8

putu nosmelšanu nebija grūti iemācīties. Mēs cēlāmies rīt­ausmā. Steidzīgi norijām da­žas nesen no Mazās Vistiņas nogrieztas proteīna masas šķēles un uzdzē­rām malku kafita. Tad uzģērbām virsvalkus un ar kravas celtni nokļuvām līdz attiecīga­jam lokam. Žilbinošā tveicē, kas te valdīja no saules lēkta līdz pat saules rietam, apstai­gājām plašos, lēzenos baseinus, kuru platība sniedzās vairākos akros un kuri bija pārklāti ar aļģēm. Lēni virzoties gar baseiniem, ik pēc trīsdesmit sekundēm varēja pamanīt no­gatavojušās vietas, no kurām izdalījās ogļ­hidrāti. Ar īpašu smeļamo vajadzēja noņemt virsējo kārtu un ieliet to speciālā tvertnē. Tālāk šo masu vai nu nopildīja, vai pārstrā­dāja glikozē, ar ko barot Mazo Vistiņu, bet no tas savukārt nogrieza šķēles, glīti iepa­koja un izsūtīja pa visu zemeslodi no Bafin- zemes līdz Mazajai Amerikai. Ik pēc stundas drīkstējām iedzert ūdeni no blašķes un ieņemt

vienu sāls tableti, ik pa divām stundām — piecas minūtes atpūsties. Kad pienāca saules riets, nodevām virsvalkus un gājām pus­dienās, kas sastāvēja no dažām šķēlēm Ma­zās Vistiņas; pēc tam bijām brīvi. Varējām lasīt, pļāpāt, iegrimt transā, skatoties hipno- televizoru atpūtas telpā, iepirkties, izkauties vai arī dzīt sevi ārprātā, domājot par to, kāda tagad būtu varējusi būt mūsu dzīve, un vis­beidzot, varējām gulēt.

Tieši to es arī visbiežāk darīju.

Rakstīju daudz vēstuļu un centos daudz gulēt. Algas diena pienāca kā pārsteigums. Nebiju pat manījis, ka aizritējušas jau divas nedēļas. Pēc algas izmaksas konstatēju, ka «Hlorellas» proteīna audzētavai esmu parādā tikai astoņdesmit dolāru un dažus centus. Nemaz nerunājot par parādu kārtošanu, va­jadzēja maksāt biedra naudu Strādājošo lab­klājības fondam, no kura, cik varēju saprast, «Hlorella» daļēji sedza savus nodokļus. No manis iekasēja arodbiedrības maksas un iestāšanās naudu, ienākuma nodokli un iemaksas par varbūtēju uzturēšanos slimnīcā («Bet pamēģini tikt tur iekšā,» teica vecie strādnieki), kā arī atskaitījumus vecuma pa­balstam.

Viens no maniem mierinājumiem bija doma par laiku, kad — «kad» arvien pauda ciešu apņēmību — tikšu no šejienes ārā un būšu lielākais patērētāju dzīves pazinējs visu rek­lāmas speciālistu vidū. Tiesa gan, Faulera Sokena asociācijā strādāja arī darbinieki no

viszemākajiem slāņiem, tie, kuri bija ieguvuši| izglītību ar stipendijas palīdzību. Taču tagad sapratu, ka šie puiši bijuši pārāk lepni, lai stāstītu man patiesību par vienkāršo patērē-; tāju dzīvi un domām. Vai arī nav vēlējušies! atzīties pat sev, kas paši kādreiz bijuši.

Tagad aptvēru, ka reklāma iedarbojas uz'j cilvēka zemapziņu daudz spēcīgāk, nekā mēs, speciālisti, bijām domājuši. Ne vienu reizi vien mani pārņēma patiess sašutums, dzir­dot, ka šie ļaudis nosauc reklāmas par tīra­jām blēņām. Tāpēc sākumā jutos pārsteigts, bet vēlāk gandarīts, jo galu galā reklāmā, savu mērķi sasniedza. Visvairāk mani, pro­tams, interesēja jautājums, kā patērētājus ietekmē Venēras projekta reklāma. Izmantoju] katru iespēju, lai novērstu augošo entuziasmu, tais cilvēkos, kuri paši nekad nedosies uz Venēru un arī nepazīst neviena, kas to varētu; darīt. Dzirdēju, ka viņi smējās par īsajiem,' asprātīgajiem pantiņiem, kurus izplatīja Fau­lera Šokena asociācija:

Punduržokejs Džeks O'Sī Samīlējies milzenī — vai:

Puisis jautā meičai savai: Kādēļ skumsti, kā tev trūkst?

Tie visi slēpa sevī solījumu, ka Venēra stipro dzimumu darīs patiesi vīrišķīgu. Bena ; Vinstona Reklāmas apakšsekcija plašām tau-1 tas masām bija pati talantīgākā visā Šokena asociācijā.

Šai nodaļai sevišķi labi padevās miklas, piemēram:

— Kādēļ Venēru sauc par sērojošo zvaig­zni?

Miklas jēga nav aptverama, redzot to ie­spiestu [4] , bet vārdu spēbe vienmēr bijusi hu­mora pamatā, tāpat kā attiecības starp pre­tējiem dzimumiem — cilvēces attīstības pa­matā. Un kas gan dzīvē ir svarīgāks par cilvēku slēptāko jūtu strāvojumu ievirzīšanu pareizā gultnē un virzienā? (Es neattaisnoju atkritējus, kuri, cenzdamies izplatīt savus ražojumus, daiļrunīgi pļāpā par kaut kādām «nāves ilgām». Tās es atstaju mūsu profe­sijas Tontoniem; tas ir negodīgi, tas ir amo­rāli, man ar to nav nekā kopīga. Turklāt, ja viņi paši iedziļinātos šajās problēmās,- tad saprastu, ka šīs taktikas rezultāts tomēr ir patērētāju skaita samazināšanās.)

Nav šaubu, ka prasme sasaistīt cilvēku vēlēšanos iepirkties ar viņu dzīves lielākajām ilgām panāk daudz vairāk nekā preču pār­došana vien: tā pamodina pircēja iztēli un ievirza to pareizajā gultnē, tā padara viņa izvēli apzinīgu. Līdz ar to mēs esam nodro­šināti ar nepārtrauktu ikgadēju patērētāju skaita pieaugumu, kas tik ļoti nepieciešams reklāmas nozares augšupejai.

Man bija patīkami uzzināt, ka «Hlorella» šajā jomā darījusi ļoti daudz. Ēdienam

pievienoja attiecīgus hormonus, un ēkas piec­desmitajā stāvā bija iekārtots skaists atpū­tas un izpriecu centrs ar tūkstoš gultām. Kompānijas vienīgais noteikums bija, ka plantācijā dzimis bērns automātiski kļūst par tās īpašumu, ja viens no vecākiem līdz viņa desmitajai dzimšanas dienai vēl ir «Hlo­rellas» darbinieks. . fļ

Bet man nebija laika atpūtai un izpriecām. Es cītīgi pētīju visu šo sistēmu, iepazinos ar apstākļiem un gaidīju izdevīgu gadījumu. Bet, ja tāds tik drīz nenāktu, nolēmu radīt to pats saviem spēkiem. Taču pagaidām va­jadzēja vērot un mācīties.

Vienlaikus uzmanīgi sekoju visam, kam bija kāds sakars ar Venēras kampaņu. Kādu laiku viss ritēja patiešām lieliski. Asprātīgie pantiņi, fantastiskās miniatūras žurnālos, jautrās dziesmiņas patika daudziem.

Pēc tam kaut kas sagāja grīstē. Sekoja at­slābums. Man pietika ar vienu dienu, lai to pamanītu, un ar vienu nedēļu, lai pārlieci-® nātos, ka tā ir patiesība. Vārds «Venēra» iz­zuda no ikdienas sarunām. Runājot par kos­mosa raķeti, bieži tika pieminēta «staru sli­mība», «nodokļi», «upuris».

Plašām tautas masām domātajā materiālā uzpeldēja jauna, bīstama tēma: «Vai dzir­dēji par čali, kurš savā kosmosa tērpā aizgā­jis pie tēviem?»

Vienkāršam preču patērētājam bija grūti izprast, kas īsti notiek, un arī Fauleram 5o- kenam, kas lasīja tikai kopsavilkumus un ik­dienas ziņojumus par Venēras projekta neap­turamo progresu, nebija nekāda pamata kaui ko apšaubīt vai kaut kam neticēt. Turpretī man Venēras projekts bija tuvs. Un es sa­pratu, kas notiek.

Sācis darboties Mets Ransteds.

Desmitās guļamtelpas aristokrāts bija. Erera. Pēc desmit «Hlorellā» pavadītajiem gadiem viņš bija izsities uz augšu — precīzi izsakoties, vajadzētu gan teikt uz leju - un kļuvis par šķēlētāju meistaru. Viņš ar saviem palīgiem strādāja lielajā, vēsajā pagraba velvē, kur auga Mazā Vistiņa. Erera vicināja milzīgu, tikai ar abām rokām noturamu zo­benam līdzīgu nazi, ar kuru atdalīja lielus olbaltuma masas gabalus. Tālāk šie gabali nonāca sagatavotāju, iesaiņotāju un viņu ne­kvalificēto palīgu rokās, un tos svēra, grieza šķēlēs, saldēja, cepa, pievienoja vajadzīgās garšvielas, iesaiņoja un nosūtīja pēc saraksta uz tām vietām, kuras to bija pieprasījušas.

Erera nebija nodarbināts tikai ražošanā vien. Viņš savā ziņā izpildīja arī «drošības vārstuļa» funkcijas. Mazā Vistiņa šeit auga un attīstījās jau desmitiem gadu. Sākusi vei­doties no maza serdes kamoliņa, tā nemitīgi pieņēmās miesās un iekļāva tajās katru sveš­ķermeni. Šūnām daloties, tā nepārtraukti at­tīstījās plašumā, piepildot šim nolūkam pa­redzēto betona ligzdu. Kamēr vien pielika barības, šis process turpinājās. Erera rūpējas,

lai Mazā Vistiņa izveidotos apaļa un mīksta, lai pirms šķēļu nogriešanas audi nekļūtu veci un sīksti, lai abas puses attīstītos vienmē­rīgi.

Tas bija atbildīgs darbs, par kuru Erera saņēma labu algu, un tomēr viņš nebija ne apprecējies, ne arī pārgājis uz vienu no at­sevišķajiem dzīvokļiem celtnes centrālās da- .ļas augšējos stāvos. Viņš devās izbraucienos, kuri viņa prombūtnē deva vielu neķītriem spriedelējumiem, bet kurus viņam klāt esot nekad nepieminēja bez izmeklētas pieklājī­bas. Viņš vienmēr nēsāja līdzi savu cērtamo nazi un laiku pa laikam nesteidzīgi pār­brauca ar galodu pār tā asmeni. Tas bija vīrs, ar kuru nolēmu iepazīties. Tas bija vīrs, kuram netrūka naudas, — spriežot pēc viņa desmit gadu stāža, tā tam vajadzēja būt —; un ši nauda man bija vajadzīga.

«B» līguma būtība man tagad bija galīgi skaidra. Tas neļāva cilvēkam izkļūt no parā­diem. Šīs sistēmas pamatā bija viegli iegūs­tami - aizņēmumi un acīm tīkamas preces. Ja es nedēļā aizņemšos tikai desmit dolārus, tad, līgumam izbeidzoties, būšu kompānijai pa- radā apmēram tūkstoš viens simts dolāru, un man vajadzēs turpināt darbu, lai tos at­maksātu. Bet strādājot uzkrātos jauns pa­rāds.

Man bija nepieciešama Ereras nauda, lai tiktu prom no šejienes, atpakaļ uz Ņujorku, pie savas sievas Ketijas, pie darba Venēras nodaļā. Ransteda rīcība mani uztrauca. Un

dievs vien zina, ko darīja Ketija, kas tagad uzskatīja sevi par atraitni. Par Džeku O'Šī un Ketiju es centos nedomāt. Mazais vīriņš tagad varēja atriebties pretējam dzimumam par garajiem nicinājuma gadiem. Līdz div­desmit piecu gadu vecumam viņu bija uzska­tījuši par smieklīgu, nenozīmīgu knisli, kurš, pateicoties stūrgalvībai, kļuvis par lidotā]u- izmēģinātāju, bet tādēļ nav mazāk grotesks. Divdesmit sešu gadu vecumā viņš pēkšņi kļuva par pasaules slavenību, par pirmo cil­vēku, kurš bijis uz Venēras, tā iemantodams uemirstību vēl pirms brieduma. Tagad viņam bija jāatgūst nokavētie mīlas prieki. Ļaudis melsa par viņa neskaitāmajām dēkām lek­ciju ceļojumu laikā. Man šīs tenkas nepatika. AAan nepatika arī tas, ka viņš jūsmoja par Ketiju, bet Ketija — par viņu.

Un tā ritēja manas dienas: celšanās rīt­ausmā, brokastis, virsvalks, aizsargbrilles, kravas celtnis, bezgalīgās stundas, kas aiz­ritēja šausmīgajā tveicē, smeļot putas, pēc lam pusdienas, atpūtas telpa un, ja laimējās tā izkārtot, kāds vārdiņš ar Ereru.

— Tev ir pamatīgi ass cērtamais, Gustav. Pasaulē ir tikai divas ļaužu kategorijas — tie, kuri atstāj savus darba rīkus novārtā, un īstie amata meistari.

Viņa acīs zem actekiem raksturīgās uzacu līnijas pavīdēja aizdomas.

— Darbu darīt kārtīgi vienmēr atmaksājas. Vai tu no jaunajiem?

— Jā. Pirmo reizi šeit. Vai tu domā, ka: būtu vērts palikt?

Erera mani nesaprata: — Te ir jāpaliek. Līgums. — Un viņš piegāja pie žurnālu sta­tīva.

Nekas, rīt arī ir diena.

— Sveiks, Gustavi Piekusi?

— Sveiks, žorž! Mazliet. Desmit stunda; vicināt šo rīku nav nekāds joks. Rokas ka svina pielietas.

— Varu iedomāties. Noputošana ir viegla bet tā nav nekāda lielā māksla.

— Ko var zināt, varbūt pēc laika tu tiec uz augšu. Pasēdēšu pie hipnotelevizora.

Pienāca nākamā diena.

— Sveiks, Zorži, kā sviežas?

— Nevaru žēloties, Gustav. Saules vannai par velti.

— To var redzēt. Drīz tu būsi tikpat melns kā es. Ha, ha! Vai tas tev patiktu?

— Porque no, amigo?[5]

— Ko, tu hablas espatļol? Cuado apren- diste la lengua?**

— Ne tik strauji, Gustav. Protu tikai da­žus vārdus. Labprāt gribētu iemācīties vairāk. Kad iekrāsies skanošais, jāaizlaiž uz pilsētu pie meitenēm.

— Tās visas buldurē angliski. Bet, ja tev palaimētos atrast pastāvīgu draudzeni, tad

rētu papļāpāt arī spāniski. Meiteni tas (■priecinātu. Gandrīz visas prot dziedāt «Džimmij, Džimmij, iedod dolāru» un zina liugļu pantinu, kurā teikts, ko par dolāru var dabūt. Ha, ha!

Un tad pienaca vēl viena diena — diena nr pārsteigumiem.

Atkal izmaksāja algu, un mans parāds bija pieaudzis vēl par astoņiem dolāriem. Prātoju, i lir paliek visa mana nauda, taču sirds dzi­ļumos es to labi zināju. Pēc maiņas atgriezos U'alīgi izslāpis, kā tam pēc administrācijas .1 prēķiniem arī vajadzēja būt. Tūlīt devos pie dzērienu automata un paņēmu glāzi «Popsi» — tas maksāja divdesmit piecus centus. Bet viena glāze neremdēja slāpes — i/.dzēru otru, un nu jau bija par piecdesmit centiem mazāk. Pusdienas bija bezgaršīgas. Ar mokām noriju tikai dažus kumosus Mazās Vistiņas olbaltuma masas. Bet pēc brīža man atkal gribējās ēst. Tad devos uz bufeti, kur n/ parāda varēja dabūt sālītu kraukšķošo ce­pumu paciņas. Pēc cepumiem drīz vien sāka mocīt slāpes, kuras varēja dzesēt tikai ar divām glāzēm «Popsi». Bet no «Popsi» kļuva saji ap dūšu, un tad vajadzēja uzsmēķēt ci­garetes «Starr». Pēc tam uznāca ārkārtīga kāre pēc kraukšķiem .. .

Nez, vai Faulers Šokens to tieši tā bija paredzējis, dibinot «Starrzelius», pirmo sfē­risko trestu? No «Popsi» pie kraukšķiem, no kraukšķiem pie cigaretēm «Starr», no tām atkal pie «Popsi» . ..

Un klāt pie parādu summas vēl jāmaksļ seši procenti.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz. neizraušos no šejienes tuvākajā nākotnē, ta< netikšu prom nekad. Sajutu, ka mana uzņēj mība, īpašība, kas bija mana «es» būtība, sāk lēni izsīkt. Niecīgās alkaloīda devas pamj zām vājināja gribu. Mani nomāca bezcerība] apziņa, ka neko nav iespējams izmainīt ui ka galu galā tik ļauni nemaz nav, vienmēf taču var paglābties transā vai kārtīgi pie tempties «Popsi», vai arī pamēģināt vienii no tiem zaļajiem zirnīšiem, kuri ar dažādieļ nosaukumiem ceļo no rokas rokā. Pārdevējj labprāt pagaidītu līdz algas dienai.

Kaut kam bija jānotiek, turklāt drīz.

— Como' sta, Guslavo?

Erera apsēdās, un viņa acteka sejā

plaiksnīja smaids.

— Como' sta, amigo Jorge? Se juma?

Viņš pastiepa roku ar cigarešu paciņu.

nebija mana marka. Nedomādams atbildēju:] — Pateicos, es smēķēju «Starr», tās ir aromātiskākas.

Un automātiski vienu tūlīt aizsmēķēju. Es sāku kļūt par tādu patērētāju, kādi Fauler» reklāmu firmai bija vajadzīgi. Vēlēšanā! smēķēt asociējas ar cigaretēm «Starr», un tu tūdaļ aizsmēķē cigareti «Starr»; pēc cigaļ retes «Starr» domās iezogas «Popsi» — uri tu izdzer glāzi «Popsi», tad rodas apetīte uz kraukšķiem — un tu nopērc paciņu kraukšķu! kad cepumi apēsti, rodas vēlēšanās uzsmēķēt, un tu aizsmēķē cigareti «Starr», un uz satra soļa tevi pavada šo preču slavinājumi, ir ko tev piedziedātas pilnas ausis, kas ie­spiedušies katra porā.

«Smēķēju cigaretes «Starr» — tās ir vis­labākās. Dzeru «Popsi» —*tas ir visatspirdzi- flošākais. Ēdu kraukšķus — tie ir visgaršī­gākie. Smēķēju . . .»

Gustavs ieteicās:

Tu neizskaties sevišķi laimīgs, 2orž. | - Tāds es arī neesmu, amigo. | Beidzot gaidītais brīdis bija klāt.

— Esmu nokļuvis ļoti dīvainā stāvoklī.

Tagad vajadzēja nogaidīt, ko viņš- teiks.

- Man jau tā šķita, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Saprātīgs puisis, kurš redzējis pasauli. Varbūt es tev varu palīdzēt?

Lieliski, brīnišķīgi.

— To tu nenožēlosi, Gustav. Tu, protams, riskē, bet tu to nekādā ziņā nenožēlosi. Es tev visu izstāstīšu …

Sss. Ne šeit! — viņš mani apsauca, tad turpināja klusā balsī:

- Tas vienmēr ir risks. Bet ir vērts riskēt, ja tu redzi, ka jauns, gudrs cilvēks sāk do­māt un darboties. Reiz es iekritīšu, seguro, un iespējams, ka tad viņi man piededzinās smadzenes. Bet rauj viņus velns, nospļauties man par viņiem. Savu esmu padarījis. Ņem. Domāju, man nav tev jāpiesaka būt piesar­dzīgam, to atverot.

Erera paspieda man roku, un es jutu, kaļ pie manas delnas pielīp mazs vīstoklītis.

Pēc tam viņš devās pie hipnotelevizora un, iepriekš izsitis savā norēķinu kartītē pus­stundu transa, ieslīga sēdeklī blakus pārē-ļ jiem.

Es devos uz mazgājamo telpu, kur samakl sāju par desmit minūšu ilgu uzturēšanos dušas kabīnē, — mana alga atkal saruka pafļ dažām monētām — un iegāju iekšā. Ar izo» lācijas lenti aptītais vīstoklītis izrādījās sa­locīts zīdpapīrs ar šādu tekstu:

Cilvēka dzīvība ir jūsu rokās.

Šis aicinājums Nr. 1 dod jums iespēju no dibināt sakarus ar Pasaules konservacionistu asociāciju, kas tautā pazīstama ar nosaukumi «konsi». Šo lapu jūs esat saņēmis no PKA biedra, kurš novērojis, ka jūs esat a) saprā­tīgs, b) nemierā ar pašreizējo pasaules stā­vokli, c) varbūtējs vērtīgs papildinājums mūsu rindām. Sī cilvēka dzīvība tagad ir jūsu rokās. Lūdzam jūs izlasīt visu līdz gai lam, pirms sākat kaut ko darīt.

Patiesība par PKA.

PKA ir slepena organizācija, kuru vajā visas pa-J saules valdības. Tā uzskata, ka dabas resursu nesau-i dziga izlaupīšana radījusi nabadzību un nevajadzīgas! cilvēku ciešanas. Tā uzskata, ka šādas dabas resursu izlaupīšanas sekas būs cilvēku dzimuma iznīcināšanai uz Zemes. Tā uzskata, ka to visu varētu novērst, ja cilvēkus izdotos pacelt līdz tādai apzinīguma pakāpei,

kad tie paši pieprasītu pasaules iedzīvotāju pieauguma pl.mošanu, mežu masīvu atjaunošanu, noplicinātās augsnes uzlabošanu, iedzīvotāju skaita samazināšanu pilsētās, palielinot iedzīvotāju skaitu laukos, greznuma priekšmetu, kā arī kārumu ražošanas pārtraukšanu, jo jlo nav cilvēkiem nepieciešami. PKA šo izskaidrošanas darbu veic ar propagandas palīdzību — izplatot šādus nicinājumus, pielietojot vardarbību un sabotējot darbu (Bjās rūpnīcās, kur ražo greznumlietas.

Baumas par PKA.

Jūs būsiet dzirdējuši, ka «konsi» ir slepkavas, psi­hopāti un nesaprātīgi ļaudis, kuri iznīcina vērtības un Blogalina cilvēkus bez kāda iemesla vai ari aiz skau­dības. Tie ir meli. PKA biedri ir humāni, nosvērti cil- v6ki, daudzi no tiem iemantojuši cieņu sabiedrības ncis. Ļaunprātīgās baumas dedzīgi atbalsta tie ļaudis, kuri iedzīvojas no dabas resursu izlaupīšanas, kuru iius ceram izbeigt. Pasaulē ir nesaprātīgi, nenosvērti un noziedzīgi elementi, kuri izdara nelikumības vai nu kndu ideālu vārdā, vai aiz vienkāršas laupīšanas kāres mi pēc tam apgalvo, ka viņi esot «konsi». PKA nav liekā kopīga ar tādiem cilvēkiem, un tā ar sašutumu nosoda viņu rīcību.

Ko jūs tagad darīsiet?

Tas ir jūsu ziņā. Jūs varat a) nodot cilvēku, kurš Jlims iedeva aicinājumu, b) iznīcināt šo lapu un visu «izmirst, c) doties pie personas, kura jums šo aicinā­jumu iedeva, un iegūt papildu informāciju. Pirms jūs izlemjat, ko darīt, lūdzam jūs labi apdomāties.

Es domāju, intensīvi domāju. Un nācu pie secinājuma, ka šī lapa ir a) neinteresantā­kais, sliktākais reklāmas sacerējums, kādu jebkad esmu lasījis, b) neganta patiesības sagrozīšana, c) pavediens, kas var mani aiz­vest prom no «Hlorelias» un atpakaļ pie Ketijas.

Tad, lūk, kādi bija šie briesmīgie «konsi»! Un viņu pretrunīgajā muldoņā tomēr bija ari kaut kas pievilcīgs. Šis aicinājums — droši vien gluži neapzināti, — bija uzrakstīts tādā stilā, kādā mēs saceram jaunu medicīnas pre| parātu reklāmas ārstiem. Nosvērti, profesio nālā līmenī — mēs visi spējam saprātīg spriest, mums ir dziļas zināšanas, mēs varam runāt atklāti par nopietniem jautājumiem. Va jūsu pacients cieš no hiperspazmām, doktor;

Šis aicinājums apelēja pie saprāta, un tas vienmēr ir bīstami. Saprātam nevar uzticē ties. No reklāmu pasaules tas jau sen ir iz skausts, un mēs nekad neesam izjutuši trūkumu.

Acīmredzot man bija divas iespējas. Vaļ rēju doties uz galveno kantori un nodot Ereru. Varbūt es kļūtu populārs, varbūt mani uz­klausītu un noticētu maniem vārdiem tiktāl, lai pārbaudītu to pareizību.

Bet tad atcerējos, ka arī «konsu» denunciē- tājiem profilakses nolūkā mēdza piededzināt smadzenes, jo viņi tomēr bija saskārušies ai^ šo vīrusu un nevarēja zināt, kā tas iedarbo­sies vēlāk, kaut arī pirmā reakcija bija nega-ļ tīva. Tas man nederēja.

Man atlika daudz riskantāks, toties varo-ļ nīgāks ceļš — pieņemt uzaicinājumu un dar-l boties viņu organizācijas iekšienē. Ja viņiem tiešām bija tik plaši sakari, kā viņi dižojāsj tad es neredzēju iemesla, kas liegtu man no-l

kļūt Ņujorkā un iegūt pietiekami daudz ma­teriāla, lai atmaskotu visu šo bandu.

Nevienu mirkli mani nemāca šaubas par to, ka es varētu neizvirzīties. Pirksti niezēja da­būt kādu zīmuļa galu un pārlabot šo aicinā­jumu, izvēloties trāpīgākus izteicienus, iznī­dējot no tā garlaicību, piešķirot tekstam dzī­vību ar vārdiem, kurus lasītājs redz, dzird, aptausta un sajūt uz mēles. Šim sacerējumam tas nāktu par labu.

Manas kabīnes durvis atsprāga vajā; des­mit minūtes bija pagājušas. Steidzīgi aiz­skaloju lapu notekā un izgāju atpūtas telpā. Erera joprojām sēdēja transā pie televizora.

Gaidīju kādas divdesmit minūtes. Beidzot viņš sagrozījās, samirkšķināja acis, palūkojās apkārt un ieraudzīja mani, bet viņa seja pa­lika nekustīga kā granīts. Es pasmaidīju un pamāju, un viņš pienāca man klāt.

— Kārtībā, cotnpanero? — viņš klusi vai­cāja.

— Kārtībā, — es atbildēju. — Kad vien tu vēlies, Gust.

— Tas būs drīz, — viņš teica. — Šādās reizēs es nevaru iztikt bez transa. Nespēju panest mokošo gaidīšanu. Kas zina, kādu dienu es varbūt atmodīšos un būšu jau špiku nagos. — Viņš sāka ar kabatas galodu asināt savu nazi.

Man atausa gaisma.

— Un tas domāts špikiem? — es jautāju.

Viņa seja pauda sašutumu.

— Nē, — viņš teica, — tu mani pārprati, žorž. Tas domāts man. Lai nekļūtu par no­devēju.

Tie bija cēli vārdi pat šāda cilvēka mutē. Es_ ienīdu fanātiķus, kuri bija sakropļojuši, dvēseli tik krietnam patērētājam kā Gustavs. Tā bija gandrīz vai slepkavība. Viņš būtu varējis atrast savu vietu dzīvē, iepirkties, pa­tērēt, strādāt un vairot savu līdzpilsoņu peļņu visā plašajā pasaulē, viņa vēlēšanās un vaja­dzības būtu vienmēr pieaugušas, nepārtraukti palielinot ienākumus tiem, kuri strādā reklā­mas nozarē, viņam būtu ģimene, bērni, kuri savukārt kļūtu par kārtīgiem patērētājiem.: Bija sāpīgi redzēt, kā šie «konsi» viņu pār-š vērtuši neauglīgā fanātiķi.

Nolēmu viņam palīdzēt, cik vien spēšu,' kad «konsu» dziesmiņa būs nodziedāta. Viņš taču nebija vainīgs. Atbildēt vajadzēja tiem, kuri bija viņu uzkūdījuši pret visu pasauli. Droši vien tādus «konsus» kā Gustavs, kas bija vienkārši apmānīti, varēja atkal uzvest uz pareizā ceļa. Es par to painteresēšos; nē, labāk ne. Ļaudis varētu izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Jau tagad dzirdu, kā viņi sprie-, dēlēs: «Es nedomāju, ka Mičs ir neuzticams, tomēr viņš šāvis pār strīpu.» «Jā, ja cilvēks reiz bijis «konss», tad tas arvien būs «konss».» «To katrs zina. Es nedomāju, ka Mičs būtu nelojāls, to es nesaku, bet…»

Pie velna Ereru. Lai izstrebj vien pats, ko ievārījis. Tam, kas mēģina apgriezt pasauli ar kājām gaisā, nav ko žēloties, ja gadas pakļūt zem riteņiem.

Загрузка...