Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

16

Iespējams, ka biju pārāk rupjš, bet es gri­bēju atrast Ketiju, kaut arī man vajadzētu pārmeklēt katru «konsu» šūniņu valstī. Bai­lēs, ka es varētu viņu nodot, Ketija bija

aizgājusi pagrīdē. Tagad es vēlējos viņu atkal dabūt atpakaļ.

Pēc stundas biju Valsts Vidienes sav­starpējās drošības asociācijas galvenajā mītnē. Šī organizācija apkalpoja ne tikai savu tiešo rajonu, bet bija noslēgusi vairākus līgumus arī ar citām šīs apkaimes pilsētām, tai skaitā ar Olbeniju. Asociācijas valdes priekšsēdētājs pats personiski sagaidīja mani un manus sargus pie lifta.

— Kāds gods! — viņš murmināja. — Kāds milzīgs pagodinājums, mister Kurtenej! Ar ko varētu pakalpot?

— Mana sekretāre jūs lūdza nesākt no­pratināšanu pirms manas ierašanās. Vai esat to darījuši?

— Protams, ne, mister Kurtenej. Iespē­jams, ka manējie uz savu roku arestēto maz­liet pakutinājuši, bet viņš vēl ir gluži labā formā.

— Gribu viņu redzēt.

Priekšsēdētājs norūpējies rādīja ceļu. Viņš gribēja ko sacīt, laikam cerēdams iekļūt Fau­lera Sokena firmas klientūrā, bet neiedroši­nājās vērt vaļā muti.

Aizdomās turētais sēdēja uz taburetes zem neiztrūkstošā žilbinoši spožā prožektora. Tas bija apmēram trīsdesmit gadus vecs pārticis patērētājs. Viņa seju rotāja vairāki zilumi.

— Izslēdziet gaismu, — es norādīju.

Izmeklētāja stūrainā seja savilkās izbrīnā.

— Bet mēs vienmēr …

Viens no maniem miesassargiem, lieki ne­tērēdams vārdus, pastūma viņu sāņus un iz­slēdza gaismu.

— Viss kārtībā, Lombardo, — steigšus iejaucās priekšsēdētājs. — Tev jāsadarbojas ar šiem džentlmeņiem.

— Krēslu, — es pavēlēju un apsēdos iepre­tim arestantam. — Mani sauc Kurtenejs. Un jūs?

Viņš paskatījas manī, un viņa acu zīlītes sāka atgūt normālu izskatu.

— Filmors, — viņš nevilcinādamies atbil­dēja. — Augusts Filmors. Vai jūs varat man pateikt, ko tas viss nozīmē?

— Jūs tur aizdomās par piederību «kon­siem».

Visi VVSDA vīri, kas atradās istabā, šaus­mās novaidējās.

Pateikdams arestētajam, par ko viņu ap­sūdz, biju pārkāpis viselementārākos izmek­lēšanas noteikumus. Es nemaz netaisījos tos ievērot, kaut zināju gluži labi.

—Smieklīgi, — Filmors nospļāvās. — Esmu cienījams ģimenes cilvēks, astoņu bērnu tēvs, drīzumā gaidām devīto. Kas gan jums varēja sastāstīt tādas muļķības?

— Vai jūs viņam to nepateiktu? — es uz­runāju valdes priekšsēdētāju.

Priekšsēdētājs stingi blenza manī, nespē­dams ticēt savām ausīm.

— Mister Kurtenej, — viņš beidzot iz­dvesa. — Es jūs ļoti cienu, bet nevaru uz­ņemties atbildību par šādu rīcību. Tas ir kaut kas nedzirdēts. Visas tiesu iestādes, res-i peldēdamas ziņu pienesēju tiesības …

— Es uzņemos visu atbildību. Vai jūs gri- j bat rakstisku apliecinājumu?

— Nē, nē, nē! Neko tamlīdzīgu! Bet, mis-ļ ter Kurtenej, ja nu es jums pateiktu ziņu pie-J nesēja vārdu, būdams pārliecināts, ka jūs] zināt likumus un esat atbildīga persona, un1 tad — izietu no istabas?

— Man gluži vienalga, kādā veidā jūs to darāt.

Viņš izlīdzinoši pasmaidīja un iečukstēja man ausī:

— Kāda misis Vorleja. Abas ģimenes dzīvo vienā istabā. Tikai, lūdzu, esiet pie-B sardzīgs, mister Kurtenej!

— Pateicos.

Viņš nervozi palūkojās visapkārt un tad kopā ar saviem padotajiem atstāja istabu.

— Nu, Filmor, — es pievērsos aizturētajam, — priekšsēdētājs teica, ka tā esot misis Vorleja.

Arestētais sāka sodīties, bet es viņu pārtraucu:

— Esmu aizņemts cilvēks. Jums taču skaidrs, ka jūsu dziesmiņa nodziedāta, vai ne? Vai zināt, ko Vogts saka par konserva- cionisma būtību?

šis vārds viņam acīmredzot neko neizteica.!

— Kas tas tāds? — viņš apmulsis ievaicājās.

— Lai paliek. Runāsim par ko citu. Man ir daudz naudas. Es varu nodrošināt jūsu ģimeni jūsu prombūtnes laikā, ja vien sa­darbosieties ar mani un atzīsiet, ka esat «konss».

Viņš dažus mirkļus sasprindzināti domāja, tad teica:

— Protams, ka esmu «konss». Un kas par to? Vainīgs vai nevainīgs, pazudis esmu tā kā tā, kādēļ tad vēl slēpties?

— Ja jūs esat tāds dedzīgs «konss», tad varbūt varēsiet nocitēt kādu vietu no Os- borna darbiem?

Viņš nekad nebija dzirdējis par Osbornu, bet, izlikdamies, ka mēģina atcerēties, pū­lējās kaut ko sagudrot:

— Piemēram, ir tāda vieta, kas sākas ar vārdiem: ««Konsu» galvenais uzdevums ir… ē … sagatavot vispārēju sacelšanos .. .» Ne­varu atcerēties turpinājumu, bet tā sākas.

— Diezgan precīzi. Bet tagad par jūsu šūniņas sanāksmēm. Kas tajās piedalās?

— Vārdus es nezinu, — viņš atbildēja daudz drošāk. — Mums katram ir savs nu­murs. Vadītājs ir tāds tumšmatains zellis, un …

Lieliska izrāde! Tikai tajā nebija nekā no pusmistiskajiem konservacionistu vadoņiem Vogta un Osborna, kuru grāmatas vajadzēja studēt katrā šūniņā, kur vien bija iespējams tās sadabūt.

Kopā ar saviem miesassargiem izgāju no istabas.

Valdes priekšsēdētājam, kurš nobažījies grozījās gaitenī, es teicu:

— Nedomāju, ka tas ir «konss».

Es biju Faulera Sokena asociācijas pre­zidents, un viņš — tikai niecīgas, vietējas no­zīmes drošības asociācijas priekšsēdētājs, tomēr kas par daudz, tas par daudz. Izslējies visā augumā, viņš cienīgi atbildēja:

— Mēs spriežam tiesu, mister Kurtenej. Un viens no pirmajiem un galvenajiem prin­cipiem, kas tiesnesim jāatceras, ir: «Labāk sodīt tūkstoti nevainīgo, nekā ļaut vienam noziedzniekam izbēgt no soda».

— Man šis bauslis ir zināms! — es atcirtu.

Sveiki.

— Hallo, hallo, — atkārtoja mans sakaru virsnieks, saklausījis speciālo steidzamās, tiešās telefona sarunas signālu, un pasniedza man klausuli. Tā bija mana sekretāre no So-, kena augstceltnes; viņa ziņoja par jaunu arestu — šoreiz Pailsitijā 3, kas atradās netālu no Kolās Raga.

Mēs izlidojām uz Pailsitiju 3, kuru tajā dienā apšļāca vareni viļņi. Es ienīstu šīs pil­sētas uz jūras, jo, kā jau teicu, nepanesu ne­pārtrauktās šūpas.

Arestētais, kuru dēvēja par «konsu», šoreiz izrādījās vienkāršs noziedznieks. Viņš bija mēģinājis aplaupīt kādu juvelierveikalu un gribējis aiznest veselu kārbu ar vērtīgām ozola un sarkankoka piespraudēm, atstājot draudu vēstuli ar brīdinājumiem par «konsu»

atriebību bagātniekiem. I as viss bija izdo­māts, lai novērstu aizdomas.

Viņš bija rīkojies ļoti muļķīgi.

Šo pilsētu apsargāja Bernsa aģentūra, un es piesardzīgi aprunājos,ar vietējās nodaļas priekšnieku. Vispirms viņš pastāstīja, .ka pē­dējā mēneša laikā «konsu» arestu lielākā daļa bijuši līdzīgi šim, bet vēlāk atklāti at­zinās, ka visi «konsu» aresti pēdējos mēnešos bijuši tikai tādi. Agrāk katru nedēļu esot iz­devies atklāt pa «konsu» šūniņai. Viņš izteica domas, ka tā varētu būt pārejoša parādība.

No šejienes mēs devāmies atpakaļ uz Ņu­jorku, kur bija iekritis vēl viens «konss». Aiz­gāju paskatīties uz viņu un dažus mirkļus paklausījos viņa lielīgajā pļāpāšanā. Viņš labi pārzināja «konsu» vēsturi un varēja ci­tēt Vogtu un Osbornu veselām lappusēm. Viņš apgalvoja arī, ka esot dieva izredzētais un gribot noslaucīt visus izšķērdētājus no Zemes mātes vaiga. Viņš esot «konsu» or­ganizācijas biedrs, bet drīzāk miršot, nekā at­klāšot kādu noslēpumu. Biju pārliecināts, ka tā arī notiks, jo neviena noslēpuma viņš ne­zināja. Pat tad, ja «konsu» organizācija būtu sarukusi līdz trim locekļiem un viens no tiem jau taisītos izlaist garu, viņi nebūtu uzņē­muši savās rindās tik nenosvērtu tipu.

Mēs atgriezāmies Šokena augstceltnē ap saules rietu, un mani sargi nomainījās. Tā bija draņķīga diena. Rezultātu ziņā tieši tāda pati kā visas pārējās, kopš biju mantojis aģentūru.

Vēl vajadzēja ierasties kādā sēdē. Es ļoti negribēju turp iet, bet mani mocīja sirdsap­ziņa, tiklīdz iedomājos lepnumu un uzticību, ar kādu Faulers Šokens tieši mani bija iz­raudzījis par sava darba turpinātāju. Pirms došanās uz valdes telpām es vēl sazinājos ar darbinieku no speciālā štata, kuru biju pie­ņēmis Komerciālās izspiegošanas centrā.

— Nekā jauna, ser, — skanēja atbilde. — Nekādu pēdu, kas novestu pie jūsu … pie ārstes Nevinas. Izsekotājs, kuru mēs piestip­rinājām «Hlorellas» personāla šefam, pa­zudis. Vai meklējumus turpināt?

— Katrā ziņā turpiniet, — es teicu. — Ja jums trūkst līdzekļu vai nepieciešams lielāks, darbinieku skaits, nekavējoties informējiet mani. Bet izdariet visu pamatīgi.

Viņš apliecināja man savu uzticību un no­lika klausuli, droši vien nodomādams, ka boss ir vecs muļķis, ja sēro pēc sievas, ar kuru pat nav īsti salaulājies un kura nolē­musi pazust no apvāršņa. Ko viņš domāja par pārējiem cilvēkiem, kurus biju uzdevis viņam meklēt, man nebija ne jausmas. Zi­nāju tikai to, ka visi kontakti, kurus biju no­dibinājis Kostarikā, Ņujorkas kanalizācijas strādnieku vidū un uz Mēness, pazuduši. Ke- tija vairs neatgriezās ne savā dzīvoklī, ne slimnīcā. Vorens Astrons nebija redzēts vien­tiešu mānītavā Pirmajā Veikalu ielā, mani «Hlorellas» šūniņas biedri bija pazuduši džungļos, un tādas pašas neveiksmes mani sagaidīja arī visos pārējos gadījumos.

Valdes sēde.

— Piedodiet par novēlošanos, džentlmeņi. Runāsim īsi un kodolīgi. Carlij, kā veicas ar Venēras jautājumu Izgudrojumu un atklā­jumu nodaļā?

Viņš piecēlās.

— Mister Kurtenej, džentlmeņi! Pazemīgi ziņoju, ka nodaļa raujas vaiga sviedros un mani zēni dara godu Faulera Šokena aso­ciācijai. Konkrēti runājot, esam atraduši ceļu, kā samazināt karstumu uz Venēras. Tas ir grandiozs projekts. Eksperimenti in vitro[7] ir apstiprinājuši mūsu talantīgo Fizikālās ķī­mijas un termodinamikas apakšnodaļu hipo­tēzes, kas tika izstrādātas, balstoties uz teo­rētiskiem secinājumiem un matemātiskiem aprēķiniem. Ja ap Venēru četrdesmit tūkstoš pēdu augstumā izveidos apmēram pusotra centimetra biezu ogļskābās gāzes apvalku, kam piemīt ievērojama stabilitāte un pašre- gulēšanas spēja, tad gada laikā šis apvalks pazeminās virsmas temperatūru par kādiem pieciem grādiem, līdz būs sasniegti astoņ­desmit astoņdesmit pieci grādi pēc Fāren- heita. Tagad mēs pētām, kā šo milzīgo gāzes daudzumu iegūt un kā ievadīt Venēras stra­tosfērā. Aplūkojot šo problēmu lielos vilcie­nos, jāsaka, ka varam atrast dabisko CO2, varam to iegūt mākslīgi vai arī izmantot abas iespējas vienlaicīgi. Es personīgi esmu par dabisko resursu izmantošanu. Uz Venē­ras konstatēta aktīva vulkānu darbība, bet domājams, ka izvirdumi saturēs šķidru NH4 , kas izveidojies gravitācijas iespaidā un tad iesūcies vieglākās iežu formācijās, pa sprau­gām nokļūdams porainās klintīs un tur iz­raisīdams eksplozijas un izvirdumus. Taču esam pārliecināti, ka dziļurbumi dos mums iespēju atklāt lielus šķidrās ogļskābes krā­jumus …

— Vai ir kāds pamats tādai pārliecībai?

— Pavisam noteikts, mister Kurtenej, — Čarlijs atbildēja, tikko spēdams apslēpt pā­rākuma smaidu, ar kādu tehnisko speciali­tāšu ļaudis parasti apveltī nezinātājus. — Sīki analizējot Džeka O'Sī ziņojumus

Es atkal pārtraucu viņu:

— Vai jūs dotos uz Venēru, bruņojies tikai ar šo pārliecību, ja viss pārējais būtu no-J skaidrots?

— Bez šaubām, — viņš atbildēja, mazliet aizvainots. — Vai lai izklāstu jums visu tehnisko procesu?

— Nē, pateicos, Carlij. Turpiniet vien tādā pašā garā.

— Jā … Pašreiz mēs strādājam pie karstūma likvidēšanas problēmas galvenokārt divos virzienos: sagatavojam iespējami precīzākas urbumu vietu kartes un projektējam automātisku tipveida mašīnu dziļurbumiem. Galvenās prasības, kuras es uzstādu saviem padotajiem šajā darbā, ir lētums, pašražota enerģija un tālvadīšana. Ceru, ka tas jūs apmierinās?

— Jā, pilnīgi. Pateicos, Carlij. Vēl tikai viens jautājums. Ja mēs šo vielu tur tiešām atradīsim un tās būs daudz, mums draud jaunas nepatikšanas. Lielie krājumi, kā arī vieglā ieguve var radīt priekšnoteikumus šķidrā C02 eksportam uz Zemi, bet to mēs noteikti nevēlamies. C02 uz Zemes ir pietie­kami lielos krājumos, un nav nekādas vaja­dzības nosist tam cenu. Vienmēr jāpatur prātā, ka no Venēras mēs sagaidām izejvie­las, kuru uz Zemes trūkst, bet tā nekādā ziņā nedrīkst konkurēt cenu ziņā ar Zemes pro­dukciju. Dzelzi — lūdzu. Nitrātus — ar lie­lāko prieku. Par tiem mēs maksāsim pietie­kami augstas cenas, lai pārceļotāji varētu iegādāties uz Zemes ražotās preces un iz­mantot Zemes baņķieru, apdrošināšanas sa­biedrību un transporta pakalpojumus. Bet nekad nevajag aizmirst, ka mēs apgūstam Venēru, lai to izmantotu, un nedrīkst pat pie­ļaut domu, ka varētu būt otrādi.-Es gribētu, lai jūs, Carlij, konsultētos ar Finansu daļu un noskaidrotu, vai šķidrā CO2 pazemes krā­jumu izmantošana var novest pie šīs vielas eksporta uz Zemi. Ja tas ir iespējams un cena būs zemāka par mūsējo, tad jūsu pašreizējie plāni nav pieņemami. Jums jāpanāk līdzīgs efekts, izmantojot Venēras apvalkam māk­slīgā un, iespējams, dārgākā ceļā ražotu gāzi.

— Saprotu, mister Kurtenej, — Carlijs at­bildēja, cītīgi skribelēdams savā bloknotā.

— Labi! Vai sakarā ar Venēras pro­grammu vēl kāds gribētu izteikties?

Bernhards, mūsu galvenais gramatvedis, pacēla roku, un es pamāju.

— Jautājums par misteru O'Sī, — viņš norūca. — Mēs nodarbinām viņu kā konsul­tantu un maksājam milzīgu algu. Esmu iz­darījis aptauju — ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi, mister Kurtenej, bet tāds nu ir mans darbs, — esmu izdarījis aptauju un uz­zinājis, ka viņš ne velna nedara. Starp citu, man arī jāziņo, ka pēdējo nedēju laikā viņš izņēmis diezgan lielas avansa summas. Ja mēs viņu padzīsim, uzteiksim viņam līgumu, tad viņš būs mūsu parādnieks. Bez tam, — tas varbūt ir tikai sīkums, taču diezgan labi raksturo viņu — manas nodaļas meitenes sūdzas par viņa uzmācību.

Es saraucu uzacis.

— Esmu tajās domās, Ben, ka O'Sī kā konsultants mums tomēr jāpatur, kaut arī viņa ziedu laiks, kā liekas, pagājis. Bet jau­nus avansus viņam vairs nedodiet. Un, kas attiecas uz meitenēm, tad esmu pārsteigts. Vēl pavisam nesen viņas nemaz nežēlojās, kad Džeks izrādīja viņām savu uzmanību.

— Vai esat O'Sī pēdējā laikā redzējis? — Bernhards aizsmacis jautāja.

— Nē. — Aptvēru, ka tiešām neesmu viņu ilgi saticis.

Pārējie jautājumi tika izskatīti ātri, un sa­nāksme beidzās.

Atgriezies savā kabinetā, apvaicājos nakts maiņas sekretārei, vai Džeks pašreiz atrodas augstceltnē, un, ja tā būtu, lūdzu atsūtīt viņu pie manis.

Viņš ienāca, alkohola dvingas apņemts un skaļi lādēdamies.

— Mič, kas par daudz, tas par daudz! Iegriezos tikai tādēļ, lai uz nakti paķertu līdzi kādu skuķīti, bet man tūlīt ķeras pie dziesmas. Vai jūs nešaujat pār strīpu ar visām tām konsultācijām? Jūs taču varat iz­mantot manu vārdu. Ko vēl vajadzēs?

Viņš izskatījās briesmīgs. Viņš izskatījās kā Elbas salas Napoleona miniatūra — uz­bildis, saīdzis, noplucis. Bet dīvaini, ka līdz ar Džeka ienākšanu es nespēju domāt ne par ko citu kā vienīgi par Ketiju. Pagāja labs brī­dis, pirms sapratu, kādēļ.

— Nu? — viņš uzstāja. — Ko jūs tā blen­žat? Vai man lūpu krāsa nepareizi uzziesta, vai?

Cauri degvīna dvingai es samanīju par­fīmu «Mēnage ā Deux» [8] , kuru uz manu spe- ciālpasūtījumu Ketij ai, un tikai viņai vienai, izgatavoja Parīzē, kad abi tur bijām. Viņai šīs smaržas ļoti patika, un dažkārt viņa tās lietoja diezgan izšķērdīgi. Man šķita, ka dzirdu viņu sakām: «Es tur neko nevaru da­rīt, dārgais, tās ir daudz patīkamākas par formalīnu, pēc kura. es parasti ožu, beidzo­ties darba dienai slimnīcā.»

— Piedodiet, Džek, — es mierīgi teicu.

— Nezināju, ka izjaucu jums iniias priekus. Darījumus atliksim. Izklaidējieties!

O'Sī sarauca seju ņirdzīgā grimasē un, gāzelēdamies uz īsajām kājelēm, izgāja.

Tūlīt satvēru telefona klausuli un dabūju savienojumu ar Komerciālā izspiegošanas centra specdaļas darbinieku. — Izsekojiet Džeku O'Sī, — es pavēlēju.

— Viņš tūlīt atstās mūsu ēku. Sekojiet viņam un katram, ar ko viņš satiekas. Nepārtraukti, dienu un nakti. Ja jūs šoreiz neizgāzīsieties, dabūsiet paaugstinājumu un prēmijas. Bet nedod dievs, ja snauduļosiet.