Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

13

mič, — viņa apjukusi teica. — Mans dievs, Mič! — Tad histēriski iesmējās. — Nu, protams, tu neesi no tiem, kas var gaidīt. Tu nepaliksi apakšā.

Astrologs izvilka no kabatas revolveri. — Vai ir kas . . .?

— Nē, Voren. Viss kārtībā. Es viņu pa­zīstu. Atstājiet mūs vienus, lūdzu.

Viņš izgāja. Ketija trīcēdama atslīga krēslā. Es jutos kā paralizēts. Mana sieva — viena no «konsu» pirmā lieluma zvaigznēm. Es visu laiku domāju, ka viņu pazīstu, bet nu izrādījās, ka biju kļūdījies. Viņa bija man nepārtraukti melojusi, un es to pat nenojautu.

— Vai tev nekas nav man sakāms? — es strupi jautāju.

Ketija pamazām atguvās.

— Tu esi satriekts? — viņa vaicāja. — Tu, augstākās kategorijas reklāmas darbinieks, esi draudzējies ar «konsu»! Vai baidies, ka

tas kļūs visiem zināms un kaitēs tavai kar­jerai?

Viņa izmocīja zobgalīgu smaidu, kas pa­zuda, tiklīdz es paskatījos.

— Sasodīts! — viņa aizsvilās. — Vienī­gais, ko es tev lūdzu, pēc tam kad nācu pie prāta, bija: atstāj mani un nejaucies manā dzīvē. Tā bija lielākā kļūda, ka izglābu tevi no Tontona.

— Tātad tu liki Ranstedam atdot mani vervētājiem?

— Kāda muļķe es biju! Bet pasaki, ko tu šeit īsti meklē? Ko nozīmē visi tavi ārprā­tīgie gājieni? Un kādēļ tu mani vajā? — Iz- , runājot pēdējos vārdus, viņa jau kliedza.

Ketija ir «konss». Ransteds ir «konss». Abi ; apspriežas, un — viens, divi, Miča liktenis izlemts. Tontons nav labāks — arī viņš iejau­cas Miča liktenī. Bīda mani kā bandinieku , pa šaha galdiņu.

— Ak tu šaha karaliene! — es iesaucos, uzrāvu viņu kājās un iecirtu pļauku. Viņas sejā izzuda ciešā, saspringtā izteiksme, ta­gad tajā atspoguļojās tikai izbrīns.

— Sauc šurp to tipu! — es pavēlēju.

— Mič, ko tu gribi darīt?

Nu viņa atkal runāja kā senā Ketija.

— Sauc viņu šurp!

— Tu man neesi nekāds pavēlnieks …

— Ei! — es uzbrēcu. — Pūšļotāj, iekšā!

Viņš nāca teciņus vien, un manai dūrei

tieši pa sitienam.

Ketija kā meža kaķe uzklupa man no mu­guras, kad sāku pārmeklēt saļimušo. Izvilku ieroci — 0,25 kalibra mašīnpistoli un, strauji pavērsies, nogāzu Ketiju uz grīdas. Berzē­dama sasisto gurnu, viņa pārsteigta noska­tījās manī.

— Esi nu gan tu neģēlis, — viņa domīgi

teica.

— Jā, pēkšņi esmu par tādu kļuvis, — es piekritu. — Vai Faulers Sokens zina, ka tu esi uz Mēness?

— Nē, — viņa atbildēja, berzēdama rādī­tājpirkstu pret īkšķi.

— Tu melo!

— Manu mīļo melu mednieki — viņa iz­smejoši dūdoja. — Manu mazo, brašo re­klāmu sacerētāj!

— Runā nopietni, — es kliedzu, — citādi dabūsi ar šo te pa seju!

— Ak dievs! — viņa ievaidējās. — Uz to tu patiešām esi spējīgs!

Skatīdamās uz ieroci, viņa lēni aizklāja seju ar roku.

— Priecājos, ka esam sapratušies. Vai Faulers Šokens zina, ka tu esi uz Mēness?

— Ne gluži, — viņa atbildēja, joprojām nenovērsdama acis no mašīnpistoles. — Bet viņš bija tas, kas ieteica man šo ceļojumu, lai būtu vieglāk pārciest zaudējuma sāpes.

— Piezvani viņam. Dabū viņu šurp.

Viņa neatbildēja un pie telefona negāja.

— Paklausies, — es teicu. — Tagad runā Grobijs. Grobijs, uz kuru šāva, kuram uz­bruka ar nazi, kuru apzaga un beidzot nolaupīja. Pirms dažām stundām viņš re­dzēja, kā noindē viņa vienīgo, īsto draugu šajā pasaulē. Viņš tika izraudzīts par laika kavēkli sadistei, kura bija teicami apguvusi anatomiju. Viņš nelieti nogalināja un šo rī­cību nemaz nenožēlo. Viņš ir «Hlorellai» pa­rādā tik daudz naudas, ka nekad netiks no šiem parādiem ārā. Viņš apsūdzēts slepka­vībā un līguma laušanā. Sieviete, kuru viņš uzskatīja par savu mīļoto, izrādās fanātiķe un draņķe. Grobijam nav ko zaudēt. Es varu ielaist pistoles kārtu griestos, un brīnišķīgajā «gaisā» mēs visi plātīsim mutes kā zivis. Es 'varu iziet uz ielas, pieteikties un izstāstīt visu, ko zinu. Man neticēs, tomēr uzsāks iz­meklēšanu, lai pārliecinātos, un agrāk vai vēlāk viss nāks gaismā. Iespējams, ka es tad nebūšu vairs starp dzīvajiem, bet man par to nospļauties. Man nav ko zaudēt.

— Bet ko tu ar to iegūsi? — viņa iejau­tājās nedzīvā balsī.

— Beidz izlocīties! Zvani Šokenam!

— Tikai pēc tam, kad būšu vēlreiz mēģi­nājusi tev atvērt acis, Mič. Mani sevišķi aiz­vainoja vārds «fanātiķe». Man bija divi iemesli, kādēļ pierunāju Ranstedu nogādāt tevi pie vervētājiem. Pirmkārt, gribēju tevi pasargāt no Tontona slepkavām. Un, otrkārt, gribēju, lai tu izbaudi uz savas ādas vien­kārša patērētāja dzīvi. Es domāju — nezinu, ko īsti# … Cerēju, ka tu sapratīsi, cik_ nejē­dzīga 'kļuvusi mūsu pasaule. Augstākās ka­tegorijas darbiniekam to grūti saskatīt. No apakšas viss redzams daudz skaidrāk. Es ce­rēju, ka man izdosies atrast ar tevi kopīgu valodu pēc tam, kad būsim palīdzējuši tev atgriezties dzīvē, un mēs abi kopīgi strādā­sim vienīgā cēlā mērķa labā. Bet no tā ne­kas neiznāca. Ak, tavs sasodītais prāts — tik ass un tomēr tik kropls! Tavs vienīgais mēr­ķis ir atgūt savu augstāko kategoriju, lai va­rētu ēst un dzert labāk par citiem, gulēt vai­rāk par citiem. Cik žēl. ka arī tu neesi fanā­tiķis! Tu joprojām esi tas pats vecais Mičs. Nu, tas bija mans pēdējais mēģinājums.

Tagad tu vari rīkoties tā, kā atzīsti par pareizu. Neraizējies, ka tas varētu mani sā­pināt. Nebūs jau ļaunāk kā tajās naktīs, kad mēs nemitīgi ķildojāmies. Vai tajās reizēs, kad es izpildīju «konsu» uzdevumus un ne­drīkstēju tev to atklāt, lai gan redzēju, ka tu mocies greizsirdībā. Vai arī tad, kad no­gādāju tevi uz «Hlorellu» cerībā, ka no tevis vēl varētu iztaisīt saprātīgu, normālu cil­vēku par spīti tam, ko ar tevi izdarījušas rek­lāmas. Vai arī tad, kad nedrīkstēju tevi mī­lēt tā, kā to vēlējos — noslēpums nelāva man atraisīties ne garīgi, ne fiziski. Tu mani esi daudz sāpinājis. Sitiens ar pistoli būtu tikai nieks, salīdzinot ar to, ko esmu pārcietusi.

Iestājās klusums, kurš, kā likās, nekad ne­beigsies.

— Zvani Šokenam, — es nedroši teicu. — Saki, lai viņš ierodas šeit. Pēc tam pa- zūdi un pievāc arī to zvaigžņu ķīķerētāju. Es … es vēl nezinu, ko teikšu Šokenam. Bet esmu nolēmis dot tev un taviem draugiem pāris dienu laika, lai jūs paspētu pārvietot savu štābu, mainīt sazināšanās signālus un citas tamlīdzīgas blēņas. Piezvani Šokenam un ej prom. Es tevi nekad vairs negribu sa­stapt.

Ketijas sejas izteiksme, kad viņa noņēma klausuli un uzgrieza numuru, nebija man iz­protama.

— Mistera Šokena trešo sekretāri, lū­dzu, — viņa sacīja, — runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Mans vārds ir tiešo sarunu sarakstā … pateicos. Lūdzu mistera Šokena otro sekretāri. Runā ārste Nevina, mistera Kurteneja atraitne. Vai es varētu runāt ar mistera Šokena sekretāri? Esmu sarakstā. Pateicos… Hallo, mis Graisa, te ārste Nevina. Vai varu runāt ar misteru Šokenu? … Saprotams … Patei­cos …

Viņa pagriezās pret mani un sacīja:

— Mazliet jāpagaida.

Mēs sēdējam un klusējām, tad viņa turpi­nāja:

— Sveicināti, mister Šoken … pateicos. Vai jums nebūtu iespējams ierasties pie ma­nis? Man ar jums jārunā … tas ir joti no­pietni… tiklab darba, kā personīgajās inte­resēs … jo ātrāk, jo labāk, manuprāt. Pir­majā Veikalu ielā, netālu no Pieņemšanas … pie doktora Astrona … Nē, nekas tamlīdzīgs. Tā ir tikai parocīga satikšanās vieta. Ļoti pateicos, mister Šoken.

Es izrāvu klausuli viņai no rokas un dzir­dēju Faulera Šokena balsi. — Tātad noru­nāts, dārgā. ŠI noslēpumainība ir ļoti intri­ģējoša. Uz redzēšanos. — Klikšķis. Viņš no­lika klausuli. Ketija bija pietiekami gudra, lai sarunu ar Fauleru hotēlotu, taču šoreiz to nebija darījusi. Pazinu viņa balsi. Atmiņā atausa rīta sanāksmes, kurās pilnībā izpau­dās viņa vadītāja talants, grūtā, bet aug­līgā darba stundas, kuras vainagoja viņa uz­mundrinošais «Labi paveikts», prasmīgā va­dība, kas neļāva uzdurties mūsu profesijas zemūdens akmeņiem. Pēkšņi izjutu spēcīgas ilgas pēc visa tā. Nu jau es biju tikpat kā mājās. *

Klusi un lietpratīgi Ketija uzvēla sev ple­cos zvaigžņu pētnieka šļaugano ķermeni. Klusēdama viņa izgāja no observatorijas. Kaut kur atvērās un atkal aizvērās durvis.

Lai iet pie velna …

Pagāja vairākas minūtes, un tad atskanēja Faulera Šokena enerģiskā balss:

— Ketij, kur jūs esat?

— Ienāciet! — es viņam uzsaucu.

Divu Brinka aģentūras miesassargu pava­dībā iesoļoja Faulers Šokens. Viņa sejā pēk­šņi parādījās sarkani plankumi.

'— Kur tad… — viņš iesāka, tūlīt pie­bilzdams: — Jūs izskatāties kā… jūs esat Mičs!

Viņš apkampa mani un pēkšņā sajūsma sāka griezt apkārt pa istabu, kamēr sargi, mutes iepletuši, noskatījās uz mums.

— Esat gan jūs izspēlējis pamatīgu joku ar vecu vīru! Ko tas viss nozīmē? Kur Ke­tija? — Viņš apklusa, jo pat šeit, uz Mēness, bija aizelsies.

— Veicu kādu slepenu misiju, — es at­bildēju. — Bet tagad esmu iekļuvis pamatīgā ķezā. Vai jūs neataicinātu vēl dažus sargus? Mums var iznākt saķeršanās ar Lunasitijas Bernsa aģentūras detektīviem.

Brinka vīriem kā īstiem sava amata meis­tariem šī piezīme izraisīja pašapmierinātu smaidu.

— Protams, Mič! Nokārtojiet to, — viņš izrīkoja seržantu, kurš bez vilcināšanās pie-' gāja pie telefona. — Paskaidrojiet, ko tas viss īsti nozīmē?

— Pieņemsim, ka biju ceļojumā, kas slikti beidzās. Pieņemsim, ka, uz laiku pats sevi pazeminājis, es devos pie patērētājiem, lai izpētītu to domas par Venēras projektu, un netiku vairs atpakaļ. Fauler, lūdzu, nepra­siet sīkākus paskaidrojumus. Esmu galīgi no- dzinies — izsalcis, noguris, iebiedēts, netīrs.

— Būs labi, Mič. Jūs zināt manu metodi. Jāatrod gudra galva, jāļauj tai rīkoties un, cik vien iespējams, jāatbalsta. Jūs nekad ne­esat mani pievīlis, un, ticiet man, esmu prie­cīgs jūs atkal redzēt. Venēras nodaļai jūs esat vajadzīgs. Tur viss sācis iet šķībi un greizi. Mūsu akciju kurss Ziemeļamerikā no­slīdējis uz 3,77, kad tam vajadzētu turēties uz 4,0 vai vēl augstāk. Un preču apgrozī­jums? Nav vērts par to runāt! Esmu šeit,

lai sameklētu noderīgus darbiniekus: pārlū­koju Lunasitijas Mēness raktuves un citas vietas, kur varētu atrast speciālistus ar pie­redzi kosmosa apgūšanā.

Cik labi būt atkal kopā ar savējiem!

— Kas tagad ir * Venēras nodaļas vadī­tājs? — es vaicāju.

— Es. Izmēģināju šajā amatā vairākus valdes vīrus, bet neviens nebija piemērots. Kaut arī man darba jau tā atliku likām, va­jadzēja pārņemt Venēras nodaļas vadību sa­vās rokās. Tāpēc tik ļoti priecājos, jūs redzot!

— Kur ir Ransteds?

— Viņš, nabadziņš, mani atvieto. Un kas jums par nepatikšanām ar policiju? Kur Ketija?

— Ludzu, par to velak … Uz Zemes mani apsūdz sievietes slepkavībā un līguma lau­šanā. Šeit esmu aizdomīga persona bez do-. kumentiem. Bez tam es pretojos, kad mani arestēja, iegāzu pa galvu policistam un no­darīju zaudējumus Lunasitijai, sadauzīdams spuldzi.

Šokens sadrūma.

— Man nepatīk runas par līguma lau­šanu, — viņš teica. — Ceru vismaz, ka šajā līgumā bija kāda nepilnība.

— Pat vairākas, — es viņu nomierināju.

Viņš pasmaidīja.

— Par pārkāpumiem atpirksimies ar naudu, bet par līguma laušanu, ja tas būs vaja­dzīgs, cīnīsimies pat līdz Tirdzniecības ka­merai. Kas tā par firmu?

— Kostarikas «Hlorella».

— Hm… Vidēji liela, bet solīda. Lieliski ļaudis. Ar viņiem kārtot veikala lietas ir īsta bauda.

«Tikai ne tad, kad esi viņu padotais,» nodomāju, bet nekā neteicu.

— Esmu pārliecināts, ka viņi būs saprātīgi. Bet, ja ne, — man pieder liela daja viņu akciju. Par ieguldīto kapitālu taču man pie- nāktos arī kas pretī, vai ne?

Viltīgi smaidīdams, Faulers iegrūda man dunku sānos. Viņš jutās ārkārtīgi atvieglots, ka Venēras nodaļu beidzot dabūjis nostj no sava kakla.

Sajā brīdī istabā iemaršēja kāds ducis Brinka detektīvu.

— Nu vajadzētu pietikt, — Faulers Šokens. ar starojošu smaidu teica. — Leitnant, iespējams, ka Bernsa vīri te, Lufiasitijā, mēģinās] mums atņemt misteru Kurteneju. Mēs taču to nepieļausim, vai ne?

— Nekādā gadījumā, ser, — leitnants bez'ļ vilcināšanās noskaldīja.

— Tad dosimies ceļā.

Mēs soļojām lejup pa Pirmo Veikalu ielu, izbiedēdami vairākus vēlīnus tūristus, kas klīda apkārt kā pūces. Pirmā Veikalu iela iz­gāja uz Pirmo Dzīvojamo, tad uz Otro un Trešo un, beidzot, uz Pirmo Komercdarījumu ielu.

— Ei, jūs tur! — man uzsauca kāds vien­tuļš Bernsa patruļnieks. Mēs gājām izklai­

dus. Viņš acīmredzot neaptvēra, ka mani pa­vada Brinka vīri.

— Ej vien, dēliņ, uz citām trepēm spēlē­ties, — mūsu seržants viņam atbildēja. Vīrs nobālēja, nosvilpa trauksmes signālu, bet, dūru sitienu notriekts, noģāzās zemē.

Bernsa detektīvi skrēja šurp pa tunelim līdzīgo ielu, komiski cilādami kājas. Durvīs parādījās ziņkā rigie. Mušu ieroču pārzinis deva īsu komandu, un viņa zēni vilka ārā apģērbos paslēptus stobrus, munīcijas lentes, mehānismus, balstus. Klik, klik, klik… un divi ložmetēji jau bija kaujas gatavībā un kontrolēja visu ielu. Labu gabalu no mums Lunasitijas sargi neveikli apstājās un nelai­mīgi mīņājās, vicinādami stekus.

Mūsu leitnants uzsauca:

— Kādēļ tāds uztraukums, džentlmeņi?

Viens no Bernsa aģentūras varasvīriem no­prasīja:

— Vai tas ir Džordžs Grobijs?

— Vai jūs esat Džordžs Grobijs? — leit­nants man vaicāja.

— Nē, es esmu Mičels Kurtenejs.

— Jūs dzirdējāt, ko viņš teica, — sauca leitnants. Ložmetējnieki pēc sava komandiera norādījuma pārbīdīja drošinātājus. Velvēs at­balsojās divi klikšķi, un pēdējie ziņkārīgie pazuda durvīs.

— Ak tā… — novilka mūsu pretinieks, pavisam sašļucis. — Tad viss kārtībā. Varat turpināt ceļu. — Viņš pagriezās pret savē­jiem.

— Nu, ko jūs vēl stāvat kā muļķi? Vai ne- f dzirdējāt, ko teicu?

Viņi nozuda, un mēs, bruņotajiem sargiem ; turot ieročus gatavībā, turpinājām ceļu paļ Pirmo Komercdarījumu ielu. Svilpodami iegājām septiņdesmit piektajā numurā, kur atradās Faulera Sokena asociācijas Lunasi- tijas filiāle. Vīri uzstādīja ložmetējus priekštelpā.

Tas viss atgādināja fantastisku izrādi. Kaut ko tamlīdzīgu nebiju nekad redzējis. Faulers Šokens, vezdams mani uz aģentūras centrālajām telpām, izskaidroja apstākļus.;

— Te viss ir kā Mežonīgajos rietumos! pirms daudziem, daudziem gadiem, Mič. Šejienes gars jums noteikti jāatspoguļo re-ļ klāmā. Te to mēdz saukt, par «Nolīdzinātāju». Cilvēka sabiedriskajam stāvoklim šeit maza nozīme. Tas, kam ir spēks, pats nosaka li­kumus. Mēs atgriežamies primitīvajā pagātnē, kad cilvēks bija tikai cilvēks un neviens neprasīja, kāds ir viņa sociālās uzticamības numurs.

Mēs pagājām garām kādām durvīm.

— O'Šī istaba, — Šokens norādīja. — Saimnieka, protams, nav mājās. Viņš vēl i steidz plūkt puķītes, kamēr var, un ilgi tāsi viņam vairs neziedēs. Pagaidām viņš ir vienīgais cilvēks, kas bijis uz Venēras. Bet mēs viņam izgriezīsim pogas, vai ne, Mič?

Šokens ieveda mani mazā, kabīnei līdzīga istabelē un pats ar savām rokām nolaida gultu.

— Iesākumam iemetiet acis šajās, — viņš sacīja, izņemdams no krūšu kabatas aprak­stītas papīra lapiņas. — Tās ir tikai piezīmes, bet jūs jau sapratīsiet. Atsūtīšu ēdamo un kafitu. Pastrādājiet pāris stundas, tad varē­siet kārtīgi nosnausties.

— Labi, mister Soken!

Viņš man uzsmaidīja un, aizvilcis aizka­rus, izgāja. Apjucis skatījos uz piezīmēm.

«Seškrās. dubultprosp. Neizpaust iepriekš, neveiksmes. Pastāstīt par Līroidu 1959, Holdenu 1961, Makdžilu 2002, un pārējo pion. Izc. pašuzupurēš. utt. utt. Nepieminēt Maiera- Vaita neveiksmi 2010. g., šķērsojot Mēness orb. Likt izņemt M. V. no arhīviem un vēstu­res grām.? Aprēķināt izmaksas. Sameklēt arhīvos fotogrāfijas. Vajadzīgi: blonds, brūnēts, sarkanmatis. Fonā raķetes, lilakus skaistule skumjām acīm, bet pionieru drošais skatiens vērsts kosmosā. Pikanti sī­kumi …»

Kabīnē tālredzīgi jau bija atstāts zīmulis un papīrs. Negribēdams sāku rakstīt:

«Mēs bijām pavisam ikdienišķi zēni. Mēs mīlējām zemi un labumus, kurus tā mums sniedza. Rīta kafita patīkamo garšu… Ci­garetes «Starr» pirmo dūmu… Firmas «Starrzelius» sīki svītrotā uzvalka paaso drānu… Spilgtā, pavasarīgā kleitā tērptas meitenes glāstošo smaidu. Bet ar to nepie­lika. Mēs ilgojāmies pēc tālām zemēm, mēs liecāmies iepazīt neizzināto. Šis neliela au­duma puisis ir Līroids, 1959. gadā. Es esmu

Holdens, 1962. gadā. Jauneklis ar platajiem pleciem un sarkanajiem matiem ir Makdžils, 201(1 gadā. Jā, mēs esam miruši. Bet mēs no­kļuvām zilgajās tālēs un pirms nāves uzzinā­jām to, pēc kā alkām. Nesērojiet par mums —mēs devāmies turp jūsu dēļ. Garmatainajiem astronomiem Venēra bija mīkla. Viņi stāstīja par indīgām gāzēm, par vējiem, tik karstiem, ka mati uzliesmo, un tik spēcīgiem, ka tie aiznes cilvēku pa gaisu kā salmiņu. Bet viņi nebija pārliecināti. Un ko dara cilvēks, ja tas nav pārliecināts? Aizbrauc un apskatās.»

Ienāca Šokena sūtīts vīrs ar sviestmaizī­tēm un kafitu. Ar vienu roku cēlu pie mutes krūzīti, ar otru rakstīju.

«Toreizējiem laikiem mums bija pietiekami labas raķetes. Mūs ievietoja kabīnēs, mūs ap­gādāja ar degvielu, kuras pietika līdz pašai Venērai. Atpakaļceļam tā nebija paredzēta. Bet nesērojiet par mums. Mēs gribējām iz­pētīt neizzināto. Varēja taču gadīties, ka gar­matainie kļūdās un mēs varētu iziet no sa­vām raķetēm, ieelpot svaigu gaisu, izpeldē­ties vēsā ūdenī, pēc tam iegūt degvielu un atgriezties ar šīm labajām ziņām mājās. Mēs. maldījāmies. Izrādījās, ka garmatainie zina juši, ko runā. Līroids negaidīja bada nāvi: ierakstījis raķetes žurnālā savus novēroju­mus, viņš atvēra lūku un ieelpoja metānu. Mana raķete bija vieglāka. To satvēra vētras brāzma un sašķaidīja pret klintīm kopā ar mani. Makdžilam bija papildu pārtikas devas un smagāka raķete. Viņš rakstīja veselu ne­dēļu un pēc tam… nu, pēc divu raķešu ne­veiksmes viss bija pārāk skaidrs. Makdžils bija paņēmis līdz ciānkāliju. Bet nesērojiet par mums! Mēs devāmies turp, mēs redzējām Venēru un ar savu bojā

Es atkal biju savā elementā.

Viņš cieši paskatījas mani. — Labi, Mič, — viņš teica,

— Es nevienam neuztiepju savu gribu.

Faulers atkal nodemonstrēja vienu no īpa­šībām, kura bija padarījusi viņu par bosu. Viņš prata apvaldīt savu degošo ziņkāri un neizprašņāja mani par to, kur esmu bijis un ko darījis.

— Labi uzrakstīts, — viņš uzsita ar plauk­stu pa manu iepriekšējās nakts darbu.

— Varbūt jūs konsultētos ar O'Šī? Viņš la­bāk par ikkatru citu spēs padarīt to visu re­dzamu, dzirdamu un taustāmu. Un sakra­vājiet ceja somas, mēs lidosim ar «Vilfredo Pareto». Ak, pavisam piemirsās! Jums taču nav nekā, ko kravāt. Ņemiet, te būs nauda, un, kad iznāk, iepērcieties. Tikai neejiet viens. Atcerieties «Nolīdzinātāju». — Viņš man pa­mirkšķināja ar aci.