Pirmie cilvēki uz Mēness

15. NODAĻA Tilts pār bezdibeni

Šis naidīgais klusums ilga tikai vienu mirkli. Šķiet, abas puses ātri apsvēra radušos situāciju. Es skaidri sapratu, ka nav uz ko cerēt, un baidījos, ka selenīti tūlīt mūs ielenks un nogalinās. Mani_ pār­ņēma rūgta, izmisīga nožēla par savu muļķīgo^rīcību. Kādēļ gan es vispār biju devies šajā neprātīgajā, briesmu pilnajā ekspedīcijā?

Keivors nostājās man blakus un uzlika roku uz mana dilba. Viņa bālā, izbiedētā seja zilajā gaismā izskatījās spokaina.

— Neko nevar darīt, — viņš sacīja. — Mēs kļū­dījāmies.

Viņi mūs nesaprot. Mums jāiet. Jāpakļaujas viņu gribai.

Es pavēros Keivorā, tad paskatījos uz selenītiem, kas steidzās palīgā savējiem.

— Ja man būtu brīvas rokas …

— Veltīgi, — viņš izdvesa.

— Nedomāju vis.

— Mums jāiet.

Keivors apgriezās un devās tajā virzienā, kas bija mums norādīts.

Es sekoju viņam, pūlēdamies izlikties padevīgs un taustīdams savas roku ķēdes. Manas asinis vārījās. Es vairs neko neievēroju šai alā, kaut gan, šķiet, mēs gājām pa to ilgi, vai, ja arī ko ievēroju, tūlīt pat aizmirsu. Visa mana uzmanība bija koncentrēta uz roku ķēdēm un selenītiem, it sevišķi es uzmanīju tos ar ķiverēm un pīķiem. Sākumā viņi soļoja paralēli mums un godbijīgā atstatumā, bet drīz vien pienāca klāt vēl trīs sargi, un tad viņi pievirzījās tuvāk — izstieptas rokas attālumā. Es satrūkos kā zirgs no pā­tagas cirtiena, kad viņi pienāca tik tuvu. īsais, res­nais selenīts sākumā gāja mums labajā pusē, bet tad atkal sāka soļot pa priekšu.

Šis gājiens ir spilgti iespiedies manā atmiņā: tieši man priekšā Keivora nodurtās galvas pakausis, viņa bezcerībā sagumušie pleci, resnā selenīta ķēmīgais vieplis, kas ik pa brītiņam pievēršas mums, abās pusēs sargi ar pīķiem — vērīgi un modri, bet vaļē­jām mutēm, un tas viss zilā apgaismojumā. Jār es tomēr atceros kaut ko ārpus tīri personiskiem pār­dzīvojumiem, proti, ka drīz mēs nonācām vietā, kur

alas grīdu šķērsoja šaura rene, kas pagriezās pa labi un aizstīdza tālāk paralēli takai, pa kuru mūs veda, un ka šī rene bija pilna ar spožo, zilu gaismu izsta­rojošo vielu, kas izplūda no lielās mašīnas. Es gāju tieši gar šo reni un varu apliecināt, ka nebija sajū­tams ne mazākais siltums. Šī viela tikai izstaroja spožu gaismu, bet nebija ne siltāka, ne aukstāka kā viss pārējais alā.

Klang, klang, klang… Mēs aizsoļojām cieši ga­rām citai milzīgai, dārdošai mašīnai un nonācām platā tunelī, kurā varējām saklausīt pat savu neap­auto kāju dipoņu un kurā nebija cita apgaismojuma kā vienīgi tievā, zilā strūkliņa pa labi no mums. Mūsu un selenītu stāvi meta gigantiskas, spokainas ēnas uz tuneļa negludajām sienām un griestu vel­vēm. Šur tur klinšu sienās kā dārgakmeņi vizēja kristāli, dažviet tunelis kļuva platāks un izveidoja stalaktītu alu, dažviet no tā atzarojās ejas, kas no­zuda tumsā.

Mēs ilgi gājām pa šo tuneli. Klusu urdzēdama, plūda zilās gaismas straumīte, un mūsu soļi atbalso­jās velvēs līdzīgi šļakstiem. Es visu laiku domāju tikai par savām važām. Ja es pabīdītu vienu skavu tā un tad pagrieztu to tā… Ja es darbotos ļoti lē­nām, vai selenīti pamanītu, ka es mēģinu atbrīvot roku no vaļīgākās skavas? Un, ja pamanītu, ko viņi tad darītu?

— Bedford, — Keivors ierunājās, — mēs ejam le­jup. Mēs visu laiku ejam lejup.

Viņa vārdi atrāva mani no drūmās prātošanas.

— Ja viņi gribētu mūs nogalināt, — Keivors sa­cīja, palēninādams soli, lai mēs atrastos blakus, — es neredzu iemesla, kāpēc viņi nebūtu varējuši to izdarīt.

— Jā, — es piekritu, — tas tiesa.

— Viņi mūs nesaprot, — Keivors turpināja, — viņi domā, ka mēs esam tikai svešādi dzīvnieki, kāda Mē­ness govju savvaļas pasuga, vai. Kad šie radījumi mūs labāk iepazīs, viņi apjēgs, ka mums ir prāts…

— Tad, kad jūs viņiem izklāstīsiet kādu ģeomet­rijas problēmu, — es sacīju.

— Iespējams.

Kādu brīdi mēs soļojām klusēdami.

— Ziniet, — Keivors atkal ierunājās, — šie varbūt ir zemākas šķiras selenīti.

— Pēdīgie stulbeņi! — es nikni sacīju, uzmezdams skatienu selenītu pretīgajām sejām.

— Ja mēs visu pacietīsim …

— Būs jāpacieš, — es teicu.

— Iespējams, ka citi nav tik stulbi. Šī ir tikai viņu pasaules ārējā nomale. Droši vien selenītu pasaule aizņem visu Mēness iekšieni — lejup un lejup, visur alas, ejas un tuneļi, līdz pat jūrai, simtiem jūdžu dziļi.

Keivora vārdi lika man iedomāties kādu jūdzi biezo klints slāni, kas varbūt jau tagad bija virs mūsu galvām. It kā drausmīgs smagums uzgūlās man uz pleciem.

— Tālu no saules un gaisa, — es sacīju. — Pat pusjūdzi dziļā šahtā ir smacīgi.

— Bet šeit nav. Iespējams — ventilācija! Gaiss plūst no Mēness tumšās puses uz saules apspīdēto, visa ogļskābe tiek izvadīta virspusē un baro augus. Šai tunelī, piemēram, no lejas jūtams gandrīz vējiņš. Kāda brīnumaina pasaule! Tā dziļā šahta, šīs mašī­nas …

— Un šis pīķis, — es teicu. — Neaizmirstiet pīķi!

Kādu laiciņu Keivors soļoja man pa priekšu.

— Pat šis pīķis … — viņš bilda.

— Nu?

— Tobrīd es sadusmojos. Bet… Varbūt bija ne­pieciešams, lai mēs sekotu viņiem. Viņiem ir citāda āda, iespējams, arī citādi nervi. Varbūt viņi nesaprot mūsu sajūtas… Tāpat kā varbūt marsietim varētu nepatikt mūsu ieradums piebikstīt otram ar el­koni …

— Nu, lai viņi pamēģina piebikstīt man\

— Un par to ģeometriju… Galu galā, arī viņu rīcība ir virzīta uz saprašanos. Viņi tikai sāk ar dzī­ves pamatelementiem, nevis ar domu. Barība. Pie­spiešana. Sāpes. Viņi sāk ar pašu būtiskāko.

— Par to nav šaubu, — es sacīju.

Keivors turpināja prātot par milzīgo un brīnu­maino pasauli, uz kuru mēs tikām vesti. Pēc viņa toņa es jutu, ka viņš nepavisam nav izmisis par to, ka mēs ejam arvien dziļāk un dziļāk šajā svešajā alu planētā. Viņa prātu nodarbināja mašīnas un izgudro­jumi, nevis domas par tūkstoš iespējamām bries­mām kā mani. Un ne jau selenītu sasniegumu prak­tiskā izmantošana interesēja Keivoru, — viņš vien­kārši gribēja tos iepazīt.

— Galu galā, — viņš sacīja, — tas ir vienreizīgs notikums. Divu pasauļu sastapšanās! Ko mēs tur ieraudzīsim? Padomājiet, kas atrodas zem mums!

— Mēs neko daudz neredzēsim, ja apgaismojums nebūs labāks, — es piezīmēju.

— Šī ir tikai ārējā zona. Bet tur lejā, dziļumā… Ar šādu tehniku… Tur būs viss. Vai jūs ievērojāt, cik viņi ir dažādi? Mums būs ko pastāstīt, kad atgrie­zīsimies uz Zemes!

— Tā sevi mierināt, — es sacīju, — varētu tikai kāds retas sugas dzīvnieks, ko ved uz zvērudārzu … Nav teikts, ka viņi mums visu tā izrādīs.

— Kad selenīti konstatēs, ka mēs esam saprātīgas būtnes, — Keivors atbildēja, — viņi gribēs uzzmāt par Zemi. Pat ja viņiem nav cildenu labestības jūtu,

viņi mūs mācīs, lai paši varētu kaut ko iemācīties … Un viņi noteikti zina daudz! Ko mēs ne iedomāties nevaram!

Viņš turpināja prātot, ka selenītiem varbūt esot zināmas tādas gudrības, kādas viņš uz Zemes nekad neuzzinātu, un, par spīti svaigajai pīķa dūriena rētai, joprojām loloja cerības uz saprašanos. Es neatceros visu, ko Keivors runāja, jo manu uzmanību piesais­tīja tas, ka tunelis, pa kuru mūs veda, kļuva arvien platāks un platāks. Spriežot pēc gaisa, šķita, ka mēs drīz iziesim plašā telpā, bet, cik tā liela, nevarēja noteikt, jo tā nebija apgaismota. Mūsu mazā gaismas straumīte stīdzēja kā tievs pavediens un izgaisa tā­lumā. Drīz ne vienā, ne otrā pusē klinšu sienas vairs nebija samanāmas. Izņemot taku mūsu priekšā un zilo, fosforescējošo urdziņu, nekas cits nebija saskatāms. Keivora un pa priekšu ejošā selenīta stā­viem tā galvas un ķermeņa puse, kas atradās pret gaismas urdziņu, vīdēja zilā spožumā, bet pretējā puse pilnīgi saplūda ar tumsu, jo tuneļa siena vairs nemeta atspīdumu.

Drīz es sapratu, ka mēs tuvojamies kādam stāvam kritumam, jo mazā, zilā straumīte piepeši nozuda skatienam.

Jau nākamajā mirklī mēs bijām pienākuši pie dzi­ļas šahtas malas. Spožā straumīte kā vilcinādamās nosliecās sānis un tad metās lejā. Tā iegāzās tādā dzijumā, ka kritiena troksnis līdz mums neatskanēja. Tālu lejā — bezgala tālu — atvizēja zilgans spīdums, izplūzdams zilā miglā. Un tumsa, no kuras izte­cēja straumīte, it kā sabiezēja vēl melnāka, tikai uz klints malas varēja samanīt kaut ko līdzīgu dēlim, kas aizstiepās pār bezdibeni un ienira tumsā. No dzi­ļuma augšup strāvoja silts gaiss.

Vienu mirkli mēs ar Keivoru stāvējām pie pašas bezdibeņa malas un lūkojāmies uz zilgano gaišumu dziļi apakšā. Tad mūsu pavadonis pavilka mani aiz rokas.

Tūlīt pat viņš mani pameta, piegāja pie dēļa gala un, skatīdamies atpakaļ, uzkāpa uz tā. Pārliecinājies, ka mēs viņu vērojam, selenīts pagriezās un sāka iet pa dēli, soļodams tik droši, it kā atrastos uz cietas zemes. Mazu brītiņu mēs viņu vēl redzējām puslīdz skaidri, tad viņš pārvērtās zilā, izplūdušā plankumā un pēc tam nozuda tumsā. Es pamanīju kaut kādu melnu, milzīgu siluetu neskaidri rēgojamies šahtas otrā malā.

Mēs klusējām.

— Protams … — Keivors ierunājās.

Vēl viens selenīts pagājās dažus soļus pa laipu, tad pagriezās un atskatījās uz mums. Pārējie stāvēja, gatavi sekot mums no muguras. Uz laipas atkal pa­rādījās resnā selenīta stāvs. Viņš atgriezās, lai no­skaidrotu, kāpēc mēs neejam.

— Kas tas ir tur otrā pusē? — es jautāju.

— Es neredzu, — Keivors atteica.

— Mēs te nevarēsim pāriet, — es sacīju.

— Es pa to dēli nenoietu ne trīs soļus, — Keivors teica, — pat ja man rokas būtu brīvas.

Galīgi apjukuši, mēs vērāmies viens otrā.

— Viņi acīmredzot nezina, kas ir galvas reib­šana, — Keivors sacīja.

— Mums noiet pa šo dēli ir pilnīgi neiespējami.

— Man liekas, ka viņiem ir citāda redzes spēja nekā mums. Es tiku viņus pavērojis. Viņi droši vien nesaprot, ka mēs šādā tumsā it nekā neredzam. Kā viņiem varētu to ieskaidrot?

— Lai kā, bet mums jāliek viņiem to saprast.

Mēs to visu runājām, laikam klusībā cerēdami, ka

varbūt selenīti apjēgs, kāpēc mēs vilcināmies. Es gluži labi sapratu, ka nepieciešams izskaidroties, bet, kad uzmetu skatienu viņu sejām, tad nācu pie atzi­ņas, ka ar šiem radījumiem saprašanās nav iespē­jama. Mūsu līdzība nespēja pārmest tiltu atšķirībām. Taču es netaisījos iet pa šo dēli, nē. Es aši pabīdīju važu vaļīgāko skavu uz leju un sāku griezt abas roku locītavas pretējos virzienos. Es stāvēju pavisam tuvu pie laipas gala, un divi selenīti tūliņ pat sa­tvēra mani un uzmanīgi vilka uz to.

Es nikni kratīju galvu.

— Neiešu! — es teicu. — Nē, nē! Jūs neko nesa­protat.

Trešais selenīts nāca palīgā pārējiem. Es biju spiests paspert soli uz priekšu.

— Man ir ideja, — Keivors sacīja, bet viņa idejas es jau zināju.

— Paklausieties! — es uzsaucu selenītiem. — Lie­cieties mierā! Jums tas varbūt ir nieks, bet…

Es apsviedos riņķī un tūlīt pat sāku neganti lādē­ties, jo viens no apbruņotajiem selenītiem iedūra man no muguras ar pīķi. Es izrāvos no viņu tievajiem taustekļiem un pagriezos pret vainīgo.

— Velns parāvis! — es kliedzu. — Es tevi tiku jau brīdinājis! Vai tu, nolādētais, neapjēdz, ka dursti dzīvu miesu? Ja tu vēlreiz man pieskarsies…

Atbildes vietā selenīts iedūra man pa otram lāgam.

Es izdzirdēju Keivora balsi — uztrauktu un lū­dzošu. Pat vēl tagad viņš gribēja panākt saprašanos ar šiem radījumiem.

— Paklausieties, Bedford! — viņš sauca. — Es kaut ko izdomāju.

Bet šis otrais sāpīgais dūriens it kā atraisīja manī līdz tam apvaldīto enerģiju. Vienā acumirklī mana roku ķēde bija pārrauta, un līdz ar to pagaisa visi prātīgie apsvērumi, kas bija lieguši mums pretoties Mēness radījumiem. Šai brīdī es biju traks aiz bai­lēm un niknuma. Es absolūti nedomāju par sekām. Aptinis ķēdi ap dūri, es belzu tieši sejā selenītam, kas bija man iedūris.

Sekas bija tikpat pārsteidzošas kā viss šajā Mēness pasaulē.

Mana dūre iztriecās selenītam cauri un sadragāja viņu kā… gluži kā trauslu šokolādes figūru, kas pil­dīta ar liķieri! Viņš momentā bija pagalam! Šļakatas un ļerpatas vien pašķīda uz visām pusēm, it kā sitiens būtu trāpījis gļetnu suņusēni. Ļenganais ķer­menis aizkūleņoja kādus desmit jardus un ar mīkstu būkšķi novēlās zemē. Es biju mēms aiz brīnumiem. Negribējās ticēt, ka dzīva būtne var būt tik neiztu­rīga. Vienu mirkli man gandrīz likās, ka tas notiek sapnī.

Tad viss atkal kļuva par baismīgu īstenību. Ne Keivors, ne selenīti, šķiet, nebija pakustējušies kopš brīža, kad es apsviedos apkārt, līdz brīdim, kad beig­tais selenīts nogāzās zemē. Visi stāvēja pa gabaliņu no mums abiem, trauksmaini saspringuši. Vēl vismaz kādu sekundi pēc selenīta nokrišanas neviens nepa­kustējās. Visi bija apjukuši. Miglaini atceros, ka arī es stāvēju kā sastindzis ar izstieptu roku, pūlēda­mies aptvert, kas noticis. «Ko tālāk?» manās sma­dzenēs urbās jautājums. «Ko tālāk?» Tad pēkšņi sele­nīti sarosījās!

Es sapratu, ka mums jāatbrīvojas no važām, bet, lai to izdarītu, vispirms vajadzēja aizgaiņāt selenītus. Es pagriezos pret trim ar pīķiem apbruņotajiem sar­giem. Viens no tiem tūlīt meta uz mani pīķi. Tas svilpdams pārlidoja man pār galvu un iekrita bez­dibenī. Ne mirkli nevilcinājies, es ar visu sparu lēcu sviedējam tieši virsū, viņš pagriezās, lai bēgtu, bet es, uzkrizdams viņam, notriecu viņu zemē, paslīdēju uz saļumušā ķermeņa un pats nogāzos garšļaukus. Selenīts zem manis, šķiet, raustījās agonijā.

Pieslējies sēdus, es redzēju vairs tikai zilās sele­nītu muguras — viņi metās bēgt uz visām pusēm un nozuda tumsā. Es atliecu vaļā vienu posmu ķēdei, kas bija aplikta man ap potītēm, noņēmu to un pie- lēcu kājās ar ķēdi rokās. Svilpdams man garām atkal aizlidoja pīķis. Es aši pasviedos uz to pusi, no kuras tas bija nācis, tad pievērsos Keivoram, kas vēl jopro­jām stāvēja zilās straumītes gaismā pie pašas bezdi­beņa malas, izmisīgi raustīdams savas roku ķēdes un kaut ko buldurēdams par saprašanās iespēju.

— Laižamies nu! — es uzsaucu.

— Manas rokas! — viņš novaidējās.

Tad, saprazdams, ka es neuzdrīkstos skriet atpakaļ pie viņa, jo baidos ar slikti aprēķinātu soli pārlidinā- ties pāri bezdibeņa malai, viņš, kājas šļūkādams, pienāca man klāt un izstiepa rokas uz priekšu. Es tūlīt pat ķēros pie viņa ķēdēm.

— Kur viņi ir? — Keivors izdvesa.

— Aizbēguši. Bet viņi atgriezīsies. Viens svieda man ar pīķi! Uz kuru pusi mēs lai ejam?

— Turēsimies līdzās gaismai un mēģināsim tikt atpakaļ uz to tuneli. Ko?

— Labi! — es piekritu. Keivora rokas bija atbrī­votas.

Tad es nometos ceļos un sāku knibināties ap viņa kāju važām. Piepeši kaut kas — nezinu, kas — ietrie­cās zilajā straumītē un apšķieda mūs ar tās šļakatām. Tālumā pa labi no mums atskanēja pīkstēšana un svilpieni.

Es norāvu ķēdi no Keivora potītēm un iespiedu to viņam rokā.

— Sitiet ar to! — es uzsaucu un, negaidīdams at­bildes, lieliem lēcieniem metos projām pa taku, pa kuru mēs bijām šurp atnākuši. Mani urdīja nejauka sajūta, ka kuru katru mirkli no tumsas man var uz­klupt selenīti. Aizmugurē es dzirdēju dipam Keivora lēcienus.

Mēs bēgām milzenīgiem soļiem. Bet šī bēgšana, jums jāsaprot, bija pilnīgi citāda nekā uz Zemes. Uz Ze­mes cilvēks palecas un gandrīz momentā atkal nonāk lejā, bet uz Mēness, kam ir mazāks pievilkšanas spēks, viņš lēcienā lido pa gaisu vairākas sekundes. Kaut arī mēs briesmīgi steidzāmies, ik lēciens ilga labu brītiņu, tā ka varēja aizskaitīt līdz septiņi vai astoņi. Solis, atspēriens — un es lidoju! Man pa galvu šaudījās visādas domas: «Kur atrodas sele­nīti? Ko viņi darīs? Vai mēs tiksim atpakaļ tunelī? Cik tālu Keivors ir aiz manis? Vai selenīti nenogrie­zīs viņam ceļu?» Bakš! — es nonāku zemē, solis, atspēriens — un atkal lidoju.

Piepeši es ieraudzīju sev priekšā skrienošu sele­nītu, kura kājas kustējās gluži tāpat kā skrienošam cilvēkam uz Zemes. Viņš atskatījās pār plecu, skaļi iespiedzās, metās sānis un iebēga tumsā. Man šķiet, ka tas bija mūsu resnais pavadonis, taču droši ap­galvot to nevaru. Nākamajā lēcienā es jau pamanīju abās pusēs klinšu sienas un vēl pēc diviem lēcieniem biju sasniedzis tuneli. Piemērodamies tā zemajiem griestiem, es samazināju lēcienus. Nonācis pie pa­grieziena, es apstājos un palūkojos atpakaļ. Plakš— plakš—plakš — tālumā parādījās Keivors, katrā lē­cienā uzšķiezdams zilās gaismas šļakatas. Viņš nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz uzdrāzās man tieši virsū. Kādu mirkli mēs tur tā stāvējām, pieķērušies viens pie otra. Vismaz pagaidām mēs bijām tikuši vaļā no selenītiem un tos nekur nemanījām.

Mēs abi bijām stipri aizkusuši un runājām elsdami, aprautiem teikumiem.

— Jūs visu sabojājāt! — Keivors izdvesa.

— Muļķības! — es kliedzu. — Vai nu tā, vai viņi mūs nobeigtu!

— Ko mēs darīsim?

— Paslēpsimies.

— Kā tas iespējams?

— Ir pietiekami tumšs.

— Bet kur?

— Kādā no sānalām.

— Un tad?

— Padomāsim.

— Labi, ejam!

Mēs devāmies tālāk un drīz vien nonācām pie tumšas alas, kas atzarojās no tuneļa. Keivors tagad slāja man pa priekšu. Mirkli vilcinājies, viņš grasī­jās doties iekšā melnajā ejā, kas solīja labu patvē­rumu, bet tad pagriezās atpakaļ.

— Tur ir tumšs, — viņš sacīja.

— Jūsu kājas mums dos gaismu. Jūs esat līdz pat viduklim nošķiedies ar šo luminiscējošo vielu.

— Bet…

Pēkšņi mēs sadzirdējām galvenajā tunelī tālīnu kņadu un troksni, kurā izdalījās tādas kā gonga ska­ņas. Šis troksnis nāca uz mūsu pusi. Acīmredzot se­lenīti dzinās mums pakaļ. Mēs aši iemetāmies tum­šajā sānalā un lēkšojām projām. Ceļu mums rādīja gaisma, kas izstaroja no Keivora kājām.

— Cik labi, — es izdvesu, — ka viņi mums no­vilka zābakus, citādi mēs pierībinātu visu alu.

Mēs joņojām uz priekšu iespējami maziem, īsiem lēcieniem, lai neatsistos pret alas griestiem. Pēc kāda laika šķita, ka attālums starp mums un vajātājiem palielinās. Troksnis kļuva arvien neskaidrāks, vā­jāks un beidzot noklusa pavisam.

Es apstājos un atskatījos. Plakš—plakš — bija dzir­dami tikai Keivora lēcieni. Tad arī viņš apstājās.

— Bedford, — viņš čukstēja, — tur priekšā ir kaut kāda gaisma.

Es paskatījos, bet sākumā neko neredzēju. Tad es ievēroju, ka Keivora galva un pleci melni iezīmējas uz mazliet gaišāka fona, un pamanīju arī, ka šī izklie­dētā tumsa ir nevis ar zilu nokrāsu, kādu mēs tikām redzējuši visur Mēness iekšienē, bet gan nespodri pelēka, bālgana, it kā dienas gaismas caurstrāvota. Keivors ievēroja šo starpību tad pat, kad es, vai vēl ātrāk, un arī viņā tā laikam modināja to pašu cerību, ko manī.

— Bedford, — viņš drebošā balsī čukstēja, — šī gaisma … iespējams, ka …

Viņš neuzdrošinājās skaļi izteikt savu slepeno ce­rību. Iestājās klusums. Tad pēc Keivora atspērienu trokšņa es sapratu, ka viņš dodas šās gaismas vir­zienā. Ar strauji pukstošu sirdi es viņam sekoju.