Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

1

Torīt ģērbdamies, es domās pār­cilāju garu statistikas skaitļu rindu, visu noklusējamo un pār­spīlējamo — visu to, ko viņi vēlējās dzirdēt manā pārskatā. Mana no­daļa — Ražošanas sektors — bija ļoti cie­tusi darbinieku biežās mainīšanās un slimo­šanas dēļ, bet darbs neveicas, ja nav cilvēku, kas strādā. Tomēr bija maz ticams, ka valde to uzskatīs par attaisnojošu iemeslu.

Es ieberzēju seju ar depilatorajām ziepēm un pabāzu zem strūkliņas, kas lēnām tecēja no saldūdens krāna. Tā, protams, bija izšķēr­dība, bet es taču maksāju nodokļus, turklāt no sālsūdens man iekaisa sejas āda. Vēl ne­biju noskalojis pēdējo ziepjaino bārdas ru­gāju, kad ūdens strūkliņa apsīka. Klusi lādē­damies, pabeidzu skaloties sālsūdenī. Pēdējā laikā tā atgadījās visai bieži; daži te vainoja «konsu» sabotierus. Visā Ņujorkas Ūdens ap­gādes korporācijā tika pārbaudīta pilsoņu lojalitāte, tomēr līdz šim no tā labāk nebija kļuvis.

Uz brīdi manu uzmanību piesaistīja tele­vīzijas rīta ziņas uz ekrāna, kas atradās virs tualetes spoguļa. Prezidenta vakardienas runa, kadrs ar masīvo, sudraboto Venēras raķeti Arizonas smiltājos, nemieri Pa­namā … Tiklīdz skaņu lentē bija noskanējis stundas ceturkšņa signāls, es izslēdzu tele­vizoru.

Liekas, atkal nokavēšos. Tas, protams, nenoskaņos valdes vīrus man par labu.

Piecas minūtes es gan ietaupīju, uzvHk- dams to pašu vakardienas kreklu, lai neva­jadzētu pārlikt aproču pogas tīrajā, un atstā­dams neizdzertu brokastu sulu uz galda, kur tā sasils un saglumēs. Toties piecas minūtes aizkavējos, pūlēdamies sazvanīt Ketiju. Ne­viens nenāca pie telefona, un darbā es iera­dos ar nokavēšanos.

Par laimi — un tas bija nepieredzēts ga­dījums — arī pats Faulers Sokens nosebojās.

Faulers bija mūsu iestādē ieviesis paražu reizi nedēļā pirms darba sākuma uz piec­padsmit minūtēm sapulcināt valdes locekļus. Kantora darbiniekus un stenogrāfistes tas turēja pastāvīgā sasprindzinājumā, bet pašam Fauleram nekādas grūtības nesagādāja. Viņš tikpat katru rītu ieradās kantorī, un «rīts» viņam sākās līdz ar saules lēktu.

Bet torīt es vēl paspēju pirms sanāksmes paķert no galda sekretāres sastādīto pār­skatu. Kad Faulers Šokens ienāca, pieklājīgi atvainodamies par nosebošanos, es jau sēdēju savā vietā galda galā mierīgs un pašpārlie­cināts, kā jau Faulera Šokena darbiniekam pieklājas.

— Labrīt, — Faulers sveicināja, un mēs visi vienpadsmit tikpat idiotiski kā vienmēr nomurminājām atbildi. Viņš neapsēdās, bet, kājās stāvēdams, kādu minūti vai pat ilgāk vērīgi un tēvišķi noraudzījās uz mums. Tad kā vienas dienas tūrists lielpilsētā viņš cieši un jūsmīgi pārlūkoja visu telpu.

— Esmu bieži domājis par mūsu konfe­renču zāli, — viņš beidzot ierunājās, un arī mēs visi pārlaidām acis telpai. Tā nav ne liela, nedz arī maza, apmēram desmit reiz divpadsmit metru. Bet tā ir vēsa, labi apgais­mota un visai impozanti iekārtota. Gaisa re­gulēšanas ierīces veikli noslēptas aiz atjau­tīgi izveidotām frīzēm. Grīdsegas mīkstas un biezas. Visas mēbeles līdz pēdējam sīku­mam izgatavotas no īsta laba, dabiska koka.

Faulers Sokens turpināja:

— Mums ir jauka konferenču zāle, draugi. Tā arī jābūt, jo Faulera Sokena asociācija ir lielākā reklāmas aģentūra visā pilsētā. Mēs gadā nopelnām par veselu miljonu vairāk nekā pārējie. Un, — viņa skatiens atkal pār­slīdēja visiem klātesošajiem, — man liekas, jūs visi piekritīsiet, ka tas ir pūļu vērts. Sajā zālē laikam gan neatradīsies neviens, kuram nebūtu vismaz divistabu dzīvoklis. — Viņš pamirkšķināja man ar aci. — Pat vecpuišiem. Runājot par sevi, varu teikt: esmu iekārto­jies labi. Mana vasarnīca atrodas pie viena no lielākajiem Longailendas parkiem. Jar gadiem ilgi uzturā lietoju olbaltumvielas tikai svaigas gaļas veidā. Ja vēlos izlaist līkumu, tad braucu savā «kadiljakā». Trū­kums pie manām durvīm nekad nav klauvē­jis. Un ikviens no jums, manuprāt, var apliecināt to pašu. Taisnība, vai ne?

Noieta pētījumu nodaļas vadītāja roka uz­šāvās gaisā, un Faulers pamāja viņam ar galvu.

— Ko teiksiet, Metjū?

Mets Ransteds ļoti labi zināja, kas jādara, lai tiktu pie treknāka kumosa. Viņš izaicinoši palūkojās apkārt.

— Es tikai gribu apliecināt, — un lūdzu to protokolēt, — ka pilnīgi piekrītu misteram Sokenam, simtprocentīgi un bez ierunām, — viņš kā skaldīt noskaldīja.

Faulers Šokens nolieca galvu. — Paldies, Metjū! — Šoreiz pateicība bija neviltota. Pa­gāja kāds brīdis, līdz viņš varēja turpināt. — Mēs visi zinām, — viņš sacīja, — kam mums par to jāpateicas. Mēs visi atceramies «Starrzelius» vēsturi, atceramies, kā iezīmē­jām kartē «Indiastriju». Pirmo sfērisko trestu! Apvienojām visa kontinenta dzīles vienā ražošanas kompleksā. Abos pasākumos celmlauži bija Sokena līdzstrādnieki. Ne­viens nevar apgalvot, ka mēs būtu peldējuši pa straumi. Bet tā jau ir pagātne.

Draugi! Gribu jums ko jautāt. Atbildiet man pavisam atklāti. Vai tiešām mēs sākam izčākstēt?

Viņš nesteidzīgi ielūkojās katrā sejā un likās neredzam pacelto roku mežu. Lai dievs man piedod, to vidū bija arī manējā. Pēc tam viņš pamāja vīram, kas . sēdēja viņam labajā pusē.

— Izsakieties jūs pirmais, Ben, — viņš teica.

Bens Vinstons piecēlās un patīkamā bari­tonā iesāka:

— Runājot Rūpnieciskās antropoloģijas nodaļas vārdā, sacīšu: noteikti nē. Paklausie­ties pusdienas ziņu biļetenu par mūsu jaunā­kajiem sasniegumiem! Bet labāk atļaujiet man pašam īsi par to pastāstīt. Saskaņā ar naktī saņemtajām ziņām visās pamatskolās austrumos no Misisipi tagad lieto mūsu ieteiktos skolēnu brokastu sainīšus. Sojas de­siņas un atjaunotās gaļas bifšteks (pie galda nebija neviena, kas nenodrebinātos, iedomā­joties sojas desiņas un atjaunotās gaļas bif­štekus) iesaiņoti tādas pašas zaļuma nokrā­sas turziņās kā firmas «Universal» produkti. Bet konfektes, saldējumu un šokolādes ciga­retes bērniem var nopirkt «Starrzelius» kom­pānijas spilgti sarkanajā iesaiņojumā. Kad šie bērni būs lieli, — viņš triumfēdams pacēla acis no savām piezīmēm, — un tas, pamato­joties uz mūsu datiem, būs apmēram pēc piecpadsmit gadiem, firmas «Universal» ra­žojumus neviens vairs nepirks, tā bankrotēs un galīgi pazudīs no pasaules tirgus!

Skaļu aplausu pavadīts, Bens Vinstons ap­sēdās. Arī Šokens sita plaukstas un līksmi vērās mūsos. Es cītīgi paliecos uz priekšu ar sejas izteiksmi «numur viens», kura pauda dedzību, saprātu un kompetenci. Bet biju pū­lējies velti. Faulers pamāja kalsnajam cilvē­kam, kas sēdēja blakus Vinstonam — Harvijam Bruneram.

— Lieki atgādināt, ka Pārdošanas noda­ļai ir savas specifiskas problēmas, — Har- vijs iesāka, piepūzdams plānos vaigus.

— Varu apzvērēt, ka visa mūsu sasodītā val­dība čum un mudž no «konsiem». Jūs jau. zināt, ko tā izdarījusi: aizliegusi radio reklā­mas pārraidēs pircēju ietekmēšanai lietot in­fraskaņas, kuras, neiedarbojoties uz dzirdes orgāniem, iespiežas patērētāju apziņā. Mēs savukārt atbildējām ar tādu vārdu sarakstu, kuri asociējas ar visparastākajiem neirozes un psihisku traumu gadījumiem mūsdienu Amerikas dzīvē. Valdība tomēr paklausīja drošības dienesta dīvaiņiem un aizliedza pro­jicēt mūsu reklāmas uz lidmašīnu logiem, bet mēs devāmies prettriecienā. No laborato­rijas man ziņo, — viņš pamāja pāri galdam Pētniecības nodaļas direktoram, — ka drīz izmēģināsim jaunu sistēmu, kura iedarbosies tieši uz acs tīkleni.

Un ne tikai to vien, mēs iesim vēl tālāk. Kā piemēru gribētu minēt kafita reklā … — viņš pusvārdā aprāvās un turpināja čukstus:

— Piedodiet, mister Šoken, vai firmas Dro­šības dienests ir pārbaudījis šo telpu?

Faulers Šokens pamāja ar galvu. — Viss ir pilnīgā kārtībā. Šeit nav nekā cita kā vie­nīgi Valsts departamenta un Pārstāvju palā­tas ierīkotās parastās noklausīšanās ierīces. Bet tās mēs, protams, barojam ar iepriekš sa­gatavotu informāciju.

Harvijs nomierinājās.

— Tātad par to pašu kafitu, — viņš sacīja. — Mēs to reklamējam piecpadsmit lielākajās pilsētās. Mūsu noteikumi ir visparastākie: ikvienam, kurš to vēlas, mēs trīspadsmit ne­dēļas pēc kārtas piesūtām nobaudīšanai bez­maksas kafita paraugus, pēc tam iz-sniedzam tūkstoš dolāru prēmiju skaidrā naudā un fi­nansējam nedēļas nogales atpūtu Ligūrijas Rivjerā. Bet… un te nu es jums uzticēšu to, kas, manuprāt, padara šo pasākumu pa­tiešām grandiozu: katrs kafita paraugs satur trīs miligramus vienkārša alkaloīda. Tas ir pilnīgi nekaitīgs, tomēr nenovēršami izveido ieradumu. Pēc desmit nedēļām patērētājs ir mums kabatā uz mūžu. Izārstēšanās maksātu vismaz piecus tūkstošus dolāru, tāpēc viņam izdevīgāk dzert kafitu arī turpmāk — trīs tases katrā ēdienreizē un pa krūzei katru nakti pie gultas. Tieši tā, kā rakstīts uz kārbas.

Faulers Šokens staroja, un es atkal uzplāju sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Har- vijam blakus sēdēja Tildija Matisa — Šokena personīgi izraudzītā kadru pārzine. Bet viņš sievietēm nekad neļāva runāt valdes sēdēs, un Tildijai blakus sēdēju es.

Domās jau sacerēju savas pirmās frāzes, kad Faulers Šokens, man vārdu nedevis, smaidīdams noteica:

— Es neuzklausīšu katru sekciju atsevišķi. Mums nav tik daudz laika. Bet jūs jau esat atbildējuši, džentlmeņi. Un atbilde man pa­tīk. Līdz šim jūs esat veikuši ikvienu uzde­vumu. Tāpēc gribu jums šodien izvirzīt jaunu.

Viņš piespieda kādu pogu uz vadības pults un apsviedās apkārt grozāmajā krēslā. Telpā nodzisa gaisma. Projicētā Pikaso glezna aiz Šokena krēsla pamazām izzuda, atsegdama ekrāna virmojošo virsmu. Uz tās lēnām sāka veidoties jauns attēls.

Es to šodien jau biju redzējis sava televi­zora ekrānā virs tualetes spoguļa.

Tā bija Venēras raķete, tūkstošpēdu bries­monis, seno laiku slaidā Fau-2 un druknās Mēness raķetes uzblīdusi atvase. To vēl ie­tvēra tērauda un alumīnija sastatnes, kuras mudžēt mudžēja no sīkām figūriņām, kas zi­bināja zili baltas metinātāju liesmas. Kadri acīm redzami bija filmēti senāk, jo rādīja ra­ķeti tapšanas stadijā — tādu, kāda tā bija pirms vairākām nedēļām vai mēnešiem, ne­vis startam sagatavotu, kādu to biju redzčjis šorīt.

Balss no ekrāna svinīgi, bet nebēdājot par formulējuma precizitāti apgalvoja:

«Šis ir kuģis, kas metīs tiltu uz zvaig­znēm!»

Pēc dobjās balss pazinu vienu no Skaņu efektu nodaļas diktoriem, bet tekstu, bez šau­bām, bija sacerējusi kāda no Tildijas scenā- ristēm. Nepārspējamā paviršība, kas jāva Venēru sajaukt ar zvaigzni, liecināja, ka au­tore var būt tikai kāda no Tildijas darbi­niecēm.

«Ar šo kuģi mūsdienu kolumbi dosies kos­mosā,» balss turpināja. «Sešarpus miljonu tonnu tērauda un iegrožota zibens — pārvieto­šanās līdzeklis un mājoklis tūkstoš astoņi simti cilvēkiem līdz ar visu, kas nepieciešams dzīves uzsākšanai pavisam citā pasaulē. Kas ceļos šajā kuģī? Kuri būs tie laimīgie, kas pirmie iekaros jaunās pasaules bagātās, ne­skartās zemes? Atļaujiet jūs iepazīstināt ar dažiem no viņiem: vīrs un sieva — divi dros­minieki …»

Balss nerimās. Uz ekrāna parādījās pa­prāva priekšpilsētas istaba agrā rīta stundā. Bija redzams, kā vīrs iebīda gultu sienā un noņem bērnu stūrīša aizžogojumu, bet sieva uzgriež automātiskā brokastu izsniedzēja nu­muru un sastata galdu. Sēdēdami pie galda, uz kura starp sulu traukiem un bērnu azaidu, protams, kūpēja arī pa krūzītei karsta ka­fita katram, viņi, it kā viens otru pārliecinā­dami, runāja par to, cik gudri un drosmīgi rīkojušies, pieteikdamies par Venēras raķe­tes pasažieriem. Pēdējam jautājumam no ma­zuļa mutes («Māmiņ, kad es izaugšu liels, vai es drīkstēšu ņemt līdzi savus mazos pui­sīšus un meitiņas uz kādu tikpat jauku vietu kā Venēra?») sekoja vesela virkne fantas­tisku ainavu, kas rādīja Venēru tādu, kāda tā izskatīsies ap to laiku, kad mazais būs pieaudzis, — ar zaļām ielejām, kristāldzid­riem ezeriem, brīnišķām kalnu tālēm.

Reportāža nenoliedza, bet arī ne ar vārdu nepieminēja hidroponiku un desmitiem gadu ilgstošas neērtības hermētiski noslēgtajās kabīnēs, grūtības, kas būs jāizcieš pirma­jiem pārceļotājiem, apgūstot Venēras bez- skābekļa atmosfēru un darbojoties bezūdens apstākļos.

Raidījumam sākoties, pavisam neapzināti biju iedarbinājis sava pulksteņa hronometru. Kad seanss beidzās, uzmetu acis rādītājiem: deviņas minūtes! Tas bija trīsreiz ilgāk par likumīgi atļauto komercsludinājumu laiku. Veselu minūti ilgāk par mūsu parastajiem raidījumiem.

Tikai krietnu brīdi pēc tam, kad bija iede­gusies gaisma, sākušas kūpēt cigaretes un Faulers Šokens jau iesilis uzmundrinošā runā, es atskārtu, kā tas vispār bijis iespē­jams.

Faulers Šokens sāka nesteidzīgi, pa ap­linkus ceļiem, kas bija kļuvuši par mūsu pro­fesionālās mākas neatņemamu sastāvdaļu. Šefs aicināja mūs atcerēties reklāmas vēs­turi — sākot ar pārdevējas primitīvo uzde­vumu iztirgot mājamatniecības ražojumus un beidzot ar mūsdienām, kad reklāma ra­dījusi jaunas rūpniecības nozares un pašos pamatos pārvērtusi visas pasaules tautu ieražas, lai apmierinātu komercijas vajadzī­bas. Savā runā viņš neaizmirsa pieminet, kādu ieguldījumu reklāmas attīstībā devusi

Faulera Sokena asociācija ar savu vareno iz­augsmi. Pēc tam viņš atgādināja:

— Jūs visi, mani kungi, zināt veco teicienu «pasaule ir mūsu austere». Mēs to tiešām esam padarījuši par savu. Bet nu mēs esam šo austeri jau norijuši. — Viņš rūpīgi iz­dzēsa cigareti. — Esam to norijuši, — viņš atkārtoja. — Mēs vārda tiešā un pārnestā nozīmē esam iekarojuši zemeslodi un, tāpat kā Aleksandrs Lielais, brēcam pēc jaunām teritorijām, kuras varētu iekarot. Un tur, — viņš pamāja uz ekrānu sev aiz muguras,

— tur jūs redzējāt pirmo no šīm jaunajām pasaulēm.

Kā jūs jau būsiet nomanījuši, nekad ne­esmu izjutis simpātijas pret Metu Ranstedu. Viņš ir visīstākais misters Spiegs, un man ir aizdomas, ka viņš noklausās pat mūsu iekšējās telefona sarunas. Viņš noteikti jau sen bija izspiegojis Venēras projektu, jo pat cilvēks ar ģeniālu uztveri un reakcijas spēju nebūtu varējis sacerēt tādu runu tik īsā laika sprīdī. Kamēr mēs pārējie vēl cen­tāmies sagremot to, ko Faulers Šokens bija mums pavēstījis, Ransteds jau atkal rausās kājās.

— Džentlmeņi, — viņš dedzīgi iesāka,

— tas patiešām ir ģēnija cienīgs darbs. Tā nav vis kaut kāda Indija. Un tā nav parastā prece, kas šoreiz jāreklamē. Ir pārdodama ve­sela planēta! Es apsveicu jūs, Fauler Šoken, jūs, jaunās pasaules Klaivu, Bolivaru, Džonu Džeikobu Astoru!

Kā jau teicu, Mets runāja pirmais, bet tad cits pēc cita cēlās kājās pārējie un atkārtoja aptuveni to pašu. Ari es. Tas bija viegli, es to biju darījis gadiem ilgi, Ketija mani ne­parko negribēja saprast, un es jokojot centos viņai ieskaidrot, ka tas ir tikpat kā reliģisks rituāls vai tradīcija — līdzīga šampānieša pudeles sadauzīšanai pret kuģa priekšgalu vai nevainīgas meitenes upurēšanai pļaujas svētkos. Bet pat jokojot es nekad neatļāvos salīdzinājumu, ka pats esmu apmēram tāds kā upurjērs. Domāju, ka neviens no mums, izņemot varbūt Metu Ranstedu, nebūtu ar mieru iedzīvošanās dēļ vien barot ļaudis ar narkotiskām vielām. Bet, klausīdamies Fau­lera Sokena runā, paši savu aizrautīgo rep­liku apmāti, mēs bijām spējīgi uz visu, lai tikai pakalpotu savam biznesa dievam.

Es ar to negribu teikt, ka esam noziedz­nieki. Alkaloīds kafitā, kā norādīja Harvijs, nav organismam kaitīgs.

Kad visi bijām pateikuši savu sakāmo, Faulers Sokens nospieda citu pogu un pa­rādīja mums kādu rasējumu. Viņš rūpīgi un pamatīgi izskaidroja to, rādīja mums tabulas, shēmas un diagrammas par jauno Faulera Šokena asociācijas filiāli, kuru paredzēts nodibināt, lai pārņemtu visu Venēras izpēti un ekspluatāciju. Viņš sīki izklāstīja, cik grūti bijis sameklēt Kongresa locekļu vidū labvēļus un tos attiecīgi ietekmēt, līdz bei­dzot izdevies panākt monopoltiesības iegūt visus iespējamos labumus no šīs planētas, un

es sāku apjēgt, kādēļ viņš varēja atjauties deviņas minūtes ilgu reklāmas raidījumu. Viņš paskaidroja, ka valdība — dīvaini, ka mēs vēl joprojām domājam un runājam par šo dažādu spiedienu reģistrācijas iestādi kā par orgānu ar savu gribu un principiem, •— ka valdiba gribot, lai Venēra būtu amerikāņu planēta, un tādēļ nolēmusi izmantot ameri­kāņu sevišķo reklāmas mākslu. Klausoties Sokena vārdos, arī mums pielipa viņa de­dzība. Es apskaudu to cilvēku, kam uzticēs vadīt Venēras nodaļu; mēs visi justos pago­dināti, ja mums piedāvātu šo posteni.

Faulers Sokens pastāstīja, cik grūti bijis tikt galā ar Dipona ķīmijas sindikāta sena­toru, kuram kongresā bijušas četrdesmit pie­cas balsis, un dižojās ar vieglo uzvaru pār firmas «Nash-Kelvinator» pārstāvi, kuram bi­jušas tikai sešas balsis. Viņš ar lepnumu ru­nāja par «konsu» inscenēto demonstrāciju pret Fauleru Šokenu, kas palīdzējusi dabūt mūsu pusē iekšlietu ministru, fanātisku «konsu» nīdēju. Lai gan Vizuālās reklāmas nodaļa bija lieliski atlasījusi un rezumē­jusi visu nepieciešamo informāciju, taču pagāja gandrīz vesela stunda, kamēr iepa­zināmies ar tabulām un noklausījāmies, ko Faulers stāsta par saviem plāniem un no­domiem.

Beidzot viņš izslēdza projekcijas aparātu un paziņoja:

— Esmu beidzis. Tāds ir mūsu jaunais Uz­devums. Turklāt tā izpildīšana jāsāk tūlīt,

šajā bridi. Vēl tikai viens paziņojums, un tad visi varēsim sākt darbu.

Faulers Šokens ir lielisks aktieris. Viņš ne­steigdamies sameklēja kādu papīra strēmeli un tāpat nesteigdamies nolasīja teikumu, kuru mūsu viszemākās kategorijas reklāmas darbinieks nobērtu vienā elpas vilcienā: par Venēras nodaļas vadītāju iecelts Mičels Kur- tenejs.

Tas bija vislielākais pārsteigums, jo Mičels Kurtenejs esmu es.