Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

17

biju kļuvis tāds, ka visi bēga no manis pa gabalu. Bet tur nekā nevarēja darīt. Mani interesēja tikai viens — kār­tējie ziņojumi par O'Sī gaitām. Ikviens cits jautājums, kam pieķēros, mani garlaikoja un padarīja nervozu.

Pēc nedēļas jau divdesmit četri cilvēki no­vēroja Džeku un ļaudis, ar kuriem viņš sa­stapās. Tie bija zāles pārziņi restorānos, viņa lekciju organizētāji, meitenes, kāds vecs draugs, — arī lidotājs izmēģinātājs, kurš bija apmeties viesnīcā «Astorija», policists, ar kuru Džeks kādu nakti reibumā bija saķī­vējies, — bet vai viņš patiešām bija piedzē­ries un vai viņi patiešām ķīvējās? — un citi neievērojami ļautiņi.

Kādu nakti sarakstu papildināja jauns, ne­uzkrītošs ieraksts: «Sieviete patērētāja, ap­mēram trīsdesmit gadus veca, piecas pēdas četras collas gara, svars aptuveni simts div­desmit mārciņas, sarkaniem matiem, acu

krāsa nav ievērota, vienkārši ģērbusies. Pulksten astoņpadsmitos un trīsdesmit sep­tiņās minūtēs pēc četrpadsmit minūšu gai­dīšanas ārpusē novērojamā persona iegāja restorānā «Kotlešu paradīze» un tūlīt apsē­dās pie tikko atbrīvota galdiņa, kuru apkal­poja iepriekš aprakstītā sieviete. Radās iespaids, ka novērojamā persona interesējas galvenām kārtām par šo oficianti, jo, lai gan pasūtīja porciju kotlešu, ēda maz un, pārmi­juši dažus vārdus ar minēto oficianti, aiz­gāja. Iespējams, ka viņas apmainījās zīmī­tēm, bet no novērošanas punkta to nevarēja konstatēt. Oficianti izseko.»

Ap trīsdesmit piecas pēdas četras collas, simts divdesmit mārciņu. Tā varētu būt viņa.

Piezvanīju specdajai un brīdināju:

— Neizlaidiet viņu no acīm. Steidzīgi zi­ņojiet par ikvienu jaunumu. Vai nav iespē-j jams kaut ko uzzināt no restorāna kalpo­tājiem?

Specdaļas darbinieks samulsis centās man izskaidrot, ka darīt jau viņi to varot, ja es! tā vēloties, bet tā nebūtu pareiza taktika. PaJ rasti izsekotā persona to uzzinot, un tad..

— Nu labi, — es piekritu. — Rīkojieties, kā atzīstat par labāku.

— Lūdzu,, nenolieciet klausuli, mister Kur­tenej! Nupat kā atgriezusies mūsu aģente. Izsekojamā persona aizgājusi mājās uz Ton­tona augstceltni. Viņa apdzīvo trīsdesmit piektā stāva septiņpadsmito un astoņpa­dsmito pakāpienu.

— Kam domāts trīsdesmit piektais stāvs?

— Precētiem pāriem.

— Vai viņa ir .. .

— Viņa ir viena, mister Kurtenej. Mūsu aģente pieprasījusi brīvo vietu sev. Bet viņai paskaidrojuši, ka misis no septiņpadsmitā re­zervējot astoņpadsmito pakāpienu savam vīram, kurš esot izbraucis no pilsētas ražas novākšanas talkā.

— Kad slēdz Tontona augstceltnes ieejas? es jautāju.

— Divdesmit divos, mister Kurtenej.

Es palūkojos galda pulkstenī.

— Atsauciet aģentu, — es sacīju. — Tas pagaidām ir viss.

Tad piecēlies teicu saviem sargiem:

— Es tagad iziešu bez jums, džentlmeņi. Lūdzu, gaidiet mani šeit. Leitnant, vai jūs man aizdosiet savu pistoli?

— Protams, mister Kurtenej. — Viņš pa­sniedza man savu 0,25 kalibra automātisko pistoli. Es pārbaudīju aptveri un viens pats devos ceļā.

Kad atstāju Sokena augstceltnes vestibilu, kāds neuzkrītoša izskata jauns cilvēks atgāja no sienas un sekoja man. Es viņu samulsi­nāju, iziedams tukšajā ielā, kas līdzīgi tum­šai, šaurai spraugai aizstiepās starp milzī­gajām pilsētas centra ēkām. Nekondicionētajā, izgarojumu un dūmu pilnajā gaisā bija smagi elpot. Bet es iebāzu nāsīs pretsodrēju filtrus. Viņam to nebija. Dzirdēju, kā viņš krietnu gabalu aiz manis šņaukājās. Pa

retam garām aizbrauca kads slēgts kebs, kura vadītājs elsdams smagi mina pedāļus.

Neskatīdamies atpakaļ, es pagriezos gar Šokena augstceltnes stūri un cieši piespiedos pie sienas. Mana ēna aizslīdēja man garām un sastinga, izbrīnā vērdamās drūmajā tumsā.

Es no visa spēka iegāzu ar garo pistoles stobru viņam pa kaklu un turpināju ceļu. Iespējams, ka tas bija kāds no maniem ap­sargiem, bet šoreiz man pavadoņi nebija va­jadzīgi.

Nokļuvu pie Tontona augstceltnes nakšņo­tāju ieejas divdesmit vienos piecdesmit de­viņās minūtēs. Aiz manis tūlīt automātiski aizcirtās durvis. Niecīgs maksas lifts nogā-< dāja cilvēkus augšējos stāvos. Es iemetu automātā divdesmit piecu centu monētu un, kamēr lifts čīkstēdams virzījās augšup, la­sīju uz lifta sienām izliktos paziņojumus:

«Pārnakšņotājiem pašiem jā-; gādā par savu drošību. Ādminis-' trācija neatbild par izdarītajām zādzībām, miesas bojājumiem vai izvarošanu.» «Pārnakšņotājiem jā­ievēro, ka barjeras paceļ 2 210 , un saskaņā ar to jānokārto dabiskās vajadzības.» «īre jāsamaksā par nakti uz priekšu automātiskajā īres maksas savācējā.» «Adminis­trācija patur sev tiesības atteikt naktsmītni firmas «Starrzelius» ražojumu cienītājiem.»

Trīsdesmit piektajā stāvā lifta durvis at­vērās. Kāpņu telpa, kuru ieraudzīju, atgā­dināja tārpainu sieru. Cilvēki — vīrieši un sievietes — šeit drūzmējās, cieši saspiesti cits pie cita, cenzdamies iekārtoties cik iespē­jams ērtāk, pirms pacelsies barjeras. Paska­tījos savā pulkstenī — divdesmit divi un astoņas minūtes. Es ļoti uzmanīgi laipoju uz priekšu pa vāji apgaismotajām kāpnēm, kāpdams pāri ķermeņiem, aizķerdamies aiz rokām un kājām, vienā laidā atvainodamies un skaitīdams … Kad pārkāpu pāri sakņu­pušam stāvam uz septiņpadsmitā pakāpiena, mans pulkstenis rādīja divdesmit divi un desmit minūtes.

Žvadzēdamas pacēlās barjeras un atdalīja arī septiņpadsmito un astoņpadsmito pakā­pienu, uz kura atrados es un …

Izbijusies un dusmīga sieviete piecēlās sē­dus un pastiepa man pretī roku ar mazu re­volveri.

— Ketij! — es iesaucos.

Revolveris izkrita viņai no rokas. — Mič, ak tu muļķi! — Viņas balss bija klusa un satraukta. — Ko tu šeit dari? Tevi joprojām meklē. Tevi var nogalināt.

— Es zinu. Lieku uz spēles visu. Bāžu galvu lauvas mutē, lai tu man ticētu, kad teikšu: tev bija taisnība, un es esmu kļūdījies.

— Kā tu mani atradi? — viņa aizdomīgi ievaicājās.

— No O'Sī vēdīja tavas smaržas. «Mēnage ā Deux».

Viņa pārlaida skatienu neērtajam, noslēg­tajam guļamsprostam un iesmējās.

— Ļoti atbilstošas pašreizējam momen­tam.

— Neprāts norimis, Ketij. Es neesmu iera­dies, lai vajātu tevi ar savu mīlestību bez ta­vas atļaujas vai ar to. Esmu šeit, lai pateiktu, ka esmu tavā pusē. Saki, ko tu vēlies, un tu to dabūsi.

Viņa paskatījās uz mani piemiegtām acīm. — Venēru.

— Vari uzskatīt to par savu.

— Mič, ja tu tagad melo, ja tu melo…

— To tu uzzināsi rīt, ja vien dzīvi izkļū­sim no šejienes. Bet pagaidām par to nav nozīmes runāt. Nakts jāpārlaiž tepat.

— Jā, — viņa piekrita. — Nakts jāpārlaiž tepat. — Un pēkšņi dedzīgi iesaucās: — Mans dievs, kā biju noilgojusies pēc tevis!

Sešos no rīta spalga sirēna modināja nak­šņotājus. Infraskaņas plēsa vai ausis pušu, neļaudamas gulšņātājiem te uzturēties ne mirkli ilgāk.

Ketija steidzīgi novietoja gultas piederu­mus zem pakāpieniem.

— Barjeras pacelsies pēc piecām minū­tēm. — Viņa atvēra septiņpadsmitā pakā­piena kastes vāku un, brīdi tur kaut ko mek­lējusi, izvilka plakanu kārbu ar tualetes pie­derumiem.

— Stāvi mierā!

Es iebrēcos, kad pār manu labo uzaci pār­slīdēja bārdas naža asmens.

— Stāvi mierā! — Svīks! Tas nopļāva man kreiso uzaci. Ketija sāka veikli rīkoties gar manu seju ar dīvainām otām.

— Ā-a, — es iekunkstējos, kad viņa pa­vilka manu augšējo lūpu un pabāza zem tās plastmasas tamponu. Divas lipekļa lentes pievilka manas ausis pie galvas ādas.

— Tā, — Ketija noteica un parādīja man spoguli.

— Lieliski! — es atbildēju. — Reiz man jau izdevās izmukt no šejienes rīta burzmas laikā. Ceru, ka arī šoreiz mums laimēsies.

— Barjeras, — viņa uztraukti čukstēja, saklausījusi skaņas, kas manām nepieradu- šajām ausīm bija paslīdējušas garām.

Barjeras larkšķēdamas nolaidās. Visā trīs­desmit piektajā stāvā vairs neredzēja neviena pārnakšņotāja. Bet vieni mēs nebijām. Tur­pat blakus stāvēja Tontons ar diviem rokas­puišiem. Sarkanā seja bija savilkta ņirdzīgā smīnā, augums viegli grīļojās kā arvien. Abi puiši bija pavērsuši pret mani savu automātu stobrus.

Tontons nožagojās un teica:

— Esi nu gan atradis īsto vietu, kur dzī­ties pakaļ brunčiem, Kurtenej, veco zēn! Cī­ņai ar tādiem nelūgtiem viesiem kā tu mums te darbojas īpaša foto reģistrācija. Jaunkun­dzīt, pavirzieties sāņus …

Bet Ketija nepavirzījās sāņus. Paspērusi soli uz priekšu, viņa piespieda ieroča stobru pie Tontona resnā vēdera. Tontona sarkanā seja kļuva pelēka.

— Kas jādara tālāk, to jūs pats zināt, — 1 viņa draudīgi teica.

— Zēni, — Tontons vārgi izdvesa, — me­tiet zemē automātus. Dieva dēļ, metiet tos \ zemē!

Viņi_ saskatījās.

— Ātrāk! — viņš lūdzās.

Šķita, ka viņi kustas lēni kā gliemeži, taču beidzot ieroči bija nolikti. Tontons sāka šņukstēt.

— Pagrieziet muguras, — es puišiem uz- j saucu, — un gulieties zemē. — Tagad arī es izvilku pistoli, kuru biju aizņēmies no leitnanta. Sajūta bija lieliska.

Liftā pārāk viegli varēja iepludināt nāvē- i jošu gāzi, tādēļ devāmies lejup kājām. Vilkāmies lēnām kā uz bērēm, kaut gan visi pārnakšņotāji bija izdzīti no šejienes jau pirms j vairākām stundām, lai netraucētu Tontonam rīkoties. Visu ceļu viņš nepārstāja šņukstēt i un kaut ko penterēt. Kad nonācām līdz des- ; mitajam stāvam, viņš sāka diedelēt:

— Man noteikti jādabū kāds malciņš, Kur­tenej. Es mirstu no slāpēm. Tepat netālu ir bārs, tu vari turēt savu pistoli…

Ketija sausi iesmējās par šo priekšlikumu, un mēs soli pa solim turpinājām savu ceļu.

Lai gan bija ziema, es pie pārnakšņotāju izejas noģērbu mēteli un pārmetu to pār Ke- tijas roku, kura turēja pistoli.

— Viss kārtībā, — Tontons trīcošā balsī uzsauca pārsteigtajam sargam, kurš grasījās

skriet pie mums. — Sie ļaudis ir mani draugi. Viss pilnīgā kārtībā.

Visi kopā aizgājām līdz apakšzemes dzelz­ceļa ieejai un tad, atstājuši Tontonu bālu un nosvīdušu uz ielas, ienirām tajā. Mūs pa­glāba lielās ļaužu masas. Lai tagad mūs no­vāktu, būtu jāuzspridzina viss apakšzemes dzelzceļš, bet tam viņš nebija sagatavojies. Veselu stundu braukājām pa visādām līni­jām, tad no kādas stacijas es piezvanīju uz kantori un izsaucu savus apsargus. Pēc piec­padsmit minūtēm mēs jau bijām Sokena augstceltnē.

Pirmo smaidu mūsu sejās izraisīja kāda rīta avīze. Līdzās citiem jaunumiem izlasī­jām, ka pagājušo nakti pulksten trijos Ton­tona augstceltnes kāpņu telpās pēkšņi kon­statēts indīgu vielu izplūdums. B. J. Tontons, riskēdams ar dzīvību, personīgi vadījis nakts iemītnieku evakuāciju, kas veikta rekorda laikā un bez upuriem.

Ieturot brokastis kabinetā pie mana darba galda, es Ketijai teicu:

— Tavi mati izskatās drausmīgi. Vai šo krāsu iespējams nomazgāt?

— Pietiek tēlot mīlētājus, — viņa atbil­dēja. — Tu man apsolīji, ka Venēra būs mūsu. Es to domāju nopietni, Mič. Un Ve­nera patiešām pienākas mums. Mēs esam vienīgie, kas zina, ko ar to darīt, un no mūsu vidus nāk arī pirmais cilvēks; kurš tur no­kļuva. O'Šī ir mūsējais, Mič.

— Kopš kura laika?

— Kopš tā laika, kad viņa vecāki saprata, ka viņš vairāk neaugs. Viņi zināja, ka PKA bus nepieciešami kosmonauti, un jo mazāki tie būs, jo labāk. Zeme neatklāja Venēru. To izdarīja PKA. Un mēs pieprasām tiesības rīkoties ar to pēc sava prāta. Vai tu vari mums palīdzēt?

— Protams, — es atbildēju. — Bet viegli tas nebūs. Saraksti jau sastādīti, simtiem de­dzīgu pārceļotāju kvēlo nepacietībā nokļūt uz Venēras un drīzāk sākt savu verga darbu Zemes un Faulera Sokena asociācijas intere­sēs. Bet gan atradīšu kādu izeju.

Pa iekšējo sakaru tīklu izsaucu Atklājumu un attīstības nodaļu.

— Carlij! Pāris vārdu par varbūtējo kon­kurenci C02 iegūšanā starp Venēru un Zemi. Izmet to no galvas. Uzzināju, ka lielākā daļa C02 ražotāju ir Tontona klienti.

— Lieliski, mister Kurtenej, — čarlijs priecīgi iesaucās. — Iepriekšējie pētījumi lie­cina, ka mēs viņiem varēsim pamatīgi iegriezt.

Pievērsos Ketijai:

— Vai tu nevarētu uzmodināt no miroņiem Ranstedu? Es nezinu, kur PKA viņu noslē­pusi, bet viņš te pašreiz ir ļoti vajadzīgs. Darbs, kas mūs gaida, nav no vieglajiem. Reklāmas darbinieka augstākā māksla ir iespaidot cilvēkus tā, lai viņi paši nemaz ne­pamanītu, ka ir jau iespaidoti. Tagad man jāpanāk, lai mani sacerētāji palīdzētu viņiem atbrīvoties no šī iespaida, un jādara tas tā, lai ne paši sacerētāji, ne ļaudis nenojaustu, kas notiek. Sajā darbā man nepieciešams palīgs — kvalificēts speciālists, ar kuru varētu visu atklāti pārrunāt.

— To var nokārtot, — Ketija teica, maigi mani noskūpstīdama. — Tas par to, ka tu teici «mums».

— Hm! Vai tad es teicu «mums»? — Tad sapratu. — Paklausies, dārgā. Man tepat pāris stāvus augstāk ir elegants un samērā ērts dzīvoklītis. Tu pārlaidi grūtu nakti. Uz­kāp augšā un kādu brīdi nosnaudies. Bet mani tagad gaida milzums darba.

Viņa atkal mani noskūpstīja un teica:

— Nenopūlies tikai par daudz, Mič. Uz re­dzēšanos vakarā!