Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

15

kad mūsu mazā procesija ieradās Šokena augstceltnes vadošo darbinieku valstībā/ Ransteda tur nebija. Fauleru,

marn, Džeku O'Šī un sekretāres pavadīja bruņoti sargi, kurus es biju pieprasījis.

Ransteda sekretāre paskaidroja, ka šefs atrodoties kaut kur koridora otrā galā, un mēs gaidījām … gaidījām … un gaidījām. Pēc kādas stundas es ieminējos, ka viņš droši vien vairs neatgriezīsies. Vēl pēc stundas mūs sasniedza ziņa, ka uz kādas no augst­celtnes platformām simtiem pēdu zem mums atrasts sadragāts ķermenis. Identificēt to esot ļoti grūti.

Sekretāre, histēriski raudādama, atvēra Ransteda seifu un atvilktnes. Citu papīru vidū mēs atradām dienasgrāmatu, kuru viņš bija rakstījis savas dzīves pēdējos mēnešos. Starp atsevišķām piezīmēm par darbu, mīlas dēkām, turpmāko pasākumu uzmetumiem,

labu restorānu adresēm pilsētas nomalēs un citiem sīkumiem bija arī šādi ieraksti:

«Pagājušajā naktī viņš atkal ieradās. Lika man drosmīgāk izmantot pārsteiguma mo­mentu reklamēšanā. Man no viņa bail… Viņš apgalvo, ka «Starrzelius» kampaņas rea­lizēšanai bijusi nepieciešama liela vīrišķība. Man ir šausmīgas bailes. Tagad saprotu, kā visi viņa priekšā trīcēja, kad viņš vēl bija dzīvs… Vakar vakarā Dž.V.H. parādījās at­kal … Pirmo reizi redzēju viņu dienas gaismā. Salēcos un iekliedzos, bet neviens to nepamanīja. Kaut viņš liktu mani mierā … Dž.V.H. zobi šodien izskatījās daudz lielāki un asāki. Man nepieciešama palīdzība… Viņš sacīja, ka es nekam nederot, es apkau­nojot mūsu profesiju …»

Pēc brīža mēs aptvērām, ka «viņš» bija mūsu profesijas ciltstēva, muzikālo reklāmu izgudrotāja, pārsteiguma momenta un daudzu citu jauninājumu ieviesēja Džordža Vašing­tona Hilla gars.

— Nabaga zēns, — Sokens nobālis sacīja. — Mūsu nabaga, nabaga zēns. Kā viņš ir cietis! Cik žēl, ka es to nezināju. Cik žēl, ka viņš neuzticēja man savas bēdas!

Pēdējais ieraksts bija grūti salasāms: «Es nekam nederot. Zinu, ka tas ir taisnība. Ne­esmu mūsu profesijas cienīgs. Visi to zina! Varu to izlasīt viņu sejās. Ikviens to zina. Viņš visiem to pastāstījis. Lai viņš nolādēts. Lai nolādēts viņš un viņa zobi. Nolādēts …»

— Nabaga nelaimīgais zēns, — Šokens gandrīz elsoja. Tad pagriezās pret mani. — Jūs redzat, kur var novest mūsu sasprin­dzinātais darbs.

Bija nu gan ko redzēt! Speciāli mums sa­cerēta dienasgrāmata un neidentificējama protoplazmas kotlete, kas tikpat labi varēja būt simtastoņdesmit mārciņas smags Mazās Vistiņas gabals. Bet to teikt nozīmētu tikai veltīgi dzesināt muti. Izdabādams Fauleram, es nopietni pamāju.

Mani atkal iecēla par Venēras nodaļas va­dītāju.

Katru dienu apmeklēju Faulera psihiatru. Nespēru ne soli bez bruņotu sargu pavadības. Pārrunu brīžos vecais Faulers asaru pilnām acīm mācīja mani: — Jums jātiek vaļā no šī simbola. Tas ir vienīgais, kas vēl stāv starp jums un īstenību, Mič. Doktors Lolers man teica …

Doktors Lolers bija stāstījis Fauleram So- kenam to, ko es biju stāstījis viņam. To tad nu uzskatīja par manas «integrācijas» lēno procesu. Es maksāju kādam medicīnas stu­dentam, lai tas izdomātu manas garīgās sa­slimšanas simptomus, sākot no brīža, kad pārvērtos par patērētāju. Daži no tiem bija tīrās pērles. No dažiem vajadzēja atteikties, jo tie nebija pieņemami manai pašcieņai, bet arī ar atlikušajiem pietika, lai ārsts brīžiem aiz pārsteiguma nomestu zīmuli uz galda. Pamazām mēs no tiem atbrīvojāmies, un ne­kad mani nekas tā nebija garlaikojis kā šīs sarunas.

Taču no apgalvojuma, ka mana un Faulera Šokena dzīvība ir briesmās, es neatkāpos.

Kā tas dažkārt gadās, mēs ar Fauleru kļu­vām arvien tuvāki. Viņš domāja, ka atgriezis mani dzīvē. Es jutos neērti, ka vazāju viņu tā aiz deguna. Viņš taču izturējās pret mani tik labi. Bet tas bija dzīvības vai nāves jau­tājums. Visam pārējam nebija nekādas no­zīmes.

Beidzot pienāca diena, kad Faulers Šokens laipni teica:

— Mič, es domāju, ka laiks kļūt drosmī­gākiem. Es neprasu, lai jūs nojauktu žogu, kas jūs šķir no īstenības. Bet es gan esmu nolēmis atteikties no saviem sargiem.

— Viņi jūs nogalinās, Fauler! — man spēji izlauzās pār lūpām.

Viņš lēnīgi papurināja galvu.

— Gan redzēsiet. Es nemaz nebaidos.

Viņš nebija pārliecināms. Kad labu brīdi

biju nopūlējies, viņš, pamatodamies uz veselo saprātu, paziņoja apsardzes leitnantam:

— Man jūs vairs nebūsiet vajadzīgi. Lū­dzu, piesakieties ar saviem vīriem Apsardzes daļā jauna norīkojuma saņemšanai. Pateicos par uzticību un uzmanību, ko jūs man parā­dījāt šajās nedēļās.

Leitnants militāri sveicināja, taču ne viņš, ne viņa padotie neizskatījās laimīgi. No vieglā, patīkamā darba augstākās vadības mītnē viņiem tagad vajadzēja pāriet uz pat­ruļdienestu priekštelpās, uz naktssardzēm, pasta sūtījumu apsargāšanu un speciāliem

norīkojumiem visneiedomājamākās stundās.] Viņi aizsoļoja, un es zināju, ka Faulera Šo- kena dienas ir skaitītas.

Naktī ceļā uz mājām viņu nogalināja kāds nezināms uzbrucējs, kurš jau iepriekš bija nonāvējis šoferi un pats piesēdies pie Fau­lera Sokena «kadiljaka» stūres. Slepkava acīmredzot bija pusvājprātīgs, jo aresta laikā pretojās policistiem un muļķīgi smējās, kad tie viņu sasita līdz nāvei. Sī tipa sociālās uz­ticamības numurs nebija salasāms, un identi­ficēt viņu izrādījās neiespējami.

Viegli iedomāties, cik daudz darba mums': bija kantorī nākamajā dienā. Sasaucām Soļ kena piemiņai veltītu svinīgu valdes sēdi, pieņēmām rezolūcijas, kurās nosaucām no-! tikušo par neaizmirstamu kaunu, solījām, ka mūsu cildenā profesija šo ļaundarību nekad neaizmirsīs, un tā tālāk un tā joprojām. Sa­ņēmām līdzjūtības apliecinājumus no citām aģentūrām, tai skaitā arī no Tontona. Mani apveltīja ar izbrīna pilniem skatieniem, kad es, saburzījis Tontona telegrammu saujā, iz­grūdu dažus spēcīgus vārdus. Arī konku­rences naidam ir savas robežas! Mēs visi klātesošie, protams, esam džentlmeņi. Un asā, bet godīgā cīņā uzvarēs labākā aģen­tūra.

Bet neviens no valdes locekļiem neveltīja tam sevišķu uzmanību. Visi domāja par vienu — par Sokena balsstiesīgajām akcijām.

Faulera Sokena apvienības pamatkapitāls bija 7 X 1012 megadolāru, balsstiesīgās ak­cijas bija par simttūkstoš dolāriem katra, re­zultātā pavisam 7 X 1013 akcijas. No tām 3,5 X 1013 + 1 varēja iegūt tikai personas, kas parakstījušas AAAA līgumu, jeb, vienkār­šāk izsakoties, — visaugstākās kategorijas reklāmas darbinieki. Atlikušās akcijas ar val­dības rīkojumu bija pārdodamas atklātā tirgū, lai nevarētu teikt, ka Faulera Sokena aģentūrā nav iesaistītas plašas patērētāju masas. Kad šīs akcijas nokļuva biržā, Fau­lers Šokens ar savu uzticības personu palī­dzību pats tās uzpirka.

Uz sava vārda Faulers Šokens turēja tikai visai pieticīgu akciju skaitu — 0,75 X 1013 , pārējās ar devīgu roku izdalīdams. Es te biju viens no jaunākajiem un, lai gan ieņēmu otru nozīmīgāko amatu mūsu firmā, ar gratifi­kāciju un veicināšanas prēmiju palīdzību biju uzkrājis tikai 0,857 X 1012 akciju. Visbagātā­kais valdes vīru vidū laikam bija Harvijs IJruners. Viņš bija šokena vecākais partne­ris un pa šiem gadiem samedījis 0,83 X 1013 akciju. (Formāli tas darīja viņu spēcīgāku par Fauleru, bet viņš ļoti labi apzinājās, ka •;o pārākumu izmantot nevar, jo pārējo akciju īpašnieku pilnvarnieki ar noslēpumainu vien­prātību atbalstītu Fauleru Šokenu. Bez tam Harvijs Bruners bija lojāls Šokena asociā­cijas darbinieks.) Viņš acīmredzot uzskatīja •>(v vi par piemērotāko Šokena pēcteci, un nai­vākie Atklājumu un attīstības nodaļas darbinieki, muļķi tādi, jau centās viņam da-f žādi pielabināties. Bet Harvijs Bruners bija ļoti ikdienišķs cilvēks bez izcilām spējām — j vienkāršs, godīgs darba zirgs. Viņa lempī-ļ gājās rokās tāds komplicēts uzņēmums, kādsļ bija Faulera Sokena asociācija, izputētu gada laikā.

Ja man vajadzētu likt kārti uz vienu no viņiem, es izvēlētos Masu ietekmēšanas no­daļas vadītāju Sileriju, jo viņš arvien bijaļ atbalstījis Sokena bloku. Nākamais iespēja-ļ mais kandidāts varētu būt es pats,, bet attie­cībā uz sevi es tik drošs nebiju. Tāpat, ie­spējams, domāja arī citi, izņemot saniknotai Bruneru un dažus muļķus. Varēja manīt, ka ap Sileriju jau pulcējas neliela svīta, kas, bez šaubām, atcerējās tādus Faulera iztei­cienus kā: «Masu ietekmēšana, džentlmeņi, ir visu pamatu pamats» vai «Masu ietekmē» šanas līdzekļu atrašanai nepieciešams prātffl reklāmas sacerēšanai — talants».

Es savā galda galā jutos kā izolēts leprafl slimnieks, un mani miesassargi ar interesļ sekoja visam, kas notika. Silerijs uzmeta tiem ( skatienu, un es varēju lasīt viņa acīs kā atvērtā grāmatā:

«Tas nu ir turpinājies pietiekami ilgi. Mūs® pirmais uzdevums būs likvidēt šos eksceritriskos untumus.»

Beidzot ieradās tie, kurus mēs visu laiki! gaidījām. Džentlmeņi no Amerikas Arbitrāžas asociācijas Testamentu lietu sekcijas.!

Viņi visi, kā tas pēc tradīcijas pieklājas, bija savilkuši drūmas sejas. Vai nu amatā gūtā rūdījuma, vai katras humora izjūtas trū­kuma dēj tās palika tikpat stingas ari tad, kad Silcrijs viņus apsveica, izsacīdams no­žēlu par nepieciešamību sastapties tik skumjā brīdī un cerību, ka viņiem būs lemts satikties vēlreiz priecīgākos apstākļos un tā joprojām.

Viņi ātri nolasīja testamentu un pēc tam iz­dalīja mums tā norakstus. Es vispirms uz­meklēju vietu, kur bija minēts mans vārds.

«Savam draugam un kompanjonam Mi- čelam Kurtenejam es atstāju un novēlu ozol­koka gredzenu ar ziloņkaula izrotājumiem (inventāra numurs 56.987) kopā ar septiņ­desmit piecām veicināšanas akcijām Ņujor­kas Bezpeļņas korporācijā ietilpstošajā iestā­dījumā — Psihoanalītisko zinātņu izplatīša­nas institūtā, — ar noteikumu, ka viņš savā brīvajā laikā aktīvi piedalīsies šīs organizā­cijas darbā un tās cēlo mērķu īstenošanā.»

«Mič,» es sev sacīju, «cauri ir ar tevi.»

Uzmetu testamenta kopiju uz galda un do­mās aplēsu savu realizējamo akciju stāvokli.

— Jums neveicas, mister Kurtenej, — ieminējās kāds drosmīgs un iejūtīgs Atklā­jumu nodaļas darbinieks, kuru es tikai pa­virši pazinu. — Misters Silerijs, kā liekas, gan ir ļoti apmierināts.

Paskatījos uz Silerijam veltīto testamenta daļu — pirmo paragrāfu. Kā citādi, viņš sa­ņēma visas Faulera personīgās akcijas un sindikātā «Managerial Investment» ieguldītā kapitāla lielāko daļu, Apdrošināšanas uzņēmumu korporācijas un vēi dažu citu uzņēmumu akcijas.

Vīrs no Atklājumu nodaļas pētīja manu testamenta eksemplāru.

— Neņemiet ļaunā, mister Kurtenej, — viņš teica, — bet vecais varēja gan izturēties pret jums labāk. Pirmo reizi mūžā dzirdu par šādu uzņēmumu, kaut gan diezgan labi pār­zinu psihoanalīzes nozari.

Man šķita, ka tepat blakus dzirdu Fauleru apmierināti smejam, un gandrīz pielēcu stā­vus. «Ak tu, vecais blēdi!» es neskanīgi elsu.

Dot visam gluži negaidītu noslēgumu — tas mats matā saskanēja ar viņa īpatnējo humora izjūtu.

Silerijs ieklepojās, un valdes telpā tūlīt iestājās klusums.

Tad dižais cilvēks sacīja:

— Seit ir pārāk daudz ļaužu, džentlmeņi. Varbūt kāds ierosinās, lai visi citi, izņemot valdes locekļus, atstāj …

Es piecēlos un pārtraucu viņu:

— Labprāt aiztaupīšu jums pūles, Silerij. Ejam, zēni! Bet iespējams, ka es vēl atgrie­zīšos.

Tad kopā ar apsardzi atstāju telpu.

Noskaidrojās, ka Ņujorkas Bezpeļņas kor­porācijā ietilpstošais Psihoanalītisko zinātņu izplatīšanas institūts ir nabadzīgs trīsistabu dzīvoklis Jonkersā, Ņujorkas nomalē. Kan­tora telpā ērmīga vecmeita klabināja rak­stāmmašīnu. Visa atmosfēra atgādināja Dikensa romānus. Vecā, ļodzīgā avīžu statīvā atradās dažas mušu notraipītas brošūras.

— Esmu no Faulera Sokena asociācijas, — es stādījos priekšā.

Viņa pietrūkās kājās.

— Piedodiet, ser! Es jūs nepamanīju. Kā klājas misteram Šokenam?

Es izstāstīju, kā viņam klājas, un vecais ērms sāka birdināt asaras. Esot bijis tik labs cilvēks, tik devīgi ziedojis lielajam mērķim. Ko gan viņa un viņas nabaga brālis lai ta­gad iesākot? Nabaga misters Sokens! Un viņa pati, nabadzīte! Un viņas nabaga brālis!

— Viss taču vēl nav zaudēts, — es teicu. — Kas šeit ir atbildīgais?

Šņukstēdama viņa izdvesa, ka brāli varot sastapt blakus istabā.

— Lūdzu, pavēstiet viņam par notikušo |oti saudzīgi, mister Kurtenej. Viņš ir tik trausls un jūtīgs …

Atbildēju, ka pacentīšos, un atvēru durvis» Brālis bija piedzēries un, uzmeties uz galda, krāca. Purināju viņu, kamēr tas uzmodās un sāka blenzt manī ar apmiglotu, cinisku ska­tienu.

— Kotvajag?

— Esmu no Faulera Sokena asociācijas. Vēlos ieskatīties jūsu iestādes dokumentos.

Viņš enerģiski pakratīja galvu.-

— Nē, ser. Tikai vecais džentlmenis per­soniski var tos dabūt.

— Viņš ir miris, — es viņam teicu. — Te ir testaments. — Parādīju viņam attiecīgo] paragrāfu un savus personības dokumentus.:

— Ko lai dara, — viņš noteica. — Prieki i beigušies. Bet varbūt jūs turpināsiet tādā pašā garā? Jūs redzat, mister Kurtenej, kas! šeit rakstīts? Viņš uzliek jums par pienā-ļ kumu …

— Redzu, — es viņu skarbi pārtraucuļ — Lūdzu dokumentāciju!

Viņš izņēma dokumentāciju un grāmatas, no labi noslēpta, aiz vienkāršām durvīm ierī­kota seifa. Pēc trīs stundu melna darba saj pratu, ka pēc Faulera Sokena untumainā prāta institūts pastāv tikai tādēļ, lai kontro­lētu piecdesmit sešus procentus Ņuarkas Ģe­nerālās fosfāta redukcijas korporācijas akciju.

Es izgāju koridorā un devu rīkojumu sa- : viem miesassargiem:

— Aiziet, zēni! Tagad uz Ņuarku.

Neapgrūtināšu jūs ar visiem sīkumiem.!

Sādā veidā iepazinos ar trim uzņēmumiem,* pēc tam pēdas sazarojās. Viena līnija, izgā-'| jusi cauri divām pakāpēm, izbeidzās Frank-1 fortas Lietoto mašīnu daļu tirdzniecības kom-ļ pānijā, kura kontrolēja trīsdesmit divus pro- 4 centus no Faulera Sokena asociācijas apgro- i zībā esošajām akcijām. Otrai līnijai bija vēl viena pakāpe, tad tā vēlreiz sazarojās un iz- | beidzās ar Apvienoto koncesiju korporāciju un Vokeganas Zobārstniecības un ortodon- | tijas koledžu, kuri kontrolēja atlikušās ak­cijas.

Divas nedējas vēlāk rīta sēdes laikā es savu miesassargu pavadībā iesoļoju valdes telpā.

Sēdi vadīja Silerijs. Viņš izskatījās sakri­ties un pārguris, it kā nevienu nakti šo pāris nedēļu laikā nebūtu gulējis, bet nepārtraukti kaut ko meklējis.

— Kurtenej, — viņš nošņācās, — es do­māju, jūs sapratāt, ka armija jāatstāj aiz durvīm.

Es pamāju ar galvu vecajam, godīgajam, neattapīgajam Harvijam Bruneram, kuram biju iepriekš visu izstāstījis. Būdams uzticīgs Šokenam un man, viņš nobēra:

— Priekšsēdētāja kungs, ierosinu, lai val­des locekļiem atļauj ierasties kopā ar ap­sargiem tādā skaitā, kādu viņi atzīst par nepieciešamu personīgajai drošībai.

— Atbalstu šo priekšlikumu, priekšsēdē­tāja kungs, — es paziņoju. — Nu, zēni, stie­piet iekšā!

Mani sargi, plati smaidīdami, sāka nest iekšā mapes, kurās atradās manas pilnvaras. Redzot, ka kaudze kļūst arvien lielāka, valdes vīriem izspiedās acis un atpletās mutes. Pa­gāja ilgs laiks, kamēr visu saskaitīja un pār­baudīja. Pēc tam sākās balsošana. Balso­šanas galīgie rezultāti izrādījās šādi: par — 5,73 X 1013 , pret — 1,27 X 1013 .

Visas balsis «pret» piedereja Silerijam un tikai Silerijam. Tādu, kas atturētos, nebija.

Pārējie pārsviedās manā pusē, it kā tiem zeme degtu zem kājām.

Uzticamais vecais Harvijs ierosināja, lai es pārņemu sēdes vadību, un visi tam piekrita. Pēc tam viņš ierosināja, ka Silerijam būtu laiks iet pensijā un firma varētu atpirkt vi­ņam piederošās akcijas par to nominālo vēr­tību un ieskaitīt prēmiju fondā. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Tad — pārējiem par brī­dinājumu — viņš ierosināja pazemināt amatā un izslēgt no valdes Tomasu Hizerbiju, jau­nāko māksliniecisko līdzstrādnieku, kurš pā­rāk nekaunīgi bija pielīdis Silerijam, bet Hi- zerbijam piederošās nedaudzās balsstiesīgās akcijas — konfiscēt. Priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Hizerbijs neiedrošinājās pat iepīkstēties. «Labāk zīle rokā nekā mednis kokā,» viņš droši vien sev teica, rīdams dus­mas.

Tas nu bija noticis. Es tagad skaitījos Fau­lera Sokena asociācijas kungs un pavēlnieks. Tikai pa šo laiku biju iemācījies nicināt visu, ko tā sevī iemiesoja.

elegramma, mister Kurte­nej, — ieskanējās manas sekretāres balss. Piespiedu slēdzi pultī uz sava galda.

— Olbenijā uz kaimiņa denunciācijas pa­mata arestēts kāds «konss». Vai nodibināt ar turieni sakarus?

— Nolādēts! — es eksplodēju. — Cik rei­zes man vajadzēs atkārtot savas pavēles? Nekavējoties jānodibina sakari! Kāda velna pēc jūs vēl jautājat?

Viņas balss iedrebējās:

— Piedodiet, mister Kurtenej … domāju, ka tas ir pārāk tālu …

— Tad izbeidziet domāšanu. Izsauciet he­likopteru.