Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

2

amēr pārējie valdes vīri iz­klīda pa savām nodaļām, es pāris minūtes pakavējos pie Faulera, un brauciens liftā no

sanāksmju telpas līdz manai nodaļai as­toņdesmit sestajā stāvā ilga vēl dažas sekun­des. Tāpēc, kad ierados savā kabinetā, Es- tere jau bija paspējusi novākt visus papīrus no mana rakstāmgalda.

— Apsveicu, mister Kuitenej, — viņa teica. — Jūs pārceļaties uz astoņdesmit de­vīto stāvu. Vai tas nav brīnišķīgi? Tagad arī man būs sava personiskā darbistaba.

Pateicos viņai un, pārliecies pār galdu, pa­cēlu telefona klausuli. Vispirms man būtu vajadzējis sapulcināt savu personālu un no­dot Ražošanas nodaļas vadības grožus; amatu secībā nākamais bija Toms Džilspajs. Bet es vispirms atkal mēģināju sazvanīt Ke- tiju. Joprojām neviens neatbildēja, tāpēc iesaucu savus darbiniekus.

Viņi, kā pieklājas, nožēloja manu aiziešanu, lai gan vienlaikus priecājās, ka visi var pavirzīties pakāpienu augstāk pa karjeras kāpnēm.

Un tad jau bija klāt lenča laiks, tāpēc atliku Venēras problēmas uz pēcpusdienu.

Piezvanīju vēlreiz, tad ātri paēdu mūsu ēdnīcā, ar liftu nobraucu līdz apakšzemes vil­cienam un ar to — kādus sešpadsmit kvar­tālus dienvidu virzienā. Iznākdams uz ielas, atcerējos, ka šodien pirmo reizi esmu svaigā gaisā, un sameklēju pretsodrēju aizsargus, tomēr tos neieslēdzu. Mazliet lija, un gaiss šķita kļuvis tīrāks. Bija karsta un tveicīga vasaras diena, cilvēki, kas drūzmējās uz ietvēm, tikpat nepacietīgi kā es tiecās atkal patverties kādā ēkā. Man ar spēku vajadzēja lauzties pāri ielai, lai iekļūtu pretējās mājas vestibilā.

Lifts uzveda mani četrpadsmitajā stāvā. Ēka bija veca, ar nepilnīgu gaisa kondicio­nēšanas iekārtu, un es miklajā uzvalkā sāku salt. Man iešāvās prātā, ka sadomātā stāsta vietā par sava nāciena iemeslu varētu iz­mantot arī saaukstēšanos, taču šo domu drīz atmetu.

Kad iegāju uzgaidāmajās telpās, baltā, iecietinātā virsvalkā ģērbusies meitene pacēla galvu.

Mans vārds ir Silvers, Volters P. Sil- vers, — es teicu. — Esmu iepriekš pieteicies.

— Jā, mister Silver, — viņa atcerējās.

Jūs žēlojāties par sirdi un teicāt, ka stā­voklis esot ļoti nopietns.

— Jā. Protams, cēloņi varbūt ir psihoso- mātiskas dabas, bet es sajutu …

— Saprotu. — Viņa norādīja uz krēslu. — Doktore Nevina jūs tūlīt pieņems.

Pagāja desmit minūtes. No ārstes kabi­neta iznāca jauna sieviete, un tur iegāja vī­rietis, kurš uzgaidāmajā istabā bija atradies pirms manis; kad viņš iznāca, māsa uzrunāja mani:

— Lūdzu, tagad jūsu kārta.

Es iegāju. Ārstes virsvalkā Ketija izska­tījās ]oti glīta un pievilcīga. Viņa pašreiz lika atvilktnē kādu slimības vēsturi, bet, pa­cēlusi skatienu, nepatīkami pārsteigta, iesau­cās:

— Tu, Mič!

— Sameloju tikai vienu reizi, — es viņai atbildēju, — nosaucot savu uzvārdu. Bet stā­voklis ir nopietns. Un tam tiešām ir sakars ar manu sirdi.

Ketijas lūpas viegli notrīsēja, taču nesa- vilkās smaidā.

—1 Ne no medicīnas viedokļa, — viņa sa­cīja.

—- Es jau teicu tavai māsiņai, ka tas var­būt ir kaut kas* psihosomātisks. Bet viņa sa­cīja, lai ejot vien iekšā.

— Es ar viņu par to vēl parunāšu. Mič, tu labi zini, ka nevaru ar tevi tikties darba laikā. Tagad, lūdzu …

Es apsēdos pie viņas galda.

— Tu vairs nekad nevēlies ar mani tikties, Ketij. Kas noticis?

— Nekas nav noticis. Lūdzu, ej projām, Mič. Esmu ārste, man jāstrādā.

— Darbs nekur neaizbēgs. Zvanīju tev va­kar vakarā un šorīt visu rītu.

Manī neskatīdamās, Ketija aizkūpināja cigareti. (

— Nebiju mājās, — viņa atbildēja.

— Jā, mājās tu tiešām nebiji.

Paliecos uz priekšu, izņēmu Ketijai no pirkstiem cigareti un ievilku dūmu. Viņa pa­raustīja plecus, mirkli vilcinājās, tad aiz­smēķēja jaunu.

— Es varbūt nedrīkstu zināt, kur mana sieva pavada savu brīvo laiku? — es sacīju.

Ketija aizsvilās:

— Nu zini, Mič . ..

Ieskanējās telefons. Viņa uz mirkli piemie­dza acis. Tad, atlaidusies krēslā un skatī­damās kaut kur pāri istabai, pacēla klausuli. Ārste, kas mierinošā balsī runā ar pacientu. Saruna ilga tikai dažus mirkļus. Bet ar to pietika, lai Ketija atkal būtu pati nosvērtība.

— Lūdzu, ej projām, — viņa teica, izdzēs­dama cigareti.

— Neiešu, pirms nebūsi pateikusi, kad va­rēšu tevi satikt.

Man .. . nav laika satikties ar tevi, Mič. Es neesmu tava sieva. Tev nav tiesību mani tā vajāt. Varu likt tevi izraidīt vai apcietināt.

Neaizmirsti, ka esmu iesniedzis pastā­vīgas laulības pieteikumu, — es atgādināju.

— - Bet es neesmu, un tas nekad nenotiks.

Tiklīdz beigsies pārbaudes gads, viss būs cauri.

— Man tev jāpastāsta kas svarīgs. — No pieredzes zināju, ka Ketijas vājība ir ziņ­kārība.

Iestājās gara pauze, un tad, neatkārtojusi vairs: «Lūdzu, ej projām», viņa vaicāja:

— Kas tas ir?

Atbildēju: — Kaut kas ievērojams. To va­jadzētu pienācīgi atzīmēt. Un atzīstos — gribu to izmantot, lai šovakar kaut uz brīdi satiktu tevi. Lūdzu, Ketij, — es tevi ļoti mīlu un apsolu nerīkot scēnas.

— … Nē.

Bet viņa bija mazliet vilcinājusies, tapec es atkārtoju:

— Lūdzu! Jā?

— Nu…

Kamēr viņa domaja, ko teikt, atkal ieska­nējās telefona zvans.

— Labi, — viņa izmeta, — piezvani man uz māju. Septiņos. Bet tagad ļauj man pa­rūpēties par slimniekiem.

Ketija nocēla klausuli. Es atstāju istabu, bet viņa runāja un uz mani pat nepaskatījās.

Kad iegāju Faulera Šokena kabinetā, viņš, noliecies pār galdu, aplūkoja «Tontona Ne­dēļas apskata» jaunāko numuru. Žurnāla vāks mirguļoja visādos toņos, jo krāsu ne­saistītās molekulas pa mazai drusciņai sa­vāca fotonus un tad atbrīvoja tos # visus

pēkšņi un uzreiz. Viņš pavicināja man gar degunu vizuļojošās lappuses un jautāja:

— Ko jūs par to teiksiet, Mič?

— Bezgaumīga reklāma, — es nekavējoties atbildēju. — Ja mums būtu jānoslīd tik zemu un jāizdod tāds žurnāls kā šis, es iesniegtu atlūgumu. Tas ir pārāk lēts triks.

— Hm. — Faulers Šokens apgrieza žur­nālu otrādi un nolika uz galda. Zaigojošās krāsas vēlreiz iemirdzējās, tad apdzisa, jo tām vairs nepiekļuva gaismas viļņi.

— Jā, lēts tas ir, — viņš domīgi piebilda, — bet nevar noliegt, ka Tontons ir uzņēmīgs un ar izdomu. Saviem iknedēļas sludināju­miem viņš prot piesaistīt sešpadsmitarpus miljonu lasītāju. Tie visi ir viņa, Tontona, klienti. Ceru, ka jūsu vārdi par atlūgumu ne­bija nopietni domāti. Tikko devu Harvijam rīkojumu par mūsu iknedēļas žurnāla «Šoks» sagatavošanu. Pirmais numurs iznāks ru­denī, apmēram divdesmit miljonu eksem­plāru lielā tirāžā. Nē… — Viņš augstsirdīgi pacēla roku, pārtraukdams manu neveiklo mēģinājumu paskaidrot savus vārdus. — Es saprotu, Mič, ko jūs gribējāt teikt. Jūs esat pret lētu reklāmu. Es arī. Tontons manās acīs simbolizē visu to, kas kavē reklāmu ieņemt mūsu sadzīvē savu likumīgo vietu blakus reliģijai, medicīnai un tiesai. Tontons gatavs uz vislētākajiem trikiem, sākot ar ties­neša piekukuļošanu un beidzot ar atbildīga darbinieka nolaupīšanu. Un tomēr viņš, Mič, ir cilvēks, kas jums jāpatur acīs.

— Kādēļ? Tas ir, kādēļ tieši viņš?

Šokens iesmējās sīku smiekliņu.

— Tādēļ, ka mēs viņam nozagām Venēru, Lūk, kādēļ! Es jau teicu, ka viņš ir ļoti uz­ņēmīgs. Viņam radās tā pati ideja, kas man. Nebija nemaz tik viegli pārliecināt valdību, ka Venērai jākļūst tieši par mūsu kumosu.

— Saprotu, — es atbildēju. Un es to pa­tiešām sapratu. Mūsu valdošā pārstāvju pa­lāta pārstāv iedzīvotājus pilnīgāk nekā jeb­kad agrāk vēsturē. Taču tā nav pārstāvība per capita [1] , bet gan ad valorem[2]. ja jums patīk filozofiskas problēmas, tad mēģiniet atrisināt šo: vai visu vēlētāju balsis būtu jā­vērtē vienādi, kā apgalvots likumu kodeksos un kā esot vēlējušies mūsu valsts dibinātāji? Vai nebūtu lietderīgāk vērtēt balsis pēc vē­lētāju gudrības, varas un ietekmes, proti, pēc naudas, kas katram pieder? Saprotiet, ka tā ir filozofiska problēma jums, nevis man. Es esmu pragmatiķis, turklāt pragmatiķis, ku­ram algu maksā Faulers Š.okens.

Tomēr viena doma man nedeva miera. — Vai nav iespējams, ka Tontons mēģi­nās … kaut ko iesākt?

— Protams, viņš mēģinās Venēru savu­kārt nozagt mums, — Faulers rāmi atbil­dēja.

— Es nedomāju to. Jus taču atceraties, kas notika ar Antarktikas ekspluatāciju?

— Es pats biju tur klāt. Simts četrdesmit kritušo mums un dievs vien zina, cik viņiem.

— Un tas bija tikai viens kontinents. Ar Tontonu nav nekādi joki. Ja jau viņš uzsāka tik niknu cīņu nieka apledojušas teritorijas dēļ, tad ko gan varam sagaidīt, ja runa ir par veselu planētu?

—« Nē, Mič, viņš to neiedrošināsies, — Faulers pacietīgi turpināja. — Niknās cīņas maksā bargu naudu. Bez tam mēs nedosim viņam nekādu iemeslu, vismaz neko tādu, kas būtu izmantojams tiesā. Un visbeidzot… mēs viņu kārtīgi piežmiegsim.

— Saprotams, — es nomurmināju un ju­tos atkal drošāks. Ticiet man, esmu lojāls Faulera Šokena asociācijas ierēdnis. Jau kopš mācekļa dienām esmu centies veltīt savu dzīvi «kompānijai un komercijai». Bet konkurences kari — pat mūsu profesijā — var būt ļoti nepatīkami. Nebūs nemaz pagā­juši pārdesmit gadi, kopš kāda maza, bet iespaidīga Londonas reklāmas aģentūra pie­teica atklātu cīņu firmas «Bārtons, Bārtons, Dendijs un Osborns» Anglijas filiālei un, iz­ņemot divus Bārtonus un vienu mazgadīgu Osbornu, iznīcināja visus līdz pēdējam vīram. Turklāt stāsta, ka uz galvenās pasta ēkas kāpnēm vēl tagad esot redzami asins traipi, kas palikuši pēc kautiņa starp «Western Union» un «American Railway Express» kompānijām par pasta sūtījumu pārvadāša­nas tiesībām.

Šokens atkal atsāka:

— Toties jums jāpatur acis visādi pratu izkūkojuši fanātiķi. Alūsu projekts tos katrā ziņā pievilinās. Jebkura pustraka organizā­cija, sākot ar «konsiem» un beidzot ar repub­likāņiem, izteiksies vai nu par, vai pret šo projektu. Jums jāpanāk, lai viņi būtu par; viņi var nosvērt svaru kausu mūsu pusē.

— Pat «konsi»? — es iesaucos.

— Tie, protams, ne, tā es nedomāju; tie mums drīzāk būs kā akmens pie kājām.

Viņa sirmie mati ievizējās, kad viņš do­mīgi nolieca galvu.

— Hm … Jūs varētu palaist valodas, ka li­dojumi kosmosā un konservacionisms jeb «konsi», kā sauc šī uzskata piekritējus, ir dia­metrāli pretējas lietas. Lidojumi kosmosā patērē daudz izejvielu, līdz ar to pazemina dzīves standartu, nu, jūs jau zināt… Neaiz­mirstiet pieminēt, ka degvielai vajadzīgi or­ganiskie savienojumi, kurus, pēc «konsu» domām, ieteicamāk izmantot mākslīgā mēs­lojuma ražošanai…

Man patīk vērot, kā strādā īsts lietpratējs. Faulers Šokens ar pāris teikumiem ieskicēja plašas propagandas kampaņas galvenās lī­nijas; man atlika padomāt tikai par sīku­miem. Ar konservacionistiem nebija ko cere- monēties — likums tos neaizsargāja… Šie fanātiķi ar izvalbītajām acīm sludināja, ka modernā civilizācija zināmā mērā «izlaupot» zemeslodi. Kādas šausmīgas muļķības! Zi­nātne vienmēr atrod izeju, ja izbeidzas da­bas bagātības. Galu galā, kad dabiska gaļa sāka kļūt retums, mums jau bija sagatavotas sojas desiņas. Kad izsīka naftas krājumi, izgudrojām kebu — kājminamo vieglo auto­mašīnu.

Arī es savā laikā biju aizrāvies ar «konsu» sentimentālajām idejām un zināju, ka visi viņu argumenti tiecas pierādīt vienu: dabis­kais dzīves veids ir vienīgais pareizais. Muļ­ķīgi! Ja «daba» būtu gribējusi, lai mēs ēdam tikai svaigus dārzeņus, tā nebūtu mums de­vusi niacīnu vai askorbīnskābi.

Vēl kādas divdesmit minūtes klausījos Šo­kena iedvesmojošā runā un atstāju viņa ka­binetu ar atziņu, pie kuras biju nonācis jau vairākkārt: viņš - īsi un izsmeļoši izklāstīja katru faktu, sniedzot visu man vajadzīgo informāciju.

Sīkumus viņš atstāja manā ziņā, un es savu darbu pratu.

Mēs gribējām, lai Venēru kolonizētu ame­rikāņi. Šā mērķa sasniegšanai bija nepiecie­šami trīs faktori — kolonisti, transports, kas tos nogādātu uz Venēru, un darbs, kad tie būs nokļuvuši galā.

Pirmo varēja sagādāt itin viegli ar tiešas reklāmas palīdzību. Šokena televīzijas rai­dījumi bija šajā ziņā pati pilnība, un tos mēs varējām izmantot kā bāzi savas ietekmes iz­platīšanai. Ikviens ir ar mieru noticēt, ka labāk ir tur, kur mūsu nav. Es jau biju uz­metis plānu pasākumiem, kas neizmaksātu pat vienu miljonu dolāru. Prasīt vairāk būtu izšķērdība.

Otrs faktors tikai daļēji attiecās uz mums. Raķetes projektēja Republikas aviācijas kom­pānija, Bela telefona laboratorijas un Savie­noto Valstu Tērauda korporācija. Biju pār­liecināts, ka viņiem ir līgums ar Aizsardzī­bas departamentu. Mūsu uzdevums bija ne­vis aiztransportēt cilvēkus uz Venēru, bet darīt visu, lai viņus turp vilinātu. Kad mā­jasmāte uzzina, ka izdegušā hromētā mai­zīšu grauzdētāja vietā nevar nopirkt citu, jo hroms nepieciešams Venēras raķetes dzi­nējam, vai kādas sīkas, panīkušas firmas ievēlētais mūžīgi neapmierinātais kongres- mens sāk vicināt valdības piesūtīto paziņo­jumu par atskaitījumiem un runā par tās ne­prātīgajiem pasākumiem — tieši tad sākas mūsu darbs. Mums jāpārliecina mājasmāte, ka raķetes ir daudz svarīgākas par maizīšu grauzdētājiem, mums jāpārliecina kongres- rnena pārstāvētā firma, ka tās taktika nav pareiza un var nest tikai zaudējumus.

Iešāvās prātā doma par askētisma kam­paņu, bet es pats no tās tūlīt atteicos. Tad varētu ciest citi mūsu pasākumi. Varbūt de­rētu aizsākt reliģisku kustību, kas dotu zi­nāmu morālu kompensāciju tiem astoņsimts miljoniem cilvēku, kuri paši nedosies kos­mosā …

To es atzīmēju. Bruners šai ziņā varēs pa­līdzēt. Pēc tam sāku pārdomāt trešo faktoru. Kolonistus uz Venēras vajadzēja kaut kā no­darbināt.

Zināju, ka tieši šis jautājums ir arī Fau- lera šokena uzmanības centrā. Valdības sub­sīdija būtu jauks papildinājums mūsu gada budžetam, bet Šokens bija pārāk liels gars, lai apmierinātos ar vienu pašu kumosu. Mūsu mērķis bija radīt lielu industriālu kompleksu, kas gadu no gada nestu ievērojamu peļņu, pārvērst pārceļotājus un viņu bērnus par mūsu peļņas sastāvdaļu. Faulers, protams, cerēja atkārtot vēl plašākā mērogā satrie­cošos panākumus, kurus savā laikā guvām, nodibinot «Indiastriju». Faulers ar savu valdi toreiz apvienoja visu Indiju milzīgā kartelī, kur katru nopīto grozu, katru iri- dija stieni un katru saražoto opija kārbiņu reklamēja Faulers Šokens. Tagad to pašu varētu atkārtot uz Venēras. Šāds pasākums solīja peļņu, kas līdzinātos visas pasaules dolāru krājumiem. Vesela jauna planēta, tik­pat liela un droši vien arī tikpat bagāta kā Zeme, un katrs tās mikrons, katrs miligrams piederētu mums!

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja gandrīz četri; ar Ketiju biju norunājis tikties sep­tiņos. Man atlika ļoti maz laika. Uzgriezu Fsteres numuru un liku, lai viņa pasūta man vietu reaktīvajā Vašingtonas lidmašīnā, pats tikmēr sazvanījos ar vīru, par kuru bija ru­nājis Faulers. Tas bija Džeks O'Šī, pagai­dām vienīgais cilvēks, kurš bijis uz Venēras. Zēniskā un augstprātīgā balsī viņš norunāja ar mani satikšanos-.

Mums vajadzēja pavadīt liekas piecas mi­nūtes gaisā virs Vašingtonas lidlauka, pirms varējām nosēsties. Kad beidzot nolaidāmies un pieveda trapu, ap to izcēlās liela burzma. Brinka organizācijas aģenti drūzmējās ap mūsu lidmašīnu, un viņu leitnants piepra­sīja, lai katrs pasažieris uzrāda dokumentus. Kad pienāca mana kārta, gribēju noskaidrot, kas šeit īsti notiek. Viņš domīgi ielūkojās manā sabiedriskās uzticamības kartē un, ieraudzīdams tās mazo numuru, godbijīgi sveicināja.

— Piedodiet, ka mums iznāca mazliet ap­grūtināt jūs, mister Kurtenej, — viņš at­vainojās, — bet «konsi» pie Topekas izdarī­juši diversiju. Mums ziņoja, ka vainīgais varētu atrasties reaktīvajā lidmašīnā, kas atiet no Ņujorkas četros un piecās minūtēs. Acīmredzot tā bijusi tikai pīle.

— Ko tad viņi šoreiz uzspridzinājuši?

— Dipona izejvielu resursus — mēs esam noslēguši līgumu par viņa rūpnīcu apsargā­šanu. Tur kompānija viņai piederošajā kviešu laukā gribēja atklāt jaunu ogļraktuvi. Viss iesākās ar jauku ceremoniju, bet, tiklīdz hid­rauliskā ogļu ieguves mašīna sāka drupināt zemes virsējo slāni, kāds no pūļa meta bumbu. Mašīnas vadītājs, viņa palīgs un kāds viceprezidents nogalināti. Bumbas me­tējs iejuka pūlī, tomēr mani ļaudis paspēja viņu ievērot. Gan šajās -dienās viņu notver­sim.

— Labu veiksmi, leitnanti — es novēlēju un steidzos uz lidostas bāru. O'Šī jau sēdēja pie galdiņa loga tuvumā .un, acīm redzami aizvainots, gaidīja mani, bet, kad es atvai­nojos, viņš pasmaidīja.

— Tas var gadīties katram, — viņš teica un, šūpodams īsās kājeles, griezīgā balsī pasauca viesmīli. Kad bijām pasūtījuši, ko vēlējāmies, viņš atlaidās krēslā un ievaicājās:

— Nu?

Pari galdam paveros viņa, tad ara pa logu. Dienvidu pamalē, mirkšķinādams sarkanas signāluguntiņas, vīdēja piemineklis Frankli- nam Delāno Ruzveltam, aiz tā varēja saskatīt senlaicīgā Kapitola mazo, nespodro kupolu. Biju izveicīgs un daiļrunīgs reklamētājs, taču šoreiz man saruna nevedās. O'Sī tas sagādāja prieku.

— Nu? — viņš uzjautrināts atkārtoja jau­tājumu, un es uzminēju viņa domas: «Tagad jums tomēr jānāk pie manis, bet tas pārmai­ņas dēļ nav nemaz tik slikti.»

Es sadūšojos.

— Kas tad īsti ir uz Venēras?

— Smiltis un dūmi, — viņš nedomādams atbildēja. — Vai tad jūs nelasījāt manu zi­ņojumu?

— Lasīju, bet gribu zināt vairāk.

— Viss jau ir pateikts. Dieviņ tētiņ, kad es atgriezos, viņi mani noturēja izmeķlēša- nas centrā veselas trīs dienas. Ja es arī ko nepateicu, tad tagad viss ir pilnīgi izkūpējis.

— Tas nav tas, ko es domāju, Džek. Kurš gribēs zaudēt laiku, lasot ziņojumus? Manā

Zinātniskās informācijas nodaļā ir piecpads­mit darbinieki, kuru vienīgais uzdevums ir rūpīgi izlasīt katru man vajadzīgo rakstu. Bet es gribu zināt vairāk. Gribu sajust šīs planētas pulsu, un te varat līdzēt tikai jūs, jo jūs esat vienīgais cilvēks, kas tur, bijis.

— Bet es dažkārt vēlos, kaut labāk tur ne­kad nebūtu bijis, — O'Šī gurdi atbildēja. — Nu labi, ar ko lai sāku? Jūs jau zināt, kādēļ izvēlējās tieši mani — esmu vienīgais punduris ar lidotāja tiesībām. Par raķeti jūs arī visu zināt. Tāpat esat redzējis manis at­vesto iežu paraugu analīzes. Nevar gan ap­galvot, ka tām ir liela nozīme. Es nolaidos tikai vienā vietā, un piecas jūdzes tālāk var­būt ir pavisam citāda ģeoloģiskā aina.

— To visu es zinu. Bet redziet, Džek, ap­svērsim šo jautājumu no cita viedokļa. Pie­ņemsim, ka jūs gribētu pārvietot uz Venēru cilvēkus, daudz cilvēku. Ko jūs viņiem par to pastāstītu?

Viņš iesmējās.

— Es viņiem melotu uz velna paraušanu. Bet labāk runāsim pilnīgi atklāti, jā? Ko jūs īsti vēlaties?

33

Es pastāstīju viņam par Šokena asociācijas nodomiem, un visu laiku viņa mazās, apaļās acis vērīgi lūkojās manī no mazās, apaļās sejas. Punduriem mēdz būt porcelāna figū­riņām līdzīgi vaibsti, šķiet, ka liktenis, radī­dams viņus tik mazus, tajā pašā laikā izvei­dojis viņu ārieni daudz rūpīgāk nekā paras­tajiem cilvēkiem, lai pierādītu, ka sīkais

3 - 2048

augums nebūt nenozīme kvalitātes trūkumu. Viņš dzēra lēnām, pa malciņam, kamēr es iztukšoju savu glāzi ātri, stāstījuma starp­laikos.

Pateicis visu, kas man bija sakāms, vēl joprojām skaidri nezināju, vai O'Sī ir manā pusē vai nav, bet viņa atbalsts mums bija ļoti nepieciešams. Viņš nebija ierēdnis-ma- rionete, ko Faulers Šokens varētu dancināt pēc sava prāta. Viņš nebija arī privātper­sona, kuru varētu uzpirkt par dažām mūsu firmas akcijām. Faulers viņam savā laikā gan bija palīdzējis ieraust kādu lieku dolāru, izdodams viņa grāmatas un sarīkodams pub­liskas lekcijas, tā ka viņš mums bija parādā mazliet pateicības, bet ne vairāk.

— Es jums labprāt palīdzētu, — O'Šī ieru­nājās, un šie vārdi visu padarīja daudz vien­kāršāku.

—- To jūs varat, — es teicu. — Tieši tādēļ jau esmu šeit. Pastāstiet, ko īsti varam sa­gaidīt no Venēras.

—• Sasodīti maz. — Un mazā cilvēka glu­dajā pierē iezīmējās tikko jaušama rieva. — Ar ko lai sāku? Vai pastāstīt jums par at­mosfēru? Tur ir tīrs formaldehīds, varbūt esat dzirdējis — tā ir balzamējoša viela. Vai par karstumu? Tas pārsniedz ūdens vārīšanās temperatūru, tas ir, ja uz Venēras būtu ūdens. Bet tā tur nav. Vismaz pieejamā veidā ne. Vai par vēju? Es izmērīju — tā ātrums ir pieci simti jūdžu stundā.

— Nē, ne gluži par to, — es atbildēju.

— To esmu dzirdējis. Un zinu, ka uz visiem šiem jautājumiem ir atbildes, Džek. Es gribu zināt, kā jūtas cilvēks, kad tas nonāk uz Ve­nēras, par ko jūs domājāt, kādas sajūtas iz­raisīja redzētais. Stāstiet visu pēc kārtas, un es jūs pārtraukšu, tiklīdz būšu uzzinājis va­jadzīgo.

Viņš iekoda zobos sārtam marmoram līdzīgo apakšlūpu.

— Labi, tad sākšu no sākuma. Varbūt jūs pasūtītu vēl mazliet dzeramā?

Pienāca viesmīlis, pieņēma pasūtījumu un drīz atgriezās ar glāzēm. Džeks, bungādams ar pirkstu galiem pa galdu, iedzēra malku reinvīna ar zelteri un sāka stāstīt.

Vispirms par sava lidojuma priekšvēsturi, un tas bija ļoti labi. Es gribēju uzzināt kaut ko par tā dziļāko būtību, dzirdēt par gandrīz netveramajiem personīgajiem pārdzīvoju­miem, kas nebija atspoguļoti viņa tehniskajos ziņojumos par Venēru, izprast galvenās sa­jūtas, lai, operējot ar to visu, padarītu mūsu projektu vilinošu un neatvairāmu.

3«

35

Viņš pastāstīja man par savu sešas pēdas garo tēvu — ķīmijas inženieri — un māti — tuklu, ķildīgu mājsaimnieci. Par vecāku iz- mišumu un viņu pašaizliedzīgo mīlestību pret trīsdesmit piecas collas garo dēlu. Viņam bija vienpadsmit gadu, kad vecāki ierunājās par dēla nākotni. Viņš atcerējās vecāku ne­laimīgās sejas, kad pirmo reizi, daudz nedomā­dams, kā neizbēgamu ļaunumu bija nosaucis cirku. Bet vēlāk tas nekad netika pieminēts.

Patiesu prieku viņiem sagadāja Džeka vēlāk nobriedusi apņemšanās studēt as­tronautiku un ballistiku, lai kļūtu par lido­tāju izmēģinātāju. Savu apņemšanos viņš arī realizēja, lai gan izglītībai vajadzēja daudz naudas, bija jāpārvar atklātais izsmiekls un daudzu mācību iestāžu atteikšanās uzņemt Džeku par studentu.

Protams, lidojums uz Venēru to visu bagā­tīgi atlīdzināja.

Venēras raķetes būvētāji bija sadūrušies ar nepārvaramām grūtībām. Novadīt raķeti uz apmēram ceturtdaļmiljonu jūdžu attālo Mē­nesi izrādījās samērā viegli. Teorētiski nekā­das grūtības nevarēja sagādāt arī ceļojums uz otru tuvāko planētu Venēru. Galvenā pro­blēma bija orbītas izraudzīšana un laiks, kas nepieciešams raķetes braucienam turp un at­pakaļ. īsta dilemma. Kosmosa kuģis varēja aizlidot uz Venēru dažās dienās, bet tas nozī­mētu tik milzīgu degvielas patēriņu, ka tās piegādei vien būtu vajadzīgas desmit raķetes. Varēja arī ļaut raķetei brīvu kustību pa pa­šas orbītu, kā mēdz pludināt baļķus rāmā upē, — tas ietaupītu degvielu, taču paildzinātu ceļojumu par vairākiem mēnešiem. Bet cil­vēks astoņdesmit dienās izlieto uzturu, kura svars ir divreiz lielāks nekā paša miesas svars, ieelpo deviņas reizes vairāk gaisa, nekā sver, un izdzer tik daudz ūdens, ka tajā brīvi va­rētu braukt ar laivu. Jūs teiksiet — ūdeni var iegūt destilējot atkritumvielas, ap­mēram tāpat var tikt pie pārtikas un gaisa. Piedodiet, bet attiecīgās ierīces sver vairāk nekā nepieciešamā pārtika, gaiss un ūdens kopā. Tātad skaidrs, ka kuģi nevarēja pilo­tēt cilvēks.

Tad grupa izgudrotāju sāka strādāt pie automātiska pilota būves. Tas tika radīts un darbojās labi. Bet svēra četrarpus tonnas, kaut arī bija izmantotas iespiestās shēmas un zem mikroskopa izgatavoti releji.

Zinātniekiem pietrūka padoma, līdz kādam ienāca prātā izmantot vispilnīgāko mehā­nismu — liliputu, kas sver sešdesmit mārci­ņas. Džeks svēra trīsreiz mazāk nekā pieau­dzis cilvēks, līdz ar to patērēja arī trīsreiz mazāk barības un ieelpoja trīsreiz mazāk skā­bekļa. Vienkāršotie gaisa un ūdens attīrītāji kopā ar sīciņo Džeku tieši iekļāvās atļautā svara robežās un tādējādi iemantoja sev ne­vīstošu slavu.

Viegli iereibis, jo viņa sīkajam augumam pat divas glāzītes atšķaidīta alkohola jau bija par daudz, Džeks teica:

— Viņi iebāza mani raķetē kā pirkstu cimdā. Jūs jau zināt, kāds izskatījās kuģis. Bet vai zināt, ka mani ievietoja ar rāvējslē­dzēju aizvelkamā sēdeklī? Tas būtībā atgādi­nāja nevis sēdekli, bet ūdenslīdēja tērpu. Visā kuģī nebija vairāk gaisa kā tikai tas, kas manā tērpā. Ūdeni man piegādāja ar cauru­līti, kuras galu varēju aizsniegt ar lūpām. Tā ietaupīja svaru . . .

Nākamās astoņdesmit dienas viņš pavadīja šajā tērpā. Tas viņu baroja un dzirdīja, uz­sūca sviedrus, izvadīja atkritumus. Nepiecie­šamības gadījumā tas spēja iešļircināt no- vokaīnu lauztā rokā, uzlikt spaili pārrautai iegurņa artērijai vai piegādāt gaisu bojātai plaušai. Tas bija tikpat kā atrasties placentā, turklāt velnišķi neērtā.

Apvalkā viņš pavadīja trīsdesmit trīs die­nas, lidojot uz Venēru, un četrdesmit vienu — atceļā. Un tas viss sešu uz Venēras nodzīvotu dienu dēļ!

Džeks bija nosēdies uz labu laimi — gā­zes mutuļi traucēja redzamību, radari ne­spēja normāli darboties, un tomēr viņš lai­mīgi sasniedza nepazīstamo pasauli. Tikai tūkstoš pēdu attālumā no Venēras viņš dzel­tenajos mutuļos samanīja pašu planēti!. Tad nolaidās un izslēdza dzinējus.

—i No kuģa es, protams, neizkāpu, — viņš teica. — Varētu uzskaitīt savus četrdesmit vai piecdesmit iemeslus, kuru dēļ kādam citam, nevis man būs lemts spert pirmos so­ļus uz šīs planētas. Kādam, kurš var iztikt arī bez elpošanas. Taču, lai būtu kā būdams, es biju uz Venēras un redzēju to pats savām acīm.

Viņš samulsis paraustīja plecus un klusu nolamājās.

— Esmu to visu lekcijās pārstāstījis jau desmitiem reižu, taču pats īsti nespēju tikt tam pāri. Esmu teicis, ka tur izskatās kā tuksnesī. Varbūt tā patiešām ir, lai gan es tuksnesi esmu redzējis tikai bildēs.

Vējš uz Venēras plosās visai nikni un at­rauj veselus klints gabalus. Trauslākie ieži tiek sadrupināti un aiznesti. Tā rodas smilšu vētras. Virs zemes izslējušies visdīvaināko formu un krāsu klints slāņi. Daži no tiem ir līdzīgi milzu pieminekļiēm. Kalni un plaisas tur ir tik ērmīgi, cik ērmīgi vien var būt. Tie atgādina tādas kā apgaismotas apakšzemes alas. Gaisma tur ir,*tikai ārkārtīgi dīvaina. Uz Zemes neviens tādu nav redzējis. Oranži brūngana, spoža, ļoti spoža gaisma, tajā ir pat kaut kas baismīgs. Kaut kas līdzīgs drau­dīgām, satumsušām debesīm vasaras pieva­karē īsi pirms pērkona negaisa. Bet pērkona negaisu tur nekad nav, jo nav taču ne pi­liena ūdens.

Viņš brīdi vilcinājās, tad turpināja:

Zibeni gan var redzēt. Zibeņo ļoti bieži, bet nekad nelīst… Nezinu, Mič, — viņš pēkšņi aprāvās, — vai viss, ko te stāstu, maz var jūs interesēt.

Es nesteidzos atbildēt. Paskatījos pulk­stenī un redzēju, ka mana lidmašīna tūlīt aties, tādēļ izslēdzu kabatas magnetofonu.

— Tas mani ļoti, ļoti interesē, Džek. Bet man vajadzēs vēl vairāk informācijas. Un nu man jāiet. Vai jūs nevarētu atbraukt uz Ņu­jorku un pastrādāt kādu laiku kopā ar mani? Viss, ko jūs teicāt, ir ierakstīts lentē, bet man nepieciešami arī uzskates materiāli. Mūsu mākslinieki varētu uzskicēt lieliskas ainas pēc tā materiāla, ko jau esat mums devis, bet vajadzētu vēl vairāk vielas. Un jūs pats mums esat daudz vērtīgāks nekā visas mūsu rīcībā esošās fotogrāfijas. — Es viņam ne­teicu, ka mūsu mākslinieki atveidos planētu tādu, kādai tai vajadzētu izskatīties, kaut arī tas neatbilstu īstenībai. — Nu, ko jūs par to domājat?

Atgāzies krēslā, Džeks atgādināja ķerubu, bet, lai gan viņš pamatīgi pārbaudīja manu pacietību, uzskaitīdams visas vietas, kur tu­vāko nedēļu laikā viņa menedžers esot ieplā­nojis lekcijas par Venēru, tomēr beidzot bija ar mieru. Dažas intervijas varot atlikt, un tikties ar spoku stāstu autoriem varot tikpat labi Vašingtonā, kā Ņujorkā.

Tikko bijām norunājuši sastapšanos nāka­majā dienā, uzliesmoja neona informācijas skala, paziņodama, ka mana lidmašīna ga­tava lidojumam.

— Es jūs pavadīšu līdz lidmašīnai, — Džeks piedāvājās. Viņš norausās no sēdekļa un uzmeta uz galda naudaszīmi viesmīlim. Abi kopā izspraucāmies caur galdiņu rindām un izgājām lidlaukā. Džeks apmierināts ņirdza un izgāza krūtis, kad no visām pusēm atskanēja «ak» un «vai» izsaucieni, liecinot, ka cilvēki viņu pazinuši. Lidlauks bija gan­drīz tumšs, un tālās Vašingtonas ugunis meta nenoteiktu gaismu uz lidmašīnām, kas riņķoja virs mūsu galvām. No preču stacijas puses mums pretī traucās milzīgs piecdesmit- ionnīgs transporta helikopters ar piekabinātu kravas konteineru; tas vizuļoja dažnedažā­dās krāsās, atspoguļodams lejā mirgojošās ugunis. Helikopters lidoja ne augstāk kā piecdesmit pēdas virs mums, un man vaja­dzēja stingri pieturēt cepuri, lai spēcīgās gaisa strāvas to nenopūstu.

— Ir nu gan ķerra, — Džeks noņurdēja, paraudzīdamies uz helikopteru. — Ar tādiem braucamajiem rīkiem vajadzētu lidot tikai virs preču aerodromiem. Tādēļ vien, ka heli­kopteri viegli vadāmi, šie cirka akrobāti iedo­mājas, ka var plivināties, kur ienāk prātā. Ja es sāktu tā vadīt savu reaktīvo… Bēdziet! Bēdziet! — O'Šī pēkšņi ieaurojās un ar savām mazajām roķelēm iedeva man spēcīgu dunku pa vēderu. Es pārsteigts pablenzu uz viņu; tas notika pārāk pēkšņi un negaidīti, lai kaut ko varētu saprast. Viņš pagrūda mani ar visu sava mazā ķermeņa spēku, un es pastrei- puļoju dažus soļus sānis.

— Ko tas nozīmē?… — es apvainots iesaucos, bet nedzirdēju vairs pats savu balsi. Visu apslāpēja nejēdzīga dārdoņa un motora rēkoņa, tad sekoja visskaļākais brīk- šķis, kādu jebkad biju dzirdējis, jo helikop­tera kravas konteiners nogāzās uz betona apmēram metru no tās vietas, kur mēs stāvē­jām. Uz visām pusēm pajuka mūsu reklamētie «Starrzelius» auzu pārslu sainīši. Viena no sarkanajām cilindriskajām kārbām atripoja pie manām kājām, un es apmulsis paņēmu to rokā un sāku aplūkot.

Kļuvis vieglāks, apgaismotais helikopters pacēlās augstāk un aizlidoja, bet es to nemaz nemanīju.

— Dieva dēļ, palīdziet viņiem tikt laukā! — Džeks kliedza, raustīdams mani. Mēs lid­laukā nebijām bijuši vienīgie. No sadragātā konteinera alumīnija atlieku kaudzes rēgojās ārā kāda roka ar portfeli, un cauri visdažā­dāko trokšņu jūklim' manas ausis uztvēra izmisīgus vaidus. Tad, lūk, par ko Džeks ru­nāja. Vajadzēja palīdzēt šiem cilvēkiem tikt laukā. Ļāvu viņam aizvilkt sevi pie sadauzītā metāla kaudzes, un mēs pūlējāmies to iz­kustināt. Saskrāpēju sev roku un saplēsu ža­keti, līdz ieradās lidostas darbinieki un strupi mūs aizraidīja. ,

Neatceros, kā bijām tur nokļuvuši, tikai pa­mazām apjēdzu, ka sēžu uz kādas ceļa somas, ar muguru atspiedies pret lidostas ēkas sienu, un Džeks visu laiku uzbudināti cenšas man ko ieskaidrot. Viņš lādējās par trans­porta helikopteru pilotiem, zākāja mani, jo es esot stāvējis kā zemē ieaudzis, kaut gan viņš skaidri redzējis, kā atveras konteinera skava, un vēl daudz ko citu — es visu tikpat nespēju aptvert. Atcerējos, cik nepacietīgi viņš man izsita no rokām sarkano auzu pār­slu kārbu. Nervu ārsti nekad nav uzskatījuši mani nedz par pārlieku bailīgu, nedz par neparasti jūtīgu, bet līdz pat brīdim, kamēr Džeks mani iedabūja lidmašīnā, jutos kā ap­māts.

Vēlāk lidmašīnas pavadone man pastās­tīja, ka konteinera drupās bojā gājuši pieci cilvēki un šis notikums sacelšot lielu brēku. Bet to uzzināju tikai tad, kad jau atradāmies pusceļā uz Ņujorku. Tobrīd vienīgais, ko at­cerējos, vienīgais, kas šķita svarīgs, bija Džeka vardi, kurus viņš dusmās un ar dziļu ;išutumu porcelānam līdzīgajā sejā atkār­toja vairākas reizes: — Pasaulē ir pārāk daudz cilvēku, Mič! Un sasodīti maz vietas! l'smu ar sirdi un dvēseli par jūsu projektu. Mums vajadzīga Venēra, Mič, mums vaja­dzīga telpa …