iespējams, taču nekas labs tik un tā nav gai­dāms.

— Mēs varētu rakstīt un zīmēt uz sienām …

— Kā jūs zināt, ka viņu acis spēs saskatīt mūsu uzvilktās zīmes?

— Ja mēs tās iekaltu …

— Tas, protams, ir iespējams.

Manas domas ievirzījās citā plāksnē.

— Galu galā, — es teicu, — jūs taču nedomājat, ka šie selenīti ir gudrāki par cilvēkiem?

— Viņi noteikti zina daudz vairāk… vai vismaz zina daudz ko tādu, kas mums nav zināms.

— Jā, bet… — es sastomījos. — Keivor, es do­māju, jūs nenoliegsiet, ka esat izņēmuma cilvēks.

— Kā tā?

— Nu, jūs… jūs esat vientuļš… tas ir, bijāt vientuļš. Jūs neesat precējies.

— Nekad neesmu gribējis būt ģimenes cilvēks. Bet kāpēc …

— Un nekad neesat sapņojis par bagātību?

—• Nē, arī tā mani nekad nav vilinājusi.

— Jūs allaž esat tiecies tikai pēc zināšanām?

— Nu, zinātkāre ir cilvēka dabiska īpašība …

— Jūs tā domājat. Tur jau ir tā lieta. Jūs domājat, ka arī visi citi, katra saprātīga būtne grib zināt. At­ceros, reiz, kad es jums jautāju, kāpēc jūs noņema­ties ar šiem pētījumiem, jūs teicāt, ka gribot kļūt par Karaliskās dabzinātņu veicināšanas biedrības lo­cekli, iegūt vielu, kas saukšoties keivorīts, un tā tālāk. Jūs ļoti labi zināt, ka nestrādājāt tāpēc, bet toreiz mans jautājums jums bija negaidīts un jūs jutāt, ka nepieciešams kaut kā motivēt savu pievēr­šanos zinātnei. Patiesībā jūs nodarbojāties ar pētnie­cību tāpēc, ka citādi nevarējāt. Tas jums ir asinīs.

— Varbūt…

— Diez vai viens cilvēks no miljona ir tads ka jūs. Vairums tiecas pēc… nu, vēlmes ir visdažādā­kās, bet ļoti nedaudzi alkst pēc zināšanām pašu zinā- sanu dēļ. Es pie tiem nepiederu, gluži labi to apzinos. Šie selenīti šķiet centīgi, darbīgi radījumi, bet kā jūs zināt, ka pat visinteliģentākie no viņiem ieinteresē­sies par mums un mūsu pasauli? Es neticu, ka viņi vispār zina par mūsu pasaules eksistenci. Naktīs viņi nekad neiznāk Mēness virspusē — viņi nosaltu, ja mēģinātu to darīt. Droši vien viņi nekad nav redzē­juši nevienu citu debesu ķermeni kā tikai svelmaino Sauli. Kā gan lai viņi zinātu, ka ir vēl kāda cita pa­saule? Un, ja arī zinātu, kāda gan viņiem daļa par to? Pat ja viņiem būtu gadījies kādreiz ieraudzīt dažas zvaigznes vai Zemes sirpi, kas par to? Kāpēc būtnēm, kas dzīvo iekšā planētā, noņemties ar spī­dekļu novērošanu? Arī Zemes cilvēki to nebūtu da­rījuši, ja viņiem tas nebūtu nepieciešams gadalaiku noteikšanai un braukšanai pa jūrām. Bet kāpēc lai to darītu Mēness iedzīvotāji? Nu, pieņemsim, ka starp viņiem ir daži tādi filozofi kā jūs. Tieši šie se­lenīti nekad neuzzinās par mūsu eksistenci. Iedomā­jieties, ka uz Zemes būtu nolaidies selenīts tai laikā, kad jūs strādājāt Limpnā, — jūs pats pēdējais uzzi­nātu par viņa ierašanos. Jūs taču nekad nelasāt avī­zes! Saprotiet, jūsu priekšlikumam nav nekādu izredžu. Un, spriedelējot par to, mēs te sēžam un nekā nedarām, bet dārgais laiks skrien. Mēs esam iekļuvuši briesmīgā ķezā. Atlidojuši šurp bez iero­čiem, pazaudējuši savu lodi, palikuši bez barības, parādījušies selenītiem un devuši tiem iemeslu uz­skatīt mūs par dīvainiem, spēcīgiem un bīstamiem zvēriem. Un, ja šie selenīti nav galīgi muļķi, viņi ta­gad vairs neatstāsies un medīs mūs, kamēr atradīs, un, kad atradīs, tad mēģinās sagūstīt, bet, ja tas ne­būs iespējams, viņi mūs nogalinās, — un viss. Ja mūs sagūstīs, droši vien kāda pārpratuma dēļ mēs tiksim nomušīti. Pēc tam viņi varbūt vēl apspriedīs šo gadījumu, bet mums no tā vairs nebūs nekāda labuma.

— Turpiniet!

— No otras puses, te zelts mētājas apkārt kā ču­guns pie mums. Ja mēs varētu kaut cik no tā paņemt sev līdzi, ja mēs atrastu savu lodi, pirms to uziet viņi, un atgrieztos uz Zemes, tad…

— Ko tad?

— Mēs varētu izvērsties uz drošākiem pamatiem. Atlidot šurp lielākā lodē un labi apbruņojušies.

— Ak kungs! — iesaucās Keivors, it kā es būtu pateicis ko šausmīgu.

Es iesviedu spraugā vēl vienu spīdošo sēni.

— Paklausieties, Keivor, — es teicu, — kā nekā mūsu kopīgajā pasākumā man ir tādas pašas balss­tiesības kā jums, turklāt šis jautājums ir tīri prak­tiskas dabas. Es esmu praktiķis, jūs neesat. Man ne prātā nenāk uzticēties selenītiem un ģeometrijai, ja ir cita iespēja… Viss! Atgriezīsimies uz Zemes! Atklāsim savu noslēpumu — vismaz daļēji. Un atkal lidosim šurp!

Keivors padomāja.

— Kad es devos ekspedīcijā uz Mēnesi, — viņš sacīja, — man vajadzēja to darīt vienam pašam.

— Dienaskārtībā ir jautājums, kā tikt atpakaļ uz lodi, — es teicu.

Kādu brīdi mēs sēdējām klusēdami. Tad Keivors it kā pieņēma manu viedokli.

— Es domāju, — viņš sacīja, — ka ir kaut kāda iespēja orientēties. Kamēr saule apspīd šo Mēness pusi, gaiss plūst caur sūklim līdzīgo planētu no tum­šās puses uz šejieni. Tas piepilda visas Mēness alas un no tām izplūst krāteros. Vai jūtat, šeit velk!

— Jā gan.

— Tas nozīmē, ka mēs neesam strupceļā. Mums jāturas tajā virzienā, kādā plūsmo gaiss. Kaut kur tālāk jābūt spraugai, kas ved augšup. Ja mēs atradī­

sim kādu spraugu vai eju un uzrāpsimies pa to, mēs ne tikai izbēgsim no vajātājiem …

— Bet ja sprauga būs par šauru?

— Tad lldīsim atpakaļ.

— Csst! — es nočukstēju. — Kas tas?

Mēs ieklausījāmies. Sākumā bija dzirdama tikai neskaidra murdoņa, tad mūsu ausis uztvēra gonga skaņas.

— Viņi laikam domā, ka mēs esam Mēness go­vis, — es sacīju, — un nobīsimies no šāda lēruma.

— Viņi nāk pa lejas tuneli, — Keivors teica.

— Acīmredzot.

— Varbūt viņi nepievērsīs uzmanību spraugai un paies garām.

Es atkal vērīgi ieklausījos.

— Šķiet, tagad viņiem līdzi ir kaut kādi ieroči, — es čukstēju.

Piepeši es pietrūkos kājās.

— Ak dievs, Keivor! — es kliedzu. — Viņi atradīs mūs! Viņi redzēs sēnes, ko es nometu lejā. Viņi…

Nepabeidzis teikumu, es apsviedos un lēcu pāri sēnēm augšup pa nogāzi uz alas viņu galu. Slīpums kļuva arvien stāvāks, un es redzēju, ka ala izbeidzas ar šauru eju, kas ved augšup necaurredzamā tumsā. Es jau grasījos līst tajā iekšā, bet tad, kaut ko iedo­mājies, pagriezos atpakaļ.

— Ko jūs darāt? — Keivors iesaucās.

— Kāpiet vien! — es sacīju, nolauzu divas spī­došās sēnes un, iebāzis vienu savas flaneļa žaketes krūšu kabatā, tā ka tās starojums apgaismoja mums ceļu, ar otru rokā devos pakaļ Keivoram.

Selenītu saceltais troksnis tagad bija tik skaļš, ka šķita — viņi jau atrodas zem spraugas, pa kuru mēs bijām uzrāpušies līdz šai alai. Bet varbūt viņiem ne­veicās ar kāpšanu, vai arī viņi vilcinājās, baidīda­mies no mūsu pretošanās. Lai nu kā, mūs tagad mie­

rināja apziņa, ka mēs, citas planētas bērni, esam fiziski daudz spēcīgāki par šiem Mēness radījumiem. Pēc brīža es jau sparīgi jo sparīgi kāpu augšup, se­kodams Keivora zili spīdošajiem papēžiem.