Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

9

sienas vilkās kā nedēļas. Erera runāja maz, līdz pēkšņi kādu vakaru atpūtas telpā iejau­tājās:

— Vai esi kādreiz redzējis «Gallinu» [6] ? Tā bija Mazā Vistiņa, — Nē.

— Tad ejam. Varu tev parādīt. Tas ir va­rens skats.

Mēs izgājām cauri vairākiem koridoriem, kad ielēcām lejup ejošā kravas celtnī. Es cieši nizvēru acis. Vajadzēja tikai paskatīties lejup, mi tūdaļ pārņēma augstuma bailes. Četr­desmitais stāvs, trīsdesmitais, divdesmitais, desmitais, zeme, mīnus desmitais …

— Lec nu, Zorž, — Erera sacīja, — zem mīnus desmitā atrodas mašīntelpas. Es lēcu.

Mīnus desmitais stāvs bija drūms, betona sienas aprasojušas. Jumtu balstīja milzīgas sijas. Mēs atradāmies gaitenī, kuru piepil dīja cauruļu mudžeklis.

— Pa tām plūst barojošais šķidrums, J Erera paskaidroja.

Apvaicājos, no kā taisīti masīvie griesti

— No betona un svina. Tie aiztur radio aktīvus starus. Dažkārt Mazā Vistiņa saļ slimst ar vēzi. — Viņš nospļāvās. — Tā kļūs nederīga uzturam, un, ja slimību laikā neap tur, viss jāsadedzina. — Rādīdams, kā taļ jādara, Erera ar savu cērtamo aprakstīj gaisā svelpjošu loku.

Tad atgrūda kādas durvis.

— Lūk, te ir viņas ligzda, — viņš lepn teica.

Es aiz pārsteiguma gandrīz aizrijos

Redzēju lielu betonētu, kupolveida telp ar betona grīdu. Mazā Vistiņa to aizņem gandrīz līdz pašai augšai. Tā bija brūngarl pelēka, it kā no gumijas masas veidota pus lode apmēram piecpadsmit jardu diametrā Dučiem cauruļu pazuda tās pulsējošā miesā Varēja redzēt, ka tā ir dzīva.

Erera man paskaidroja:

— Visu dienu es staigāju tai apkārt. Tik līdz pamanu kādu vietu, kas ātri aug, ku masa izskatās laba un sulīga, tā nocērtļ šķēli.

Viņa nazis atkal iesvilpās un šoreiz atšķēli collu biezu Mazās Vistiņas bifšteka gabalu]

— Palīgstrādnieki, kuri mani pavada, to ar ķeksi uztver, sagriež gabalos un novieto uz slīdlentes.

Visapkārt kupolveida telpai pavērās ieejas tuneļos, pa kuriem redzēja aizslīdam lentes. I — Vai viņa aug ari naktī?

— Nē, barības piegādi attiecīgi noregulē tin ļauj sakrāties organiskiem atkritumiem. Katru nakti tā gandrīz aiziet bojā. Katru rītu ka svētais Lācars tā atkal atgūst dzīvību. Ti­kai neviens viņu nepielūdz kā svēto.

Viņš mīlīgi paplikšķināja pa gumijai līdzīgo masu ar sava cērtamā plakanisko daļu. I — Vai tev viņa patīk? — es muļķīgi ievai- lajos.

— Protams, 2orž. Es tai esmu iemācījis Visādus trikus.

Viņš pavērās apkārt, tad apstaigāja visu ligzdu, ielūkodamies katrā tuneļa mutē. Pēc tam paņēma īsu stieni un nostiprināja ar to ligzdas izejas durvis. Stieņa viens gals at­balstījās pret durvju šķērskoku un otrs pret tikko jaušamu rievu betona grīdā. Durvis bija likpat kā aizslēgtas.

— Vienu triku es tev parādīšu, — Erera Ifica, un viņa melnīgsnējā seja savilkās smaidā.

Veikli kā burvju mākslinieks viņš izņēma no kabatas kaut ko līdzīgu svilpei. Iemuta Ini nebija, bet gan gaisa rezervuārs, kuru va­rēja piepildīt ar maza rokas sūkņa palīdzību.

— Ne jau es to izgudroju, — viņš steidzās paskaidrot. — To sauc par Galtona svilpi, bet kas ir Galtons, to es nezinu. Skaties… un klausies.

Viņš iedarbināja sūkni un pavērsa svilpi pret Mazo Vistiņu. Nekas nebija dzirdams! bet es nodrebinājos, redzēdams, ka gumijai' līdzīgajā protoplazmā pakāpeniski izveidojas pusloka iedobums.

— Nebaidies, companero, — Erera no-| teica. — Seko man.

Viņš sūknēja spēcīgāk un pasniedza man kabatas spuldzīti, kuru es apmulsis iededzi­nāju. Svilpes nedzirdamā skaņu plūsma kāļ spēcīga ūdens strūkla triecās pret Mazo Vis­tiņu. Masa ierāvās vēl vairāk, līdz izveidoja! I velvētu eju, kuras grīda bija ligzdas betona I pamatne.

Erera iegāja ejā, uzsaukdams man:

— Nāc!

Es paklausīju, bet sirds neganti dauzījās. Viņš lēni virzījās uz priekšu, nemitīgi darbi­nādams sūkni, un eja ap mums arvien paplašinājās, pārvērzdamās par velvi. Bet aiz mums tā kļuva ar katru mirkli šaurāka… šaurāka … šaurāka …

Tagad mēs atradāmies milzīga burbuja vidū, kas lēni slīdēja uz priekšu pa elastīgo, pelēcīgi brūngano, simts tonnu smago Mazās Vistiņas miesu.

— Apgaismo grīdu, companero, — Erera pavēlēja, un es ļāvu gaismas staru kūlim noslīdēt lejup. Betonā bija iešvīkātas dažādas līnijas, kas likās gluži nenozīmīgas, tačuļ Ereram palīdzēja orientēties. Soli pa solimļ mēs virzījāmies uz priekšu, un es spilgti iz tēlojos, kas notiktu, ja Galtona svilpei pēkšņi rastos sūce..,

Pēc ilga laika, kas man šķita kā mūžība, baterijas gaismā uz grīdas ievizējās metāla pusloks. Erera svilpdams atbrīvoja to no Vistiņas miesas, un tas kļuva par disku. Jo­projām sūknēdams, viņš trīs reizes piesita ar kāju. Disks atsprāga kā lūkas vāks.

— Lec pirmais, — Erera teica, un es me­tos iekšā, nezinādams un nedomādams, vai kritiens būs mīksts vai ciets. Tas bija mīksts, im es trīcēdams paliku zemē guļot. Brīdi vē­lāk Erera nolēca man blakus, un lūka virs inums aizcirtās. Viņš pirmais piecēlās kājās un sāka masēt savu roku.

— Smags darbs, — viņš noteica. — Tu tikai sūknē, bet nedzirdi nekā. Kādā jaukā dienā svilpe samaitāsies, un es to pamanīšu tikai tad, kad … — Viņš atkal pasmīnēja.

— Džordžs Grobijs, — Erera mani iepa­zīstināja, — un Ronijs Bouens.

Tas bija pamaza auguma flegmātisks patērētājs lētā kantora darbinieka uzvalkā.

— Un tas ir Arturo Denzers.

Denzers bija ļoti jauns un nervozs.

Mēs atradāmies labi apgaismotā betona is­tabiņā ar gaisa reģeneratoriem, rakstām­galdiem un sakaru ierīcēm. Bija grūti ticēt, ka vienīgo ieeju šajā telpā aizsprosto pro- toplazmas kalni virs mums. Un vēl grūtāk bija ticēt, ka nedzirdamas augstfrekvences skaņas var likt šim nejūtīgajam blāķim* at­kāpties.

— Priecājos jūs redzēt mūsu vidū, Gro­bij, — ierunājās Bouens. — Erera apgalvo, ka jums esot gaiša galva. Mēs gan esam pret visādām birokrātiskām formalitātēm, tomēr gribu zināt jūsu biogrāfiju.

Atkārtoju stāstu par Grobiju, un viņš to pierakstīja. Kad nonācu līdz zemajam izglī­tības līmenim, viņa lūpas neticīgi savilkās.

— Būšu atklāts, — viņš teica. — Jūs ne­runājat kā neizglītots cilvēks.

— Pusaudži ir dažādi, — es atbildēju. — Es daudz lasīju, daudz skatījos televizoru.^ Ir grūti būt vidējai atvasei piecu bērnu ģi­menē. Tu neesi ne pietiekami vecs, lai tevi. respektētu, ne arī pietiekami jauns, lai tevi lutinātu. Nevarēju atrast savu īsto vietu, tā­dēļ nepārtraukti centos mācīties.

Tas viņu pārliecināja.

— Diezgan ticami. Bet ko jūs protat?

— Es, manuprāt, varētu uzrakstīt labāku aicinājumu nekā jūsējais.

— Patiešām? Un ko vēl?

— Propagandas darbu visumā. Mēs varētu izplatīt, baumas, un cilvēki nezinātu, ka tās nāk no kon … — no mums. Baumas, kas iz­raisītu viņos neapmierinātību un liktu domāt.

— Ļoti interesanta ideja. Vai jūs nevarētu dot kādu konkrētu piemēru?

Mana galva strādāja kā pulkstenis.

— Ēdamistabā jāizplata baumas, ka at­rasts jauns proteīna izgatavošanas paņē­miens. Jāapgalvo, ka tas garšos tieši kā rost- bifs un to varēs iegādāties par dolāru mār­ciņā. Un ka oficiālais paziņojums gaidāms pēc trim dienām. Kad šīs trīs dienas paies un nekāda paziņojuma nebūs, var palaist kādu asprātību, piemēram: «Kāda ir starpība starp iostbifu un Mazo Vistiņu?» Atbilde: «Simts piecdesmit gadu ilgs progress.» Tas paliks prātā un atsauks atmiņā vecos labos laikus.

Izdomāt tādus jokus — tas man ir tīrais nieks. Sī nebija pirmā reize, kad es izlietoju savas dotības, reklamējot tādus ražojumus, kas man personīgi nemaz nepatīk.

Bouens visu pierakstīja uz beztrokšņa rak­stāmmašīnas.

— Ļoti atjautīgi, Grobij, — viņš atzina,

— to mēs izmēģināsim. Bet kādēļ tieši «trīs dienas»?

Es taču nevarēju atbildēt, ka trīs dienas ir optimāli labākais laiks, lai baumas, kas ieva­dītas šaurā sabiedrības lokā, veiktu pilnu apli. Tā būtu atbilde no reklāmu teorijas grāmatas. Tāpēc es tikai mulsi nomurmināju:

— Man tā ienāca prātā.

— Labi, to mēs izmēģināsim. Tagad, Gro­bij, jums būs jāmācās. Vispirms vajadzētu sākt ar konservacionistu klasiķiem, un jums būs jālasa tie.

Bet ir. arī speciāli izdevumi, kas raksta par mums tuvām tēmām un kurus jums va­jadzēs regulāri izskatīt. Tādi ir: «Statistiskā analīze», «Kosmisko lidojumu žurnāls», «Bio- metrika», «Zemkopības biļetens» un vēl daudzi citi. Ja rodas grūtības, — un esmu pārliecināts, ka tā būs, -— jautājiet mums.

Ar laiku jums vajadzētu izvēlēties tēmu, kura jūs interesē, un specializēties tajā tā, lai vēlāk varētu domāt par zinātnisku darbu šajā virzienā. Izglītots konservacionists ir derīgs konservacionists.

— Bet kam mums vajadzīgs «Kosmisko lidojumu žurnāls»? — es augošā satraukumā jautāju. Piepeši man šķita, ka šeit meklējams izskaidrojums Ransteda sabotāžai, manai no­laupīšanai, kā arī pastāvīgajām neveiksmēm un kavēkjiem Venēras projekta realizācijā. Vai tas būtu «konsu» darbs? Vai tiešām tie savos mazattīstītajos, loģiskai domai nepie­ejamos prātos būtu nosprieduši, ka kosmosa ceļojumi kaitēs viņu «dzīvības saglabāšanai zemes virsū» vai kā nu viņi to dēvēja…?

— Tā ir ļoti svarīga tēma, — Bouens teica. — Par to jums jācenšas uzzināt pēc iespējas vairāk.

Es prašņāju tālāk: — Vai tāpēc, lai iz­jauktu šos lidojumus?

— Nebūt ne! — Bouens iesaucās. — Aug­stais dievs, Grobij, padomājiet tikai, ko Ve­nēra mums nozīmē — vesela nesamaitāta planēta ar visām dabas bagātībām, kas ne­pieciešamas cilvēku dzimumam, ar laukiem um pļavām, un dabisku pārtiku, un izejvie­lām. Domājiet ar galvu!

— Ak tā, — es atbildēju, bet Gordija mezgls palika nepārcirsts.

Ierīkojies ērtāk, sāku lasīt «Biometrikas» fotokopijas un laiku pa laikam šo to pajau­tāju, lai gan izskaidrojums man nemaz nebija vajadzīgs. «Biometrika» ir ikviena reklāmu sacerētāja rokasgrāmata. Tā ziņo par izmai­ņām iedzīvotāju sastāvā, izglītības stāvoklī, mirstībā, par nāves cēloņiem un tamlīdzīgām lietām. Gandrīz katrā numurā bija labas ziņas mums — tas ir, reklamētājiem, tās pa­šas ziņas, par kurām «konsi» smagi pūta. No mūsu viedokļa iedzīvotāju pieaugums vienmēr nozīmēja labas ziņas. Jo vairāk ļaužu, jo lielāka peļņa. Jo zemāks attīstības līmenis, jo izdevīgāka tirgošanās. Bet šie ekscentriskie fanātiķi nespēja to saprast, un man vajadzēja izlikties, ka skatos pasaulē ar viņu acīm.

Pēc tam pievērsos «Kosmisko lidojumu žurnālam». Šeit ziņas bija bēdīgas … visas gaužām bēdīgas. Žurnāls skaidri atspogu­ļoja publikas apātiju. Un iedzīvotājos augošo protestu, ko izraisīja nodokļu nastas palieli­nāšana sakarā ar Venēras raķetes būvi. Un neticību Venēras kolonijas iespējamībai. Un šaubas par tās lietderību, ja — par spīti vi­sam — to tomēr izdotos nodibināt.

Nolādētais Ransteds!

Bet vistraģiskākās ziņas mani gaidīja uz jaunākā numura vāka. Teksts zem attēla paskaidroja:

«Džeks O'Šī smaida. Viņš tikko saņēmis no prezidenta rokām Goda medaļu, un skaistā draudzene viņu apsveic ar skūpstu.» «Skaistā draudzene» bija mana sieva Ketija. Nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.

Iekļuvis «konsu» šūniņā, es tūlīt sāku darboties. Pēc trim dienām apmeklētāji pa­klusām kurnēja par ēdieniem. Pēc nedēļas te varēja dzirdēt apmēram tādus izteicienus:

«Velns parāvis, cik žēl, ka neesmu piedzi­mis simts gadus agrāk .. .»

«Velns parāvis, kāpēc mums jāmokās tik sasodīti pārpildītā guļamtelpā …»

«Velns parāvis, kā gribētos tikt pašam pie sava personīgā zemes gabaliņa kaut kur uz laukiem un pašam to apstrādāt…»

Mūsu mazajā šūniņā valdīja pacilātība. Acīmredzot es nedēļas laikā biju paveicis vairāk nekā viņi veselā gadā. Bouens — viņš strādāja kadru nodaļā -»- man reiz teica:

— Mums vajadzīga tāda galva kā jūsējā, Grobij. Un nevar pieļaut, ka jūs izšķiežat sa­vus spēkus, smalstīdams putas. Šajās dienās strādnieku izvietošanas daļas priekšnieks jj jums jautās, vai jums ir kāda jēga par uz­turvielu ķīmiju. Atbildiet, ka ir. Es jūs ātri iepazīstināšu ar visu, kas būs nepieciešams. : Ilgi jums vairs nevajadzēs cepināties kar­stajā saulē.

Nākamajā nedēļā strādnieki apmainījās ar šādām piezīmēm:

«Cik jauki tagad būtu pastaigāties pa mežu. Padomā tikai, kas agrāk bijuši par kokiem!» Vai arī: «Ak, šīs nolādētās sāls­ūdens ziepes!» — lai gan līdz šim visi bija tās lietojuši un nevienam nebija ienācis prātā žēloties.

Strādnieku izvietošanas dajas priekšnieks pienāca pie manis un vaicāja:

— Grobij, vai jūs kaut ko jēdzat no uz­turvielu ķīmijas?

— Cik dīvaini, ka jūs tieši man par to jau­tājat, — es atbildēju. — Patiešām esmu par šo nozari interesējies, zinu attiecīgās sēra, fosfora, oglekļa, skābekļa, ūdeņraža un slā­pekļa devas, kuras nepieciešamas hlorellas augšanai. Zinu minimālās un maksimālās temperatūras un citas tehnoloģijas detaļas.

Acīmredzot tas bija vairāk, nekā viņš pats zināja. Viņš tikai norūca: — Ak tā? — un pārsteigts aizgāja.

Pēc nedēļas no mutes mutē ceļoja pajēla anekdote par «Starrzelius» trestu, un mani pārcēla uz astoņstundu darbu ēkas centrā­lajā daļā, kur man vajadzēja sekot mērin­strumentiem un grozīt dažādus vārstuļus, lai regulētu barības piegādi hlorellas basei­niem. Tas bija tīrāks un vieglāks darbs. Savu brīvo laiku pavadīju zem Mazās Vistiņas — tur nokļuvu pats ar savas Galtona svilpes palīdzību un gandrīz bez bailēm, — pārstrā­dādams «konsu» pārsteidzoši nemākulīgi uzrakstīto aicinājumu Nr.l.

Vai jums ir cerības sasniegt dzīvē visaugstākās virsotnes?

Jūs un vienīgi jūs varat atbildēt uz svarīgajiem jautājumiem, kas seko tālāk:

Vai jūs esat saprātīgs un tālredzīgs vīrietis (sie­viete) vecumā no četrpadsmit līdz piecdesmit gadiem?

Vai jums ir nepieciešamā enerģija un godkāre, lai spētu veikt īsti DI20S UZDEVUMUS, kurus mums izvirza nākotne?

Vai jums var uzticēt — pavisam droši uzticēt — mūsu laikmeta svarīgākos, daudzsološākos faktus?

Ja Jūs nevarat piecelties un ska]ā balsī atbildēt «jā» uz katru no šiem jautājumiem, tālāk nelasietl

Bet, ja varat, tad jūs un jūsu draugi vai jūsu ģi­mene var iekļūt mūsu organizācijas pamat pakāpē…

Tādā pašā garā skanēja arī viss turpmā­kais. Bouens palika ar vaļēju muti.

— Bet vai jums neliekas, ka, runājot tikai par «visaugstākajām virsotnēm», mēs iero­bežojam aicinājuma adresātu skaitu? •— viņš bažīgi jautāja.

Es nemaz necentos viņam izskaidrot, ka atšķirība starp reklāmu, kas domāta aug­stākās kategorijas cilvēkiem, un to, kas do­māta zemākās kategorijas strādniekiem, ir vienīgi tā, ka pēdējie to uztver ar dzirdi, jo lasīt neprot.

Atbildēju, ka man gan tā neliekas. Viņš pamāja ar galvu.

— Jūs esat dzimis rakstnieks, Grobij, — viņš svinīgi teica. — Konservacionistu Ame­rikā jūs piederētu pie augstākās kategorijas ļaudīm.

Es kautrīgi nolaidu acis.

Viņš turpināja:

— Mēs nevaram jūs paturēt tikai sev. Mūsu pienākums ir izvirzīt jūs atbildīgākiem uzdevumiem. Nebūtu pareizi izniekot jūsu talantu vienā šūniņā. Esmu jau nodevis zi­ņojumu, — viņš norādīja uz sakaru ierīci, — un ceru, ka jūs izsauks. Tā tam jābūt. Lai gan man ļoti žēl no jums šķirties, tomēr daru visu, kas manos spēkos, lai virzītu jūs uz augšu. Šeit ir «Hlorellas» klientūras rokas­grāmata …

Mana sirds salēcās. Zināju, ka «Hlorellai» ir izejvielu piegādes līgumi ar daudzām Ņu­jorkas firmām.

— Pateicos, — es nomurmināju. — Gribu strādāt tur, kur varu būt visnoderīgāks.

— To es zinu, Grobij, — viņš glaimīgi 1 teica. — Hm . .. bet, pirms mēs šķiramies,

man ir lūgums. Tas nav nekas oficiāls, Džordž, bet… redziet, arī es šo to rakstu … Man te ir … tos varbūt varētu saukt par skečiem… un es būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs tos paņemtu līdzi un …

Beidzot es tiku laukā, un bez klientūras rokasgrāmatas man bija līdzi tikai četrpa­dsmit Bouena gara ražojumi. Tie bija primi­tīvi skribelējumi un, cik es sapratu, bez jeb­kādas komerciālas vērtības. Bouens apgal­voja, ka viņam esot vēl daudz sacerējumu, pie kuriem mēs kopīgi varētu pastrādāt.

Ar lielu cītību ņēmos pētīt klientūras ro­kasgrāmatu.

Vārstuju uzraudzīšana mani tā nenogur­dināja kā putu smalstīšana, un Bouens rū­pējās, lai mani par daudz nenoslogotu ar ^ «konsu» uzdevumiem un es varētu veltīt lie­lāku uzmanību viņa «skečiem». Tā rezultātā | man pirmo reizi radās pietiekami daudz brīva laika, lai varētu iepazīties ar apkārtni. Erera ; mani reiz paņēma līdzi uz pilsētu, un es

uzzināju, ko viņš dara noslēpumainajās ne­dējas nogalēs. Atklājums mani pārsteidza, taču šis pārsteigums nebija nepatīkams. Es tikai lieku reizi pārliecinājos, ka plaisu, kas šķir vienkāršu patērētāju no vadoša darbi­nieka, nevar pārvarēt ar tādu abstraktu un nereālu jēdzienu kā «draudzība».

Izkāpuši no vecmodīgā pneimatiskā apakš­zemes vilciena sīka lietus piemiglotajās Kos­tarikas ielās, mēs vispirms iegājām kādā tre­šās šķiras restorānā ieturēt pusdienas. Erera pasūtīja mums katram pa kartupelim un par katru cenu gribēja pats tēriņu arī samaksāt.

— 2orž, man šodien ir svētki. Tu taču mani nenodevi, kad iespiedu tev saujā aici­nājumu, vai ne? Un to mēs šodien nosvi­nēsim.

Maltītes laikā Erera bija apburošs, saru­nas ne mirkli neapsīka, un asprātības sprē­gāt sprēgāja — gan angliski, runājot ar mani, gan spāniski, griežoties pie viesmīļiem.; Ar savām mirdzošajām acīm, nevaldāmajiem runas plūdiem un sirsnīgajiem smiekliem, kas skanēja bez kāda pamudinājuma, Erera atgādināja jaunekli, kurš ieradies uz satik­šanos …

Jā, jauneklis, kurš ieradies uz satikša­nos… Atcerējos savu pirmo satikšanos ar Ketiju Centrālajā parkā, garo pēcpusdienu, kad, roku rokā saķērušies, klejojām pa krēs­lainajiem celiņiem, atcerējos dejas zāli un mūžībai līdzīgo stundu pie viņas mājas dur­vīm …

Pārliecies pār galdiņu, Erera uzsita man uz pleca, un es redzēju, ka viņi abi ar viesmīli smejas. Kad arī es kā attaisnodamies pa­smaidīju, viņi ierēcās vēl skaļāk. Acīmredzot jautrības objekts biju es.

— Neņem ļaunā, 2oržl, — Erera teica, kļūdams nopietns. — Mēs tūlīt iesim. Un do­māju, ka tas, ko tagad darīsim, tev patiks. — Viņš samaksāja rēķinu, un viesmīlis jautā­joši paskatījās.

— Uz otru galu?

— Uz otru, — Erera pamāja ar galvu.

Iesim, Zorži.

Uzmanīgi līkumodams starp galdiem, vies­mīlis gāja mums pa priekšu, un mēs sekojām. Viņš atvēra kādas durvis un spāniski ātri iečukstēja Ereram kaut ko ausī.

— Neraizējies, — Erera atbildēja. — Mēs nebūsim ilgi. — Izrādījās, ka «otrs gals» ir bibliotēka.

Manīju, ka Ereras acis pievērstas man, un esmu pārliecināts, ka neizrādīju to, ko jutu. Es pat nosēdēju tur kādu stundu, kamēr viņš, acis nepacēlis, lasīja sadzeltējušu sējumu ar nosaukumu «Mobijs Diks», un izšķirstīju pie­cus sešus vecus žurnālus. Klasika mani ar­vien uztrauc, un nedaudz nomierināties iz­devās tikai tad, kad uzdūros kādam senam rakstam «Vai arī jums atgadās šādas kļūdas angļu valodā?» un labi izdomātajam aiz­rādījumam «Neklepojiet satiksmes līdzekļos», kuri pat tagad noderētu par rotājumu manam kabinetam Faulera aģentūrā. Bet es nevaru

11 - 2048

justies labi, redzot ap sevi tik daudz grā­matu, kurās nav ne vārda par reklāmu. Man nav nekādu iebildumu pret paslepenām iz­priecām, ja tās kalpo kādam mērķim. Bet katrai iecietībai ir savas robežas.

Erera, man likās, nojauta, ka, sūdzēdamies par galvassāpēm, es meloju. Kad viņš vēli naktī klupdams krizdams ienāca guļamistabā, es novērsos. Pēc tam mēs vairs tikpat kaļ nesarunājāmies.

Nedēļu vēlāk, kad ēdamtelpā tik tikkol neizcēlās nemieri sakarā ar baumām par zāģu skaidu piejaukumu rauga plāceņiem, mani izsauca uz pārvaldi.

Nogaidīju veselu stundu, līdz mani pie­ņēma kāds vadošs darbinieks.

— Grobijs?

— Tieši tā, mister Milo.

— Jūs esat paveikuši lielas lietas. Patie-, šām ievērojamas. Skatos, ka jūsu spēju vēr­tējumos ir tikai četrinieki.

Tas bija Bouena darbs. Viņš pārraudzīja ierakstus personīgajās lietās. Viņam bija! vajadzējis nopūlēties veselus piecus gadus,» lai iekārtotos šajā vietā.

— Pateicos, mister Milo.

— Apsveicami, ļoti apsveicami. Mums, hmļ tuvākajā laikā atbrīvosies viena vieta. Jā-ļ aizvieto kāds no mūsējiem Ziemeļos. Kā redzu, tad viņam darbs vairs nevedas.

Tas jau nebija viņa darbs, bet šī darba fikcija; papīri, kas to šķietami atspoguļoja,! papīri, kurus rūpīgi laboja un papildināja

Bouens. Tikai tagad sāku īsti saprast, cik liela ir «konsu» vara.

— Vai jūs, starp citu, esat kādreiz intere­sējies par preču realizāciju, Grobij?

— Kāda sagadīšanās, ka jūs to jautājat tieši man, mister Milo, es bez stomīšanās atbildēj u. — Man vienmer bijusi pārliecībā, ka tas ir mans aicinājums. Domāju, ka gūšu šajā nozarē panākumus.

Tā bija diezgan nodrāzta atbilde, un mis­ters Milo uz mani paskatījās skeptiski. Tad saka bombardēt mani ar jautājumiem, un es attiecīgi atgremoju atbildes no «Hlorellas» rokasgrāmatas. Vifiš šīs gudrības bija ap­guvis pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, es — tikai pirms nedējas. Viņš man nebija pretinieks. Pēc stundas viņš vairs nešaubī­jās, ka Džordžs Grobijs ir «Hlorellas Prote­īna» vienīgā cerība un īstais vīrs, ar ko aizpildīt radušos robu.

Tajā pašā naktī es pastāstīju par šo sa­runu savai šūniņai.

— Tas nozīmē Ņujorku, — Bouens pārlie­cināti sacīja. — Tas nozīmē Ņujorku.

«Tas nozīmē Ketiju,» es domās sev teicu, nespēdams apvaldīt atvieglojuma nopūtu.

Viņš nevērīgi turpināja:

— Tagad iepazīstināšu jūs ar dažiem mūsu darba noslēpumiem, vispirms ar pa­zīšanās signāliem.

Es tos iegaumēju. Tuvumā — speciāls ro­kas spiediens. Vidējiem attālumiem — īpašs sauciens. Lielākiem attālumiem — diezgan

asprātīgi šifri avīzēs. Viņš lika man vin-1 grināties pazīšanās zīmju lietošanā un at- j cerēties šifrus no galvas. Tā mēs darbojāmies! līdz vēlai naktij. Dodoties atpakaļ cauri Ma-J zajai Vistiņai, es pēkšņi atcerējos, ka visu 1 dienu netiku redzējis Ereru. Kad bijām iz-ļ nākuši ārā, es apvaicājos, kas ar viņu no-8 ticis.

— Viņš neizturēja, — Bouens vienkārši! atbildēja.

Es klusēju. Šos vārdus «konsi» lietoja kā sava veida mutisku stenogrammu. «Tāds unļ tāds neizturēja.» Tas nozīmēja: «Tāds un tāds vergoja gadiem ilgi PKA labā. Tau-j pīja katru centu. Atteicās no niecīgā algas] pārpalikuma un pat no tām nedaudzajām] izpriecām, ko varētu sev atļauties. Viņš ne-'j apprecējās, un viņam nebija mīļākās, jo tas] varēja apdraudēt konspirāciju. Tad viņu ļ sāka mocīt slepenas šaubas, kuras viņš ne-« uzdrošinājās uzticēt ne mums, ne pats sev. ■ Šaubu un baiļu izjūta pastiprinājās. Tā kļuva 1 aizvien mocošāka, un beidzot viņš padarīja ! sev galu,»

— Erera neizturēja, — es stulbi atkārtoju.!

— Neprātojiet par to daudz, — Bouens 1 skarbi izmeta. — Jūs dosieties uz Ziemeļiem. I Tur jūs gaida darbs.

Jā, tur mani patiešām gaidīja darbs.