Arī Keivora sejā parādījās satraukums. Viņš piecēlās un sāka blenzt uz krūmāju, kas ielenca mūs no visām pusēm un negausīgā audzelībā tiecās augšup. Viņš mulsi pielika roku pie lūpām un ierunājās bez savas parastās pārliecības.
— Man liekas, — viņš lēni sacīja, — tā palika… kaut kur … tur … — Viņa pirksts vilcinādamies aprakstīja gaisā nenoteiktu loku. — Es skaidri nezinu. — Tagad viņš izskatījās pavisam apjucis.
— Katrā ziņā, — viņš piemetināja, uzlūkodams mani,
— tā nevar būt tālu.
Mēs abi bijām piecēlušies kājās un, nesakarīgi klaigalēdami, raidījām meklējošus skatienus vienveidīgajos džungļos, kas mūs apņēma un kļuva arvien biezāki. Visapkārt mums saules apspīdētajās nogāzēs līgodamies zēla dzelkšņainie krūmi, resnie kaktusi, ložņājošie ķērpji, un vietumis, kur bija ēna, vēl joprojām balsnīja sniega kupenas. Ziemeļos, dienvidos, austrumos un rietumos izplētās pilnīgi vienāda nepazīstamu augu biežņa. Un kaut kur tajā, jau aprakta lapu un stublāju mudžeklī, gulēja mūsu lode, mūsu mājas, mūsu pārtika, mūsu vienīgā cerība paglābties no šiem fantastiskajiem džungļiem, kuros bijām iekļuvuši.
— Es domāju, — Keivors pēkšņi sacīja, norādīdams uz dienvidiem, — ka lode atrodas tajā pusē.
— Nē, — es iebildu. — Mēs virzījāmies pa loka līniju. Redziet! Te ir manu papēžu iespiedumi. Skaidrs, ka lodei jābūt vairāk uz austrumiem. Jā gan, tā būs tur — austrumu virzienā.
— Man liekas, — Keivors sacīja, — ka saule visu laiku atradās pa labi no mums.
— Bet man liekas, — es teicu, — ka katrā lēcienā ēna lidoja pa priekšu.
Mēs izmisuši vērāmies viens otrā. Mūsu iztēlē krātera platība bija pieņēmusi milzīgus apmērus, tā biezokņi šķita necaurejami.
— Žēlīgais dievs! Kādi muļķi mēs esam bijuši!
— Pilnīgi skaidrs, ka mums lode atkal jāatrod, — Keivors sacīja, — un iespējami ātrāk. Saule cepina arvien stiprāk. Mes jau butu paģībusi aiz karstuma, ja gaiss nebūtu tik sauss. Turklāt… es esmu izsalcis.
Es izbrīnījies paraudzījos viņā. Līdz šim man ēšana nebija ne prātā, bet tagad es pēkšņi sajutu, ka esmu drausmīgi izbadējies.
— Jā, — es atsaucos, — arī man gribas ēst.
Keivors apņēmīgi izslējās.
— Mums katrā ziņā jāatrod lode!
Cenzdamies saglabāt mieru, mēs sākām vērot bezgalīgos klinšu izciļņus un augu biezokņus, kas klāja krātera dibenu, klusībā katrs pie sevis apsvērdams izredzes atrast lodi, iekams mūs pārmāks karstums un izsalkums.
— Tā nevar būt tālāk par piecdesmit jardiem no šejienes, — sacīja Keivors, nenoteikti žestikulēdams. — Vienīgā iespēja ir iet apkārt loku pēc loka, kamēr tai uzdursimies.
— Nekas cits neatliek, — es piekritu, ne visai gribīgs sākt meklēšanu. — Kaut šie sasodītie durstīgie krūmi neaugtu tik ātri!
— Gluži manas domas, — Keivors sacīja. — Bet lode palika guļam uz sniega kupenas.
Es lūkojos apkārt veltīgā cerībā ieraudzīt kādu pauguru vai krūmu, kas bija atradies lodes tuvumā. It visur man pretī vērās mulsinoša vienveidība, visur augšup tiecās dzelkšņainie krūmi, milža sēnes, kusa sniega blāķi, nemitīgi mainot apveidus un pārvēršot apkārtni. Saule kveldēja un karsēja, mēs bijām galīgi apjukuši, turklāt aiz neizprotama izsalkuma sākām jau zaudēt spēkus. Un tieši šajā brīdī, kad mēs tur tā stāvējām, apmaldījušies Mēness džungļos un apjukuši, mūsu ausis pirmoreiz uztvēra kādu dīvainu skaņu, kas nebija ne krūmu šalkoņa, ne vēja klusā žūžošana, ne mūsu pašu soļu atbalss.
Bum … Bum … Bum …
Šis troksnis atskanēja zem mūsu kājām, kaut kur dziļi apakšā. Šķita, ka mēs to sadzirdam tiklab ar kājām, kā ar ausīm. Tā bija tāluma klusināta, dobja dunoņa, kas cauri biezam grunts slānim no Mēness iekšienes izlauzās virspusē. Nespēju iedomāties nevienu citu skaņu, kas būtu varējusi mūs pārsteigt vairāk un tā izmainīt īstenību ap mums kā šie lēnie, dobjie, vienmērīgie būkšķi, kuri atgādināja gigantiska, aprakta pulksteņa sitienus.
Bum … Bum … Bum . . .
Skaņas, kas asociējās ar klusiem klosteriem, bezmiega naktīm ļaužu pārpilnās pilsētās, nomodu un gaidām, dzīves ritmu un kārtību, noslēpumaini un daudznozīmīgi dunēja šajā fantastiskajā tuksnesī! Mūsu acu priekšā viss bija tāpat kā iepriekš: vienmuļie krūmi un kaktusi klusi šūpojās vējā, nepārtrauktā biežņā aizstiepdamies līdz pat tālajām klintīm; joprojām tumšās debesis virs galvas bija tukšas, karstā saule kveldēja un dedzināja. Bet pāri visam kā brīdinājums, kā drauds dunēja šie mīklainie būkšķi.
Bum .. . Bum .. . Bum …
Klusās, neskanīgās balsīs mēs jautājām viens otram:
— Pulkstenis?
— Izklausās pēc pulksteņa.
— Kas tas ir?
— Kas tas varētu būt?
— Skaitīsim! — Keivors beidzot ierosināja, un tai pašā mirklī būkšķi izbeidzās.
Pēkšņais klusums pēc ritmiskā, vienmērīgā trokšņa bija satriecošs. Vienu brīdi likās apšaubāmi, vai vispār esam kaut ko dzirdējuši. Vai varbūt dunoņa joprojām vēl turpinājās? Vai es patiešām biju to dzirdējis?
Es jutu Keivora roku pieskārāmies manam del- mam. Viņš runāja klusinātā balsī, it kā baidītos uzmodināt kādu gulošu būtni.
— Turēsimies kopā, — viņš čukstēja, — un meklēsim lodi. Mums jātiek atpakaļ savā lodē. Tas ir kaut kas mūsu prātam neaptverams.
— Uz kuru pusi mēs iesim?
Keivors vilcinājās. Mēs netikām vaļā no sajūtas, ka neesam vairs šeit vieni, ka mūsu tuvumā ir kādas nezināmas dzīvas būtnes. Kas tās varēja būt? Kur tās mita? Varbūt šis mežonīgais tuksnesis, ko pārmaiņus stindzināja sals un kveldēja saule, bija tikai ārējā čaula, kas apņēma Mēness iekšienē paslēptu pasauli? Un, ja tā, kāda bija šī pasaule? Kādi bija tās iemītnieki, kas kuru katru brīdi varēja mums uzklupt?
Un tad, pāršķeļot spiedīgo klusumu tik spalgi un pēkšņi kā negaidīts pērkona grāviens, atskanēja šķinda un dārdoņa, it kā spēji tiktu atdarīti lieli dzelzs vārti.
Mēs sastingām uz vietas un stāvējām, bezpalīdzīgi blenzdami viens otrā. Keivors klusiņām piezagās man klāt.
— Es neko vairs nesaprotu! — viņš nočukstēja man pie pašas auss un nenoteikti pacēla roku, ar šo žestu pauzdams savu apjukumu. — Vajadzētu kaut kur paslēpties! Ja gadījumā .. .
Es paraudzījos apkārt un piekrītoši pamāju ar galvu.
Mēs sākām iet, kustēdamies piesardzīgi un pūlēdamies pārvietoties bez mazākā troksnīša. Mēs devāmies uz tuvāko krūmu biezokni. Spalga, metāliska šķinda, kas atgādināja āmuru sitienus pa katlu, lika mums paātrināt soli.
— Metīsimies rāpus! — Keivors čukstēja.
Dzelkšņaino krūmu zemākās lapas, ko aizēnoja virsējās, jaunākās, bija jau apvītušas un sačervelē- jušās, tā ka mēs bez sevišķām grūtībām varējām izlīst starp stublājiem, kas kļuva arvien resnāki. Sīkām skrambām sejā vai uz rokām mēs nepievērsām uzmanību. Biezokņa vidū es apstājos un aizelsies ielūkojos Keivoram sejā.
— Tas ir Mēness iekšienē, — viņš čukstēja, — tur, apakšā …
— Bet viņi var iznākt virspusē.
— Mums jāatrod lode!
— Jā, — es teicu. — Bet kā?
— Ložņāsim, kamēr to uziesim.
— Bet ja neuziesim?
— Paslēpsimies un noskatīsimies, kas tie ir par radījumiem.
— Mēs turēsimies kopā, — es teicu.
Keivors mirkli padomāja.
— Kādā virzienā lai ejam?
— Uz labu laimi.
Mēs palūkojāmies apkārt un tad ļoti piesardzīgi sākām līst cauri biežņai, cenzdamies virzīties pa apli, apstādamies pie katras uzblīdušas sēnes, sastingdami uz vietas, kolīdz izdzirdējām kādu skaņu, un domādami tikai par lodi, kuru bijām tik vieglprātīgi pametuši. Atkal un atkal no grunts zem mūsu kājām atskanēja dārdoņa, sitieni, savādi, neizskaidrojami mehāniski trokšņi, un pāris reižu mums likās, ka arī Mēness virspusē dzirdam kaut kādu klusu dunoņu un kņadu. Taču mēs neuzdrošinājāmies uzkāpt kādā paugurā, lai pavērotu krāteri. Vēl ilgi mēs neredzējām radījumus, kuru saceltie trokšņi visu laiku tik neatlaidīgi mūs pavadīja. Ja mūs nemocītu izsalkums un slāpes, šī līšana pa džungļiem varētu likties kā spilgts sapnis. Viss šķita nereāls, vienīgi šīm skaņām piemita kaut kas no īstenības.
Iedomājieties paši! Visapkārt mums fantastiski džungļi, virs galvām kā durkļi augšup slienas dzeloņainas lapas, zem rokām un ceļgaliem vijas spilgti, vietumis saules apspīdēti ķērpji, savā negantajā audzelībā viļņodamies kā paklājs, kad apakš tā pakļuvis vējš. Ik pa brīdim kāda milzīga sēne, uzblīzdama un piepūzdamās saulē, draudīgi paceļas pāri mums. Atkal un atkal skatienu piesaistīja jauni, neredzētas formas augi košās krāsās. Šūnas, no kurām veidojās šie augi, bija tik lielas kā mans īkšķis un atgādināja krāsainas stikla zīles. Un visa šī brīnumainā pasaule zaigoja neiedomājami spožā saules gaismā zem zilgani melnām debesīm, kurās, par spīti saulei, vēl joprojām mirgoja dažas zvaigznes. Savādi! Pat akmeņu forma un struktūra bija dīvaina. Viss te bija dīvains, arī mūsu ķermeniskās sajūtas bija citādas, katra straujāka kustība sagādāja pārsteigumu. Elpa sprūda rīklē, ausīs dobji pulsēja asinis — tuk, tuk, tuk…
Atkal un atkal mēs dzirdējām dīvaino troksni — dunoņu, metālisku šķindu un klaudzoņu, un tad atskanēja .. . milzīgu dzīvnieku baurošana!