Pirmie cilvēki uz Mēness

12. NODAĻA Selenīta seja

Atģidies no nemaņas, es konstatēju, ka sēžu sakņupis trokšņu pilnā tumsā. Ilgu laiku es nevarēju saprast, kur atrodos un kā esmu nokļuvis tik nejē­dzīgā situācijā. Es iedomājos sienas skapi, kurā mani dažreiz iegrūda, kad biju bērns, un pilnīgi tumšo, trokšņaino guļamistabu, kurā tiku gulējis kādreiz slimības laikā. Bet šie trokšņi atšķīrās no visiem jebkad dzirdētajiem, un gaisā bija samanāma tādā kā staļļa smaka. Brīdi man likās, ka mēs vēl arvien taisām savu lodi un es kaut kā esmu nokļuvis Keivora mājas pagrabā. Tad es atcerējos, ka lode tika uzbūvēta, un iedomājos, ka mēs vēl atrodamies tajā un lidojam izplatījumā.

— Keivor, — es ierunājos, — vai mēs nevaram iededzināt gaismu?

Atbildes nebija.

— Keivor! — es neatlaidos.

Atskanēja smaga nopūta.

— Mana galva! — es dzirdēju Keivoru sakām. — Mana galva!

Es gribēju piespiest plaukstas pie savas sāpošās pieres, bet izrādījās, ka manas rokas ir sasietas. Tas mani ļoti iztrūcināja. Es pacēlu rokas pie mutes un sajutu metāla auksto gludumu. Manām rokām bija uzliktas važas. Es mēģināju izplest kājas un jutu, ka arī tās ir saķēdētas un es pats esmu piesiets pie grī­das ar resnāku ķēdi, kas apņēma manu vidukli.

Tas mani izbiedēja vairāk nekā jebkas cits visā mūsu dīvaino piedzīvojumu laikā. Kādu brīdi es klu­sēdams raustīju savas važas.

— Keivor! — es spalgi iekliedzos. — Kāpēc es

esmu sasiets? Kāpēc jūs esat saķēdējis man rokas un kājas?

— Es neesmu jūs saķēdējis, — Keivors atbildēja. — To izdarījuši selenīti.

Selenīti! Kādu brīdi manas domas kavējās pie šā vārda. Tad atmiņā atausa redzētais un pārdzīvotais: sniegotais tuksnesis, gaisa kušana, Mēness augu aug­šana, mūsu dīvainā lēkāšana un līšana pa klintīm un krātera džungļiem, izmisīgā lodes meklēšana … Un beidzot — šausmīgais brīdis, kad atvērās lielais vāks, kas nosedza bedri!

Bet, kad es pūlējos atcerēties, kas notika ar mums pēc tam un kā mēs nonācām šajā cietumā, sāpes galvā kļuva neciešamas, es atdūros pret nepārkāp­jamu barjeru, absolūtu tukšumu.

— Keivor!

— Jā?

— Kur mēs atrodamies?

— Kā lai es to zinu?

— Vai mēs esam beigti?

— Kas par muļķībām!

— Tātad viņi ir mūs sagūstījuši?

Keivors atbildes vietā kaut ko īgni noņurdēja. No indes iedarbības sekām viņš bija kļuvis neparasti ērcīgs.

— Ko jūs domājat darīt?

-— Kā lai es zinu, ko darīt!

— Nu labi, labi, — es samierinoši noteicu un ap­klusu.

Drīz vien es atguvos no savas apmātības.

— Dieva dēļ! — es iesaucos. — Izbeidziet reiz to dūkšanu!

Mēs atkal klusējām, klausīdamies vienmuļajā trokšņu jūklī, kas atgādināja tālīnu ielas vai fabrikas dunoņu. Sākumā es nevarēju tajā atšķirt nevienu

zīmīgāku skaņu, uztvēru te vienu ritmu, te atkal citu, veltīgi pūlēdamies kaut ko izprast. Bet tad pēc ilgāka laika es saklausīju kādu jaunu, izteiksmīgāku skaņu, kas nesaplūda ar pārējām un jūtami izdalījās uz ne­skaidrā trokšņu fona. Tā bija samērā klusa, bet no­teikta skaņa, viegla pakšķināšana un švīkstoņa, it kā vaļējs efejas zars sistos pret logu vai būrī laide­lētos putns. Mēs uzmanīgi ieklausījāmies un lūko­jāmies apkārt, bet tumsa ap mums bija melna kā samta apmetnis. Tad atskanēja tāds troksnis, it kā aši pagrieztos slēdzenes robiņi labi ieeļļotā atslēgā. Un pēkšņi man priekšā parādījās tieva, spoža svīt­riņa, kas šķita karājamies neizmērojamā melnumā.

— Skatieties! — Keivors klusiņām nočukstēja.

— Kas tas ir?

— Es nezinu.

Mēs blenzām uz to, acis nenolaizdami.

Tievā, spožā svītriņa kļuva platāka un blāvāka. Tā pārvērtās par zilas gaismas apspīdētu nobalsinātas sienas josliņu. Malas tai vairs nebija paralēlas, vienā pusē iezīmējās slīps izvirzījums. Es pagriezos, lai pateiktu to Keivoram, un pārsteigts ieraudzīju viņa spilgti apgaismoto ausi — viss pārējais bija ēnā. Es pagriezu galvu atpakaļ, cik atļāva važas, un iesau­cos:

— Keivor, tas ir mums aizmugurē!

Viņa auss nozuda, tās vietā parādījās acs!

Piepeši sprauga, pa kuru bija iespīdējusi gaisma,

paplatinājās un pārvērtās par atverošos durvju aiļu. Aiz tās vīdēja safīrzila eja, un uz sliekšņa stāvēja grotesks siluets, tumši iezīmēdamies pret spožo gaismu.

Mēs abi izmisīgi pūlējāmies pagriezties, bet tas neizdevās, tādēļ sēdējām un blenzām atpakaļ pār plecu uz šo radījumu. Pirmajā brīdī man likās, ka tas ir neveikls četrkājainis ar noliektu galvu. Tad es sapratu, ka tur stāv selenīts ar savām īsajām, kusla­jām kājām, tievo ķermeni un starp pleciem iespiesto galvu. Viņš bija bez ķiveres un ķermeņa apvalka, ko selenīti nēsā, kad iziet Mēness virspusē.

Mēs viņu redzējām tikai kā melnu, neizteiksmīgu siluetu, bet mūsu iztēle instinktīvi piešķīra viņam cilvēciskus vaibstus. Vismaz es tūlīt pat iedomājos, ka viņš ir mazliet sakumpis, ar augstu pieri un garenu seju.

Selenīts paspēra trīs soļus uz mūsu pusi un apstā­jās. Šķita, ka viņš kustas absolūti bez trokšņa. Tad viņš panāca vēl mazliet uz priekšu. Ejot viņš lika pēdas vienu aiz otras kā putns. Viņš izgāja no gais­mas stara, kas iespīdēja pa durvīm, un nozuda ēnā, it kā pilnīgi saplūzdams ar to.

Kādu mirkli manas acis veltīgi taustījās tumsā pēc viņa, un tad es pēkšņi ieraudzīju, ka selenīts stāv mūsu priekšā, spožās gaismas apspīdēts. Bet no cil­vēciskiem vaibstiem, ko es viņam piedēvēju, nebija ne miņas!

Protams, to jau varēja sagaidīt, taču es nebiju tam sagatavojies, un pirmajā mirklī selenīta izskats mani pilnīgi satrieca. Šķita, ka tā ir nevis seja, bet maska, briesmonīgs, deformēts viepiis, ko šis cilvēkveidī­gais radījums tūlīt vai nu nometīs, vai izskaidros. Deguna vispār nebija, un galvas sānos rēgojās blā­vas, izspiedušās acis — pirmīt es tās biju noturējis par ausīm. Ausu nebija… Vēlāk es mēģināju uz­zīmēt selenīta galvu, bet nevarēju. Mute bija sa­šķiebta, izliekta uz leju kā cilvēkam mežonīgā nik­numā. Kaklam, uz kura balstījās galva, bija trīs locī­tavas, un tas atgādināja vēža posmaino kāju. Locekļu locītavas es nevarēju redzēt, jo tie bija notīti ar kājautiem līdzīgām strēmelēm. Nekāda cita apģērba selenītam nebija.

Tāds bija šis radījums, kas skatījās uz mums!

Tajā brīdī es gandrīz nespēju noticēt šās ķēmīgās būtnes esamībai. Droši vien arī selenīts bija izbrīnī­jies, un varbūt viņam bija vairāk pamata brīnīties nekā mums, tikai viņš — nolādētais! — to neizrā­dīja. Mēs vismaz zinājām, kas novedis pie šās dīvai­nās tikšanās. Bet iedomājieties, kā būtu ap dūšu, pie­mēram, pieklājīgajiem londoniešiem, ja viņi kādā jaukā dienā ieraudzītu cilvēka lieluma radījumus, kas nelīdzinās nevienam Zemes dzīvniekam, kopā ar aitām skraidelējam pa Haidparku! Droši vien selenīts jutās tāpat.

Iztēlojieties, kā mēs izskatījāmies! Rokas un kā­jas važās, paši novārguši un netīri, ar divas collas gariem bārdas rugājiem, sejas saskrāpētas un asi­ņainas. Iedomājieties Keivoru viņa velosipēdista bik­sēs, kas vairākās vietās pārplēstas uz ērkšķiem, viņa vilnas triko kreklu un veco kriketa cepuri, viņa cie­tos matus, kas mežonīgi izspūruši uz visām debess pusēm. Zilajā gaismā viņa seja izskatījās nevis sārta, bet ļoti tumša, viņa lūpas un sažuvušās asinis uz ma­nām rokām šķita melnas. Es droši vien biju vēl bēdī­gākā izskatā nekā viņš — viss notraipījies ar dzel­teno sēni, kurai uzlēcu virsū. Mūsu svārki bija neaizpogāti, apavi novilkti un nomesti pie kājām. Un mēs sēdējām ar mugurām pret šo savādo zilgano gaismu, blenzdami uz briesmoni, kādu tikai Dīrers varētu būt izgudrojis.

Keivors pirmais pārtrauca klusumu: viņj kaut ko sacīja, bet tūlīt aizsmaka un sāka klepot. Arā atska­nēja drausmīga baurošana, it kā kādai Mēness govij būtu gals klāt. Tā nobeidzās ar griezīgu bļāvienu, un atkal iestājās klusums.

Selenīts aši apgriezās, ieslīdēja ēnā, kādu brīdi, it kā kaut ko apsvērdams, pastāvēja pie durvīm un tad tās aizvēra. Mēs atkal bijām vieni noslēpumainās murdoņas pilnajā tumsā.