Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

7

es iemigu uz ledus kalna, bet pamodos klabošā, dārdošā ellē, kur netrūka ne uguns spel­tes, ne velnu krāsnkuru. Tā bija tieši tāda vieta, uz kuru es labprāt aizraidītu jebkuru Tontona reklāmu sacerētāju. Bet kā­dēļ te atrados es?

Ilgi lauzīt galvu man neiznāca. Viens no velniem rupji paraustīja mani aiz pleca.

— Hei, miegamice! Vai nenāksi man pa­līgā?

Pēkšņi es aptveru, ka velns ir tikai ze­mākās kategorijas patērētājs, varbūt kāds apkopējs slimnīcā.

— Kas šī par vietu? — es viņam jautāju.

— Vai esam Mazajā Amerikā?

-— Tavu traku muldēšanu! — viņš izmeta.

— Nu, vai nāksi man palīgā?

— Protams, ka ne. Esmu augstākās kate­gorijas reklāmu darbinieks, — es at­cirtu.

Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani un,

noteicis: — Jocīgais, — nozuda dārdošajā, sārtas atblāzmas pielietajā pustumsā.

Es grīļodamies piecēlos un paspēju no­grābt aiz elkoņa kādu ēnu, kura bija tikko iznirusi no tumsas un grasījās tajā atkal, iegrimt.

— Atvainojiet, — es vaicāju, — kur mēs; atrodamies? Vai te ir slimnīca? — Arī šis vīrs bija patērētājs, tikai niknāks par pirmo.

— Vai laidīsi vaļā! — viņš šņāca. Es pa­klausīju. — Ja tev vajadzīgs ārsts, tad gaidi, kamēr tiksim zemē.

— Zemē?

— Jā, zemē… Jocīgais, vai tad tu pats nezini, kādu līgumu esi parakstījis?

— Līgumu? Nē, neko nezinu. Bet nerunā­jiet ar mani tādā tonī. Esmu augstākās ka­tegorijas reklāmas darbinieks.

Viņa seja pārvērtās. — Aha, — viņš zinoši noteica. — To es varu nokārtot. Vienu mir­klīti, vecais. Tūlīt būšu klāt ar to …

Pēc īsa brīža viņš atgriezās. «Tas» bija mazs, zaļš zirnītis.

— Tikai pieci simtiņi, -— viņš diedelēja. — Otru tādu tu uz visa kuģa nesameklēsi. Izdrebinās tā, ka labāk nevajag. Un pa­līdzēs, kamēr tiksim galā.

— Kādā galā? — es brēcu. — Ko tas viss nozīmē? Es neko nesaprotu, un jūsu narko­tika man nav vajadzīga. Pasakiet tikai, kur atrodos un ko esmu parakstījis, iespējams, ka tad sākšu kaut ko apjēgt.

Viņš cieši paskatījās manī un tad teica:

— Tev laikam viss nav mājā! Vai neesi dabūjis pa dullo? Tu atrodies darbaspēka transporta kuģa «Tomass R. Maltuss» sestaja kravas telpā. Vējš vai vētra, virzienu ne­mainām. Kurss divsimt septiņdesmit trīs crādi, ātrums trīssimt mezglu, gala mērķis Kostarika, krava — tādi muļķi kā tu un es — darbaspēks plantācijai «Hlorella». [ Tas izklausījās pēc jūrnieka muldoņas vai pec nežēlīga joka. [ — Jūs esat… — es vilcinājos. I — Degradēts, — viņš ar rūgtumu nobeidza leikumu un blenza uz zirnīti savā delnā. Tad vienā mirklī norija to un turpināja: — Ne­kas, gan es vēl parādīšu, ko varu. [ Viņa acis iemirdzējās: I — Ieviesīšu jaunas, daudz ražīgākas me­todes plantācijā. Nedēļas laikā būšu priekš­strādnieks. Mēneša laikā — pārvaldnieks, (i.ida laikā — direktors. Tad nopirkšu Ku- fiarda sabiedrību un likšu apkalt visas viņu ffaķetes ar zelta plāksnēm. Visi pasažieri ce­ļos tikai pirmajā klasē. Visiem tiks sagādā­tus maksimālās ērtibas. Reiz pats pratu no­turēt kursu Atlantijas okeānā, un tev, čom. es uz sava flagmaņa ierīkošu karalisku kajīti lirā zeltā. Priekš sava drauga man nekā nav īēl. Ja tev nepatīk zelts, dabūsim platīnu, ja tev nepatīk …

Lēni atvirzījos nost, bet viņš to pat nema­nīja un penterēja tālāk. «Cik labi, ka neesmu pieradinājies pie narkotikas,» es nodomāju.

Aiztaustījos līdz starpsienai un bezcerīgā iz-ļ misumā atslīgu pret to.

Kāds piesēdās man blakus un omulīgā! balsī uzsauca:

— Sveiks, brālīt!

— Sveiks, — es atbildēju. — Sakiet, — vi mēs patiešām dodamies uz Kostariku? Kāļ es varētu sameklēt kādu kuģa virsnieku? T< noticis pārpratums.

— Nu, nu, — sacīja svešnieks, — kādēļ jāuztraucas? Dzīvo pats un Jauj dzīvot ci­tiem. Mana devīzē ir — ēd, dzer un līk­smojies.

— Neķeries man klāt! — es viņu brīdi­nāju.

Viņš sāka spalga balsī lamaties, bet es pie cēlos un virzījos uz priekšu, klupdams pāri; kājām un ķermeņiem.

Man ienāca prātā doma, ka agrāk neesmu pazinis nevienu patērētāju, izņemot tos īsos brīžus, kad izmantoju viņu pakalpojumus Atcerējos, ka biju uzskatījis viņu noslieci uz pretdabiskām tieksmēm par normālu parā­dību un centies to izmantot reklāmas vaja­dzībām, nekad nopietnāk par to nepadomā­dams. Man par katru cenu gribējās izkļūt no sestās kravas telpas. Gribējās tikt atpaķal uz Ņujorku un noskaidrot, ko īsti Ransteds pa4 strādājis un kādēļ; gribējās tikt atpakaļ pie Ketijas un Džeka O'Sī, un sava atbildīgā darba Faulera Sokena asociācijā. Tik daudz kas vēl bija darāms.

Viena no sarkanajām ugunīm norādīja,!

kur atrodas rezerves izeja. Iedomājos, kas notiktu avārijas gadījumā, ja visi tie simti, kas te bija sabāzti, vienlaikus mēģinātu iz­kļūt ārā, un man pārskrēja šermuļi pār kau­liem.

— Piedod, draugs, -»- kāds aizsmakušā balsī teica, — labāk paej mazliet tālāk. — Viņš sāka vemt. Acīmredzot darbaspēka transporta kuģos šādām vajadzībām tver­tnes nebija paredzētas. Atrāvis vaļā rezerves durvis, es izslīdēju laukā.

— Ko vajag? — milzīgs detektīvu aģen­tūras uzraugs norūca.

— Vēlos sastapt kādu no kuģa virsnie­kiem, — es paskaidroju. — Esmu šeit aiz pārpratuma. Mans vārds ir Mičels Kurtenejs. Esmu Faulera Šokena reklāmu asociācijas darbinieks.

— Jūsu numurs? — viņš strupi noprasīja.

— 16-156-187, — atbildēju, un, atzīstos, manā balsī skanēja lepnums par to, ka tas ir tik mazs. Var zaudēt naudu un veselību, un draugus, bet neviens nevar atņemt cilvē­kam viņa sabiedriskās uzticamības nu­muru …

Viņš gluži pieklājīgi uzrotīja manu pie­durkni. Bet nākamajā brīdī saņēmu sejā pa­matīgu pļauku un ietriecos starpsienā.

— Lasies atpakaļ uz kravas telpu, pin­tiķi! — uzraugs kliedza. — Tu te neesi ne­kādā ekskursijā un pasaciņas nemēģini man stāstīt!

Neizpratnē skatījos uz savu elkoni. Adā bija ietetovēts «1304-9974-1416-156-187723». Mans numurs pazuda starp šiem skaitļiem, un krāsa bija pielāgota ļoti labi. Vienīgi skaitļu rakstība mazliet atšķīrās, bet to va­rēju pamanīt tikai es.

— Ko vēl gaidi? — uzraugs bļāva. — Savu numuru neesi redzējis?

— Neesmu, — es mierīgi atbildēju, bet manas kājas trīcēja. Mani sagrāba bailes, briesmīgas bailes.

— Šos skaitļus redzu pirmo reizi. Tie ir ietetovēti blakus manam īstajam numuram. Atkārtoju vēlreiz — esmu Kurtenejs. Varu to pierādīt. Es jums samaksāšu …

Iebāzu rokas kabatās, bet naudas tur ne­bija. Pēkšņi atskārtu, ka man mugurā ir svešs, apnēsāts, viscaur notraipīts firmas «Universal» uzvalks.

— Nu, tad maksā, — uzraugs vienaldzīgi noteica.

— Samaksāšu vēlāk, tikai aizvediet mani pie kāda no priekšniecības.

Šaurajā koridorā ielūkojās jauns, švītīgs leitnants lidotāja formā.

— Kas šeit notiek? — viņš noprasīja uz­raugam. — Izejas lūkas ugunis vēl deg. Vai tiešām nevarat ievest kārtību starpklājā? Ne­aizmirstiet, ka jūsu aģentūra saņem no mums ziņojumus.

Par mani viņš nelikās zinis.

— Es, atvainojos, mister Kobler, — uzraugs pieņēma pamatstāju un pielika pirk­stus pie cepures. — Sis tips, liekas, galīgi apdullis. Apgalvo, ka esot augstākās kate­gorijas reklāmu sacerētājs un šeit atrodo­ties aiz pārpratuma.

— Paskatieties uz manu numuru, — es uzbrēcu leitnantam.

Viņš saviebās, kad es' pagrūdu savu kailo elkoni viņam zem deguna.

Uzraugs sagrāba mani un nošņācās:

— Vai liksies mierā!

— Laidiet viņu, — virsnieks sacīja. — Es to nokārtošu. Tev, puis, ir liels numurs. Ko tu gribi panākt, to rādīdams?

— Tam ir pievienoti citi skaitļi. Mans īs­tais numurs ir 16-156-187. Vai redzat? Pirms un pēc tā ir savādāka skaitļu rakstība. Tas ir viltojums!

Elpu aizturējis, leitnants ļoti uzmanīgi ap­lūkoja skaitļus.

— Hm, gluži neiespējami tas nav… Nā­ciet līdzi!

Uzraugs pasteidzās atvērt mums koridora durvis. Viņš izskatījās izbijies.

Leitnants izveda mani cauri dārdošajām mašīntelpām līdz mazam kantorītim ar uz­rakstu «Inspektors». Inspektors bija sīks vī­relis asiem vaibstiem, un formas tērps ap viņa augumu nokarājās kā maiss.

— Parādiet viņam savu numuru, — leit­nants pavēlēja, un es paklausīju.

Tad viņš pagriezās pret inspektoru:

— Kas jums par viņu zināms?

Inspektors ievietoja mikroprojektorā kādu

lentes rituli un pagrieza kloķi.

— 1304-9974-1416-156-187723, — viņš sāka lasīt. — Viljams Džordžs Grobijs; 26 gadi vecs; neprecējies; audzis bez tēva; trešais no pieciem pēcnācējiem; garīgi mazattīstīts; fi­ziskā izturība — 1; veselība — 2,9; darba stāžs — septiņi gadi otrās kategorijas arodā,; 3 mēneši 1,5 kategorijas arodā; izglītība — 9; parakstījis darba līgumu «B». — Viņš pacēla acis uz lidotāju virsnieku.

— Pavisam ikdienišķs profils, leitnant. Vai ir kāds sevišķs iemesls, kura dēj mums va-j jadzētu par viņu interesēties?

Leitnants atbildēja:

— Viņš stāsta, ka esot reklāmu darbinieks un nokjuvis šeit aiz pārskatīšanās. Turklāt apgalvo, ka viņa numuru kāds esot viltojis. Jāatzīst, ka viņa valoda tiešām liecina par mazliet augstāku izglītības līmeni, nekā mi­nēts dokumentā.

— Ticiet man, — inspektors noteica, — par to nu gan nav vērts uztraukties. Bērns no izirušas zemāko slāņu ģimenes, īpaši vi­dējā atvase, nepārtraukti lasa un vēro, cenz­damies izglītoties. Bet jūs ievērosiet…

— Nu man vienreiz pietiek, — es nošņā- cos, nespēdams vairāk izturēt. — Esmu Mi­čels Kurtenejs. Varu nopirkt jūs ar visu jūsu kuģi, un mans bankas rēķins nemaz nebūs no tā daudz cietis. Es vadu Faulera Šokena asociācijas Venēras nodaļu. Pieprasu, lai jūs man tūlīt dotu sarunu ar Ņujorku un izbeigtu šo komēdiju! Kustieties, velns parāvis!

Leitnants izskatījās nobijies un sniedzās pēc telefona klausules, bet inspektors pa­smaidīja un pastūma aparātu tālāk. , — Ak jūs esat Mičels Kurtenejs? — viņš laipni jautāja. Tad pasniedzās vēl pēc viena lentes rituļa un ievietoja to mikroprojektorā. Nedaudz pagriezis kloķi, viņš teica: — Te las ir!

Mēs ar leitnantu skatījāmies.

Tā bija «New York Times» pirmā lappuse. Pašā pirmajā slejā ieraudzīju nekrologu Mi- i'elam Kurtenejam, Faulera Šokena asociā­cijas Venēras nodaļas vadītājam. Mani bija atraduši nosalušu uz «Starrzelius» ledāja, netālu no Mazās Amerikas. Es esot nepras­mīgi rīkojies ar enerģijas bateriju, un tā sa­bojājusies. Leitnantam ātri apnika lasīt, bet es vēl turpināju. Venēras nodaļu pārņēmis Mets Ransteds. Mana nāve esot smags zau­dējums reklāmas pasaulei. Mana sieva ārste Nevina atteikusies sniegt interviju. Avīze ci­tēja arī slavas dziesmu, kuru man dziedājis Faulers Sokens. Es esot bijis personīgs draugs Venēras pionierim Džekam O'Šī, kurš jūtoties dziļi satriekts un noskumis par manu nāvi.

— Es to dabūju Keiptaunā, — inspektors teica. — Leitnant, esiet tik laipns, aizvāciet šo tipu atpakaļ uz kravas telpām.

Ieradās uzraugs. Viņš mani dauzīja un spārdīja visu ceļu līdz pat sestajai kravas telpai. Tad iegrūda pa durvīm sarkanīgajā pustumsā, un es uzvēlos virsū kādam gulo­šam ķermenim. Pēc svaigā gaisa ārpusē

sevišķi asi izjutu kravas telpas šausmīgo smirdoņu.

— Ko tu tur darīji? — pieceldamies kājās, man draudzīgi jautāja cilvēks, kuram biju uzkritis virsū.

— Mēģināju priekšniekiem izskaidrot, kasi es esmu… — Bet tūdaļ sapratu, ka visa stāstīšana lieka, tādēļ apjautājos: — Kas ar] mums notiks?

— Mēs nolaidīsimies zemē. Mums ierādīs, mitekļus. Sāksim strādāt. Kāds līgums tev? ir?

— Teica, ka «B».

Viņš iesvilpās.

— Tu nu gan esi iekritis!

— Ko tas nozīmē? Kā to lai saprot?

— Vai tu, lempi, akls biji, vai? Tādu postu! «B» līgums ir uz pieciem gadiem. To paraksta tikai bēgļi, plānprātiņi un viens otrs lētti-jļ cīgais, kuru tiem izdodas apšmaukt. Līgumā ir paredzēti sodi par nepaklausību. Man arīļ piedāvāja «B», bet es vervētājiem skaidri pa-i teicu, ka tādā gadījumā labāk eju uz Brinkaj «Express». Galu galā izspiedu «F». Kompā-| nijai laikam ārkārtīgi vajadzīgi strādnieki, ļ Tas ir līgums uz vienu gadu, turklāt pare-| dzēti dažādi atvieglojumi — var iepirkties nel tikai kompānijas veikalos vien, bet pēc izvē-i Ies arī citos.

Saņēmu galvu rokās, jo šķita, ka tā tūlīt, plīsīs.

— Darba apstākļiem tur nevajadzētu būt sliktiem, — es ieminējos. — Lauku dzīve, darbs svaigā gaisā, saule …

— Hm, — vīrs mulsi nokrekšķinājās. — Var jau būt, ka labāk nekā ķīmiskajās rūpnīcās. Lai gan sliktāk nekā raktuvēs. Bet to tu pats ātri vien izdibināsi.

Viņš aizgāja, un es laidos snaudā, vairs nelauzīdams galvu par nākotni.

Pirms nosēšanās nebija nekāda brīdinā­juma signāla. Gaisakuģis pēkšņi atdūrās pret zemi, un trieciens bija pamatīgs.

Kravas tilpnes lūkas atvērās, ielaižot žil­binoši spožu tropisko gaismu. Pēc drūmās tumsas tās bija īstas elles mocības. Bet līdz ar saules stariem kravas tilpnēs neieplūda vis svaigais lauku gaiss, bet gan insekticīda aerosola strūkla. Es izkūņojos no kurnošu strādnieku burzmas un kopā ar pārējiem lēni virzījos uz lūku.

— Pagaidi, muļķi! — uzsauca drūma iz­skata vīrs ar rūpnīcas apsardzes nozīmi pie krūtīm. Viņš uzmauca man kaklā auklā iesietu plāksnīti ar numuru. Tādu saņēma katrs, un pēc tam visi sastājāmies rindā pie galda, kas bija nolikts ārpusē pie gaisakuģa. Viss notika milzīgas astoņdesmit stāvu aug­stas «Hlorella» ēkas paēnā. Ēka atgādināja reibinošā augstumā sakrautus ienākošo un izejošo rakstu groziņus. Katrā lokā bija no­vietoti saules atstarotāji spoguļi. Arī milzī­gajai celtnei visapkārt bija žilbinošas gais­mas josla. Atskārtu, ka to izveido neskaitāmi atstarotāji, kuri savukārt nogādā saules sta­rus ēkas iekšpuse un tad talak fotosintēzes; kublos.

Skatoties no gaisa, tā šķita gleznaina, lai ari diezgan parasta ainava. Uz zemes tā bija tīrā elle. Par katru cenu vajadzēja kaut ko" izdomāt. Bet galvā nemitīgi atbalsojās vārdi:

«No saules pielietajām Kostarikas plantā-l cijām, kuras ar lepnumu kopj neatkarīgo fer­meru čaklās rokas, mēs saņemam sulīgos, kārdinošos «Hlorellas» proteīna gardu­mus .,.»

Jā, reiz es pats to biju sacerējis.

— Nu, kustās, kustās! — iebaurojās kāds no rūpnīcas apsardzes vīriem. — Nav ko stā-| vēt, nolāpītie putu smēlēji! Tālāk!

Aizsedzu acis ar roku un kopā ar pārējiem vilkos uz priekšu, garām galdam.

Kāds vīrs tumšās acenēs jautāja:

— Vārds?

— Mičels Kurt. ..

— Tas pats, par kuru jums stāstīju, — at-ļ skanēja inspektora balss.

— Aha, paldies!

Tad, pagriezies pret mani, viņš turpināja: — Grobij, tavai zināšanai, arī pirms tevis mums ir bijuši mēģinājumi lauzt līgumu «B». Bet vainīgie to arvien rūgti nožēlojuši. Vai tu, starp citu, zini, kāds ir Kostarikas ikga­dējais budžets?

— Nezinu, — es nomurmināju.

— Apmēram simts astoņdesmit trīs mil­jardi dolāru. Bet varbūt tu zināsi, cik lieli ir «Hlorellas» korporācijas ikgadējie nodokļi?

— Nē. Velns parāvis, tas …

Viņš mani pārtrauca:

— Apmēram simts astoņdesmit miljardi. Ņemot to vērā, tik attapīgam puisim kā tu vajadzētu saprast, ka Kostarikas valdība un liesa dara visu tā, kā vēlas «Hlorella». Ja mums jāsoda līguma lauzēji par brīdinājumu citiem, iestādes to ar vislielāko prieku izda­rīs. Varu likt galvu ķīlā. Nu, kā tevi sauc, Grobij?

— Grobijs, — es aizsmacis teicu.

— Vārds? Izglītība? Attīstības līmenis?

— Neatceros, bet, ja jūs man to visu uz­rakstīsiet uz papīra gabaliņa, es iemācīšos.

Dzirdēju, kā inspektors iesmējās un no­teica: — Darīts!

—> Būs labi, Grobij, — laipni turpināja vīrs tumšajās acenēs. — Iztiksim bez naida. Šeit ir tava anketa un norīkojums. Gan mēs no tevis iztaisīsim kārtīgu putu smēlēju. Un tagad kusties!

Un es kustējos. Uzraugs izrāva man no rokām norīkojumu un uzkliedza:

— Putu smēlēji, šurp!

«Šurp» nozīmēja — zem celtnes pirmā loka, kur gaisma žilbināja vēl nežēlīgāk nekā ārpusē, lejup pa koridoru, garām sekliem, pretīgi smirdošiem baseiniem un beidzot cauri kādām durvīm celtnes centrālajā daļā. Te atradās kāda labi apgaismota telpa, taču pēc trīskārt atstarotās saules gaismas ārpusē tā šķita pavisam krēslaina.

— Putinieks? — kāds vīrs jautāja.

Apžilbis mirkšķināju acis un pamaju ar galvu.

— Esmu Muleins, maiņas meistars. Man ir jautājums, Grobij, — viņš palūrēja uz manu anketu. — Mums vajadzīgs putiniekst sešdesmit septītajā lokā, un mums vajadzīgs f putinieks četrdesmit pirmajā lokā. Tava guļ-J vieta atradīsies četrdesmit trešajā lokā. Nu,| pasaki_ atklāti, kur tu gribētu strādāt? Man* gan jāpiebilst, ka putiniekiem un pārējiem! otras kategorijas ļaudīm lifti nav paredzēti.!

— Četrdesmit pirmajā, — atbildēju, cenz­damies ieskatīties viņa sejā.

— Tas ir ļoti prātīgi, — viņš uzslavēja,) — joti, ļoti prātīgi.

Labu brīdi viņš nekā neteica, tikai stāvēja! un gaidīja. Tad piebilda:

— Man patīk, ka prātīgs vīrs rīkojas prāj tīgi. — Tad atkal sekoja gara pauze.

— Man nav ne centa pie dvēseles, — es! galu galā izdvesu.

— Tā ir maza bēda, — viņš teica. — Es tev ajzdošu. Tikai paraksti šo zīmīti, un algas* dienā mēs bez lieka trokšņa norēķināsimies! Pieci dolāri — tas ir tīrais sīkums.

Es izlasīju zīmīti un parakstījos. Taču man atkal vajadzēja palūkoties anketā, jo bijuļ aizmirsis savu vārdu. Muleins ņipri uzšņāpa uz mana norīkojuma «41.» un savus iniciā­ļus, tad aizsteidzās, aizmirsis iedot man ap- ] solītos piecus dolārus. PakaJ es viņam ne-ļ džinos.

— Esmu misis Horoka, kopmītnes saim- j uiece, — kāda sieviete man mīlīgi paziņoja. — Apsveicu jūs «Hlorellas» saimē, mister Grobij. Ceru, ka jūs pie mums pavadīsiet daudz laimīgu gadu. Bet tagad pie lietas. Misters Muleins jau būs jums teicis, ka šo salašņu bandu — gribēju teikt, pašreiz at­vesto darbinieku grupu — laikam izvietos četrdesmit trešajā stāvā. Mans uzdevums ir rūpēties par to, lai jūs dzīvotu kopā ar patī­kamiem, sev līdzīgiem biedriem.

Viņa runāja tālāk, šai brīdī mazliet atgādi­nādama tarantulu.

— Mums ir brīva vieta septītajā guļam- telpā. Septītajā gulamtelpā ir tik jauki, jauni cilvēki. Iespējams, ka jums patiks tieši tur. Ir taču ārkārtīgi patīkami atrasties starp pašu ļaudim.

> Es nojautu, uz ko viņa. tēmē, un teicu, ka nevēlos gulēt septītajā telpā, i Viņa žirgti turpināja:

— Tad mums ir vēl. divpadsmitā gujam- lelpa. Tur gan dzīvo parupji puiši, bet jūs pašreiz daudz nevarat izvēlēties. Viņi prie­cātos par tādu jauku, jaunu cilvēku kā jūs. M-jā … Bet jūs jau varat nēsāt klāt nazi vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad — uz divpadsmito telpu, mister Grobij, vai ne?

— Nē, — es teicu. — Ko jūs vēl varat pie­dāvāt? Starp citu, vai jūs man neaizdotu pie­cus dolārus līdz algas dienai?

— Es jūs nozīmēšu uz desmito, — viņa atbildēja, skribelēdama kaut ko uz mana no­rīkojuma. — Un jūsu lūgumu, protams, izpildišu. Vai ar desmit dolāriem pietiks? Tikaiļ parakstieties šeit un atstājiet sava īkšķa,no­spiedumu, mister Grobij. Pateicos!

Viņa aizsteidzās meklēt jaunu upuri.

Kāds vīrs ar sarkanu seju nogrāba maniļ pie rokas un aizsmakušā balsī sacīja:

— Brāli, apsveicu tevi Panamerikas Ap­vienotās pelējuma proteīna ražotāju organi­zācijas «Chlorella Costa Riča Local» rindās Šī brošūra tev izskaidros, kā mūsu organi­zācija aizsargā savus biedrus pret neskaitā- mājām nelikumībām un netaisnībām, kuras kā sērga plosās mūsu rūpniecībā. Iestāšanās naudu un biedru maksas atvilks no algas, bet par šo brošūru jāmaksā atsevišķi.

Es viņam jautāju:

— Brāli, bet kas būs, ja es to nenopirkšu?

— Kritiens no četrdesmit trešā stāva, —viņš bez aplinkiem atbildēja un aizdeva man piecus dolārus brošūras iegādei.

Nokļūšana četrdesmit trešajā lokā bija sa­režģīta. Otrās kategorijas ļaudīm lifts nebija domāts, bet mēs varējām izmantot nepār­trauktas darbības kravas celtni. Vajadzēja drosmi, lai uzlēktu un nolēktu no tā, pie tam šahta bija šaura. Ja kāda ķermeņa daļa pai lika ārpusē, no tās bija jāatvadās.

Guļamtelpā atradās ap sešdesmit nāru, kas bija sablīvētas trijos stāvos. Tā kā strā-j dāja vienīgi dienas gaismā, guļvietas netikai izmantotas uz maiņām. Nāra bija manā rī-j čībā visas divdesmit četras stundas. Kāda greznība!

Kad es iegāju, vecs virs ar skābu sejas iz­teiksmi nevīžīgi slaucīja centrālo eju.

— Jaunais? — viņš jautāja un paskatījās manos papīros. — Šeit būs tava nāra. Mans vārds Pains. Dieninieks. Vai putas proti no­ņemt?

— Nē, — es atbildēju. — Sakiet, mister Pain, vai no šejienes var piezvanīt?

— Tur, — viņš pamāja ar īkšķi. Es iegāju atpūtas telpā. Tur atradās telefons, paprāvs hipnotelevizors, mikroiekārtu rituļi, žurnāli. Kad statīvā iedzirkstījās Tontona nedēļas žurnāls, es sakodu zobus. Telefons, protams, bija maksas automāts. Iedrāžos atpakaļ gu- ļamtelpā.

—' Mister Pain, vai jūs nevarat man aiz­dot apmēram divdesmit dolāru sīknaudā? Man vajadzīga tālsaruna.

— Divdesmit pret divdesmit pieciem? — viņš viltīgi jautāja.

— Cik vien gribat.

Viņš lēni uzšņāpa rēķinu, es to parakstīju un piespiedu īkšķi. Tad viņš izņēma no savām milzīgajām kabatām naudu un rūpīgi pār­skaitīja.

Gribēju zvanīt Ketij ai, bet baidījos riskēt. Viņa varēja būt savā dzīvoklī, bet tikpat labi arī slimnīcā. Nebiju drošs, ka viņu notveršu. Pēc tam kad biju iemetis telefonā veselu straumi žvadzošu monētu un uzgriezis Fau­lera Šokena asociācijas piecpadsmitciparu numuru, es gaidīju, ka atskanēs parastie vārdi: «Faulera Šokena asociācija. Labdien!

Faulera Šokena asociacijai un tās klientiem katra diena ir laba. Ar ko varu pakalpot?»

Bet gaidītie vārdi neatskanēja. To vietā es dzirdēj u:

— Su nutnero de prioridad, por favor?[3]

Tālsarunām vajadzīgs paroles numurs. Man tāda nebija. Tikai firmas ar pārbaudītu maksātspēju, kuru kapitāls ir ne mazāks par vienu miljardu, varēja izmantot četrciparu paroles tiešo vadu. Pasaules tālsarunu līni­jas bija tā noslogotas, ka privātas personas šādu paroli nevarēja iegūt. Pats par sevi sa- j protams, ka tajos laikos, kad pieprasīju tāl­sarunas, izmantodams Faulera Šokena pa­roli, es par to nedomāju. Tālsarunas nu būs' viena no tām greznībām, bez kurām jāmācās , dzīvot.

Lēni iekāru klausuli. Sīknauda palika au­tomātā.

Man ienāca prātā, ka es taču varu rakstīt; vēstules, kam vien gribu. Ketijai, Džekam, Fauleram Šokenam, Koljeram, Esterei un Tildijai. Varu izmēģināt visas iespējas.

Dārgā sieva (godājamais priekšniek)! Ar šo gribu paziņot, ka Jūsu vīrs (darbinieks), kuru jūs uzskatāt par mirušu, īstenībā nav miris, bet neizskaidrojamā kārtā kļuvis par Kostarikas «Hlorellas» līgumstrādnieku. Lū­dzu, steidzīgi dariet visu iespējamo, lai viņu atbrīvotu. Sekotu paraksts — Jūsu mīlošais vīrs (uzticamais darbinieks) Mičels Kur- tenejs.

Bet kompānijai taču bija sava vēstuļu cen­zūra!

Apjucis atgriezos guļamtelpā. Arī pārējie iemītnieki sāka pārrastie^ mājās.

— Zaļais! — mani pamanījis, viens iebrē­cās.

— Uzmanību, tiesa nāk! — auroja cits.

Par to, kas sekoja, es viņus nevainoju. Ta

bija tradīcija, niecīga pārmaiņa ikdienas vien­muļībā, iespēja atmaksāt kādam citam, daudz nožēlojamākam un vārgākam, par to, ko paši izcietuši. Varu iedomāties, ka septītajā guļamtelpā šis rituāls būtu bijis sevišķi pre­tīgs. Divpadsmitajā tas, iespējams, būtu man maksājis dzīvību. Desmitās iemītnieki vien­kārši bija ļoti labā omā. Es nomaksāju «sodu» — vēl vienu parādzīmi, saņēmu bel­zienus, atkārtoju zaimojošu zvērestu un kļuvu par šīs istabas pilntiesīgu iemītnieku.

Es nemaršēju kopā ar pārējiem uz ēdam­telpu. Es paliku guļot uz savas nāras un vēlējos, kaut būtu miris ne tikai pasaules acīs, bet arī īstenībā.