Pirmie cilvēki uz Mēness

17. NODAĻA Kauja Mēness miesnieku alā

Nezinu, cik ilgi mēs tā bijām kāpuši, kad sasnie­dzām restes. Varbūt mēs uzrāpāmies tikai pāris simt pēdu, bet toreiz man šķita, ka mēs spraucāmies un vilkāmies, līdām un rausāmies vismaz jūdzi pa gan­drīz vertikālo eju. Kad vien es atceros šo kāpienu, man allaž ausīs skan mūsu zelta ķēžu smagā šķin­doņa, kas pavadīja katru kustību. Drīz vien mani pirkstu kauliņi un ceļgali bija nobrāzti jēli un arī uz vaiga sūrstēja nobrāzums. Pēc kāda laika mūsu sākotnējais straujais temps atslāba, kustības kļuva lēnākas un piesardzīgākas. Pakaļdzenošos selenītu trokšņošana bija pilnīgi noklususi. Gandrīz vai šķita, ka viņi, par spīti sašķaidīto sēņu kupai, kas gulēja zem klints spraugas, nav līduši pa to mums pakaļ. Vietumis eja bija tik šaura, ka mēs tikai ar pūlēm izspraucāmies cauri, dažviet tās sienas atkāpās, izveidojot plašus iedobumus, kas bija nosēti ar kris­tālu adatām vai biezi apauguši ar bezkrāsainiem, spīdošiem sēņu bumbuļiem. Reizēm tā izlocījās kā spirāle, reizēm nosliecās gandrīz horizontālā vir­zienā. Atkal un atkal mēs dzirdējām ūdens pilēšanu. Pāris reižu kaut kas nočabēja, it kā mazi, dzīvi ra­dījumi būtu pamukuši mums no ceļa, taču mēs tos neredzējām. Iespējams, ka tie bija kādi indīgi rāpuļi, bet mūs tie neaiztika, un mēs bijām tā aizņemti ar citām raizēm, ka tāds lienošs mūdzis nelikās uzma- nlbas vērts. Beidzot tālu augšā atkal parādījās pa­zīstamā zilā gaisma. Drīz mēs ieraudzījām, ka tā plūsmo cauri restēm, kas aizšķērsoja mums ceļu.

Čukstus pārmijuši pāris vārdu, mēs turpinājām ļoti piesardzīgi rāpties augšup. Drīz vien mēs sasnie­dzām šīs restes, un, piespiedis seju pie tām, es va­rēju redzēt daļu augšējās alas. Kā likās, tā bija krietni liela, un to neapšaubāmi apgaismoja tā pati zilu gaismu izstarojošā viela, ko mēs tikām redzējuši izplūstam no dārdošajām mašīnām. Ik pa brītiņam starp restēm man gar seju nopilēja pa ūdens lāsei.

Man, gluži dabiski, gribējās paskatīties, kas ir uz alas grīdas, bet restes atradās padziļinājumā, kura malas paslēpa to mūsu acīm. Tad mēs saspringti ieklausījāmies dažādajās skaņās, kas nonāca līdz mums, un drīz vien es pamanīju vairākas neskaidras ēnas pavīdam uz alas krēslainajiem griestiem augstu virs mūsu galvām.

Neapšaubāmi šai alā bija selenīti, varbūt pat prāvā skaitā, jo mēs dzirdējām viņu čivināšanu un klusu dipoņu, kas radās, viņiem staigājot. Turklāt ik pa brīdim atkārtojās vienmērīgu, šļekstošu sitienu trok­snis — čak, čak, čak —, it kā ar nazi vai lāpstu kapātu kaut ko mīkstu. Tad nošķindēja ķēdes, at­skanēja svilpiens un dobja dārdoņa, it kā kravas mašīna brauktu pār viaduktu, un pēc tam atkal at­sākās vienmērīgais čak-čak-čak. Spriežot pēc ēnām, selenīti kustējās ātri un ritmiski, vienā taktī ar šo regulāro troksni, un apstājās, kad tas noklusa.

Mēs sabāzām galvas kopā un neskanīgiem čuk­stiem sākām apspriesties.

— Viņi kaut ko dara, — es teicu, — un ir aizņemti ar to.

— Jā.

— Viņi nemeklē mūs un strādā savā nodabā.

— Varbūt viņi nekā nav dzirdējuši par mums.

— Mus vajā tie tur, lejā. Ja mēs pēkšņi parādītos šeit…

Mēs pavērāmies viens otrā.

— Varbūt rastos iespēja uzsākt sarunas, — Kei­vors sacīja.

— Nē, — es atbildēju, — tikai ne to.

Kādu brīdi mēs klusējām, domādami katrs savu domu.

Čak, čak, čak — atsākās kapāšana, un ēnas slī­dēja šurpu turpu.

Es palūkojos uz restēm.

— Tās nav diezkādas stiprās, — es sacīju. — Var­būt mums izdotos saliekt pāris stieņus un izlīst cauri.

Mēs brītiņu apspriedāmies. Tad es satvēru vienu stieni ar abām rokām, atspēros ar kāju pret klinti, tā ka pēda atradās gandrīz galvas augstumā, un spie- dos virsū stienim. Tas saliecās tik spēji, ka es bez­maz paslīdēju. Es apgriezos un izliecu blakus stāvošo stieni pretējā virzienā, tad izņēmu no kabatas spī­došo sēni un nometu to lejā spraugā.

— Tikai nerīkojieties pārsteidzīgi! — Keivors no­čukstēja, kad es līdu cauri restēm pa tikko izbrīvēto spraugu.

Man acu priekšā uz mirkli pavīdēja kustīgas figū­ras, un es tūlīt pat pieplaku pie restēm, lai padziļi­nājuma mala mani aizsegtu selenītu skatieniem. Gulēdams uz vēdera, es ar zīmēm brīdināju Keivoru, kurš grasījās man sekot. Drīz vien mēs bijām blakus un pāri padziļinājuma malai skatījāmies, kas notiek alā.

Tā bija daudz lielāka ala, nekā mums sākumā bija licies, ar nolaidenu grīdu, un mēs atradāmies tās viszemākajā daļā. Mūsu priekšā pletās plaša, garai hallei līdzīga telpa ar velvētiem griestiem, kas tālumā noslīga lejup, paslēpjot skatienam alas tur­pinājumu. Un visgarām alas sienai, izgaistot per­spektīvas dziļumā, rindā cits aiz cita gulēja milzīgi blāķi, masīvi, bezkrāsaini ķermeņi, ap kuriem ro­sījās selenīti. Sākumā mums šķita, ka tie ir kaut kādi lieli, balti cilindri, bet tad es pamanīju uz mūsu pusi pavērstās galvas — nodīrātas un bez acīm kā aitu galvas miesnieka bodē — un sapratu, ka tie ir Mē­ness govju ķermeņi, ko selenīti dalīja gabalos, kā vaļu mednieki uz kuģa sadala noķerto vali. Selenīti kapāja nost gaļu sloksnēm, un dažiem tālākajiem rumpjiem jau bija redzamas baltas ribas. Viņu cir­vīši tad arī radīja šo troksni — čak, čak, čak. Mazliet tālāk augšup pa alas slīpo grīdu ripoja trosē pie­stiprināta vagonete, pilna ar ļumīgiem gaļas gaba­liem. Šī bezgalīgā aleja no kautķermeņiem, kas bija domāti pārtikai, lika mums apjaust, cik daudz iemīt­nieku ir Mēness pasaulē, un atstāja gandrīz tikpat satriecošu iespaidu kā ielūkošanās milzīgajā šahtā.

Sākumā man likās, ka selenīti stāv uz steķu balstī­tiem dēļiem, [2] bet tad es redzēju, ka gan dēļi un steķi, gan viņu cirvīši ir tādā pašā svina krāsā, kā­das bija izskatījušās manas ķēdes, iekams tās apspī­dēja balta gaisma. Uz alas grīdas gulēja vairāki ma­sīvi laužņi, kurus selenīti acīmredzot bija lietojuši, lai apveltu beigtās Mēness govis uz otriem sāniem. Tie bija apmēram sešas pēdas gari, ar izliektiem rok­turiem — ļoti vilinoši ieroči. Alu apgaismoja trīs šķērseniskas zilā šķidruma straumītes.

Mēs ilgu laiku gulējām un klusēdami vērojām alu.

— Nu? — Keivors beidzot ierunājās.

Es pieplaku pie restēm un pavērsos pret viņu. Man bija ienākusi prātā doma, kas viesa cerības.

— Ja vien viņi nenogādā šos kautķermeņus lejā ar celtni, — es sacīju, — tad mēs esam tuvāk virs­pusei, nekā es domāju.

— Kāpēc?

— Mēness govis nelec, un spārnu tām nav.

Keivors atkal palūrēja pāri padziļinājuma malai.

— Es tikai brīnos… — viņš iesāka. — Starp citu, mēs vispār neesam bijuši diezcik tālu no virspu­ses …

Es aši sagrābu Keivora roku, lai viņu apklusinātu, jo biju izdzirdējis troksni ejā zem mums!

Mēs piespiedāmies pie klints sienas un saspringtā uzmanībā gulējām klusi kā pelītes. Pēc brīža nebija vairs nekādu šaubu, ka kāds piesardzīgi kāpj pa eju augšup. Ļoti lēnām un bez trokšņa es parocīgāk sa­tvēru savu ķēdi un gaidīju, kad parādīsies vajātāji.

— Jūs pieskatiet tos zeļļus ar cirvīšiem, — es sa­cīju Keivoram.

— Tie neko nenojauš, — Keivors atteica.

Es aptuveni notēmēju uz caurumu restēs. Nu jau pilnīgi skaidri bija dzirdama tuvojošos selenītu klusā čivināšana, viņu roku pieskārieni klintij un kāpjot notraukto atbirzumu krišanas troksnis.

Tad es ieraudzīju tumsā zem mums kaut ko kusta­mies, taču nevarēju atšķirt, kas tas ir. Tai pašā acu­mirklī starp restu stieņiem kaut kas pazibēja un triecās augšup. Es pielēcu kājās un zvēlu no visa spēka. Tā bija šķēpa smaile. Vēlāk es sapratu, ka šķēpa garums nebija ļāvis šaurajā ejā to sašķiebt tā, lai trāpītu man. Šķēpa gals izšāvās caur restēm kā čūskas mēle, pasnaikstījās gaisā, nesasniedzis mērķi, nozuda tumsā un atkal cirtās augšup. Bet šoreiz es to sagrābu un izrāvu, kaut arī mani no tumsas apdraudēja otra šķēpa smaile.

Sajuzdams, ka selenīts, mirkli turējies pretī ma­nam rāvienam, palaiž šķēpu vaļā, es uzvaroši ieklie­dzos. Dabūjis ieroci savās rokās, es devu ar to trie­cienu pēc trieciena cauri restu stieņiem, un lejā at­skanēja griezīgi spiedzieni. Keivors, izrāvis selenī­tiem otru šķēpu, lēkāja man līdzās, vicinādams to un veltīgi pūlēdamies trāpīt mērķī. Kling, kling — zem restēm kaut kas nošķindēja, un tad mums pāri žvin- dzēdams aizlidoja cirvītis un atsitās pret klinti, atgā­dinādams man par miesniekiem, kas strādāja alā.

Es pagriezos un ieraudzīju, ka viņi visi, izvērsu- šies brīvā ķēdē, cirvīšus vicinādami, nāk uz mūsu pusi. Tie bija īsi, drukni, mazi radījumi ar garām rokām, pavisam citādi nekā tie selenīti, kurus mēs iepriekš tikām redzējuši. Ja viņi nebija par mums neko dzirdējuši, tad neticami ātri bija aptvēruši si­tuāciju. Ar šķēpu rokā es vienu mirkli blenzu uz viņiem.

— Apsargājiet restes, Keivor! — es uzsaucu, iebļā- vos, lai iebaidītu selenītus, un drāzos viņiem pretī. Divi svieda man ar saviem cirvīšiem, bet netrāpīja, un pārējie tūlīt metās bēgt. Pēc tam arī šie abi sāka skriet augšup pa alu, sažņauguši rokas dūrēs un no­liekuši galvas. Cilvēkus tā skrienam es nekad ne­esmu redzējis!

Es sapratu, ka ar šķēpu neko nevarēšu izdarīt. Tas bija tievs un trausls, derīgs tikai sviešanai, un pārāk garš, lai ar to veikli rīkotos. Tāpēc es džinos pakaļ selenītiem tikai līdz pirmajam Mēness govs ķerme­nim, tur apstājos un pacēlu vienu no zemē guloša­jiem laužņiem. Tas bija pietiekami smags, lai ar to sašķaidītu prāvu baru selenītu. Es aizsviedu šķēpu un paņēmu arī otrā rokā lauzni. Nu es jutos apbru­ņojies piecreiz labāk nekā ar šķēpu. Draudīgi pa­kratījis abus laužņus pret selenītiem, kas bija apstā­jušies bariņa tālu alas viņā galā, es pagriezos, lai paskatītos uz Keivoru.

Viņš lēkāja šurpu turpu gar restēm, nikni vēzē- dams savu salauzto šķēpu. Tas bija labi. Vismaz pa­gaidām selenīti neuzdrošinājās līst laukā no ejas. Es atkal palūkojos uz alas viņu galu. Ko gan lai mēs ta­gad iesākam?

Mēs jau bijām bezmaz iedzīti strupceļā. Bet šie miesnieki bija apjukuši aiz pārsteiguma, droši vien arī nobijušies, un, izņemot mazos cirvīšus, viņiem nebija nekādu ieroču. Tātad jāizlaužas tajā virzienā! Šie mazie, druknie radījumi — daudz īsāki un res­nāki nekā Mēness govju gani — stāvēja izklaidus alas plašumā un izskatījās pavisam neuzņēmīgi. Man bija tā priekšrocība, kas satrakotam vērsim ciema ielā. Taču ar visu to šķita, ka viņu ir milzīgi daudz. Droši vien tā arī bija. Bet tiem selenītiem, kas dzinās mums pakaļ no lejas, bija velnišķīgi gari šķēpi un varbūt vēl citi pārsteigumi… Velns parāvis! Ja mēs metīsimies triecienā uz alas augšgalu, tie no lejas izlīdīs mums aizmugurē, bet, ja mēs to nedarīsim, šiem mazajiem droši vien pienāks papildspēki. Dievs vien zina, kādas varenas kara mašīnas — lielgabalus, bumbas, sauszemes torpēdas — šī nezināmā pasaule zem mūsu kājām, šī milzīgā dziļumu valstība, no ku­ras mēs iepazinām tikai pašu ārējo zonu, varēja at­sūtīt šurp mūsu iznīcināšanai. Bija pilnīgi skaidrs, ka nav citas izejas, kā mēģināt izlauzties! Un tas bija jādara nekavējoties, jo alas dziļumā parādījās arvien jauni selenīti, kas skrēja uz mūsu pusi.

— Bedford! — Keivors iekliedzās un pēc mirkļa jau bija pusceļā starp restēm un mani.

— Atpakaļ! — es bļāvu. — Ko jūs darāt! …

— Viņiem ir … tāds kā lielgabals!

Starp zibošajām šķēpu smailēm virs restēm iz­spraucās sevišķi tieva un kaulaina selenīta galva un pleci. Viņš stiepa kaut kādu sarežģītu aparātu.

Es sapratu, ka no Keivora šai kaujā man nekāda palīga nebūs. Mirkli vēl šaubījies, es metos viņam garām, griezdams gaisā savus laužņus un neganti kliegdams, lai traucētu selenītam notēmēt. Viņš tē­mēja kaut kā ērmoti, piespiedis aparātu pie vēdera. «Zvā-ākš!» Tas nebija lielgabals. Tas darbojās līdzīgi šaujamajam stopam, un raidītā bulta trāpīja mani lē­cienā.

Es nenogāžos zemē, tikai lēciens iznāca īsāks nekā tad, ja man nebūtu trāpīts, un sajūta plecā bija tāda, it kā kaut kas būtu tam viegli piesities un aizslīdējis garām. Tad mana kreisā roka atmetās pret bultas smaili, un es sapratu, ka tā izurbusies cauri manam plecam. Vienā momentā es ar lauzni labajā rokā pie- lēcu klāt selenītam un pamatīgi zvēlu viņam. Viņš uz vietas saļima un saplaka, viņa galva sašķīda kā ola.

Es nosviedu lauzni, izrāvu garo bultu no pleca un sāku ar to durstīt tumsā zem restēm. Pēc katra dū­riena atskanēja spiedziens un čiepstēšana. Beidzot es no visa spēka triecu bultu lejup, pielēcu kājās, atkal paķēru lauzni un metos uz alas viņu galu.

— Bedford! — kliedza Keivors, kad es lidoju vi­ņam garām. — Bedford!

Šķiet, atceros, ka dzirdēju viņa soļus sev aiz mu­guras.

Solis, lēciens … atsitiens, solis, lēciens … Katrs lēciens šķita ilgstam mūžību. Un ar katru lēcienu ala paplašinājās un selenītu skaits acīm redzami pieauga. Sākumā šķita, ka viņi visi satraukti skraidelē kā skudras izpostītā pūznī, tikai viens vai divi vicināja cirvīšus un grasījās stāties man ceļā, vairums metās bēgt kur kurais, daži meklēja glābiņu starp Mēness govju miesām, tad parādījās vēl citi ar šķepiem, pēc tam vēl… Tas bija vienreizīgs skats: visur zi­bēja rokas un kājas, selenītiem mūkot, ko nagi nes. Alas augšdaļā kļuva tumšāks. Švīkš! — kaut kas aizlidoja pāri manai galvai. Švīkš! Lēciena vidū es redzēju vienu garo bultu ietriecamies Mēness govs ķermenī pa kreisi no manis. Kad es piezemējos, otra atsitās pret alas grīdu man priekšā, un es dzirdēju tālīnu «žvā-ākš!», kas liecināja, ka šaujamaparāts atkal darbojas. Švīkš! Švīkš! Švīkš! — vienu brīdi pār mums gāzās vesels lēvenis bultu. Viņi šāva zal­vēm!

Es apstājos kā zemē iemiets.

Neteikšu, ka es tobrīd biju spējīgs skaidri domāt. Atceros, man pazibēja prātā stereotipa frāze: «Uguns zona! Paslēpties!» Es aši iemetos starp diviem Mē­ness govju ķermeņiem un stāvēju tur, smagi elpo­dams un juzdams sevī uzvilnījam mežonīgu nik­numu.

Es palūkojos apkārt pēc Keivora, un vienu mirkli šķita, ka viņš vairs nav dzīvo vidū. Bet tad viņš iz­nāca no tumsas starp kautķermeņu rindu un alas klints sienu. Es ieraudzīju viņa mazo seju — tum- snēju un zilu, satrauktu, sviedriem norasojušu.

Keivors kaut ko sacīja, bet es viņa vārdiem nepie­vērsu uzmanību. Es biju izdomājis, ka mēs varētu virzīties augšup pa alu, slēpdamies aiz beigtajām Mēness govīm, kamēr nonāktu pietiekami tuvu izejai, lai ar kauju izlauztos virspusē. Citas iespējas nebija.

— Sekojiet man! — es uzsaucu un devos uz priekšu.

— Bedford! — Keivors veltīgi nogaudās.

Ejot augšup pa šauro joslu starp Mēness govīm un alas sienu, es saspringti domāju. Klints izliekums mūs pasargāja no selenītu šāviņiem. Kaut arī šaurī­bas dēļ lēkt mēs nevarējām, tomēr ar savu Zemes doto spēku bijām spējīgi pārvietoties daudz ātrāk nekā selenīti. Es spriedu, ka drīz vien mēs būsim klāt selenītu pūlim alas augšdaļā. Tuvcīņā mēs šos mazos radījumus apkautu kā tarakānus, bet, iekams tiksim tik tālu, viņi mūs apšaudīs. Es izdomāju stra­tēģisku gājienu. Nepalēninādams soli, es norāvu savu flaneļa žaketi.

— Bedford! — Keivors man aizmugurē nosēcās.

Es atskatījos.

— Kas ir?

Keivors norādīja uz augšu pāri Mēness govju rindai.

— Balta gaisma! — viņš sacīja. — Atkal balta gaisma!

Es paskatījos, un patiešām — priekšā alas griestos mirguļoja blāvs mijkrēšļa gaišums. Tas man piedeva divkāršu spēku.

— Turieties cieši aiz manis! — es uzsaucu.

Garš, kārns selenīts izdrāzās no tumsas, iespiedzās un metās bēgt. Es apstājos un pamāju Keivoram, lai paliek uz vietas. Uzkāris savu žaketi uz laužņa, es palīdu gar Mēness govs ķermeni vairāk uz alas vidu, noliku lauzni, uz mirkli izslējos un aši paslēpos. «2vā-ākš — švīkš!» tūlīt atlidoja viena bulta. Mēs bijām pavisam tuvu selenītiem, kas — drukni un tievi, īsi un gari jukjukām — stāvēja lielā pūlī ar veselu bateriju savu šaujamaparātu, kuri bija pa­vērsti uz alas lejasgalu. Nošvīkstēja vēl trīs vai čet­ras bultas, tad apšaude mitējās.

Es mazliet pabāzu galvu un par mata tiesu izglā­bos no nāves. Man pāri aizlidoja kāds ducis bultu vai vairāk, un es dzirdēju, ka selenīti, darbodamies ap šaujamaparātiem, uztraukti klaigalē un čivina. Es atkal paņēmu lauzni ar žaketi.

— Nu ir īstais brīdis! — es teicu un paslēju žaketi augšup.

«2vā-ākš! 2vā-ākš!» vienā momentā manu žaketi caururba vesels lēvenis bultu, un citas švīkstēdamas aizlidoja pāri mūsu galvām. Es paķēru lauzni, no­sviedu žaketi — droši vien tā vēl tagad atrodas turpat Mēness alā — un metos virsū selenītiem.

Slaktiņš ilga varbūt kādu minūti. Es mežonīgā nik­numā šķaidīju selenītus bez žēlastības, un viņi lai­kam bija pārāk nobijušies, lai cīnītos. Viņi pat ne­mēģināja pretoties. Bet man, kā saka, asinis dzīslās vārījās. Atceros, es lauzos caur šo tievo, ļengano ra­dījumu pūli gluži kā pļāvējs caur lielu zāli, zvetē­dams pa labi un pa kreisi — žvīkš, žvīkš! Man apkārt šķīda sīkas šķidruma pilītes, zem kājām kaut kas krakšķēja un pīkstēja, un ļumēja. Šķita, ka pūlis pašķiras un saslēdzas, un viļņo kā ūdens. Acīmre­dzot selenītiem nebija saskaņotas rīcības plāna. Daži svieda uz mani šķēpus, un viens no tiem skāra man galvu virs auss. Es dabūju dūrienu rokas dilbā un vienā vaigā, bet šos ievainojumus pamanīju tikai vēlāk, kad sataustīju jau sarecējušās asinis.

Ko darīja Keivors, es nezinu. Vienu brīdi man likās, ka šī kauja ir ilgusi mūžību un nekad nebeig­sies. Tad piepeši viss bija galā — es redzēju vairs tikai selenītu muguras un kūļājošās galvas, viņiem bēgot uz visām pusēm… Šķita, ka esmu ticis cauri pilnīgi sveikā. Es kliegdams paskrēju dažus soļus uz priekšu, tad apgriezos un izbrīnījies paliku stāvam.

Es biju izdrāzies cauri selenītu pūlim milža soļiem, viņi visi bija aiz manis un skraidelēja šurpu turpu, meklēdami, kur paslēpties.

Es jutos ārkārtīgi pārsteigts un bezgala priecīgs par vieglo uzvaru lielajā kaujā, kurā biju meties. Man likās: esmu uzvarējis nevis tāpēc, ka selenīti būtu bijuši negaidīti vārgi pretinieki, bet gan tāpēc, ka es pats esmu varen spēcīgs. Es stulbi iesmējos. Ak, šī fantastiskā Mēness pasaule!

Kādu mirkli es ar vēl neapdzisušu niknumu nolū­kojos uz sašķaidītajiem un agonijā trīcošajiem ķer­meņiem, kas bija izmētāti pa alas grīdu, tad steigšus devos pakaļ Keivoram.