Pirmie cilvēki uz Mēness

14. NODAĻA Mēģinājumi saprasties

Kad beidzot mēs bijām paēduši, selenīti atkal cieši saķēdēja mūsu rokas, pēc tam palaida vaļīgāk kāju važas, lai dotu mums kaut cik kustību brīvību, un noņēma ķēdes, ar kurām bijām piesaistīti pie grīdas. To darot, viņi rosījās tiešā mūsu tuvumā, un šad tad kāda no ērmīgajām galvām noliecās man pie pašas sejas vai mīkstais tausteklis pieskārās kaklam vai galvai. Es neatceros, ka viņu tuvums būtu izraisījis manī bailes vai pretīgumu. Šķiet, tikai mūsu iesīk­stējušais antropomorfisms lika mums iztēloties, ka selenītiem aiz maskām ir cilvēku sejas. Viņu āda, tāpat kā viss cits, izskatījās zilgana, bet tādu to vērta zilā gaisma; tā bija cieta un spoža kā vaboles spārns, nevis mīksta vai mitra, vai spalvaina kā mugurkaul­niekiem. Pāri galvas virsai no aizmugures uz priekšu stiepās īsu, baltganu dzeloņu rinda, un abos sānos rirs acīm rēgojās lielāku dzeloņu pusloki. Selenīts, tas darbojās gar mani, piepalīdzēja rokām ar muti.

— Šķiet, ka viņi mūs atbrīvo, — Keivors sacīja. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies uz Mēness! Ne- zdariet straujas kustības!

— Vai jūs domājat pamēģināt ar ģeometriju?

— Jā, ja būs izdevība. Bet iespējams, ka viņi sāks )irmie.

Mēs palikām pasīvi, un selenīti, pabeiguši darbo- ies ap važām, atkāpās un, kā šķita, lūkojās uz mums. 's saku «kā šķita», jo viņu acis atradās galvas sānos, evis priekšpusē, tāpēc bija grūti noteikt, kādā vir- ienā viņi skatās, — kā tas mēdz būt ar vistām un ivīm. Viņi apspriedās savā starpā, izdodami niedru aboņai līdzīgas skaņas, kas man šķita neatdarinā­tas un neizdibināmas. Durvis aiz mums atvērās pla­šāk, un, palūrējis pār plecu, es neskaidri saskatīju plašu telpu, kurā kā dīvainu gigantisku kukaiņu varza stāvēja prāvs bars selenītu.

— Vai viņi grib, lai mēs atdarinātu šīs skaņas? — es jautāju Keivoram.

— Nedomāju vis, — viņš atteica.

— Man šķiet, viņi mēģina mums kaut ko ieskaid­rot.

— Es nekā nesaprotu no viņu žestiem. Vai jūs redzat to, kurš nemitīgi groza galvu kā cilvēks, kam spiež apkaklīte?

— Pamāsim viņam ar galvu!

Mēs pamājām, bet viņš nekā nereaģēja. Tad mēs mēģinājām atdarināt selenītu kustības. Tas viņus it kā ieinteresēja. Visi sāka atkārtot vienu un to pašu kustību. Bet, tā kā šķita, ka šāda «saprašanās» ne pie kā nenovedīs, mēs beidzot metām mieru un selenīti tāpat. Tad viņi atkal sačivinājās, un viens no viņiem, īsāks un krietni resnāks par pārējiem, ar sevišķi platu muti, piepeši nosēdās līdzās Keivoram, salika rokas un kājas tādā pašā pozā kā viņam un tad veikli piecēlās stāvus.

— Keivor, — es iesaucos, — viņi grib, lai mēs pieceļamies!

Keivors blenza, muti atplētis.

— Patiešām! — viņš sacīja.

Stenēdami un pūzdami, jo mūsu rokas bija saķē­dētas, mēs neveikli sākām slieties kājās. Selenīti at­virzījās, lai mums būtu vairāk vietas, un viņu čivinā­šana kļuva dzīvāka. Tiklīdz mēs bijām piecēlušies, resnais selenīts pienāca klāt, viegli pieskārās ar sa­viem taustekļiem mūsu sejām un gāja uz atvērto durvju pusi. Arī tas bija viegli saprotams, un mēs viņam sekojām. Mēs ievērojām, ka četri selenīti, kas stāv pie durvīm, ir daudz garāki par pārējiem un ietērpti tāpat kā tie, ko bijām redzējuši krāterī, proti, cilindriskos ķermeņa apvalkos un apaļās, adatainās ķiverēs, un ka viņi visi tur rokās pīķim līdzīgu bik­stāmo no tā paša tumšā metāla kā bļodas. Šie četri nostājās mums abās pusēs kā konvoji, un mēs izgā­jām no sava cietuma gaismas pilnajā alā.

Uzreiz mēs nevarējām kārtīgi apskatīt šo alu, jo vajadzēja uzmanīgi vērot tuvumā esošo selenītu kus­tības un izturēšanos un kontrolēt savas kustības, lai neizbiedētu un nesatrauktu viņus ar kādu nepiedie­nīgi lielu soli. Pa priekšu gāja īsais, resnais selenīts, kas bija uzaicinājis mūs piecelties, un pēc viņa žes­tiem bija skaidri noprotams, ka mums viņam jāseko. Viņa maskai līdzīgā seja ik pa brīdim jautājoši pie­vērsās te vienam no mums, te otram. Kādu laiku, kā jau teicu, mēs bijām aizņemti tikai ar selenītiem.

Bet tad beidzot mēs pievērsām uzmanību plašajai telpai, pa kuru mūs veda. Tūlīt pat kļuva skaidrs, ka trokšņi, ko mēs dzirdējām, kopš bijām atguvušies pēc saindēšanās ar sēnēm, nāk no milzīgas darbojo­šās mašīnas, kuras šaudošās un rotējošās detaļas bija neskaidri saskatāmas pāri mūs ielenkušo selenītu galvām un starp viņu ķermeņiem. Šī mašīna ne tikai piepildīja gaisu ar skaņu jūkli, no tās plūsmoja arī dīvainā zilā gaisma, kas piestrāvoja visu telpu. Mums tas šķita gluži dabiski, ka pazemes alā jābūt mākslīgam apgaismojumam, un tagad, redzot to sa­vām acīm, es sevišķi nebrīnījos, tikai vēlāk, kad at­kal nokļuvām tumsā, īsti aptvēru, cik šī gaisma ir svarīga. Šā gigantiskā aparāta uzbūvi un darboša­nās principus es nevaru izskaidrot, jo ne man, ne Keivoram nebija iespējas to izpētīt. No mašīnas centrālās daļas cits pēc cita uzšāvās gaisā lieli metāla stobri, un to gali aprakstīja gaisā, kā man šķita, pa- rabolu; nonākot augstākajā punktā, katrs no tiem izgrūda tādu kā virzuli, kas ieslīdēja vertikālā cilin­drā un nospieda to lejup. Ap mašīnu rosījās nelielas figūras — selenīti, kas to apkalpoja, un man šķita, ka tie ir mazliet citādi nekā mūsu pavadoņi. Ikreiz, kad viens no trim mašīnas virzuļiem nolaidās lejup, kaut kas nožvadzēja, tad atskanēja dārdoņa, un no verti­kālā cilindra izplūda līdz baltkvēlei nokaitēta viela, kas izstaroja gaismu; tā virda pāri cilindra malai, kā skrien pāri verdošs piens, un, spoži vizēdama, sate­cēja apakšā novietotā rezervuārā. Tā bija auksta, zila, it kā fosforescējoša gaisma, bet nesalīdzināmi spožāka. No rezervuāra šī gaismu izstarojošā viela aizplūda projām pa vairākām renēm.

Tuk, tuk, tuk… strādāja neizprotamā agregāta virzuļi, un gaismas viela kūsādama lija pāri cilin­dram. Sākumā man šķita, ka šī mašīna nav pārmērīgi liela un atrodas tuvu mums, bet tad, redzot, cik ma­ziņi izskatās selenīti uz tās fona, es beidzot īsti ap­tvēru alas un mašīnas gigantiskos izmērus. Es nevi­ļus ar cieņu pavēros selenītu sejās. Mēs abi ar Kei­voru apstājāmies un blenzām uz dārdošo metāla milzeni.

— Tie nu gan ir brīnumi! — es sacīju. — Ko tas nozīmē?

Keivora zili apgaismotā seja pauda neviltotu cieņu.

— Nē, tas nav sapnis! Šie radījumi noteikti… Cilvēki kaut ko tādu nespētu uzbūvēt! Paskatieties uz šiem virzuļiem, tiem taču nav transmisijas stieņu!

Resnais selenīts, nepamanījis mūsu apstāšanos, bija pagājis dažus soļus uz priekšu. Tagad viņš pa­nācās atpakaļ un nostājās starp mums un milzīgo mašīnu. Es vairījos skatīties uz viņu, jo intuitīvi no­jautu, ka viņš liks mums iet uz priekšu: Viņš paspēra vairākus soļus virzienā, kur gribēja mūs vest, tad at­griezās un viegli pieskārās ar roku mūsu sejām, lai piesaistītu uzmanību.

Mēs ar Keivoru paskatījāmies viens otrā.

— Vai mēs nevarētu viņam parādīt, ka mūs inte­resē šī mašīna? — es teicu.

— Jā, — Keivors atbildēja. — Pamēģināsim!

Viņš pagriezās pret selenītu un smaidīdams norā­dīja uz mašīnu, tad uz savu galvu un vēlreiz uz ma­šīnu. Nezin kāpēc viņš iedomājās, ka lauzīta angļu valoda varētu palīdzēt izskaidrot šos žestus.

— Es gribēt skatīties, — viņš sacīja. — Es domāt, tas ir labs, jā.

Keivora izturēšanās uz mirkli apstādināja selenī- tus. Viņi pagriezās cits pret citu, grozīja ērmotās gal­vas un ātri kaut ko čivināja savā neizprotamajā va­lodā. Tad viens no viņiem, garš, kārns radījums, kurš bija ietērpies tādā kā mantijā, ne t:kai aptinies autiem kā pārējie, apvija savu ziloņa snuķim līdzīgo roku Keivoram ap vidukli un viegli stūma viņu līdzi resnajam vadonim, kas jau atkal soļoja uz priekšu.

Keivors pretojās.

— Tagad, šķiet, ir īstais brīdis ar viņiem izskaid­roties. Citādi viņi var iedomāties, ka mēs esam dzīv­nieki, kāds jauns Mēness govju paveids! Ir ārkārtīgi svarīgi jau pašā sākumā parādīt, ka mums ir garīgas intereses.

Keivors sāka sparīgi purināt galvu.

— Nē, nē! — viņš sacīja. — Es neiet tūlīt. Es gri­bēt skatīties.

— Vai nav kāds ģeometrijas jēdziens, ko jūs sa­karā ar šo mašīnu varētu viņiem nodemonstrēt? — es ieteicos, kad selenīti atkal apspriedās savā starpā.

—• Varbūt parabola … — Keivors iesāka, tad pie­peši skaļi iebļāvās un aizlēca vismaz sešas pēdas tālu!

Viens no četriem apbruņotajiem selenītiem bija viņam iedūris ar pīķi!

Es aši pagriezos pret sargu, kas atradās aiz manis, un draudīgi pakratīju dūri. Viņš parāvās atpakaļ.

Mans žests un Keivora pēkšņais bļāviens un lēciens acīmredzot pārsteidza visus selenītus. Viņi steigšus atkāpās un pagriezās ar sejām pret mums. Vienu mirkli, kas šķita kā mūžība, mēs tā stāvējām, gatavi spīvi pretoties šiem necilvēciskajiem radījumiem, kas izkliedētā puslokā mūs apņēma.

— Viņš man iedūra! — Keivors iesaucās aiziūs- tošā balsī.

— Es redzēju, — es atbildēju.

— Velns parāvis! — es uzbļāvu selenītiem. — To mēs necietīsim! Par ko jūs mūs galu galā turat?

Es aši pametu skatienu pa labi un pa kreisi. Tālu zilajā alas plašumā es ieraudzīju baru selenītu, kas skrēja uz mūsu pusi. Tie bija slaidi un plecīgi, un vienam bija lielāka galva nekā pārējiem. Alas platā, zemā telpa rādījās bezgalīga un tālumā saplūda ar tumsu. Tās griestu velves, atceros, šķita ieliekušās uz leju no milzīgā klints bluķu svara, kuri turēja mūs gūstā. No šejienes nebija iespējams izkļūt. Virs mums, zem mums, visapkārt bija nezināmais, un mēs, divi neaizsargāti cilvēki, atradāmies šo dīvaino Mēness radījumu varā!