Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

4

saņēmu dūšu un raitā solī devos pa koridoru uz Faulera -Šokena kabinetu. Man bija vajadzīga skaidrība, un vie­nīgi viņš varēja man palīdzēt. Varbūt mani izmetīs ārā par tādu pārdrošību. Bet skaid­rība bija nepieciešama.

Acīmredzot pašreiz gan nebija īstais laiks izjautāt Fauleru. Taisni man degungalā at­sprāga vaļā viņa kabineta durvis un ārā iz­metās Tildija Matisa. Viņas seja satraukumā raustījās. Lai gan viņa skatījās manī platām acīm, varu zvērēt, ka nepazina.

— Pārrakstīt, — viņa nikni izgrūda. — Es šīs vecās, sirmās žurkas dēļ lienu vai no ādas laukā, bet kas man jādzird? Pār­rakstīt … «Tas ir labs darbs, bet no jums es prasu vēl labāku. Pārrakstiet,» viņš saka. «Vairāk spilgtu krāsu. Vairāk spraiguma un dailes, vairāk cilvēcisku jūtu, sajūsmas un visu jūsu sievišķīgās sirds maigumu. Un to visu piecpadsmit vārdos.»

Es viņam parādīšu «piecpadsmit vār­dus», — Tildija elsoja un aizdrāzās man ga­rām. — Es šim vecajam svētulim, lišķim, teatrālajam tarkšķim, tēvišķīgajam talantu cepējam, atbildīgu amatu fabricētājam, ģē­niju rijējam Moloham, vecajam …

Diemžēl aizcirsto durvju troksnis nejāva saklausīt pēdējo vārdu. Tas droši vien bija īsti sulīgs.

Nokrekšķinājos, pieklauvēju un iegāju Faulera kabinetā. Smaidā, kuru viņš man veltīja, saraušanās ar Tildiju nebija atstājusi nekādas pēdas. Viņa sārtā seja un skaidrais skatiens izkliedēja manas aizdomas, un to­mēr — vakarējais šāviens taču bija īstenība.

— Neaizkavēšu jūs ilgi, mister Fauler, —< es ierunājos, — gribēju tikai pajautāt, vai cīņā pret Tontona asociāciju neesat uzsācis pārāk pārdrošu spēli.

— Es arvien spēlēju pārdroši. — Viņa acis iedzirkstījās. — Pārdroši, bet tīri.

-— Es gribēju jautāt, vai neesat lietojis ne­atļautus līdzekļus. Vai neesat, par piemēru, licis novākt no ceļa kādu no viņa darbinie­kiem?

— Mič! Un to jūs jautājat man!

— Jā, jautāju, — es stūrgalvīgi turpināju, jo pagājušā naktī kāds snaiperis no he­likoptera mēģināja nokniebt mani, kad par- rados mājās. Manuprāt, tas _ ir Tontona pirksts, neko citu nespēju izdomāt.

— Blēņas, — viņš nešaubīdamies atteica.

Es dziļi ievilku elpu. — Mister Fauler, — ar mokām izgrūdu, — sakiet kā virs vīram, vai jūs par to nebijāt brīdināts? Varbūt at­ļaujos par daudz, bet nevaru nejautāt. Runa taču nav par mani. Runa ir par Venēras pro­jektu.

Faulera rožainie vaigi uz īsu brīdi nobā­lēja, un viņa acīs es varēju lasīt, ka mans darbs un augstākā kategorija karājas mata galā.

— Mič, es jums piešķīru augstako kate­goriju, jo domāju, ka tiksiet galā ar grūtī­bām, kas ar to saistītas. Ne tikai darbā vien. Zinu, tas jums iet no rokas. Bet visai jūsu dzīvei jābūt saskaņā ar komerciālo kodeksu.

Mans liktenis vēl nebija izlemts.

— Saprotu, ser.

Faulers apsēdās un aizdedzināja firmas «Starrzelius» cigareti. Tad pēc īsas vilcinā­šanās pabīdīja paciņu uz manu pusi.

— Mič, jūs vēl esat jauneklis un augstāko kategoriju ieguvāt tikai nesen. Bet jums ir dota vara. Ar pāris vārdiem jūs dažās ne­dēļās vai mēnešos spējat pilnīgi izmainīt ve­sela pusmiljona patērētāju dzīves veidu. Tā ir vara, Mič, absolūta vara. Un jūs zināt veco teicienu — vara dara dižciltīgu. Absolūta vara arī dižciltību dara absolūtu.

— Jā, ser, — es atbildēju. Man bija zināmi visi vecie teicieni. Bet es arī zināju, ka galu galā viņš tomēr atbildēs uz manu jautājumu.

— Ai Mič, — viņš sapņaini izdvesa, vēci­nādams cigareti, — mūsu darbs nav domā­jams bez saviem priekšnoteikumiem, saviem

pienākumiem un arī zināma riska. Tie nav atdalāmi viens no otra. Ja nebūtu konkuren­ces naida, visa mūsu sarežģītā sistēma izie­tu no sliedēm.

— Fauler, — es teicu, labi apjauzdams savu pārdrošību, — jūs» zināt, ka man nav nekādu iebildumu pret šo sistēmu. Tā sevi attaisno, un tas ir viss, ko par to var sacīt. Saprotu, ka mums ir nepieciešams konku­rences naids. Un, ja Tontons pieteic mums karu, jums jārīkojas saskaņā ar kodeksu. Jūs nevarat to klaji paziņot, jo tad katrs darbi­nieks domās tikai par savu drošību un nekā nedarīs. Bet Venēras projekts eksistē tikai manā galvā, Fauler. Tā tas ātrāk virzās uz priekšu. Ja katrs sīkums jāuzraksta uz pa­pīra, nenieka nevar padarīt.

— Saprotams, — viņš piekrita.

— Pieņemsim, ka jūs esat brīdināts, un pieņemsim, ka es būšu pirmais, kuru Tontons novāks no ceļa. Kas notiks ar Venēras pro­jektu?

— Jums varbūt ir sava taisnība, — viņš piekrita. — Būšu pilnīgi atklāts pret jums, Mič. Neesmu saņēmis neviena brīdinājuma.

— Paldies, Fauler, — es sirsnīgi teicu. — Bet uz mani tomēr šāva. Arī nelaimes ga­dījums Vašingtonā varbūt nemaz nebija ne­laimes gadījums. Vai nav iespējams, ka Tontons sāk rīkoties, nemaz nebrīdinājis jūs?

— Es Tontona ļaudis neesmu tik tālu iz­aicinājis, un viņi tā nerīkotos. Tie ir viegli pērkami blēži, bet ievēro spēles noteikumus.

Slepkavot konkurences cīņā nav pieņemts. Slepkavība bez iepriekšēja brīdinājuma ir komerciāls noziegums, likuma pārkāpšana komercijas pasaulē. Bet vai jūs gadījumā ne­esat kādreiz samainījis gultas?

— Nē, — es atbildēju. — Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Sis notikums atgādina sliktu sapni. Te jābūt kādai kļūdai. Bet lai šāvējs būtu kas būdams, priecājos, ka viņam ir šķība roka.

— Es arī, Mič, es arī. Bet nu pietiek runāt par jūsu personīgo dzīvi. Darbs gaida. Vai esat saticis O'Šī? — Manas likstas viņu vairs nenodarbināja.

— Jā, esmu. Viņš šodien būs šeit. Un mēs strādāsim ciešā kontaktā.

— Lieliski! Daļa no viņa slavas tad tiks arī Faulera Šokena asociācijai, ja vien pra­tīsim izspēlēt pareizās kārtis. Ķerieties pie darba! Kā — tas man gan laikam nebūs jums jāmāca.

Līdz ar to mūsu saruna bija beigusies.

Mana kabineta priekštelpā gaidīja O'Sī. Viņam gāja jautri. Visapkārt bija sapulcē­jušās kantora darbinieces, un viņš pats, uz galda stūra uzsēdies, vīrišķīgi un pašpārlie­cināti kaut ko stāstīja. Meiteņu skatienus ne­varēja pārprast. Viņš bija trīsdesmit piecas collas garš liliputs, bet viņam bija nauda un slava — tātad tieši tas, ko mēs nepārtraukti cildinām, apgalvodami, ka dzīvē nav nekā

svarīgāka par to. O'Šī varētu izvēlēties jeb­kuru no viņām. Klusībā minēju, cik viņš jau i/.vēlējies kopš savas slavas vainagotās at­griešanās uz Zemes.

Mūsu uzņēmumā valda stingra disciplīna, bet meitenes izklīda tikai tad, kad ieklepojos.

— … brīt, Mič, — O'Šī man uzsauca. - Vai izbailes jau pāri?

— Jā, taču tūlīt piedzīvoju jaunas. Mani mēģināja nošaut. — Pastāstīju par notikušo, un viņš domīgi norūca:

— Vai esat padomājis par miesassargu?

— Esmu, bet iztikšu bez viņa. Tas droši vien bija pārpratums.

— Tāds pats kā ar transporta helikopteru?

Es mirkli klusēju, tad teicu: — Džek, labāk

par to nerunāsim. Tas mani satrauc.

— Lai notiek, — viņš plati pasmaidīja, ķersimies pie darba. Ar ko sāksim?

— Vispirms ar vārdiem. Runājot par Ve­nēru, mums vajadzīgi jauni vārdi, vārdi, kas cilvēkus ieintriģētu. Kas liktu tiem sākt au­sīties. Prātot par pārmaiņām, par kosmosu un citu nesaprotamu vārdu jēgu. Mums va­jadzīgi tādi vārdi, kas izraisītu cilvēkos ne­apmierinātību ar to, kas viņi ir, un liktu sapņot par to, kas viņi varētu kļūt. Tādi vārdi, kas liktu viņiem lepoties ar savām iz­jutām un nevis kaunēties no tām. Vārdi, kas iespētu ne to vien, vārdi, kas modinātu cil­vēkos prieku par «Indiastrijas», «Starrzelius» un Faulera Šokena asociāciju eksistenci un

sašutumu par to, ka pastāv tādas firmas kā Tontona asociācija un «Universal Products».

Viņš skatījās uz mani, muti atplētis. — Jūs taču to nedomājat nopietni! — viņš beidzot iesaucās. ' j

— Tagad arī jūs esat mūsējais, — es gluži; klaji teicu. — Tā mēs strādājam. Ar tādiem; pašiem paņēmieniem mēs apstrādājām arī jūs.

-— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Jūs valkājat firmas «Starrzelius» ap-ļ ģērbus un kurpes, Džek. Tas nozīmē, ka esam jūs pārliecinājuši. Jūs apstrādāja gan Tontons un «Universal», gan «Starrzelius» un Sokens, un jūs izvēlējāties «Starrzelius», ražojumus. Tātad mūsu reklāma ir iedarbo­jusies. Gluži nemanot jūs nonācāt pie pār­liecības, ka «Starrzelius» apģērbiem un apa­viem piemīt kaut kas loti patīkams, turpretī firmas «Universal» precēm — gluži pretējas īpašības.

— Es nekad nelasu sludinājumus, — viņš izaicinoši teica.

Es pasmaidīju. — Tā ir visaugstākā uz­slava mūsu profesijai.

— Es svēti apsolu, — O'Sī paziņoja,

— ka, tiklīdz atgriezīšos viesnīcā, tūlīt iesviedīšu visas savas drēbes atkritumu vadā.

— Un ceļa somas arī? — es ievaicājos.

— Firmas «Starrzelius» ceja somas?

Brīdi viņš gluži pārsteigts nolūkojās manī, bet tad atguvās. — Arī «Starrzelius» somas. Un tad es nocelšu klausuli un pasūtīšu firmai ^Universal» somas līdz ar visu pārējo. Un jūs tur nekā nevarēsiet darīt.

—v Man nenāk ne prātā kaut ko darīt, Džek. «Starrzelius» no tā tikai iegūs. Varu jums pastāstīt, kas notiks tālāk. Jūs iegādā­sieties «Universal» soma's, apģērbu un visu pārējo. Kādu laiku arī valkāsiet šīs drēbes un lietosiet somas, bet kaut kur dziji zem­apziņā izjutīsiet neskaidru, neizprotamu ne­apmierinātību. Tā pat ietekmēs jūsu vīrišķību, jo «Starrzelius» reklāmas, lai gan jūs ap­galvojat, ka tās nelasot, ir tomēr jūs pārlie­cinājušas, ka īsts vīrietis iepērkas tikai šīs firmas veikalos. Cietīs jūsu pašapziņa, kaut kur sirds dziļumos jūs jutīsiet, ka nevalkājat vislabāko. Jūsu zemapziņa atklāti nesacel- sies, bet jūs sāksiet palēnām «pazaudēt» firmas «Universal» veikalos pirktos drēbju gabalus. Velkot kājā bikses, jūs «nejauši» noplēsīsiet atloku. Kravājoties jūs pārblīvē­siet ceļa somu un klusībā lādēsieties, ka tā tik maza. Kādu dienu jūs iesteigsieties vei­kalā un, atceroties šo sarunu, daudz nedo­mādams, nopirksiet «Starrzelius» preces. Tā tas būs.

O'Šī mulsi iesmējās. — Un to visu jūs pa­nācāt ar vārdiem?

— Ar vārdiem un attēliem. Ietekmējot redzi un dzirdi, ožu, tausti un garšu. Galve­nais tomēr ir vārdi. Vai jūs lasāt dzeju?

— Mans dievs, protams, ka ne. Vai tad to vispār kāds lasa?

— Es nedomāju mūsdienu ražojumus, par tiem nav ko runāt. Bet Kītsu, Svinbērnu, Vailiju — lielos liriķus.

— Kādreiz lasīju, — viņš piesardzīgi at­zinās. — Un kas tad ir?

— Gribu lūgt jūs pavadīt rīta cēlienu un arī pēcpusdienu kopā ar vienu no pasaules lielākajām liriskajām dzejniecēm, ar meiču, vārdā Tildija Matisa. Viņa gan pati neap­zinās, ka ir dzejniece, un domā, ka ir atbil­dīga darbiniece — reklāmu sacerētāja. Ne­mēģiniet viņu apskaidrot. Viņa jutīsies joti nelaimīga.

Tu miera nevainīgā līgava, Tu klusuma un gausā laika pabērns …

Tā viņa būtu varējusi rakstīt pirmsrek- lāmas laikmetā. Reklāmai uzaustot, liriskā dzeja norietēja. So parādību sakarība ir acīm redzama. Nav daudz cilvēku, kas prot salikt vārdus tā, lai tie skanētu kā mūzika, satrauktu un saviļņotu. Tiklīdz, izmantojot šīs dotības reklāmas jomā, cilvēkam radās iespēja labi nopelnīt, liriskās dzejas laukā par saimniekiem kļuva neapdāvināti skri­benti, kuriem vajadzēja pilnā rīklē kliegt un sacensties muļķīgās dīvainībās, lai kaut cik piesaistītu sev uzmanību.

—- KādēJ jūs man to visu stāstāt? — viņš jautāja.

— Es jau teicu, Džek, ka tagad jūs esat mūsējais. Un līdz ar varu uz jūsu pleciem gulstas atbildība. Mūsu profesijas ļaudis ielaužas cilvēku dvēselēs. Un to mēs panā­kam, izmantojot talantus, virzot tos sev vē­lamā virzienā. Nevienam nav tiesību rota­ļāties ar cilvēkiem, tā kā mēs to darām, ja vien tas nenotiek augstāku ideālu vārdā.

— Skaidrs, — O'Šī rāmi noteica. — Ne­raizējieties par maniem ideāliem. Nepiedalos šajā pasākumā ne naudas, ne slavas dēļ. Daru to tikai tādēļ, lai dotu cilvēkiem maz­liet vairāk dzīves telpas, lai tie atgūtu savu cilvēka cieņu.

— Tieši tā, — es piekritu, uzplādams sev uz sejas izteiksmi «numur viens». Bet iekšēji jutos pārsteigts. «Augstākais ideāls», par kuru jau dzīros runāt, bija — noiets.

Piespiedu zvana pogu, lai atsauktu Tildiju.

— Parunājiet ar viņu, — es teicu Džekam.

— Atbildiet uz viņas jautājumiem. Jautājiet pats. Ar vārdu sakot, izrunājieties no sirds. Dalieties ar viņu savā pieredzē. Pati to ne­apzinādamās, viņa ietērps jūsu domas dzejas vārsmās, kas iedarbosies uz lasītāja sirdi un dvēseli. Esiet ar viņu pavisam vaļsirdīgs.

— Protams, Mič, bet vai viņa pret mani izturēsies tikpat vaļsirdīgi? — O'Šī seja at­gādināja jauna, porcelānā veidota satīra sejiņu.

— Noteikti, — es svinīgi apgalvoju. Tildiju pazina visi.

Šajā pēcpusdienā pirmo reizi četru mēnešu laikā man piezvanīja Ketija.

— Vai kas noticis? — es strauji jautāju.

— Vai varu tev kaut kā palīdzēt?

Viņa iesmējās.

: —i Nē, Mič, es tikai gribēju apsveicināties un pateikt paldies par jauko vakaru.

— Vai mēs nevarētu to atkārtot? — es kalu dzelzi, kamēr tā karsta.

— Vai tu būtu ar mieru šovakar pusdienot manās mājās?

— Jā. Noteikti jā. Kādas krāsas kleita tev būs mugurā? Gribu tev nopirkt dabiskus ziedus.

— O, Mič, nevajag būt tik izšķērdīgam. Pirmā jūsma mums jau aiz muguras, un es tāpat zinu, ka naudas tev ir vairāk nekā pa­šam dievam. Bet ir kaut kas tāds, ko tu varētu gan man atvest.

— Un tas būtu?

— Džeks O'Šī. Vai tu domā, ka viņš nāktu? Redzēju televizorā, kā viņš šorīt ieradās pil­sētā, un nodomāju, ka jūs droši vien strā­dāsiet kopā.

Pavisam nošļucis atbildēju: — Tā ir. Sa­zināšos ar viņu un tad tev piezvanīšu. Vai esi slimnīcā?

— Jā, un paldies tev par pūlēm. Es ļoti priecātos viņu satikt.

Džeku notvēru pa telefonu Tildijas kabi­netā.

— Vai šovakar esat aizņemts? — es jautāju.

— Hm… Iespējams, — viņš atbildēja. Acīmredzot arī viņš sāka iepazīt Tildiju.

— Man ir priekšlikums: paēdīsim klusas pusdienas mājas apstākļos — tikai jūs, es un mana sieva. Viņa, starp citu, ir skaista, turklāt laba mājasmāte, pirmklasīga ķirurģe un lielisks sarunu biedrs.

•— Lai notiek!

Es tūlīt piezvanīju Ketij ai un pateicu, ka ieradīšos kopā ar sabiedrības lauvu ap sep­tiņiem.

Sešos O'Šī iesojoja manā kabinetā, rūk­dams:

— Nu gan man pienākas pamatīgas pus­dienas, Mič. Jūsu mis Matisa ir valdzinoša. Bet dzīvo kā pa mākoņiem. Vai viņai ir kaut lik daudz saprāta, lai neklaiņotu apkārt pa miglu un dūmiem?

— Domāju, ka nav, >— es atbildēju, — bet Kītsu nomakšķerēja viltīga intrigante, Bai- rons bija tik nesaprātīgs, ka nemācēja iz­vairīties no venēriskajām slimībām, Svin- bērns pārvērta savu dzīvi nebeidzamā tra­ģēdijā. Vai turpināt?

— Labāk ne. Kādu laulību jūs esat no­slēdzis?

— Pagaidu, — es atteicu, un gluži ne­gribot manā balsī ieskanējās sarūgtinājums.

Viņš mazliet sarauca uzacis. — Iespējams, ka tā ir audzināšanas vaina, bet, dzirdot par šīm pagaidu laulībām, man šermuļi skrien pār kauliem.

— Man arī, — piebildu, — vismaz do­mājot par sevi. Tildija jau būs jums pastās­tījusi, ka mana apburošā un talantīgā sieva negrib noformēt mūsu laulību kā pastāvīgu. Mēs nedzīvojam kopā, un, ja man neizdosies grozīt viņas prātu, tad pēc četriem mēnešiem mēs būsim šķirti ļaudis. ;

— To Tildija man vēl nav paguvusi izstās­tīt, — viņš teica. — Un jums tas viss droši vien pamatīgi ķeras pie sirds? $

Es gandrīz vai sāku pats sevi žēlot. Gan-ļ drīz vai sāku ilgoties pēc viņa līdzcietības.: Gandrīz vai sāku klāstīt, cik grūta bija mana dzīve un cik kvēla mana mīlestība,! kā Ketija nedeva man iespēju to pierādīt, kā biju izmēģinājis visu, ko vien varēju iedo­māties, un tomēr bez panākumiem. Taču tad aptvēru, kas ir mans sarunu biedrs — sīks liliputs, kurš, ja arī apprecētos, kļūtu par savas sievas rotaļlietu vai apsmiekla objektu.

— Mazliet tomēr, — es atbildēju. — Bet nu iesim, Džek. Pa cejam vēl iedzersim pa glāzei un tad prom uz apakšzemes vil­cienu.

Ketija izskatījās vienreizēji jauka, un es jau nožēloju, ka biju ļāvis sevi atrunāt un nebiju aizlaidis divu dienu algu par pušķīti dzīvu ziedu, ko piespraust pie viņas tērpa.

Viņa sasveicinājās ar Džeku, un viņš tūlīt skali un atklāti paziņoja:

— Jūs man patīkat. Jūsu acīs nav node­vīgā mirdzuma, kas saka: «Vai viņš nav die­višķīgs?» vai arī: «Katrai meitenei ir tiesības reiz pamēģināt», vārdu sakot, — es patīku jums, un jūs patīkat man. Ķā redzams, Džeks bija mazliet iereibis.

— Es Jūs pamielošu ar kafiju, mister O'Sī, — Ketija paziņoja. — Gandrīz bankro­tēju, iegādādamās dabiskas cūkga]as desi­ņas un īstu ābolu mērci, un tas viss jums būs jānogaršo.

— Kafiju? — Džeks iesaucās. — Man tikai kafitu, kundze. Dzerot kafiju, es izturētos nelojāli pret ievērojamo firmu «Faulera Šo­kena asociācija», ar kuru tagad esmu sais­tīts. Vai nav tiesa, Mič?

— Šoreiz es piedodu jums grēkus, — es teicu. — Bez tam Ketija netic, ka nekaitīgie alkaloīdi kafitā patiešām ir nekaitīgi. — Man par laimi, šajā brīdī viņa bija virtuves nišā ar muguru pret mums un manus vārdus vai nu tiešām nedzirdēja, vai arī izlikās nedzir­dam, jo reiz mēs četras stundas šausmīgi strīdējāmies par šo pašu kafitu. Darbā tika laisti tādi izteicieni kā «bērnu indētājs», «ju- kušais reformists» un citi, kas bija īsāki, toties dzēlīgāki.

Ketija pasniedza kafiju, un tā mazliet ap­dzēsa Džeka kvēli. Pusdienas bija lieliskas, pēc tām visi jutāmies brīvāk.

— Jūs, protams, esat bijis uz Mēness? — Ketija jautāja O'Sī.

— Vēl ne. Bet šajās dienās došos uz tu­rieni.

— Tur nekā nav, — iemetu starpā. — Tā ir tikai velta laika šķiešana. Tas ir viens no visklusākajiem un neienesīgākajiem nostū­riem. Manuprāt, mēs no Mēness neatteicā­mies vienīgi tādēļ, lai tur iegūto pieredzi vēlāk izmantotu uz Venēras. Pāris tūkstošu cilvēku, kuri nodarbināti raktuvēs, — tas ir viss.

— Atvainojiet, — O'Sī ieteicās un izgāja no istabas.

Tūlīt izmantoju izdevību.

— Ketij, dārgā, — es izdvesu, — tu esi tiešām mīļa, ka mani ielūdzi. Vai tas nozīmē,. ka drīkstu cerēt?

Viņa paberzēja labo īkšķi pret rādītāja pirkstu, un es zināju, ka viss, ko viņa tagad teiks, būs meli.

— Iespējams, Mič, — viņa laipni meloja,

— tikai nesteidzini mani.

Es vairs nespēju valdīties.

— Tu melo, — es sašutis izgrūdu. *— Es nezinu, kā tas ir ar citiem cilvēkiem, bet katru reizi, kad tu melo man, tu izdari šo kustību.

Es atkārtoju viņas žestu, un viņa iesmējās.

— Atklātību pret atklātību, — viņa sar­kastiski teica. — Es nezinu, kā tas ir ar ta­viem klientiem un darba biedriem, bet, kad tu melo man, tu katrreiz aizturi elpu un ska­ties man tieši acīs.

O'Sī atgriezās un tūlīt sajuta sasprindzi­nāto atmosfēru.

— Man nu būtu jāiet, — viņš paziņoja.

— Vai jūs arī nāksiet, Mič?

Ketija pamāja ar galvu, un es piekritu.

Atvadoties apmainījāmies ar parastajām

pieklājības frāzēm, un Ketija mani uz šķir­šanos noskūpstīja. Tas bija ilgs, mīļš un de­dzīgs skūpsts; tāds būtu piemērots vakara ievadam, nevis nobeigumam. Arī Ketij ai pašai sirds sāka pukstēt-straujāk, es to jutu! Bet viņa vēsi aizvēra aiz mums durvis.

— Vai esat padomājis par miesas­sargu? — O'Sī jautāja.

— Tas bija tikai pārpratums, — es stūr­galvīgi atkārtoju.

— Varbūt iedzersim pa glāzītei jūsu mā­jās, — viņš sirsnīgi ierosināja.

Tas bija gandrīz aizkustinoši. Liliputs Džeks O'Sī uzņemas mana miesassarga lomu.

—- Norunāts! — es iesaucos.

Mēs iekāpām apakšzemes vilcienā.

Viņš pirmais iegāja manā istabā un uzde­dzināja gaismu, bet nekas nenotika. Sūk­dams ļoti vāju viskiju ar sodu, viņš klaiņoja pa istabu, pārbaudīja logu bultas, viras un ielūkojās visos kaktos.

— Krēsls labāk izskatītos šajā vietā, — viņš teica. «Sajā vietā», protams, nozīmēja tur, kur, šaujot no loga, nebija iespējams trāpīt.

Es to pārvietoju.

— Piesargieties, Mič, — viņš šķiroties sniedza man roku. — Jūsu jaukā sieva un draugi skums, ja kaut kas atgadīsies.

Atgadījās tikai tas, ka nobrāzu kāju, sa­statīdams gultu, un tā nebija pirmā reize. Pat

Ketija ar savām apdomīgajām, noteiktajām ķirurģes kustībām nebija pratusi izvairīties no traumām, kas apdraud cilvēku pilsētas dzīvoklī. Katru rītu gulta jānovāc, katru va­karu jāsastata, galds brokastīm jāsaliek un, lai izkļūtu ārā pa durvīm, atkal jānovāc. «Nav brīnums, ka daži tuvredzīgi cilvēki ar ilgošanos atceras vecos laikus, kad cilvēkiem vietas bija papilnam,» es nodomāju, ar baudu izstiepdamies gultā.