Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

5

vienu nedēļu viss gāja kā pa sviestu. Ticis vaļā no Ran- steda, kurš tagad nodarbojās ar skandālu ap kontraceptīnu

un AGI, es varēju pa īstam saņemt vadības grožus savās rokās.

Tildijas meičas un zēni cītīgi sacerēja re­klāmās. Viņiem piemita īsti māksliniecisks temperaments: te ar mokām izspieda vienu rindu, te, acīm mirdzot, gluži kā apsēsti, cepa augšā lappusi pēc lappuses. Tildija pār­baudīja un rediģēja viņu produkciju, un, at­lasījusi labāko no labākā, apgādāja mani ar deviņas minūtes ilgām komercreklāmām, luntastiskām miniatūrām, skrejlapu, plakātu un afišu tekstiem, gan pieklājīgām, gan rūp­am epigrammām, pantiņiem un vārdu spē- ein, kuras es savukārt virzīju tālāk pa visu /.omi.

Viskarstākais darba laiks bija Vizuālās reklāmas nodaļai. Televīzijas un kino dar­binieki ar lielu sajūsmu veidoja stāstu par kādu planētu. Tas bija nepieciešams reklā-

mas raidījumam ar nosaukumu «Pirms un! pēc», un visus tā veidotājus bija aizrāvusi vēsture.

Atklājumu nodaļa sagādāja mums arvien jaunus pārsteigumus. Kad reiz Koljeram aiz-ļ rādīju, lai neļaujas pārāk lielam optimis-' mam, viņš man paskaidroja:

— Galvenais ir enerģija, mister Kurtenej. Uz Venēras ir milzums enerģijas. Tā atrodas1 tuvāk Saulei. Un Saule atdod šai planētai savu enerģiju siltuma, ātru elementārdaļiņu! un brīvu radikāļu veidā. Mums uz Zemes nav tādas enerģijas. Atmosfēras kinētisko ener­ģiju mēs iegūstam ar vējdzirnavām. Uz Ve-j nēras mēs izmantosim turbīnas. Lai iegūtu; elektrību, pietiks uzbūvēt akumulatoru, pie­likt zibeņnovedēju un laikā palēkt nost, lai strāva nenogalina. Tur būs pavisam cits vēriens.

Noieta pētījumu un Rūpnieciskās antro­poloģijas nodaļas darbojās Sandjego, veicot izmēģinājumus Kalifornijas—Meksikas ra­jonā un lietojot Tildijas sacerējumus, Vizu­ālās reklāmas nodaļas maketus un filmas, kā arī izdarot iedzīvotāju aptaujas un ap­strādājot viņu izteiktos priekšlikumus. Man bija tiešais vads ar Hemu Harisu, Ransteda vietnieku Sandjego.

Parastā darba diena Venēras nodaļā sākās ar apspriedi. Es teicu uzmundrinošu runu, darbinieki ziņoja par panākumiem, noklau­sījās kritiku un citu nodaļu vadītāju priekš­likumus. Hariss pa telefonu aizrādīja TildiIii, ka teiciens «rāma atmosfēra» neesot piemērots reklāmas vajadzībām un ka viņai Vajadzētu iesniegt sarakstu ar papildu iero- •inājumiem. Tildija savukārt jautāja Koljernm, vai fantastiskā miniatūrā, kura liktu lasītājam nojaust, ka Venēra ik uz soja slēpj dārgakmeņus un pusdārgakmeņus, būtu ietei­cams lietot vārdus «topāza smiltis». Koljers ieminējās, ka atmosfēru Vizuālās reklāmas nodaļai panorāmā «Pirms» vajadzētu iekrā­sot mazliet sarkanāku. Es savukārt aizrādīju viņam, ka šoreiz kritika nav pamatota, jo viss tiek darīts saskaņā ar reglamentu»

Pēc apspriedes visi pievērsās saviem tie­šajiem uzdevumiem, bet man diena pagāja, noskaidrojot dažādus sarežģījumus, kārtojot savstarpējās saistības, koordinējot nodaļu darbu un sīki izskaidrojot savus norādījumus katram darbiniekam. Darba dienas beigās notika vēl viena apspriede, kurā iztirzājām kadu mūsu nodaļai specifisku tematu, pie­mēram, ««Starrzelius» ražojumu iekļaušana \ enēras ekonomikā» vai «Venēras kolonistu ienākumu līmenis un viņu optimālā pirkt­spēja pēc divdesmit gadiem».

Pēc tam sekoja dienas jaukākā daļa. Es atkal regulāri satikos ar Ketiju. Vēl jopro­jām dzīvojām katrs zem sava jumta, bet biju vairāk nekā pārliecināts, ka šāds stāvoklis vairs nevilksies ilgi. Dažreiz viņa uzmeklēja mani, dažreiz es viņu. Mēs bieži staigājām pa restorāniem un jauki pavadījām laiku — I bi ēdām, dzērām labus dzērienus un labi jutāmies, apzinādamies, ka esam izska­tīgi un nevainojami ģērbti. Nekādas nopiet­nas sarunas mēs nerisinājām. Ketija mani uz tām nevedināja, un es arī neuzmācos. Biju pārliecināts, ka laiks strādā manā labā. Reiz) man par lielu prieku pirms došanās uz Mai-,; ami mums piebiedrojās Džeks O'Sī, kuram tur vajadzēja nolasīt lekciju. Mēs ar Ketiju taču bijām izskatīgi labākās sabiedrības ļau-i dis ar pietiekami augstu dzīves līmeni, lai' spētu izklaidēt arī šādu pirmā lielumal zvaigzni. Dzīve bija jauka.

Pēc nedēļu ilga sekmīga, intensīva darba paziņoju Ketijai, ka man jādodas uz mūsu visattālākajiem objektiem — uz raķešu bāzi Arizonā un reklāmu izmēģinājumu centru Sandjego.

— Lieliski! — viņa iesaucās. — Vai varu , braukt līdzi?

Es priecājos kā bērns, jo cerēju, ka nu laimīgas beigas vairs nav tālu.

Raķešu bāzes apmeklēšana bija tikai for-1 malitāte. Tur atradās dažr no mūsu cilvē-ļ kiem, kas uzturēja sakarus ar Bruņotajiem spēkiem, Republikas aviāciju, Bela telefona laboratorijām un Savienoto Valstu Tērauda' korporāciju. Viņi izrādīja mums ar Ketiju šo briesmoni un bija daiļrunīgi kā īsti gidi: «… milzīga tērauda čaula … lielāka kuba­tūra nekā vidēja lieluma Ņujorkas kantoru ēkai… slēgtā cikla barības, ūdens un gaisa atjaunošana … trešdaļa degvielas, trešdaļa kravas, trešdaļa dzīvojamās telpas… varo­

nīgie pionieri .. . vientulība . . . izolācija . . . saules siltuma pārvades, sūkņi… nepiere­dzēts rūpniecisks pasākums . .. nācijas paš­uzupurēšanās. . . valsts drošība . . .»

Dīvainā kārtā uz mani vislielāko iespaidu atstāja nevis pati raķete, bet plašais klajums ap to. Veselas jūdzes apkaimē viss bija no- tirīts no zemes virsas — ne māju, ne siltum­nīcu, ne pārtikas noliktavu, ne saules ener­ģijas uztvērēju. Tas bija darīts daļēji drošī­bas, daļēji radiācijas dēļ. Šīs žilbinošās, apūdeņošanas cauruļu šķērsotās smiltis iz­skatījās dīvaini. Visā Ziemeļamerikā nebūtu iespējams sameklēt īpatnējāku skatu. Man sapēja acis. Jau gadiem ilgi tās nebija ska­tījušās tālāk par dažiem jardiem.

— Cik jocīgi, — brīnījās Ketija. — Varbūt mēs varētu tur pastaigāties?

— Diemžēl, doktore Nevina, — sacīja viens no sakaru vīriem, — tas ir aizliegts. Sargiem tornī ir pavēlēts šaut uz katru, kas tur parādās.

— Tad atceliet šo pavēli! — es teicu. — Mēs ar doktori Nevinu gribam tur mazliet pastaigāties.

— Labi, mister Kurtenej, — vīrs noraizē­jies teica, — darīšu, ko varēšu, bet tas nav tik vienkārši. Pavēles jāsaskaņo ar KID, Flo­tes pretizlūkošanu, CIP, FIB, AEK, Drošības dienestu …

Es paskatījos uz Ketiju, un viņa uzjautri­nāta paraustīja plecus.

<— Lai paliek, — es nomierināju savu sa­karnieku.

— Paldies dievam! — viņš nopūtās. — At­vainojiet, mister Kurtenej. Kaut kas tam­līdzīgs nekad vēl nav darīts, tādēļ arī būtu grūti noskaidrot, kam īsti jāprasa atjauja. Un jūs zināt, ko tas nozīmē.

— Patiešām, — no visas sirds piekritu.

— Sakiet, lūdzu, vai visa šī piesardzība sevi attaisno?

— Šķiet gan, mister Kurtenej. Mums nav zināms neviens ārvalstu, nedz arī «konsu» kaitniecības vai izspiegošanas mēģinājums.—§ Viņš uzsita ar labās rokas kauliņiem pa skaisti darinātu ozolkoka saderināšanas gre- < dzenu savas kreisās rokas zeltnesī. Domās teicu sev, ka jāpārbauda šī puiša finanses. Darbiniekam ar viņa algu nebija tiesības valkāt tik dārgas rotas lietas.

— Vai «konsi» izrāda kādu interesi? — es vaicāju.

— Kas to lai zina? KID, CIP un AEK ap­galvo, ka izradot. Flotes pretizlūkošana, FIB un drošības iestādes ir pretējās domās. Vai jūs nevēlētos parunāties ar komisāru Mak- donaldu? Viņš ir vietējais FPN priekšnieks un speciālists «konsu» jautājumā.

— Vai tu gribētu parunāties ar «konsu» speciālistu, Ketij?

—< Ja mums vēl ir laiks, — viņa atbildēja.

— Vajadzības gadījumā likšu aizkavēt lid­mašīnu, — sakaru darbinieks apsolīja, de- (l/īgi mēģinādams izlabot savu neveiksmi ar torņa sargiem. Viņš mūs izvadīja cauri pa- gaidceltņu mudžeklim un noliktavu mežam, garām septiņiem sargposteņiem un tālāk līdz pat administrācijas ēkām.

Makdonalds bija viens no tiem virsniekiem, kas augstu uzkāpis pa karjeras kāpnēm un arī jums liek izjust gandarījumu par to, ka esat Amerikas pilsonis; viņš bija mierīgs, lietpratīgs, stingrs. Pēc viņa uzplečiem un zīmotnēm redzēju, ka viņš kā pretizlūko­šanas speciālists šeit strādā jau pēc trešā piecgadu līguma ar Pinkertona detektīvu aģentūru. Makdonalds bija kadru virsnieks; viņš nēsāja savai kategorijai atbilstošo Pin­kertona Speciālās izmeklēšanas un militārās i/lūkošanas skolas gredzenu. Tas bija da­rināts no priedes koka ar iegravētu «vienmēr modro aci»; citu, banālu izrotājumu tam ne­bija. Bet tas ir tikpat kā firmas zīme. Pierā­dījums tam, ka jums darīšana ar augstu kva­litāti.

— Jus velaties kaut ko uzzināt par «kon- siem»? — viņš mierīgi vaicāja. — Tad esmu jūsu rīcībā. Visa mana dzīve veltīta cīņai ar tiem.

— Vai personīgu iemeslu dēļ, komisār? — es jautāju, domādams, ka dzirdēšu aizrau­jošu melodrāmu.

— Nē, tikai aiz tāda no modes izgājuša principa kā amata lepnums. Starp citu, man patīk vajāšanas azarts, bet nekāda lielā va­jāšana jau neiznāk. «Konsus» parasti noķer lamatās. Vai esat ko dzirdējis par Topekas atentātu? Man, protams, nevajadzētu nopelt kolēģus, tomēr sargiem bija jāzina, ka tieši šādas situācijas «konsi» arvien mēģina iz­mantot.

— Kādēļ tā, komisār? — Ketija jautāja.

Viņš viszinoši pasmaidīja. — Nojauta, —

viņš atbildēja. — Kaut kas tāds, ko vārdos grūti formulēt. «Konsiem» nekad nav patikusi hidrauliskā izrakteņu ieguve. Viņi izmantos katru izdevību, lai izrādītu šo nepatiku.

— Bet kādēļ viņiem tā nepatīk? — Ketija neatlaidās. — Mums taču vajadzīgas akmeņ­ogles un dzelzs?

— Tagad, — viņš sacīja, savilkdams seju jocīgā, izmisīgā grimasē, — jūs man prasāt, lai izskaidroju jums «konsu» domāšanas veidu. Mūsu nopratināšanas telpā esmu kād­reiz ar tiem noņēmies pat sešas stundas no vietas, bet nekad viņi nav pateikuši neko prātīgu. Ja es, piemēram, noķertu kādu To­pekas «konsu», viņš runātu labprāt, bet viss būtu tīrās muļķības. Viņš teiktu, ka hidrau­liskā izrakteņu ieguve iznīcina augsnes virs­kārtu. Es viņam atbildētu: «Jā, un kas par to?» Viņš man atjautātu: «Vai jūs nesapro­tat?» — «Ko tad?» es noprasītu. Viņš cen­stos man ieskaidrot, ka augsnes virskārtu ne­var atjaunot. Es apgalvotu, ka var, ja tas ir nepieciešams, lai gan bezaugsnes lauksaim­niecība ir izdevīgāka. Viņš atbildētu, ka bez­augsnes lauksaimniecība nedod patvērumu dzīvajai radībai, un tā tālāk. Sarunas beigās viņš mēģinātu pārliecināt mani, ka pasaule iet uz "elli kā pa laipu un cilvēkiem tas jāaprot. Es savukārt mēģinātu ieskaidrot vi­ņam, ka mēs arvien esam atraduši izeju un liav iemesla domāt, ka neatradīsim to arī lurpmāk.

Ketija neticīgi iesmējās, un komisārs tur­pināja:

— Gudri viņi nav, bet siksti gan. Un dis­ciplīna viņiem arī ir — pēc šūnu sistēmas, la noķerat vienu «konsu», tad droši dabūsiet vel divus trīs no tās pašas šūnas," bet reti kad vairāk. Starp šūnām sakaru nav, un ar augstākstāvošiem orgāniem tos uztur starp­nieki. Domāju — es nemaldīšos, teikdams, ka pazīstu tos kā raibus suņus, un tādēļ es no viņu kaitniecības un diversijas aktiem pārāk nebaidos. Šeit tas viss ir veltīgi.

Ērti atlaidušies sēdekļos, mēs ar Ketiju vērojām, kā acu augstumā gar lidmašīnas salona sienu slīd reklāmas. Starp tām bija arī vecā labā bērnu šokolādes cigarešu rek­lāmā, kuru biju sacerējis pirms daudziem p.adiem, būdams vēl māceklis. Piebikstīju Ketijai un Viktorijas Herbertes populārā

Rotaļlietu valstības marša» pavadībā pa­stāstīju viņai par to.

Pēkšņi visas reklāmas nozuda, un bez ska­ņas parādījās oficiāls paziņojums:

SASKAŅĀ AR FEDERĀLO LIKUMU INFORMĒJAM PASAŽIERUS, KA PAŠREIZ NO SANANDREAS IEPLAKAS IELIDOJAM

ZEMESTRĪČU RAJONĀ UN KA NEVIENA APDROŠINĀŠANAS SABIEDRĪBA NEAT­LĪDZINĀS -5AJĀ TERITORIJĀ RADUŠOS ZAUDĒJUMUS UN BOJĀJUMUS. ŠIE NOTEIKUMI PALIEK SPĒKĀ, KAMĒR ATRODAMIES ŠAJĀ APGABALĀ.

Pēc tam reklāmas atsaka savu raibo deju.:

— Kaut kur droši vien ir arī piezīme, —; Ketija teica, — ka apdrošināšana pret jaku kodieniem ir spēkā visur, izņemot Tibetu.

— Apdrošināšana pret jaku kodieniem? — es izbrīnījies jautāju. — Kam tev tā vaja­dzīga?

Kā lai vientu|a meitene zina, kad viņai būs jāsastopas ar naidīgu jaku?

«- Pieņemu, ka tu joko, — es cienīgi at­teicu. — Mums pēc dažām minūtēm jāno­laižas. Gribētu pārsteigt Hemu Harisu ne­sagatavotu. Viņš ir kārtīgs zēns, baidos ti­kai, vai viņam nav pielipusi Ransteda bezcerība. Tas ir visbīstamākais mūsu arodā.

— Ja drīkstētu, es labprāt ietu tev līdzi, Mič.

Kā ziņkārīgi tūristi mēs kāri skatījāmies pa logiem, kad mūsu reaktīvā lidmašīna ieslīdēja Sandjego satiksmes tīklā un sāka monotoni riņķot virs pilsētas, gaidot atļauju nosēsties. Ketija bija šeit pirmo reizi, es — otro, taču šādā pilsētā vienmēr ir daudz jauna ko redzēt, jo vecās celtnes ātri sabrūk un to vietā cej jaunas. Pie tam kādas celtnes! Tās atgādina plastikāta teltis uz plastmasas karkasiem. Kad zemestrīce drebina Dienvid- kaliforniju, tāda veida konstrukcijas padodas mi tikai šūpojas, taču nesagrūst un nesa­gāžas. Bet, ja zemestrīce ir ļoti stipra un pat šīs konstrukcijas neiztur, tad kas gan ir zau­dēts? Tikai dažas plastikāta loksnes, kas pārplīsušās sastiprinājuma vietās, un dažas plastmasas sastatņu daļas, kuras var viegli nomainīt un kuras ir tik lētas, ka tas nav liels zaudējums.

Visa kontinenta ekonomikas interesēs ir lietderīgi neradīt Dienvidkalifornijā pārāk sarežģītas celtnes. Kopš ūdeņraža bumbu izmēģinājumi nodarījuši Sanandreas ieplakai pamatīgus zaudējumus, pastāv iespēja, ka šis apgabals var kuru katru brīdi nemanot ieslīdēt Klusajā okeānā. Bet, palūkojušies lejup no lidmašīnas, pārliecinājāmies, ka pil­sēta vēl joprojām atrodas vecajā vietā un droši vien paliks tur līdz pat mūsu aizbrauk­šanai. Stāsta, ka toreiz, kad manis vēl nav bijis šajā saulē, zemestrīces, atkārtodamās arvien biežāk, izraisījušas ļaudīs paniku, bet. es domāju, ka panikā vainojamas senlaicīgās konstrukcijas celtnes, kuras sabrūkot atstāja lielas gruvešu kaudzes. Pamazām cilvēki pie­rada pie zemestrīcēm un tagad, kā to var sagaidīt Dienvidkalifornijā, — pat lepojas ar tām. Vietējie iedzīvotāji noskaitīs jums garu garās skaitļu rindas un pierādīs, ka ir daudz lielākas iespējas dabūt galu no zibens vai meteorīta, nekā aiziet bojā zemestrīcē.

Mums laimējās dabūt ātru trīsvīru limu­zīnu, kas mūs bez kavēšanās aizrāva uz vie­tējo Faulera Šokena asociācijas nodaļu. Mana klusā nojauta par Noieta pētījumu no­daļas vājo darbu izvērtās par aizdomām, ka Hemam Harisam lidostā varētu būt kāds zi­ņotājs, kurš varētu to savlaicīgi informēt, tā dodot laiku sagatavoties šai revīzijai. Bet re-] vīzija, par kuru revidējamais brīdināts, ir ne vien lieka, bet pat kaitīga.

Pirmo triecienu saņēmu no Hema sekre-i tāres. Viņa mani nepazina, un pat rn^ns vārds, kad to nosaucu, viņai nekā neizteica. Viņa laiski novilka:

— Paskatīšos, vai misters Hariss nav aiz­ņemts, mister Konelij.

— Misters Kurtenejs, jaunkundz. Un mis­tera Harisa boss.

Mēs ar Ketiju iekļuvām tādā dīkdienības un laiskuma atmosfērā, ka man mati sacēlās stāvus.

Hariss, izmeties kreklā, spēlēja kārtis ar diviem zemākas kategorijas ierēdņiem. Divi citi stiklainiem skatieniem blenza hipno- televīzijas ekrānā un acīmredzot bija ieslī­guši dziļā transā. Vēl kāds cits negribīgi ar vienu pirkstu spaidīja aritmometru.

— Haris! — es nodārdināju pērkona balsī.

Visi, izņemot abus transā ieslīgušos ierēd­ņus, mutes iepletuši, apsviedās apkārt savos grozāmajos krēslos. Piegāju pie hipnotele- vizora un izslēdzu to. Abi sāka lēnām atjēg­ties.

— Mu — mē — inmēs, mister Kurtenej, iii —mēs negaidījām … — sastomījās Hariss.

— To es redzu. Jūs, pārējie, atsāciet darbu. Met mēs, Haris, ieiesim jūsu kabinetā!

Ketija mums neuzkrītoši sekoja.

— Haris, — es teicu,»— laba darba dēļ daudz ko var piedot. Un jūs pie šā projekta esat teicami strādājis. Bet es esmu norū­pējies, dziļi norūpējies par atmosfēru, kāda šeit valda. Taču to visu vēl var labot. .,

Sajā brīdī iezvanījās telefons. Es nocēlu klausuli.

Kāda balss uztraukti nobēra: «Hem? Viņš ir klāt. Nezaudē laiku! Viņš iekāpa limuzīnā.»

— Paldies, — es noteicu un noliku klau- siili. — Jūsu ziņotājs no lidostas, — es pa­skaidroju Harisam. Viņš nobālēja.

— Uzrādiet man reklāmu kopijas. Aptau­jas lapas. Perfokaršu kodus. Speciālistu sa­rakstus. Pamatattīstības tabulas. Ar vārdu sakot, visu. Visu to, ko jūs negribētu, lai es parbaudu. Velciet ārā!

Viņš ilgu laiku mīņājās uz vietas, līdz beidzot sacīja:

— Man to nav.

— Ko tad jūs īsti varat parādīt?

— Secinājumus, — viņš nomurmināja, -< kopsavilkumus.

— Jūs gribat teikt — viltojumus? Pasa­ciņas, līdzīgas tām, ar kurām barojāt mūs savās telegrammās? — Hariss pamāja, un viņa seja kļuva pelnu pelēka.

— Kā jūs to varējāt izdarīt, Haris? — esj vaicāju. — Kā jūs to varējāt?

Pār viņa lūpām sāka plūst nesakarīgu vārdu straume. Viņš neesot ļauni domājis. Tas esot viņa pirmais patstāvīgais darbs] Viņš laikam nebūšot tam piemērots. Esot; mēģinājis pielabināt kalpotājus, lai varētu sīkāk iepazīties ar visu, bet no tā nekas ne­esot iznācis; ierēdņi ātri aptvēruši, kur sunsj aprakts, un kļuvuši nekaunīgi. Bet viņš ne-ļ esot iedrošinājies tiem aizrādīt. Pēkšņi viņai žēlabainais tonis mainījās un kļuva pat mazi liet izaicinošs. Vai tad visam tam vispār esot! kāda jēga? Tā taču esot tikai tāda papīraI smērēšana. Neviens nevarot pateikt, kas no; tā iznākšot. Galu galā viss šis projekts va-j rot vēl izkūpēt gaisā. Un kas par to, ka viņš] gribējis tikt cauri pa glumo? Viņš varot de-j rēt, ka ļoti daudzi darot tāpat, bet beigās visiļ tiekot cauri.

— Nē, — es teicu, — jūs maldāties, un jums tas pašam jāsaprot. Reklamēšana ir māksla, bet tā balstās uz zinātniskiem pa-j matiem — uz reklāmu paraugu sagatavo! šanu, teritorijas izpēti un pircēju kontinl genta iepazīšanu. Jūs esat iznīcinājis mūsu projekta balstus. Mēs mēģināsim glābt, kasļ vēl glābjams, un tad sāksim no jauna.

Viņš vēl mēģināja aizsargāties:

— Tā jūs tikai veltīgi izšķiedīsiet laiku,! mister Kurtenej. Esmu ilgi strādājis kopā ar misteru Ranstedu. Es zinu, ko viņš domā, un viņš ir tikpat liels vīrs kā jūs. Viņš uz- kata, ka visa šī papīru aprakstīšana ir tīrās nu|ķības, lai gan maksā bargu naudu. I s pārāk labi pazinu Metu Ranstedu. Zi- aju, ka viņš ir uzticams darbinieks, un to iašu apgalvotu ikviens.

- Vai jūsu rīcībā ir materiāli, kas to ap- liprina? — es skarbi jautāju. — Vēstules? U;muāri? Telefona sarunu ieraksti?

— Manuprāt, kaut kam tādam jābūt, — I īriss sacīja un sāka rakņāties pa savu rak- lāmgaldu. Viņš ātri šķirstīja vēstules, pie- nnes, vairākas minūtes noņēmās ar magne- ;>fona lentēm, atskaņodams no katras pa ruskai, bet baiļu un izmisuma izteiksme Iņa sejā kļuva ar katru brīdi jūtamāka, leidzot viņš, galīgi apmulsis, teica: — Ne­aru neko atrast, bet esmu pārliecināts …

Protams, ka viņš bija pārliecināts. Tur iii slēpjas mūsu mākslas lielums, ka pircējs it'k apstrādāts, pašam nemaz nemanot. Šim ļēvulim Ransteds bija nemanāmi iedvesis arliecību, ka projekts ir nereāls, un tad at- ūlijis viņu uz šejieni, lai manu projektu iz- jaztu.

— Jūs esat atlaists, Haris, — es viņam aziņoju. — Lasieties, un lai es pat jūsu ēnu airs neredzētu. Turklāt es jums ieteiktu pēc isa notikušā nemeklēt darbu reklāmas no-

arē.

Tad izgāju kantora telpā un teicu:

- Jūs esat atbrīvoti no darba. Visi. Savā- iet savas mantas un atstājiet kantori. Ap- ēķinu saņemsiet pa pastu.

Visi skatijās, mutes atpletuši.

Ketija man blakus nomurmināja:

— Vai tas tiešām ir tik nepieciešami, Mič1

— Sasodīti nepieciešami. Vai kāds no vi ņiem ziņoja mums, kas šeit notiek? Neviens Viņi vienkārši izlaidās un peldēja pa straumi. Vai es neteicu, ka tā ir lipīga sli mība? Un tā ir.

Hems Hariss devās mums garām u durvju pusi. Viņa sejā atspoguļojās aizvai nojums un neizpratne. Viņš taču bija tik pār liecināts, ka Ransteds viņu atbalstīs. Vien rokā viņš nesa piebāztu portfeli, otrā lietus mēteli. Uz mani viņš pat nepaskatījās.

Es iegāju viņa tukšajā kabinetā un pa tiešo vadu izsaucu Ņujorku.

— Estere? Šeit Kurtenejs. Nupat atlaidu no darba visu Sandjego nodaļu. Paziņojiet to Kadru nodaļai un pasakiet, lai nokārto ga līgos aprēķinus. Bet tagad savienojiet mani ar misteru Ranstedu.

Gaidīdams es veselu minūti nepacietīgi bungāju ar pirkstiem pa galdu, līdz beidzot atskanēja Esteres balss:

— Piedodiet, mister Kurtenej, ka liku jums tik ilgi gaidīt. Mistera Ransteda sekretāre sacīja, ka misters Ransteds aizbraucis eks kursijā uz Mazo Ameriku. Viņš esot likv dējis konfliktu ar Amerikas Ginekoloģijas institūtu un gribot mazliet atpūsties.

—< Atpūsties! Visvarenais dievs! Ester, re zervējiet man vietu pasažieru raķetē uz Mazo Ameriku. Ar nākamo reaktīvo lidmašīnu do '.os uz Ņujorku. Iekārtojiet tā, lai man būtu lazaudē pēc iespējas mazāk laika. Sapratāt?

— Jā, mister Kurtenej.

Noliku klausuli un pamanīju, ka Ketija skatās uz mani ar lielām acīm.

— Zini ko, Mič? Esmu bijusi netaisna pret tevi, žēlodamās par tavu slikto raksturu. Ja šis gadījums ir tipisks, tad es visu saprotu.

— Nē, tas nav tipisks, — es iebildu. — Tā ii visbēdīgākā kaitniecība, kādu jebkad esmu pieredzējis. Bet rūpju jau pietiek vienmēr. Vienmēr kāds cenšas iebāzt otram sprungu­ļus spieķos. Tagad, dārgā, man jāsteidzas uz. lidlauku un par katru cenu jāizcīna vieta pirmajā lidmašīnā, kas dodas uz austru­miem. Vai tu brauksi man līdzi?

Viņa brīdi vilcinājās.

— Vai tev nebūtu nekas pretī, ja es pa­liktu un uz savu roku paklejotu pa pilsētu?

— Protams, ne. Atpūties labi, un, kad tu atgriezīsies Ņujorkā, es būšu jau priekšā.

Noskūpstīju Ketiju un izdrāzos ārā. Kan­toris nu bija tukšs, un es uzdevu mājas pār­valdniekam pēc Ketijas aizbraukšanas to noslēgt līdz turpmāko rīkojumu saņemšanai.

Izgājis uz ielas, pacēlu galvu, un Ketija pamāja man ar roku pa dīvainās, trauslās celtnes logu.