Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

6

kad Ņujorkā nolēcu no lidma­šīnas trapa, Estere mani jau gaidīja.

— Lieliski, — es teicu. — Kad atiet raķete uz Polu?

— Pēc divpadsmit minūtēm no sestā starta laukuma, mister Kurtenej. Te ir jūsu biļete un iesēšanās talons. Un mazliet ēdamā gadījumam, ja …

— Jauki. Es patiešām neesmu ēdis.

Mēs devāmies uz sesto starta laukumu, un es pa ceļam gremoju atjaunotā siera sviestmaizi.

— Kas jauns kantori? — es ar pilnu muti iejautājos.

— Liels uztraukums par to, ka esat at­laidis Sandjego darbiniekus. Kadru nodaļa iesūtīja sūdzību misteram Šokenam, un viņš jūs aizstāvēja … Vēja stiprums apmēram četras balles.

Tas nebija visai daudz. Divpadsmit bal­les — orkāns — tas būtu bijis pamatīgs brā-

zicns no Faulera kabineta un skanētu ap­mēram tā: «Kā jūs, nejēgas, iedrošināties apšaubīt valdes locekļa rīcību, kad viņš strādā pie sava projekta? Ja vēl dzirdēšu ko lamlīdzīgu, es…» un tā tālāk. Četras bal­les — spēcīgas brāzmas, mazākie kuģi meklē patvērumu ostā — varētu izklausīties aptu­veni šādi: «Džentlmeņi, esmu pārliecināts, ka misteram Kurtenejam bija zināms pamats la rīkoties. 'Mūsu organizācijas ierindas dar­biniekiem bieži vien zūd kopaina par to, ko darām…»

Es pavaicāju Esterei:

— Vai Ransteda sekretāre ir tikai algots darbinieks, vai viena no viņa, — gribēju jau sacīt «ielikteņiem», bet laikā atjēdzos, — viena no viņa uzticības personām?

— Viņiem ir diezgan tuvas attiecības, — l .stere piesardzīgi atbildēja.

— Kā viņa izturējās pret Sandjego noti­kumiem?

— Man teica, ka viņa esot smējusies, vē­deru turēdama, mister Kurtenej.

Nemēģināju turpināt iztaujāšanu. Izzināt, ko par mani domā lielā priekšniecība, tas ir pilnīgi likumīgi. Bet ievākt ziņas par ierin­das darbiniekiem būtu tas pats, kas mudināt I steri tos izspiegot. Protams, netrūka jau arī lādu meiteņu, kas to darītu labprāt.

— Domāju, ka drīz vien būšu atpakaļ, — es viņai sacīju, — man tikai jānoskaidro daži jautājumi ar Ranstedu.

— Vai jūsu sieva nebrauks jums līdzi? — viņa jautāja.

—< Nē. Viņa ir ārste. Es gatavojos saplosīt Ranstedu gabalos. Ja mana sieva būs klāt, viņai var ienākt prātā tos atkal sašūt kopā. Estere pieklājīgi pasmējās un novēlēja:

— Patīkamu ceļojumu, mister Kurtenej! Bijām sasnieguši sesto starta laukumu.

Tas nebija patīkams ceļojums; tas bija no­žēlojams ceļojums nožēlojamā, pārāk šaurā tūristu raķetē. Mēs lidojām zemu, un pie visiem sēdekļiem bija prizmatiskie logi, kas manī arvien izraisījuši nelabumu. Ja pagriež galvu un lūkojas ārā, rodas iespaids, it kā skatītos tieši uz zemi. Stāvokli vēl paslikti­nāja tas, ka visas reklāmas bija Tontona firmas darinājumi. Tikko, pārliecinājis savu kuņģi, ka viss ir kārtībā, un sevi pašu, ka ai­nava, kas paveras skatienam, ļoti interesanta,- tu pacel acis, kad pēkšņi bezgaumīgs, pārspī­lēti erotisks Tontona sludinājums par kādu nevajadzīgu krāmu aizsedz logu un ausīs griežas kaut kādas muļķīgas peršas.

Virs Amacones ielejas mēs tuvojāmies da­žām ļoti interesantām vietām, un es patla­ban aplūkoju Trešās elektriskās spēkstacijas aizsprostu, kurš, starp citu, ir lielākais pa­saulē, kad pēkšņi atkal iebaurojās mikrofons:

Krūšturi, krūšturi, Izturīgi, moderni!

Jaunību tie saglabā, Neļauj noslīgt gurdumā.

Reklāma, kura rādīja sievietes krūtis pirms un pēc attiecīgo krūšturu valkāšanas, bija tik bezgaumīga, ka es jutos laimīgs, ka strā­dāju Faulera Šokena asociācijā.

Tas pats atkārtojās pie Ugunszemes. Mēs virzījāmies lielā lokā, lai pasažieri varētu paskatīties uz valzivju audzēšanas iecirk­ņiem — milzīgiem, iežogotiem jūras plašu­miem, kur brīvi iekļuva planktons, bet no kurienes vaļi ārā netika. Aizrautīgi vēroju, kā vaļu māte baro savu mazuli — tas man atgādināja degvielas uzņemšanas operāciju. Tad logus atkal aizsedza cita Tontona rek­lāmā un ausīs griezās cits Tontona bezgau­mības paraugs:

Sī smaka, pīlīt, nav jauka — Tā mīlītim liekas kā pļauka!

Gaisā izplatījās pretīga smaka, un man las bija pēdējais piliens kausā. Vajadzēja ķerties pie papīra turziņas, kamēr sīkā balss čiepstēja:

Neviens to tev neteiks acīs, Bet mūsu līdzeklis sacīs.

Saldi sērīgs trio valša ritmā turpināja:

Svīsti, cik tīk, svīstir cik tīk,

Tik tā, lai tas mīļajam neapnīk…

Šo asprātību noslēdza parupja, prozaiska medicīniska pamācība:

Nemēģiniet. apturēt svīšanu. Tā ir pašnāvība. Ars// iesaka lietot deodorantus, nevis astrin-ļ džentus.

Viss nobeidzās ar iepriekšējās reklāmas pirmo rindu un riebīgo smaku. Taču šoreiz ļaunās sekas izpalika — mans kuņģis bija tukšs.

Tontons bija nepārspējams reklāmu izrai- bināšanā ar medicīniskiem padomiem. Va­rētu domāt, ka tie visi ir viņa atklājumi.

Mans blakus sēdētājs, gluži ikdienišķs pa­tērētājs firmas «Universal» ražotā uzvalkā, uzjautrināts nolūkojās, kā es atviegloju kuņģi.

— Ak nevar vis turēt? — viņš noteica ar to neciešamo pārākuma apziņu, kura tik labi pazīstama visiem, kas nepanes lidojumus.

— Uh … — es novaidējos.

— Daža laba no šīm reklāmām patiešām var radīt nelabumu, — viņš teica, manas dziļ­domīgās atbildes iedrošināts. — To es vairs nevarēju paciest.

— Ko jūs īsti gribat teikt ar savu pie­zīmi? — es uzsvērti mierīgi vaicāju.

Tas viņu sabiedēja. — Gribu tikai teikt, ka smaka bija pārāk spēcīga, — viņš stei­dzīgi paskaidroja. — Domāju tieši šo sludi­nājumu. Man nav nekādu iebildumu pret reklāmām vispār. Man nav nekādu ļaunu nodomu, draugs!

— Jo labāk jums, — noteicu un pagriezui viņam muguru.

Viņš tomēr nespēja nomierināties un pie­bilda:

— Varat man ticēt, draugs. Nāku no labas ģimenes, mācījos kārtīgā skolā. Tagad pats strādāju ražošanā — esmu zīmogu izgata­votājs Filadelfijā — un saprotu, ka preces jāpārdod. Sadales kanāli, tirgus izveido­šana, vertikālās integrācijas princips… Kā redzat, esmu lietas kursā.

— Labi, labi, — es norūcu. — Tad pie­valdiet mēli!

Viņš ierāvās savā sēdeklī. Neizjutu nekādu prieku par to, ka biju viņu apklusinājis, bet ias bija principa jautājums. Viņam pašam to vajadzēja saprast.

Mūsu raķeti aizturēja gaisā virs Mazās Amerikas, kamēr nosēdās dažas citas tūristu raķetes. Viena bija no Indijas, un, to vēro­dams, es atmaigu. Kuģis no deguna līdz pat astei bija «Indiastrijas» būvēts. Apkalpi bija izmeklējusi un apmācījusi «Indiastrija». Pa­sažieriem, kuri atradās šajā raķetē, ik mirkli vajadzēja atzīt «Indiastrijas» varenību. Bet līdz ar to viņi bija spiesti atzīt arī Faulera Šokena asociācijas varenību.

īpaša mašīna ievilka mūs lielā plastikāta kupolā ar dubultsienām, kurš arī bija Mazā Amerika. Tajā atradās tikai viens kontrol­punkts. Mazā Amerika ir vieta, kur ārzemju tūristiem iztērēt dolārus, vieta bez jebkādas militāras nozīmes. (Šeit ir gan dažas mili­tārās polārās bāzes, bet tās ir mazas, iz­kaisītas plašākā teritorijā un atrodas dziļi zem ledus.) Mazs torija reaktors dod šail vietai enerģiju un apsilda to. Pat, ja kādai! nācijai rastos ārkārtīga nepieciešamība pēcļ skaldāmā materiāla un tai ienāktu prātā re-ļ aktoru sagrābt, militāras nozīmes šim faktam' nebūtu. Vēja dzinēji var aizstāt torija reak-ļ toru, un kaut kādi «karstuma sūkņi», kuru konstrukcija man nav saprotama, var savu-jj kārt papildināt vēja dzinēju ražoto enerģiju/

Kontrolpunktā apvaicājos par Ranstedu.] Ierēdnis uzmeklēja viņa vārdu sarakstā uni teica:

— Viņš ir ieradies divu dienu ekskursijā; no Ņujorkas. Tomasa Kuka ceļojumu aģen-i tūra. Adrese III-C-2205.

Ierēdnis izvilka vietējo karti un parādīja man šo vietu: trešais loks, trešais stāvs,! piektais sektors, divdesmit otrā istaba.

— Apmaldīties nav iespējams. Varu jums* piedāvāt istabu blakus šai, mister Kurtenej.

— Paldies, vēlāk.

Izspiedos cauri pūlim, kurā dzirdēja vis­maz duci valodu, un piezvanīju pie III-C- 2205. Atbildes nebija.

Piepeši mani uzrunāja patīkams jauns cii-, vēks.

— Mans vārds ir Kamerons, esmu eks­kursiju biroja vadītājs. Vai varu jums iz­palīdzēt?

— Kur misters Ransteds? Man ar viņu kārtojamas svarīgas darīšanas.

— Ai, ai, mēs taču šeit mēģinām no tāmļ izvairīties. Bet uzgaidiet mazliet, palūkošos sarakstā.

Viņš uzveda mani savā kantorī, kas reizē bija arī guļamā un vannas istaba, un pār­šķirstīja dažus papīrus.

— «Starrzelius» ledāja maršruts. Tā tas ir. Viņš devies turp viens. Izgājis pulksten septiņos nulle nulle, ģērbies elektriski ap­sildāmajā tērpā, līdzi ņemot radiopelengatoru un pārtiku. Viņam jābūt atpakaļ pēc piecām stundām. Vai esat jau nokārtojis istabas jautājumu, mister …?

— Vēl ne. Gribu sekot Ranstedam. Tas ir ļoti svarīgi.

Tas tiešām bija patiesība. Jutu, ka mani ķers trieka, ja tūlīt nedabūšu viņu rokā.

Uzbudinātais ekskursiju biroja vadītājs nopūlējās minūtes piecas, lai pārliecinātu mani, ka vispareizāk būtu pievienoties viņa vadītajai ekskursijai un ka tādā gadījumā viņš visu nokārtotu. Citādi man būšot jāiet no Poncija pie Pilāta, lai iegādātos vai no­mātu nepieciešamos piederumus no dažādiem starpniekiem, un arī tad mani kontrolpunktā droši vien nelaidīšot cauri, un, kamēr es tad sameklēšot iznomātājus, mans atvaļinājums būšot cauri. Es piekritu, un ekskursiju biroja vadītājs staroja priekā. Viņš man ierādīja samērā greznu istabu. To varētu pat uzskatīt par lielu, ja tā nebūtu ķīļveida. Pēc nedaudz mirkļiem viņš man jau izsniedza visus ne­pieciešamos piederumus.

— Te būs siltuma enerģijas baterija, — piestipriniet to, lūk, šādi. Tā ir vienīgā lieta, kas var sabojāties. Ja tas notiktu, ieņemiet miega zāles un neuztraucieties. Jūs sasalsiet, bet mēs jūs atradīsim, pirms radīsies audu bojājumi. Te būs zābaki. Tie jāpieslēdz pie enerģijas avota šādi. Tad cimdi. Pieslēdziet tos arī. Virsvalks. Kapuce. Sniega brilles. Radiopelengators. Pasakiet kontrolpunkta sargam: ««Starrzelius» ledājs», un viņš pe- lengatoru noregulēs. Seit ir divi vienkārši slēdži ar uzrakstiem «turp» un «atpakaļ». Turpcelā signāls būs pi-pi — virziens kal­nup! Atpakaļ nākot, jūs dzirdēsiet pī-pl — virziens lejup! Tas ir ļoti vienkārši, un jā­atceras tikai viens — virzoties pa ledāju augšup, tonis ir kāpjošs, virzoties lejup, tas ir krītošs. Briesmu signāls ir šis sarkanais rokturis. Paraujiet to, un radio tūlīt sāks no­raidīt signālus. Lidmašīnas būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm. Par meklēšanu un glābšanu jāmaksā papildus, tā ka es neie­teiktu raustīt rokturi tādēļ vien, lai ērtāk no­kļūtu mājās. Vienmēr iespējams atpūsties, iedzerot malku kafita, un tad atkal turpināt ceļu. Šeit ir karte ar atzīmētu maršrutu, slē­pes, žirokompass un pārtikas devas. Mister Kurtenej, jūs esat apgādāts. Aizvedīšu jūs uz kontrolpunktu.

Ietērps nebija nemaz 'tik neērts, kā iz­skatījās. Kad ziemu Čikāgā sāka pūst ezera vēji, vajadzēja satuntuļoties vēl vairāk. Ne- parocīgie priekšmeti — enerģijas baterija, radiopelengators, pārtikas devas — bija labi izvietoti. Slēpes, kuras ērti ietilpa maksti uz muguras, pēc vajadzības varēja salocīt tā, ka tās izveidoja nūjas ar tērauda uzgaļiem un bija piemērotas kāpšanai ledājos.

Pārbaude bija pamatīga. Sāka ar manu sirdi un tad apskatīja pēc kārtas visus pie­derumus, sevišķu uzmanību pievēršot ener­ģijas baterijai. Pārbaudi es izturēju. Sargi iestādīja radiopelengatoru uz «Starrzelius» ledāju un nobrīdināja mani būt piesardzī­gam.

Auksti nebija, vismaz virsvalka iekšpuse ne. Pamēģināju pacelt sejas aizsargu. Zvāks! lis to tūlīt atkal nolaidu. Kontrolpunktā man leica, ka esot ap 40° zem nulles. Šis skaitlis pats par sevi neko neizsaka, līdz sals ne- iekniebj degungalā. Lielā plastikāta kupola tuvumā man slēpes nebija vajadzīgas. Nag­lotajos zābakos te itin ērti varēja iet pa sērsnu. Orientējies kartē ar žirokompasa pa­līdzību, nospraudu kursu un devos lielajā plašumā. Laiku pa laikam pataustīju savu kreiso piedurkni, piespiezdams radiopelenga- lora slēdzi, un kapuces iekšpusē tūlīt atska­nēja uzmundrinošais pi-pi, pi-pi, pi-pi.

Pagāju garām jautram ļaužu pulciņam un draudzīgi pamāju viņiem ar roku. Šķita, ka tie ir indieši vai ķīnieši. Viņiem nu gan tas laikam šķita varens piedzīvojums! Bet gluži tāpat, kā peldētnepratējs baidās palaist vaļā plostu, tā viņi līksmojās tepat Mazās Ameri­kas sienu paēnā. Gabalu tālāk daži cilvēki bija aizrāvušies ar spēli, kuru es nepazinu.

Taisnstūra laukuma abos galos bija novietoti stabi un pie tiem piestiprināti grozi bez di­beniem. Spēlētājiem vajadzēja iemest šajos grozos lielu silikona bumbu. Vēl tālāk trel nējās liela slēpotāju grupa, kuru apmācīja instruktori sarkanos tērpos.

Šķita, ka es būtu soļojis tikai dažas minū-1 tes, bet, paskatoties atpakaļ, sarkanos tērpusi vairs nevarēja saredzēt. Arī Mazā Amerika! vīdēja tālumā kā tikko jaušama, bāli pelē-' cīga ēna. Pi-pi — pīkstēja mans pelengatorsj un es turpināju ceļu. Ransteds drīz vien da-i būs trūkties.

Šī vienatnības sajūta bija pavisam ērmīga,; taču par nepatīkamu saukt to nevarēja. Mazo* Ameriku nu vairs nevarēja samanīt pat kā' izplūdušu, bāli pelēcīgu ēnu. Bet mani tasi neuztrauca. Vai apmēram tāpat nebija juties! Džeks O'Šī? Vai tādēļ viņam, runājot par Venēru, bija tik grūti atrast īstos vārdus, un vai tādēļ viņš pats nekad nebija apmierināts ar savu stāstījumu?

Kājas iestiga kupenā, tāpēc es atraisīju unļ sakārtoju slēpes. Ar klusu klikšķi tās pašas piegūla zābakiem, un pēc dažiem neveikliem soļiem es sāku vieglām, šļūcošām kustībām virzīties uz priekšu pa irdeno sniegu. Tas bija ārkārtīgi patīkams pārvietošanās veids.; To Nevarēja saukt par slīdēšanu. Bet tā ne­bija arī pazoļu klaboņa uz asfalta — vienī­gais iešanas veids, kādu biju pazinis savā vairāk nekā trīsdesmit gadu garajā mūžā.

Nenovirzīdamies no kursa, es izraudzīju dažādus orientierus: dīvaini veidotu ledus blāķi, zilganas ēnas uz sniega sanesuma. Pelengators nepārtraukti apliecināja mana virziena pareizību. No lepnuma, ka spēju tik labi orientēties šādā tuksnesī, biju piepūties kā tītars, un nepagāja ne stunda, kad pēkšņi sajutu negantu izsalkumu.

Man vajadzēja tikai atvērt zvanveida si- likona auduma telti, kas mani apņēma no visām pusēm. Laiku pa laikam uzmanīgi iz­bāzdams degunu no kapuces, pārliecinājos, ka piecās minūtēs gaiss iekšpusē pietiekami sasilis. Kāri apriju automātiski uzsildīto sau­tēto gaļu un tēju, mēģināju aizsmēķēt ciga­reti. Bet pēc īsa brīža mazā telts bija pilna dūmu, un man acīs sariesās asaras. Ar nožēlu izdzēsu cigareti pret zābaka zoli, aizvēru se­jas aizsegu, sakjāvu telti un apmierināts iz- slējos.

Vēlreiz pārbaudījis koordinātes, atkal de­vos ceļā.

«Pie joda,» es pats sev teicu. «Sis konflikts ar Ranstedu radies tikai raksturu atšķirības dēļ. Viņš neprot saskatīt mūsu projekta nā­kotnes perspektīvas tā, kā tās redzu es. Ļaunprātības te nav. Viņš to uzskata par traku ideju, jo netic, ka ir cilvēki, kuri stāv un krīt par to. Es viņam to visu paskaid­rošu.»

Šis labsajūtas izraisītais arguments iz­šķīda kā ziepju burbulis, tiklīdz to saprātīgi pārdomāju. Ransteds bija šeit uz ledāja. Tātad arī viņš prata izdarīt tālejošus seci­nājumus, ja no visas pasaules nomalēm bija izvēlējies tieši «Starrzelius» ledāju. Nekas, drīz viņam būs jāatklāj savas kārtis. Pi -pi.

Palūkojos kompasā un izvēlējos melnu, ne­kustīgu priekšmetu, kas atradās tieši manā cejā. Nevarēju saprast, kas tas varētu būt, bet tik daudz bija skaidrs, ka tas nekustas. Sāku skriet šļūcošiem soļiem, bet ātri aizkusu un man negribot vajadzēja palēnināt gaitu. Tas bija cilvēks.

Kad atrados divdesmit jardu no viņa, cil­vēks nepacietīgi palūkojās savā pulkstenī,1 un es atkal sāku neveikli skriet.

— Met! — es iesaucos. — Met Ransted!

— Tieši tā, Mič, — viņš teica savā ieras-ļ tajā, indīgajā tonī. — Jūs šodien esat apbrī-i nojami precīzs.

Cieši un uzmanīgi viņā nolūkojos, pārdo­mādams, kā vislabāk sākt.

Ranstedam blakus sniegā bija iedurtas viņa saliekamās slēpes.

— Kas … Ko? — es stostījos.

— Man laika pietiek, — viņš sacīja, — bet jūs savējo jau esat pietiekami izniekojis; Sveiki, Mič!

Kamēr es apmulsis skatījos, viņš paķēra slēpes, atvēzējās ar tām un tad kā ar cirvi iezvēla man pa galvu. Nokritu atmuguriski, aklu dusmu, pārsteiguma un sāpju plosīts. Vēl manīju, ka viņš taustās man gar krūtīm, pēc tam viss satumsa.

Atmodos ar domu, ka man noslīdējusi sega un ka iestājies šim gadalaikam nepa­rasts aukstums. Taču man acis apžilbināja ledus zilās Antarktikas debesis, un es sama­nīju zem sevis gurkstošo sniegu. Tātad tā bija īstenība. Man šausmīgi sāpēja galva, un es salu. Ļoti salu. Taustījos pēc enerģijas baterijas un konstatēju, ka tās vairs nav. Ne mans apģērbs, ne cimdi un zābaki vairs sil­tumu nesaņēma. Pelengators nerādīja vir­zienu. Arī briesmu signāls nedarbojās.

Ar mokām uzslējos kājās un sajutu, ka aukstums sagrābj mani savās ledainajās ķetnās. Sniegā redzēju pēdas, bet kurp tās veda? Turpat bija arī manu slēpju sliedes. Neveikli spēru pirmo soli, cenzdamies iet pa lām atpakaļ, pēc tam vēl un vēl vienu.

Pārtikas devas! Es varētu tās iebāzt ap­ģērbā, izraut termosa aizbāzni un piepildīt apģērbu ar tā izdalīto siltumu. Soli pa solim vilkdamies uz priekšu, prātoju, ko darīt — apstāties un atpūsties, kamēr sasildos, vai turpināt ceļu?

«Tev nepieciešama atpūta,» es sev teicu. «Noticis kaut kas neiedomājams, galva sāp. Jutīšos labāk, ja uz brītiņu apsēdīšos, atvēršu vienu vai divas pārtikas devas un tad došos tālāk.»

Bet es neapsēdos, jo labi apzinājos, ko tas nozīmētu. Ar lielām mokām sperdams soli pēc soļa, sastingušiem pirkstiem, kas nemaz vairs negribēja klausīt, izvilku kafita kārbu 110 apvalka un neveikli iebāzu savā virs­valkā. Šķita, ka īkšķim nebūs spēka atlauzt trauka aizbāzni, un es sev atkal teicu:

«Mazliet jāpasēž un jāuzkrāj spēki. Es negulēšu, lai cik patīkami tas būtu.» Beidzot aizbāznis padevās, un siltums, kas mani ap­ņēma, sagādāja sāpes.

Acīs sāka ņirbēt dīvaini plankumi. Atlauzu vēl dažus traukus, bet tad vairs nespēju tos izvilkt no apvalkiem. Vienu reizi apsēdos un tūlīt atkal piecēlos kājās. Taču drīz apsēdos no jauna, juzdamies apkaunots un vainīgs par savu vājumu. Mēģināju sevi pārliecināt, ka Ketijas dēj man tūlīt jābūt kājās — pēc| vienas sekundes, pēc divām, trim …

Bet es vairs nepiecēlos.