7. NODAĻA Saullēkts uz Meness

Tā bija mežonīga un drūma aina. Mēs atradāmies milzīga amfiteātra vidū, plašā, apaļā bedrē, gigan­tiska krātera dibenā. Tā stāvās klinšu sienas ieslēdza mūs no visām pusēm. Uz rietumu sienas krita mums vēl neredzamās saules gaisma, sniegdamās līdz pašai kraujas pamatnei un ļaudama saskatīt haotiski sa- svaidītu dzeltenīgu un pelēkņ klinšu jūkli, kurā viet­vietām vīdēja sniega kupenas un iegulas. Šī krātera mala atradās no mums varbūt kādas divpadsmit jū­dzes tālu, bet, tā kā nebija atmosfēras, mēs visu re­dzējām ārkārtīgi skaidri un precīzi. Saules apmir­dzētā klints siena spilgti un asi iezīmējās uz zvaig­znēm nosēta melna fona, kas mūsu acīm šķita vairāk līdzināmies ar brīnišķīgiem vizuļiem rotātam samta aizkaram nekā debesīm.

Austrumu siena sākumā izskatījās kā zvaigznēs zvīļojošā debesu kupola tumša apakšmala. Ne sārta atblāzma, ne blāvums debesīs nevēstīja rītausmu. Ti­kai zodiakālā gaisma, liels, vizmojošs konusveida spožums, ar smaili vērsts pret Rīta zvaigzni, brīdi­nāja mūs par saules tuvumu.

Ap mums bija vienīgi tā gaisma, ko atstaroja krā­tera rietumu siena. Zem tās pletās plašs, zviļņains līdzenums, auksts un pelēks tuksnesis, kas austrumu virzienā kļuva arvien tumšāks un tumšāks, līdz pil­nīgi saplūda ar kraukļa melno klints ēnu. Neskaitāmi apaļi, pelēki uzkalni, spokaini pauguri, kupenām līdzīgi baltas vielas blāķi, kas rēgojās cits aiz cita, cik vien tālu sniedza skatiens, pirmoreiz lika mums apjaust krātera lielumu. Šie gaišie pauguri izskatī­jās pēc sniega. Sākumā es tā arī domāju. Bet tas ne­bija sniegs — šie blāķi un pauguri bija sasalis gaiss!

Tāds skats pavēras mūsu acīm sakumā, bet tad — piepeši, ātri un brīnumaini iestājās Mēness diena.

Saules gaisma bija noslīdējusi līdz klints apakšai, pieskārās kupenām tās pakājē un septiņjūdžu soļiem neatturami tuvojās mums. Šķita, it kā tālā klints siena sakustētos un sāktu vibrēt, un no rītausmas skartā krātera dibena pacēlās pelēki garaiņi, kas mutuļu mutuļiem un rēgainām pītēm virmoja aug­šup, kļūdami arvien biezāki, kuplāki un blīvāki, līdz beidzot viss līdzenums rietumu pusē kūpēja kā slapjš mutautiņš, ko tur pie uguns, un rietumu klin­tis aiz šā tvaiku plīvura izskatījās kā izplūdis, blāz­mojošs sārtums.

— Tas ir gaiss, — Keivors sacīja. — Tam jābūt gaisam, nekas cits tādā veidā neizgarotu no pirmā saules stara pieskāriena … Un tik ātri…

Viņš pablenza augšup.

— Skatieties! — viņš teica.

— Kur? — es jautāju.

— Debesīs. Melnums jau ir kļuvis iezilgans. Re­dziet! Zvaigznes šķiet lielākas. Un mazākās no tām, tāpat arī visi blāvie miglāji, ko redzējām lidojot, ir nozuduši!

Ātri un neapturami diena tuvojās mums. Saule citu pēc cita apspīdēja pelēkos paugurus un pārvērta tos baltos tvaika mutuļos. Galu galā uz rietumiem no mums vairs nekas cits nebija saskatāms kā tikai ban­gojoša miglas jūra, kas vālu vāliem cēlās augšup un nāca tuvāk. Krātera siena bija atkāpusies arvien tā­lāk un tālāk, kļuvusi neskaidra, dūmakas plīvurā fan­tastiski mainījusi apveidus, līdz beidzot sagruvusi un pazudusi balto mākoņu jūklī.

Mutuļojošā miglas blīva nāca mums arvien tuvāk ar tādu ātrumu kā dienvidrieteņa dzīta mākoņa ēna. Mūs jau apņēma viegla dūmaka.

Keivors sagrāba manu roku.

— Kas ir? — es jautāju.

— Skatieties! Saullēkts! Saule!

Viņš pagrieza mani apkārt un norādīja uz krātera austrumu sienas kori, kas rēgojās pāri dūmakai, tik tikko manāmi gaišāka par tumšajām debesīm. Tagad tās kontūru iezīmēja dīvaini, sārti veidojumi, tādas kā spilgti sarkanas liesmu mēlītes, kas lēkāja un raustījās. Sākumā es domāju, ka šī ugunīgo mēlīšu virtene gar klints kori radusies, saules gaismai atsta­rojoties miglas pilienos, bet īstenībā tas, ko es re­dzēju, bija saules vainags, kuru uz Zemes mūsu acīm mūžam noslēpj atmosfēras plīvurs.

Un tad parādījās pati saule!

Lēnām un neatvairāmi virs klints kores iezaigojās spoža līnija, šaura, nepanesami žilbinoša josliņa, kas izliecās ieapaļa, tad kļuva par pusapli, pārvērtās lies­mojošā scepterī un svieda mums ugunīgas svelmes pīķi gluži kā šķēpu.

Patiešām šķita, ka tas izdūris man acis! Es skaļi iekliedzos, galīgi apžilbis, novērsos un taustījos zem saiņa pēc savas segas.

Reizē ar spožo gaismu mūs sasniedza skaņa, pirmā skaņa, ko dzirdējām no ārpuses, kopš bijām atstājuši Zemi, — šņācoša, svelpjoša skaņa, austošās dienas gaisa drānu nemierīgā šalkoņa. Tai pašā mirklī mūsu lode spēji sazvēlās, un mēs apžilbināti un apmulsuši bezpalīdzīgi uzgrūdāmies viens otram virsū. Lode atkal sazvēlās, un šņākoņa kļuva skaļāka. Es turēju acis cieši aizmiegtas un neveikli pūlējos uzvilkt segu pār galvu, un šī otrā sazvelšanās nogāza mani no kā­jām. Es nokritu uz mantu saiņa un, atvēris acis, vienu momentu redzēju, kas notiek viņpus stikla sienas. Gaiss bija kļuvis pa pusei šķidrs un vārījās gluži kā sniegs, kad tajā iebāž balti nokaitētu dzelzs stieni. Vēl nesen cietais gaiss no saules pieskāriena bija pēkšņi pārvērties par plūstošu masu, netīru putru, šķidru ķēpu, kas šņāca un burbuļoja, pārtap- dama gāzē.

Tad lode atkal sazvēlās, tagad daudz stiprāk nekā iepriekš, un mēs ar Keivoru pieķērāmies viens pie otra. Bet jau nākamajā mirklī mēs atradāmies ar kā­jām gaisā. Mēs vēlāmies riņķī un apkārt, un tad es nokritu uz visām četrām. Mēs bijām Mēness rītaus­mas varā. Tā gribēja mazajiem Zemes cilvēkiem pa­rādīt, ko Mēness ar tiem var izdarīt.

Es atkal pametu skatienu ārā — tur mutuļoja tvaiki, pusšķidrā masa kūsāja un burzguļoja, te uz- virzdama, te noplakdama. Pēkšņi mūs apņēma tumsa. Es nogāzos uz muguras, Keivora ceļgali bija ietrie- kušies man krūtīs. Tad viņš laikam tika aizsviests projām, un vienu mirkli es gulēju pilnīgi bez elpas, blenzdams augšup. Kūstošās vielas gūzma bija uzvē­lusies mums virsū, aprakusi mūs un tagad šņākdama vārījās virs stikla. Es redzēju burbuļus lēkājam pa tā virsmu un, vērodams tos, dzirdēju Keivoru vārgi iekliedzamies.

Tad mūs skāra milzīgs pusšķidrā gaisa nogruvums, un mēs stenēdami un sodīdamies sākām strauji vel­ties lejup pa nogāzi rietumu virzienā. Mēs vēlāmies arvien ātrāk un ātrāk, lidodami pāri plaisām, atsiz­damies pret pauguriem, un mežonīgā tempā drāzā­mies iekšā Mēness dienas baltajā, verdošajā mutulī.

Ķerdamies viens pie otra, mēs kūleņojām pa lodi, mētāti te uz vienu, te uz otru pusi un ik pa brīdim atsizdamies pret tikpat nežēlīgi svaidīto bagāžas saini. Mēs sagrūdāmies kopā, saķērāmies, tikām at­rauti viens no otra, tad atkal mūsu galvas sadūrās un acu priekšā nošķīda ugunīgas dzirksteles. Uz Ze­mes mēs jau sen būtu viens otru sašķaidījuši, bet uz Mēness, par laimi, mūsu svars bija sešas reizes ma­zāks un mēs kritām ļoti viegli. Vēl atceros, ka mani pārņēma drausmīgs nelabums un likās, it kā smadze­nes galvaskausā būtu apgriezušās otrādi, tad viss pagaisa…

Kaut kas darbojās gar manu seju, kaut kādi tievi taustekļi pieskārās manām ausīm. Pēc tam es atklāju, ka neganto apkārtējās ainavas spožumu mazina zi­las acenes. Keivors bija noliecies pār mani, un es no apakšas redzēju viņa seju, arī viņa acis aizsargāja tumšas brilles. Viņš elpoja nevienmērīgi, un viņa no­brāztā lūpa asiņoja.

— Vai jūtaties labāk? — viņš jautāja, ar plaukstas virspusi noslaucīdams asinis.

Kādu brīdi man šķita, ka viss apkārt šūpojas, bet tas bija tikai reibonis. Es apjautu, ka Keivors ir no­laidis dažus aizvarus lodes ārpusē, lai pasargātu mani no tiešiem saules stariem. ^/īss apkārt mums bija spožas gaismas apspīdēts.

— Ak dievs! — es izdvesu. — Tas taču …

Es izstiepu kaklu, lai paskatītos, un redzēju, ka ārā žilbinoši spīd saule. No pirmītējās drūmās tum­sas vairs nebija ne miņas.

— Vai es ilgi biju nesamaņā? — es jautāju.

— Nezinu — hronometrs ir salauzts. Šķiet, tikai mazu brītiņu … Mans dārgais draugs! Es jau bai­dījos …

Es gulēju, pūlēdamies aptvert, kas noticis. Keivora sejā vēl bija saskatāmas pārdzīvotā satraukuma pē­das. Kādu brīdi es neteicu ne vārda, tikai aptaustīju savus sasitumus un ielūkojos Keivora sejā, vai arī tā nav savainota. Manas labās rokas virsa bija cie­tusi visvairāk, tai bija norauta āda. Arī pierē bija asiņains nobrāzums. Keivors pasniedza man mazu mēriņu ar kaut kādu tonizējošu līdzekli — esmu ais- mirsis tā nosaukumu —, ko viņš bija paņēmis līdzi. Pēc neilga laika man kļuva mazliet labāk. Es uzma­nīgi izstaipīju locekļus. Drīz vien es jau varēju nor­māli parunāt.

— Diezgan nelādzīga būšana, — es sacīju, it kā turpinādams iesāktu sarunu.

— Jā, jums taisnība.

Keivors iegrima domās, nokāris rokas pār ceļga­liem. Pēc brīža viņš paraudzījās caur stiklu, tad cieši pavērās manī.

— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Nē, tas nevar būt!

— Kas noticis? — mirkli klusējis, es jautāju. — Vai mēs esam nokļuvuši tropos?

— Tā jau es domāju. Šis gaiss — ja tas ir gaiss — ir iztvaikojis. Lai nu kā, šī baltā viela ir iztvaiko­jusi, un Mēness virsma kļuvusi redzama. Mēs atro­damies uz klints bluķa. Šur tur var redzēt kailu grunti. Tā ir visai dīvaina grunts!

Tad Keivoram ienāca prātā, ka paskaidrojumi nav vajadzīgi. Viņš palīdzēja man piecelties sēdus, un es varēju visu aplūkot paša acīm.

Загрузка...