Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

II

nekas, pēc pāris minūtēm būs augšā, — dzirdēju kādu balsi sakām.

— Vai viņš jau sagatavots Hedijai?

— Mīļais dievs, protams, ne!

— Es tikai pajautāju.

— Tev taču tas jāzina. Vispirms tie kār­tīgi jāsazājo ar amfetamīnu, plazmīnu, bet dažreiz ar meganīta niacīnu. Tikai tad tie ir sagatavoti. Hedijai nepatīk, ja tie zaudē samaņu, tad viņa dusmojas.

Atskanēja nervozi, ļauni smiekli.

— Paldies dievam, — es nopūtos, atvēris acis, jo tāda pelēkuma griesti, kādus es redzēju, mēdza būt tikai reklāmu aģentūru konferenču telpās. Tātad biju drošībā, laimīgi nokļuvis Faulera Šokena asociācijas darbi­nieku rokās. Jeb varbūt es maldījos? Es ne­pazinu seju, kas noliecās pār mani.

— Kādēļ tu rādi tik apmierinātu ģīmi, Kurtenej? tā apvaicājās. — Vai tad ne­zini, kur atrodies?

Nu vairs nebija grūti uzminēt.

— Pie Tontona, — es iegārdzos.

— Pilnīgi pareizi.

Pamēģināju pakustināt rokas un kājas, bet locekli neklausīja. Tātad biju vai nu sazā­ļots, vai iebāzts plastikāta apvalkā.

—- Paklausieties, — es teicu pavisam sa­valdīgi, — nezinu, kas jums īsti padomā, bet ieteiktu jums šo spēlīti izbeigt. Acīmredzot esmu nolaupīts aiz komerciāliem iemesliem. Un jums atliek mani vai nu nogalināt, vai at­brīvot. Ja jūs nogalināsiet mani bez iepriek­šējā brīdinājuma, jums pašiem draud cereb- rīns, tā ka tas atkrīt. Jums tikpat vajadzēs mani atbrīvot, tāpēc iesaku to darīt tūlīt.

— Nogalināt tevi, Kurtenej? — seja savil­kās ņirdzīgā izbrīnā. — Kā gan mēs to va­rētu izdarīt? Tu taču jau esi miris. Katrs to zina. Aizgājis bojā uz «Starrzelius» ledāja, vai tad pats vairs neatceries?

Veltīgi mēģināju atbrīvoties.

— Jums piededzinās smadzenes, — es kliedzu. — Vai jūs patiešām esat traki? Kurš cilvēks grib, lai tam piededzina smadzenes!

Vīrs vienaldzīgi atbildēja: 1 Tu vēl redzēsi brīnumus. — Un tajā pašā brīdī, pievērsies kādam citam, izmeta:

— Pasakiet Hedijai, ka viņš drīz būs sa­gatavots. — Manīju, ka man blakus kaut kas tiek darīts, tad atskanēja sauss klikšķis un mani uzrāva sēdus. Sajūtot velkošu spiedienu locītavās, sapratu, ka atrodos plēves apvalkā un ka jātaupa spēki. Nebija jēgas cīnīties.

Iedūcās signāls, un kāda balss man bargi uzsauca:

— Tagad, Kurtenej, pievaldi muti! Mis­ters Tontons nāk.

Tontons ietenterēja galīgi piedzēries. Viņš bija tāds pats, kādu biju to no tālienes redzē­jis neskaitāmos banketos: skaļš, masīvs, bez­gaumīgi ģērbies un piedzēries.

Kājas plati iepletis, rokas gurnos iespiedis un viegli grīļodamies, viņš mani vērīgi ap­lūkoja.

— Kurtenej, — viņš sēca, — slikti, slikti. Tu būtu varējis tikt dzīvē tālu, ja nebūtu sa­pinies ar šo blēdīgo, nelietīgo Šokenu. Ļoti

slikti.

Viņš bija piedzēries, viņš apkaunoja visu mūsu profesiju, uz viņu gūlās atbildība par neskaitāmiem noziegumiem, tomēr manā balsī neviļus ieskanējās cieņa, kādu pelnījis uzņēmīgs cilvēks.

— Ser, — es mierīgi teicu. — Šeit, acīm redzot, noticis pārpratums. Tontona asociā­cijai taču nav ne mazākā pamata ķerties pie komercslepkavības, vai nav tiesa?

— Nē, — viņš sakniebtām lūpām izgrūda, visu laiku viegli grīļodamies. — No likuma viedokļa pamata nav. Izdzimtenis Šokens tikai iespiedies manā darba laukā, apvār­dojis manus senatorus, piekukuļojis manus lieciniekus un nolaupījis man Venēru! — Pē­dējos vārdus viņš gandrīz izkliedza. Pēc tam normālā balsī turpināja: — Nē, nē, nekāda pamata mums nav. Šokens ir pārāk piesardzīgs, lai nogalinātu kādu no maniem cilvēkiem. Viltīgais Šokens, svētulīgais Šokens,! nolādētais Šokens! — viņš dziedošā balsī! skandēja.

Stiklainās acis stingi vērās manī. — Ak tu, izdzimteni! — viņš piepeši ieaurojās

— No viszemiskākajām, riebīgākajām, nego-i dīgākajām blēdībām, kādas jebkad esmu ? pieredzējis, tavējā bija visnejaukākā. Es, —m viņš dauzīja sev pa krūtīm, uz mirkli gan-* drīz zaudēdams līdzsvaru, — es biju izplā-fl nojis nevainojamu komercslepkavību, bet tu| aizmuki krūmos kā pārbiedēta žurka. Tu aiz-B laidies lapās kā trusis, draņķis tāds!

— Ser, — es izmisis taisnojos, — nudien nesaprotu, par ko jūs runājat.

Man iešāvās prātā, ka nu laikam sākušas! izpausties gadiem ilgās žūpošanas sekas. Tā runāt varēja tikai plānprātiņš.

Tontons dzīrās apsēsties, un viens no vīriem vēl laikā 'paspēja pagrūst krēslu zemi viņa milzīgā rumpja. Paplētis rokas izteiksmīgā žestā, viņš sacīja:

— Kurtenej, būtībā es esmu mākslinieks.!

Man gandrīz automātiski paspruka vārdi:!

— Protams, mister… — Gribēju jau teikt:! «Šoken.» Nosacījuma reflekss bija labi no-! stiprinājies. — Protams, mister Tonton.

— Būtībā, — viņš domīgi atkārtoja, — bū­tībā esmu mākslinieks. Sapņotājs. Fantasts.!

Viņa vārdi izraisīja manī -baismīgu div-ļ kārša tēla vīziju. Man pēkšņi šķita, ka krēslā sēd Šokens, nevis viņa pretinieks Tontons, kurš bija pret visu to, par ko cīnījās Šokens.

— Man vajadzīga Venēra, un es to da­būšu, Kurtenej. Šokens man to nozaga, bet es to atkal atgūšu. Par Paulera Šokena izda­rībām ar Venēras kolonizācijas projektu jau kaķim jāsmej. Neviena Šokena asociācijai būvētā raķete nepacelsies gaisā, kaut arī man vajadzētu uzpirkt visus viņa padotos un no­galināt visus nodaļu vadītājus, jo būtībā es esmu mākslinieks.

— Mister Tonton, — es, cik vien iespē­jams mierīgi, iebildu, — jūs nevarēsiet tik vienkārši nogalināt visus nodaļu vadītājus. Jums piededzinās smadzenes. Sodīs, iešļir- cinot cerebrīnu. Jūs neatradīsiet nevienu cil­vēku, kurš jūsu dēļ uzņemsies tādu risku. Neviens negribēs divdesmit gadus ciest elles mokas!

Bet viņš tikai sapņaini turpināja: — Es taču sadabūju helikoptera mehāniķi, kas bija gatavs nospiest tevi kā blakti! Es taču pie­runāju klaidoni bezdarbnieku nokniebt tevi caur tavas istabas logu, vai ne? Diemžēl ne vienam, ne otram tas neizdevās. Bet pēc tam tu man sajauci pēdas, «izlaizdams garu» uz ledāja.

Es klusēju. «Gara izlaišana» uz ledāja ne­bija mana ideja. Dievs vien zina, kam bija ievajadzējies, lai Ransteds mani apdul­lina, nodod vervētājiem un atstāj manā vietā uz ledāja kāda svešinieka līķi.

— Tev gandriz izdevās izbēgt, — Tontons! domīgi konstatēja. — Ja mums nebūtu pali- 9 dzējuši daži mazi, bet uzticami gari, piemē-J ram, keba vadītājs un vēl citi, mēs nekad ne-1 būtu tevi noķēruši. Bet mēs darbojamies pēc I pārbaudītiem paņēmieniem, Kurtenej. Daž-1 kārt tie ir labāki, dažkārt sliktāki, bet liktenis 1 man lēmis būt par sapņotāju un fantastu. Mākslinieka dižums slēpjas vienkāršībā, Kur-! tenej. Tu man saki: «Neviens negrib, lai vi-1 ņam piededzina smadzenes.» Tā var teikt tika viduvējs cilvēks. Bet es saku: «Sameklējiet tādu, kurš grib, lai viņam piededzina smadzenes, un izmantojiet to.» Un tādēļ esmu liels cilvēks.

— Grib, lai piededzina smadzenes, — ea apmulsis murmināju. — Grib, lai piededzina, smadzenes…

— Paskaidro, — Tontons pavēlēja kādam palīgam. — Gribu, lai viņš saprastu, ka mēsl nejokojam.

Viens no viņiem lietišķi iesāka: — Viss] atkarīgs no iedzīvotājiem, Kurtenej. Vai esat] dzirdējis par Albertu Fišu?

— Nē.

-— Fišs bija reta paradība civilizācijas rītausmā, saprāta laikmeta sākumā — ap tūk- 1 stoš deviņi simti divdesmito gadu. Viņš dur-J stīja sevi ar adatām, dedzināja ar spirtā sa-jl mērcētiem vates kušķiem, šaustīja savu i miesu, jo mocības sagādāja viņam bauclu. i Varu derēt, ka smadzeņu piededzināšana vi- 9 ņam būtu patikusi. Viņš to izjustu kā svētlaimi, ja divdesmit gadus no vietas varētu ciest mokas. Tas būtu viņa sapņa piepildī­jums.

Tajos laikos bija tikai viens Alberts Fišs. Ir nepieciešama ārkārtīgu spaidu un sa­spīlējuma atmosfēra, lai" tāds Alberts Fišs varētu rasties. Un būtu muļķīgi sagaidīt, ka pie tik zema iedzīvotāju skaita un blīvuma — toreiz pasaulē bija tikai nepilni trīs miljardi iedzīvotāju — varētu rasties vairāki Alberti 1 Fiši. Mūsdienās, kad iedzīvotāju skaits stipri pieaudzis, apkārt klīst daudzi Alberti Fiši. Tie tikai jāatrod. Un Tontona asociācijas nepārspējamie izlūkošanas orgāni ir samek­lējuši vairākus. Parasti tie nonāk slimnīcās, dažkārt visai dīvainā stāvoklī. Šādi cilvēki ar vislielāko prieku uzņemas pastrādāt no­ziegumu. Viņi grib izbaudīt soda tīksmi. Tādi kā tu apgalvo, ka neesot iespējams sa- ļ līgt slepkavas, jo tie baidoties no soda. Bet misters Tontons tikko pierādīja, ka to var iz- ļ darīt, ja atrod kādu, kuram soda izciešana sagādā baudu. Turklāt visinteresantākais ir tas, ka tie, kuri paši labprāt izjūt sāpes, loti labprāt nodara tās arī citiem. Piemēram, tev.

Tas viss skanēja tik ticami, ka asinis stinga dzīslās. Mūsu paaudzei gan vajadzēja būt pieradušai pie brīnumiem. Radio un televī- » zija katru dienu ziņo kā par neiedomājamas varonības, tā neizsakāmas nežēlības gadīju­miem. Zināju no vēstures, ka senāk nav pa­zinuši ne tādu drosmi, ne tādu samaitātību. Man tas bija licies dīvaini. Mūsu dienās

dzīvo tādi cilvēki kā Malone, kurš sešus ga­dus no vietas klusiņām raka pazemes eju, lai kādā svētdienas rītā uzspridzinātu bankas ēku Ņudžersijā. Un tikai tāpēc vien, ka reiz kāds no Brinka policistiem satiksmes re­gulētājiem bija viņu nokaitinājis. Bet, no otras puses, mums ir arī tādi kā Džeimss Revirs, kas parādīja lielu varonību, avarējot «Baltajam mākonim». Kautrīgais, trauslais tūristu klases stjuarts iznesa uz saviem ple­ciem septiņdesmit sešus pasažierus, atkal un atkal atgriezdamies liesmās, kaut gan pats bija apdedzis līdz kaulam, zaudējis acu gaismu un taustījās uz priekšu starp nokal­tušajiem lidmašīnu sēdekļiem tikai ar roku stumbeņu palīdzību.

Tontonam bija taisnība. Ja vien ir pietie­kami daudz cilvēku, vienmēr varēs atrast tādus, kuri spēs un gribēs izpildīt ikkatru uzdoto pienākumu. Tontons bija mākslinieks. Viņš saprata šo vienkāršo patiesību un prata to izmantot. Tas nozīmēja, ka manas stun­das ir skaitītas.

«Ketija,» es domāju, «mana Ketija.»

Manas pārdomas pārtrauca Tontona pie- smakusī balss.

— Vai beidzot esi visu aptvēris? — viņš jautāja. — Visā pilnībā? Līdz galam? Līdz pamatiem? Tad sapratīsi arī pašu galveno — Venērai atkal jākļūst par manu īpašumu. Un tagad sākumam pastāsti visu, ko zini par Šokena aģentūru. Visus tās mazos noslē­pumus, vārīgās vietas, visu līdz pēdējam sī- kūmam — kādi darbinieki uzpērkami, kādi asignējumi piešķirti, kādi tai sakari Vašing­tonā … tu taču zini, ko man vajag.

Man tikpat bija beigas, un zaudēt neko vairs nevarēju.

— Nē, — es atbildēju.

Viens no Tontona vīriem strupi noteica: — Tagad viņš ir gatavs sastapties ar Hediju. — Tad piecēlās un izgāja no istabas.

Tontons pagriezās pret mani.

— Tu esi studējis seno laiku vēsturi, Kur­tenej. Zila de Rē vārds tev droši vien nav svešs. — Tas nebija man svešs, un mani pār­ņēma tāda sajūta, it kā galvā būtu uzmaukta pieguļoša tērauda ķivere, kura pamazām sa­žņaudzas arvien ciešāk. — Visā seno laiku periodā, kopā ņemot, dzīvojuši apmēram pieci miljardi cilvēku, — Tontons piezīmēja. — Bet visu šo piecu miljardu vidū radās tikai viens Zils de Rē, kuru tu varbūt dēvē par Zilbārdi. Tagad mums ir vairāki tādi, un mēs varam iz­vēlēties. Sevišķi svarīgu uzdevumu veikšanai esmu izraudzījis Hediju. Tu pats redzēsi, kādēļ.

Durvis atvērās, un tajās parādījās bāla, slimīga izskata meitene ar blondiem, taisniem matiem. Viņa muļķīgi smaidīja. Viņai bija plānas, bezkrāsainas lūpas. Vienā rokā viņa turēja plastmasas šļirci ar apmēram sešas collas garu adatu.

Paskatījos viņai acīs un sāku nelabā balsī kliegt. Kliedzu tik ilgi, kamēr viņu aizveda un aizvēra durvis. Mana pretestiba bija sa­lauzta.

— Tonton, — es beidzot izdvesu. — Lū­dzu . ..

Viņš ērti atlaidās krēslā un teica:"

— Nu, klāj vaļā!

Es mēģināju, bet nevarēju. Balss saites nedarbojās, atmiņa bija zudusi. Nespēju pat atcerēties, vai strādāju firmā «Faulers Šo­kens» jeb «Šokens Faulers».

Beidzot Tontons piecēlās un noteica:

— Mēs tevi mazliet atdzesēsim, Kurtenej, lai vari atjēgties. Man pašam arī jāiedzer kāda lāse. — Viņš nevilšus nodrebinājās, tad pasmaidīja: — Apdomā visu labi, — viņš nomurmināja un, viegli grīļodamies, izgāja.

Divi vīri aizstiepa mani no pratināšanas telpas cauri garam koridoram uz mazu ka- būzi ar ļoti pamatīgām durvīm. Šķita, ka augstāko priekšnieku pasaulē iestājusies nakts. Visas telpas, kurām devāmies garām, bija tukšas, gaisma izdzēsta, un tikai kori­dora galā pie galdiņa žāvājās vientuļš de­žurants.

Es nedroši ievaicājos vīriem, kas mani veda:

— Vai jūs nenoņemtu apvalku? Notašķī­šos no galvas līdz kājām, ja netikšu no tā ārā.

— Tāda rīkojuma nav, — viens skarbi at­bildēja. Tad viņi aizcirta un aizslēdza sma­gās durvis.

Sāku vāļāties pa kabūža grīdu, cerēdams

uzvelties virsū kādam asumam un pārplēst plēvi, bet nekā tamlīdzīga neatradu. Kad labu laiku biju locījies kā tārps un daudzas reizes sāpīgi kritis, pārliecinājos, ka piecel­ties kājās man neizdosies. Durvju rokturis, uz kuru biju raudzījies ar vāju cerības sta­riņu, tikpat labi varēja atrasties miljoniem kilometru tālu.

Mičels Kurtenejs — reklāmas aģentūras darbinieks! Mičels Kurtenejs — Venēras no­daļas vadītājs! Mičels Kurtenejs. — varbū­tējais «konsu» iznīcinātājs! Mičels Kurte­nejs, kurš nu vāļājās pa grīdu visnegodī­gākajā, visapšaubāmākajā reklāmu aģentūrā, kāda jebkad aptraipījusi šīs profesijas godu, un kuru nākotnē gaidīja tikai nodevība un, ja laimēsies, žēlīgā nāve. Bet Ketija to nekad neuzzinās. Viņa domās, ka esmu gājis bojā uz ledāja, nemākulīgi darbodamies ap bate­riju, kuru man vispār nevajadzēja aiztikt…

Ārpusē kāds ilgi grabinājās ap slēdzeni. Tie atnākuši man pakal.

Taču, kad durvis atvērās, es, uz grīdas gu­lēdams, redzēju nevis biksēs ieģērbtu kāju mežu, bet divus neilona zeķēs ietērptus stil­bus — tievus kā skali.

—< Es mīlu tevi, — čukstēja dīvaina, ne­dzīva sievietes balss. —* Man lika gaidīt, bet es to nespēju.

Tā bija Hedija ar visu adatu.

Mēģināju saukt palīgā, bet, kad viņa gai- lējošām acīm notupās man blakus, sauciens aizķērās rīklē. Likās, it kā telpā pēkšņi būtu kļuvis par desmit grādiem aukstāks. Viņai aizspieda man muti ar savām bezkrāsainajām ; lūpām; tās kvēloja kā nokaitēta dzelzs. Pēkšņi man šķita, ka man kāds norautu sejas un galvas kreiso pusi. Sī sajūta ilga tikai da-ļ žas sekundes, manas acis aizplīvuroja sarkana migla, un es zaudēju samaņu.

— Mosties, — nedzīvā balss pavēlēja. — Es tevi mīlu. Mosties!

Manu labo elkoni ķēra zibens, es atguvu samaņu un strauji atrāvu roku. Mana roka] kustējās .. .

Roka kustējās.

Bālās lūpas atkal meklēja manējās, un] adata atkal iedūrās manā žoklī, meklēdamaJ un arī atrazdama sejas trijzaru nervu. Esi turējos pretī sarkanajai miglai, kas drau-j dēja mani aprīt. Roka bija kustējusies. Tā-i tad Hedija bija pārdūrusi apvalka plāno! plēvi un tagad es to varēju pārplēst. Sekoja] jauns dūriens, un šoreiz sāpes ietriecās manā \ labajā rokā. Spējā rāvienā to atbrīvoju.

Cik varu atcerēties, satvēru Mediju aiz spranda un žņaudzu. Bet es par to neesmu īsti pārliecināts. Un arī negribu būt pāriie-ļ cināts. Taču pēc piecām minūtēm viņa un viņas mīlestība beidza eksistēt. Es rāvu un ! plēsu apvalka plēvi, ar mokām kustinādams] sastingušos locekļus, un pamazām slējos kājās.

No gaiteņa dežuranta es nebaidījos. Ja viņš nebija paklausījis maniem palīgā san-; cieniem, tad viņš nenāks arī tagad. Izgāju

no kabūža un redzēju sargu guļam ar seju uz galda. Kad es pārliecos pār viņu, pama­nīju starp divām vecīgā pakauša dzīslām sarecējušas asinis. Ar vienu dūrienu iegare­najās smadzenēs bija pieticis, lai Hedija viņu nonāvētu. Tas liecināja, 'ka viņas zināšanas nervu sistēmas anatomijā bijušas patiešām lieliskas.

Sargam bija klāt pistole, taču, mirkli vil­cinājies, nolēmu to neņemt. Viņa kabatās atradās daži dolāri, kas varēja būt man daudz noderīgāki. Pēc tam steidzīgi izgāju kāpņu telpā. Galda pulkstenis tajā brīdī rā­dīja seši un piecas minūtes.

Es jau zināju, kāda ir sajūta, dodoties pa kāpnēm augšup. Tagad dabūju izbaudīt kāp­šanu lejup. Ja sirds ir kārtībā, tad starp iešanu augšā un kāpšanu lejā nekādas lielas atšķirības nav. Man tagadējā stāvoklī pa­gāja savas trīsdesmit minūtes, līdz no aug­stāko priekšnieku teritorijas nokļuvu apdzī­votajās kāpņu telpās zemākajos stāvos. Te īdzīgi patērētāji pēc naktsguļas jau posās ceļā uz darbu. Vairākās vietās risinājās nik­nas dūru cīņas, un reiz redzēju pamirdzam pat nažu asmeņus. Ļaudis, kas pavadīja nak­tis Tontona aģentūras kāpņu telpās, bija nožēlojami, skrandaini salašņas, kurus Šo­kena augstceltnes kāpņu telpās nemaz ne­laistu iekšā. Bet man tas šoreiz nāca tikai par labu. Neviens man nepievērsa nekādu uzmanību, kad gāju garām savās netīrajās drēbēs, ar skaidri saredzamu svaigu brūci

sejā. Tikai paris ielasmeitu uzsvilpa, bet tas bija viss. Ja es būtu pagadījies pa rokai ļau­dīm, kurus var sastapt tādos vecos, līdz pē­dējam nodzīvotos graustos kā Amerikas Radio korporācijas vai «Empire State» ēkas, tie būtu mani pamatīgi apstrādājuši.

Mans aprēķins izrādījās pareizs. Kad no­kļuvu līdz lejai, pa durvīm ārā plūda blīva ļaužu straume, kuru apakšzemes vilciens drīz nogādās viņu nožēlojamās darba vietās. Man šķita, ka daži Tontona apsardzes detek­tīvi civilā mūs novēro no otrā stāva logiem, bet es nepacēlu galvu un laimīgi nokļuvu stacijā.

Kasē samainīju visus dolārus sīknaudā un iegāju dušas telpā.

— Ņemsim vienu dušu par abiem, ja? — ierosināja kāda meitene.

Man šausmīgi gribējās izmantot pilnu du­šas laiku, bet baidījos radīt aizdomas, ka esmu augstākas kategorijas cilvēks. Same­tām naudu piecu minūšu sālsūdens/un pus­minūtes saldūdens dušai ar ziepēm. Gluži neapzināti es vienā laidā berzēju savu labo roku. Kad aukstais ūdens pieskārās sejas kreisajai pusei, sāpes kļuva nepanesamas.

Pēc dušas iesēdos apakšzemes vilcienā un divas stundas braukāju krustām šķērsām pa pilsētu." Mana pēdējā pietura bija pie Taimz- skvēra, tirgus rajona centrā. So pieturu iz­mantoja galvenokārt kā preču staciju. Kamēr ikdienišķie patērētāji lādēdamies un sūro­damies krāva proteīna saiņus uz slīdošajām lentēm, lai nogādātu tos dažādās pilsētas daļās, es atkal mēģināju sazvanīt Ketiju. Un atkal viņas nebija mājās.

Toties notvēru Esteri Šokena aģentūras augstceltnē. Es viņai teicu:

— Savāciet, cik vien lielu summu varat. Aizņemieties no citiem, realizējiet visus sa­vus ietaupījumus, nopērciet man pilnu «Starr­zelius» firmas apģērbu komplektu un pēc iespējas ātrāk ierodieties tajā vietā, kur jūsu māte pirms diviem gadiem lauza kāju. Tieši tajā pašā vietā. Vai atceraties?

— Protams, ka atceros, Mič, — viņa at­bildēja. — Bet mans līgums …

— Nelieciet sevi lūgt, Ester, — es diede­lēju. — Uzticieties man. Ar mani jūs nepa­zudīsiet. Tikai, dieva dēļ, steidzieties! Un… ja redzat, ka esmu iekritis, tad izliecieties, ka mani nepazīstat. Tagad pie darba!

Iekāru klausuli un pārguris atzvēlos pret telefona būdiņas sienu, kamēr nākamais zva­nītājs dusmīgi dauzījās pie durvīm. Pēc tam lēni pastaigājos pa staciju, izdzēru tasi ka­fita, apēdu siera maizīti un avīžu kioskā pa­ņēmu rīta laikrakstu. Trešajā lapā atradu par sevi mazu, garlaicīgu rakstiņu ar virs­rakstu «Meklē līguma lauzēju un sievietes slepkavu».

Tajā bija teikts, ka «Hlorellas» Proteīna korporācija meklē kādu Džordžu Grobiju, kurš neesot atgriezies no atvaļinājuma, bet izmantojis brīvo laiku, l.ai apzagtu augstā­kās administrācijas telpas Tontona aģen- turas ēkā. Viņš esot nogalinājis kādu sekre­tāri, kura gadījusies ceļa, un pēc tam aizbē­dzis.

Pēc pusstundas Estere mani sagaidīja pie preču izkraušanas lūkas, kur pirms diviem gadiem bija nogāzusies kravas kaste, pār­lauzdama viņas mātei kāju. Meiča izskatījās ārkārtīgi noraizējusies. Juridiski tagad arī viņu, tāpat kā «Džordžu Grobiju», varēja ap­vainot līguma laušanā.

Es paņēmu apģērbu kārbu un jautāju:

— Vai jums vēl ir atlikuši kādi tūkstoš pieci simti dolāru?

— Apmēram tik daudz būs. Māte bija iz­misusi …

— Tad pasūtiet mums abiem biļetes uz Mēnesi, ja iespējams — jau šodien. Satik­simies šajā pašā vietā. Ieradīšos jaunajās drēbēs.

— Mums? Uz Mēnesi? — viņa iespiedzās.

— Jā. Mums. Man jātiek prom no Zemes, pirms vēl neesmu nogalināts. Šoreiz tas būs pa īstam.