Pirmie cilvēki uz Mēness

8. NODAĻA Mēness rīts

Asais melnā un baltā kontrasts ainavā bija nozu­dis. Saules gaisma bija ieguvusi vieglu dzintara no­krāsu, ēnas uz krātera klints sienas kļuvušas purpursarkanas. Austrumu pusē vēl gulēja tumšs miglas blāķis, aizsegdams saullēktu, bet rietumos debesis bija zilas un skaidras. Es sāku apjaust, cik ilgu laiku esmu bijis nesamaņā.

Mēs vairs neatradāmies bezgaisa tukšumā. Ap mums bija radusies atmosfēra. Apkārtējā ainava bija kļuvusi izteiksmīgāka, daudzveidīgāka, kontūras asākas. Tikai šur tur ēnā vēl rēgojās baltā sub­stance — tas bija sniegs, nevis sasalis gaiss —, un līdzības ar Arktiku vairs nebija nemaz. Visur spo­žajā saules gaismā pletās lieli, rūsganbrūni kailas, nelīdzenas grunts laukumi. Vietumis sniega kupenu malā spīdēja mazi ūdens dīķīši un strautiņi — tie bija vienīgais kustīgais elements šajā tuksnesīgajā peizāžā. Saule apspīdēja mūsu lodes divus augšējos sektorus, un tajā daļā bija īsts vasaras karstums, bet mūsu kājas vēl atradās ēnā, un lode gulēja uz sniega kupenas.

Šur tur uz tuvējās nogāzes bija izkaisīti sausām, savītām nūjiņām līdzīgi veidojumi tādā pašā rūs­ganā krāsā kā klints, uz kuras tie gulēja, bet samērā viegli saskatāmi tāpēc, ka to ēnas pusē stiepās šau­ras, baltas neizkusuša sniega josliņas. Tas spēji iekustināja manas domas. Kā šādi veidojumi radu­šies pasaulē, kur nav dzīvības? Tad, acīm pierodot pie tiem un ielūkojoties vērīgāk, es pamanīju, ka nogāzes virsmai gandrīz viscaur ir šķiedraina struk­tūra; tā atgādināja brūnu skuju paklāju, kāds mēdz būt zem priedēm.

— Keivor! — es iesaucos.

— Jā?

— Varbūt tā ir mirusi pasaule .. . bet…

Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Es biju ievē­rojis starp šīm «skujām» daudzus sīkus, apaļus bum- bulīšus, un tagad man šķita, ka viens no tiem sa­kustējās.

— Keivor! — es čukstēju.

— Kas ir?

Bet es tūlīt neatbildēju. Es neticīgi blenzu uz no­gāzi. Kādu mirkli es nespēju ticēt pats savām acīm.

Izgrūdis neartikulētu skaņu, es sagrābu Keivora roku.

— Skatieties! — es kliedzu, atguvis valodu, un rā­dīju: — Tur! Jā! Un tur arī!

Keivora skatiens sekoja manam rādošajam pirk­stam.

— Ehē! — viņš iesaucās.

Kā lai es aprakstu to, ko redzēju? Tas bija tik nie­cīgs atklājums un tomēr šķita tik brīnumains, tik saviļņojošs. Es jau teicu, ka starp nogāzē izkaisīta­jām, nūjiņām līdzīgajām šķiedrām bija mazi, ieapaļi veidojumi, ko varētu noturēt par ļoti sīkiem olīšiem. Un tagad vispirms viens no tiem, tad arī otrs sakus­tējās, apvēlās riņķī un pārsprāga, un spraudziņā pa­rādījās dzeltenīgs zaļums, kas tiecās ārā pretī tikko uzlēkušās saules karstajam aicinājumam. Kādu brīdi tas arī bija viss, tad sakustējās un pārplīsa trešais!

— Tās ir sēklas, — Keivors sacīja. Un tad es dzir­dēju viņu ļoti maigi nočukstam: — Dzīvība!

Dzīvība! Un tūlīt mums sirdīs ielija gandarījums, ka mūsu tālais ceļojums nav bijis veltīgs, ka esam nonākuši nevis neauglīgā minerālu tuksnesī, bet pa­saulē, kas dzīvo un kustas! Mēs cītīgi vērojām no­tiekošo. Atceros, es ik pa brītiņam ar piedurkni slau- cīju stiklu, lai ne mazākais aizsvīdums netraucētu skatīties.

Aina bija skaidra un precīza tikai pašā redzes­lauka centrā, uz malām no tā stikla izliekuma dēļ sausās šķiedras un sēklas izskatījās palielinātas un izkropļotas. Taču mēs redzējām pietiekami daudz! Visā saules apspīdētajā nogāzē šie brīnumainie ma­zie, brūnie» bumbulīši cits pēc cita pārsprāga un at­vērās gluži kā sēklu pogaļas, kā pārbrieduši augļi, atplezdami kāras mutes, kas dzertin dzēra no tikko uzlēkušās saules dāsni plūstošo siltumu un gaismu.

Katru mirkli pārsprāga arvien vairāk sēklu, un pašām pirmajām kūsājošais dzīvības spēks jau lau­zās ārā no pārplēstās čaulas un sākās augšanas otrā stadija. Ar nesatricināmu paļāvību šīs brīnumainās sēklas bez vilcināšanās izlaida saknīti zemē un iz- slēja augšup mazu, jocīgu, pauniņai līdzīgu pum­puru. Pēc kāda brīža visu nogāzi jau izraibināja jau­nie stādiņi, kas stāvēja miera stājā spožajā saules gaismā.

Taču tie nestāvēja mierā ilgi. Pauniņām līdzīgie pumpuri piebrieda, saspringa un spēji atvērās, izlaiz- dami mazu, asu mēlīšu vainagu, izplēzdami sīku, smailu, brūnganu lapu vēdekli. Tās ātri stiepās ga­rumā, auga acīm redzami. Kustība bija lēnāka nekā visgausākajam dzīvniekam, bet ātrāka nekā jebku­ram augam, ko es līdz tam biju redzējis. Kā lai es jums izstāstu, kādā veidā notika šī augšana? Lapu gali auga tā, ka mēs vērojot varējām saskatīt tos kustamies. Brūnie sēklu apvalki sačokurojās un tika uzsūkti augsnē tikpat ātri. Vai jūs esat kādreiz auk­stā dienā paņēmuši savā siltajā rokā termometru un vērojuši, kā tievais dzīvsudraba stabiņš lien augšup? Līdzīgi tam auga šie Mēness augi.

Dažās minūtēs lielāko augu dzinumi bija izstiepu- šies stublājā un jau veidoja otru lapu kopu, un drīz vien visu nogāzi, kas vēl tik nesen bija šķitusi ne­dzīvs tuksnesis, klāja tumši olīvzaļas dzelkšņainu krūmu skupsnas, kas viegli šūpojās savā augšanas negausībā.

Es apgriezos, un raugi! — austrumu pusē virs klints kores līgojās un locījās gandrīz tikpat ražena šo augu josla, tumši iezīmēdamās pret žilbinošo sau­les spožumu. Un aiz tās vīdēja kāda cita masīva' auga siluets, kas zarojās līdzīgi kaktusam un acīm redzami pieņēmās resnumā kā pūslis, ko piepilda ar gaisu.

Tad es atklāju, ka arī rietumu pusē pāri zaļajam krūmājam paceļas tāds pats ķeburainis. Bet šeit gaisma krita tā, ka es varēju to labi apskatīt. Tas bija koši oranžā krāsā un auga acīm redzami. Ja no­vērsa no tā skatienu un pēc brīža palūkojās atkal, tā apveids jau bija izmainījies. Šis «koks» veidoja īsus, spēcīgus dzinumus uz visām pusēm un īsā laikā izauga par koraļsārtu milzeni daudzu pēdu aug­stumā. Salīdzinājumā ar tik strauji augošu «koku» Zemes pūpēdis, kas dažkārt vienā naktī piebriest diametrā par veselu pēdu, ir nelabojams sliņķis. Bet pūpēdim jāaug apstākļos, kur gravitācija ir sešas reizes lielāka nekā uz Mēness. Arī tālāk, no gravām un ieplakām, kas bija paslēptas mūsu acīm, bet ne uzmundrinošajai saulei, pāri mirdzošiem klinšu izciļ­ņiem un blāķiem sparīgi augšup tiecās dzelkšņaini un sulīgi augi, drudžaini steigdamies izmantot īso dienu, kuras laikā tiem jāpagūst uzziedēt un nobrie­dināt augļus, izkaisīt sēklas un aiziet bojā. Šī aug­šana bija kā brīnums. Tā, var iztēloties, auga koki un stādi lielās radīšanas dienā, pārklādami tikko iz­veidotās Zemes kailumu.

Iedomājieties to! Iedomājieties šo rītausmu! Sa­salušā gaisa atjaunošanos, augsnes pamošanos un atdzīvošanos un šo kluso augu valsts atdzimšanu, šo pārdabiski ātro sulīgas, dzelkšņainas veģetācijas ra­šanos. Iedomājieties to visu tāda spožuma apspīdētu, pret kuru visintensīvākā Zemes saules gaisma šķiet blāva un vārga. Un visapkārt šiem dzīvajiem džun­gļiem, kur vien bija ēna, vēl joprojām gulēja zilga­nas sniega kupenas. Un, lai mūsu iespaidu aina būtu pilnīga, paturiet prātā, ka mēs to visu skatījām caur biezu, izliektu stiklu, kas izkropļoja priekšmetus tā­pat kā lēca, tāpēc redzētais bija skaidrs un ass tikai centrā, bet uz malām rādījās palielināts un nereāls.