Kosmosa tirgoņi (Operācija "Venēra")

19

tagad mierīgi pārdomājot to, kas notika nākamajā trakajā stundas ceturksnī,*acu priekšā viss šķiet mirgojam kā kalei­doskopā. Bet dažas ainas, atsevišķi momenti, kuri savā starpā it ka nemaz nesaistās, tomēr iespiedušies atmiņā.

Ienaids un nicinājums, kuru sajutu sev vis­apkārt, prezidenta pārvērstā seja, kad viņš kaut ko kliedza skaņu operatoram mazā ka­bīnē, priekšsēdētāja ļaunais skatiens, kad viņš man draudīgi tuvojās.

Sis tracis spēji norima, kad no visiem skaļ­ruņiem ar maksimālu pastiprinājumu nodār­dēja prezidenta balss: — Paziņoju sēdi par slēgtu! Līdz pat šai dienai redzu apjukušos likum­devējus, kuri nespēja aptvert tādu neticamu pārdrošību. Šai mazajā cilvēkā mita liels gars. Pirms kāds paguva kaut ko teikt vai darīt, viņš sasita plaukstas — caur skaļruni tas atbalsojās zālē kā atombumbas spra-

dziens, — un mani pēkšņi ielenca greznās formās tērptu sargu vienība.

— Aizvediet viņu, — prezidents ar iz­teiksmīgu žestu pavēlēja, un nākamajā brīdī sargi ielenca mani un nobīdīja no paaugsti­nājuma. Prezidents pavadīja mūs līdz dur­vīm, kamēr zāle centās apjēgt notikušo. Mazā vīra seja bija bāla aiz bailēm, bet viņš man pačukstēja:

— Es nevaru to apturēt, bet, kamēr viņi saņems pilnvaras no Tirdzniecības kameras, paies visa pēcpusdiena. Lai dievs jus sargā, mister Kurtenej.

Un viņš pagriezās, lai uzlūkotu klātesošos. Nedomāju, ka kristieši, kuri, Kaligulas sūtīti, devās arēnā pie lauvām, būtu izrādījuši lie­lāku drosmi.

Tie bija prezidenta personiskie miesassargi, Brinka vadošo kadru akadēmijas izcilākie audzēkņi. Leitnants ar mani nerunāja ne vārda, bet es redzēju viņa sejā apvaldītu rie-, bumu, kad viņš lasīja no prezidenta saņemto zīmīti. Sapratu, ka viņam nepatīk šī pavēle, bet zināju, ka viņš to izpildīs.

Mani nogādāja Anakostas lidostā un iesē­dināja prezidenta personīgajā lidmašīnā. Ap­sardze visu laiku bija pie manis, gādāja par ēdienu, spēlēja ar mani kārtis, kamēr ārpusē rēca turbīnas un mēs arvien vairāk attālinā­jāmies no Vašingtonas. Bet neviens no vi­ņiem nevēlējās pārmīt ar mani ne vārda.

Tas bija ilgs lidojums neveiklajā, vecmo­dīgi greznajā gaisakuģi, kas pēc «tradīci­jas» pienācās prezidentam. Daudz laika bija aizņēmusi arī pacelšanās, un tagad, raugo­ties uz leju, es redzēju, kā pār zemi slīd ne­tveramā gaismas un tumsas robežlīnija. Kad nolaidāmies, bija jau melna nakts. Tomēr vēl nebija pienācis gals gaidīšanai, nedz arī raizēm par to, vai Ketija izkļuvuši sveikā un vai es viņu vēl kādreiz redzēšu. Atstājis mani lidmašīnā, leitnants viens pats kaut kur aiz­gāja. Viņš bija prom loti ilgi.

Es pavadīju laiku, pārcilādams savā prātā jautājumus, kas man bija radušies jau agrāk, bet kurus es arvien biju centies at­vairīt. Tagad, kad par laika trūkumu neva­rēju žēloties un nākotni tina neziņas migla, es tos pa vienam vilku dienas gaismā un sāku aplūkot.

Piemēram.

Ketijas, Meta Ransteda un Džeka O'Sī sa­zvērestības rezultātā es vārda tiešā nozīmē tiku nolikts uz ledus. Labi, tas izskaidroja daudz no tā, kas mani agrāk bija mulsinājis. Bet tas nekādi neizskaidroja gadījumu ar Es­teri. Un, labāk padomājot, tas pilnīgi neiz­skaidroja arī Ransteda rīcību.

«Konsi» atbalstīja lidojumus kosmosā. Bet Ransteds bija sabotējis Venēras projekta re­klāmas eksperimentus Meksikas—Kaliforni- jas rajonā. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņa ieliktenis, kuru padzinu no darba, taču tikpat kā atzinās. Bet varbūt tā bija viltība? Varbūt Ransteds tikai tēlo «konsu», kas tēlo reklāmu sacerētāju, bet īstenība ir… ja, kas tad?

Tagad es vēlējos satikt Ketiju pavisam cita iemesla dēj.

Kad atgriezās leitnants, bija jau pusnakts.

— Viss kārtībā, — viņš mani uzrunāja. — Ārpusē gaida kebs. Braucējs zina, kur jūs nogādāt.

Es izkāpu no lidmašīnas un izstaipījos.

— Paldies, — es neveikli pateicos.

Leitnants slaidi nospļāvās man starp kā­jām. Durvis aizcirtās, un es manījos prom no skrejce]a.

Keba braucējs bija meksikānis. Sāku viņu iztaujāt, bet velti — viņš nesaprata angļu valodu. Tad izmēģinājos savā «Hlorellas» laika spāņu valodā. Viņš tikai paskatījās uz mani platām acīm. Bija pietiekami daudz iemeslu, kuru dēļ es nevēlējos doties viņam līdzi, nezinādams, kurp mani ved. Taču, ja labi apdomā, man taču nekas cits neatlika. Leitnants rīkojumu bija izpildījis. Bet tagad viņa aprobežotais militārista prāts droši vien jau sacer ziņojumu iestādēm ar norādījumu, kur meklēt slaveno «konsu» Mičelu Kurteneju.

Viņi mani saņemtu ciet kā cāli; jautājums tikai, kurš ierastos pirmais — Tontons vai policija. Sīs izvēles dēļ nedomāju daudz lau­zīt galvu. Es iekāpu kebā.

Jums varbūt šķiet, ka jau tas fakts vien, ka braucējs bija meksikānis, varēja vedināt mani uz pareizām domām. Tomēr tā neno­tika. Tikai ieraudzīdams milzīgo raķetes kor­pusu, kurā atspoguļojās zvaigžņotā debess, sapratu, ka atrodos Arizonā un ko prezidents manā labā izdarījis.

Apsardzes vienība, kas sastāvēja no Pin- kertona darbiniekiem un mūsu pašu ļaudīm, ielenca mani un aizveda garām visiem kon­trolpunktiem, pāri tukšajam laukumam līdz pašai raķetei.

Atbildīgais virsnieks ar īkšķi un rādāmo pirkstu izveidoja pusmēnesi, kas nozīmēja, ka viss kārtībā, un teica:

— Tagad jūs esat drošībā, mister Kurtenej.

— Bet es negribu lidot uz Venēru! — es protestēju.

Viņš skaļi iesmējās.

Vispirms drausmīga steiga, pēc tam moko­šas gaidas. Un atkal steiga, un atkal gaidas. Garā, drūmā lidojuma laikā visi dzīvības- procesi šķita apstājušies, bei notikumi pirms un pēc tā risinājās tādā ārprātīgā tempā, ka domas netika līdzi. Arī šeit nedabūju atjēg­ties. Jutu, ka mani sagrābj aiz bikšu dibena un ieceļ raķetē. Tad drīzāk aizvelk nekā aiz­ved līdz kabīnei, iegrūž guļamtīklā, kurā pasažieriem jāatrodas paātrinājuma laikā, piesprādzē un atstāj …

Guļamtīkls šūpojās un mētājās, un es jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūluši div­padsmit milži. Paliec sveika, Ketij! Paliec sveika, Sokena augstceltne! Vai nu es to gri­bēju vai ne, atrados ceļā uz Venēru.

Bet no Ketijas biju atsveicinājies par agru.

Tiklīdz pirmās šūpas un grūdieni bija pāri, viņa pati ieradās, lai izlaistu mani brīvībā.

Es izrāpos no gujamtīkla un bezsvara stā­voklī neveikli kārpījos gaisā, berzēdams sā­pošo muguru. Tad atvēru muti gluži ikdie­nišķam sveicienam, bet pār manām lūpām izlauzās tikai aizsmacis čuksts:

— Ketij!

Nekada spožā runa man neizdevās, bet ne­bija jau arī laika. Mūsu lūpas sastapās.

Kad tās negribīgi šķīrās, lai Jautu mums atvilkt elpu, es jautāju:

— Ar kādiem alkaloīdiem tu tagad mani baro?

Bet mana asprātība neaizsniedza mērķi. Ketija gribēja, lai es viņu vēlreiz noskūpstu. Un es paklausīju.

Stāvus to nemaz nebija tik viegli izdarīt. Katru reizi, kad viņa mazliet pakustējās, mēs atdūrāmies pret starpsienu vai arī pilnīgi at- rāvāmies no grīdas. Darbojās tikai viens dzi­nējs, un viss atradās bezsvara stāvoklī.

Mēs apsēdāmies.

Pēc brītiņa sākām sarunāties.

Izstaipījos un paraudzījos visapkārt.

— Gluži jauka ligzdiņa, — es beidzot teicu. — Tagad, kad vairs nav jādomā ne par ko citu, gribu kaut ko noskaidrot. Mani moka divi jautājumi. — Un es pateicu viņai, kādi tie ir.

Izstāstīju, kā Ransteds bija salaidis dēlī pasākumu Sandjego filiālē un Venēras pro­jektu. Neslēpu arī, kādos apstakļos aizgaja bojā Estere.

— Ai Mič! — Ketija iesaucās. — Ar ko lai es sāku? Nesaprotu, kā tu vispār esi kļu­vis par augstākās kategorijas darbinieku!

— Mācījos vakarskolā, — es atbildēju. — Stāsti!

— Domāju, ka tev pašam vajadzēja visu saprast. Protams, mēs, «konsi», atbalstījām lidojumus kosmosā. Cilvēku ciltij nepiecie­šama Venēra. Viņiem nepieciešama nesa­maitāta, neizpostīta, neizmantota, neizlau- pīta, ne …

— O! — es iesaucos.

— … nenoplicināta, nesagandēta — nu, tu jau saproti. Protams, mēs gribējām, lai uz Venēru dotos šī raķete. Bet mēs negribējām, lai uz Venēras būtu Faulers Sokens. Ne arī Mičels Kurtenejs. Vismaz tikmēr ne, kamēr viņš pāris biljonu dolāru peļņas dēļ bija ga­tavs rīkoties kā laupītājs. Mūsu tuvumā nav pārāk daudz planētu, kur cilvēki varētu ap­mesties. Mēs nevarējām pieļaut, ka Faulera Sokena Venēras projekts tiek realizēts.

— Hm, — es norūcu, sākdams saprast no­tikumu sakarību. — Bet Esteres nāve?

Ketija pašūpoja galvu.

— Izdomā pats.

— Vai tad to tu nevari izskaidrot?

— Varu gan. Tas nemaz nav grūti.

Centos viņu pielabināt, lai izstāsta, bet

veltīgi. Tad sākām atkal skūpstīties, līdz mūs iztraucēja kāds smīnošs tips ar kuģa virs­nieka zīmotnēm uz pleciem.

— Vai nevēlaties palūkoties zvaigznēs, jaunie cilvēki? — viņš jautāja gidiem tik rak­sturīgajā tonī, kuru es nevaru ciest. No­spriedu, ka nav vērts skaidrot, ar ko viņam darīšana; kuģu virsnieki arvien izturas tā, it kā būtu pārāki par citiem, tādēļ, nebija ērti viņam to pārmest. Turklāt. ..

Jā, turklāt…

Sī doma mani piepeši atvēsināja. Biju pie­radis pie sava augstākās kategorijas darbi­nieka stāvokļa. Nebūs nemaz tik patīkami ap­zināties, ka esi tikai viens no daudzajiem. Domās ātri pārcilāju «konsu» teorijas. Nē, tur nebija nekā tāda, kas dotu iespēju cerēt, ka mani sevišķi godās vai aprūpēs.

— Priecājos tevi redzēt, Ketij! Paliec sveika, Faulera Šokena augstceltne!

Mēs uzkāpām kuģa priekšējā novērošanas salonā. Neredzēju nevienas pazīstamas sejas. Raķetēm, kas dodas uz Mēnesi, nav logu, tām ir radari, no attāluma vadāmas nosēšanās ierīces; nevienam nevajadzīgais zvaigžņu skaistums te upurēts lielākai kuģa virsmas izturībai. Lidojot izplatījumā, es vēl nekad nebiju redzējis zvaigznes.

Bet šeit pa iluminatoru vērāmies žilbinoši baltā naktī. Spožas zvaigznes mirdzēja uz sīko un vissīkāko zvaigžņu fona. Šeit nebija ne visniecīgākā debesu gabaliņa, kur valdītu tumsa. Viss mirguļoja un laistījās. Ugunī­gais loks gar vienu iluminatora malu norā­dīja, kurā pusē atrodas saule.

Pēc brīža pagriezām muguru neparastajai ainai.

— Kur atrodas Mets Ransteds? — es vai­cāju.

Ketija klusi iesmejas.

— Viņš ir atpakaļ Sokena augstceltnē, rij pretmiega līdzekļus un pūlas tur atkal ieviest kārtību. Kādam taču vajadzēja palikt uz Ze­mes, Mič. Par laimi Mets var izmantot tavas pilnvaras. Vašingtonā paspējām vēl drusku parunāties. Bet viņam būs kaudze jautājumu un nebūs neviena, kas varētu uz tiem atbildēt.

Es izbrīnā iepletu acis.

— Ko tad Ransteds darīja Vašingtonā?

— Organizēja tavu bēgšanu, Mič. Pēc tam kad Džeks O'Sī neizturēja …

— Džeks O'Sī — ko?

— Ak kungs! Klausies visu pēc kārtas. O'Sī neizturēja. Kādu vakaru viņš atkal bija sadzēries un nebija varējis atrast rokā vietu, kuru jau nebūtu skārušas morfija injekcijas, tikai, par nelaimi, viņš nebija izvēlējies īsto meiču, kurai atvieglot sirdi. No viņa izspieda visu. Par tevi, par mani, par raķeti, vārdu sakot — visu.

— Kas to izdarīja?

— Tavs ievērojamais un labais draugs Tontons.

Ketija nervozi uzrāva sērkociņu, lai aiz­smēķētu cigareti. Es varēju uzminēt, ko viņa domā. Liliputs Džeks O'ŠI, sīkais, sešdesmit mārciņu smagais porcelāna un kausēta vaska vīriņš, trīsdesmitpieccollīgais vīrišķības un bērnišķības sajaukums! Manā mūžā bija brīži, kad es viņu ienīdu. Bet, iedomājoties šo sīko cilvēciņu Tontona antropoīdu ķetnās, es to izsvītroju no atmiņas; viņš par visu bija dārgi samaksājis.

— Tontons uzzināja visu, — Ketija tur­pināja. — Visu, kam bija kāda nozīme. Ja Ranstedam nebūtu bijis mikrofons Tontona pratināšanas telpās, mēs būtu pazuduši. Bet Mets paspēja nokļūt Vašingtonā un brīdināt mani un prezidentu. Nē, prezidents nav «konss», bet viņš ir lāga vīrs. Viņš jau nav vainīgs, ka piedzimis par prezidentu. Un — te nu mēs esam.

Mūs pārtrauca kapteinis.

— Pēc piecām minūtēm mainīsim kursu. Labāk atgriezieties savos guļamtīklos. Korek­cijas grūdiens var arī nebūt sevišķi jūtams, tomēr nekad nevar zināt.

Ketija pamāja ar galvu un veda mani prom. Es izņēmu cigareti viņai no lūpām, bet, ievilcis vienu dūmu, atkal atdevu at­pakaļ.

— Kāpēc tā, Mič?

— Esmu pāraudzināts, — es paskaidroju. — Tikai, lūdzu, Ketij, atbildi vēl uz vienu jautājumu. Tas gan nav patīkams …

Viņa nopūtās, tad teica: — Ak, tas pats, kas starp tevi un Esteri.

Es jautāju:

— Vai tev bija kas ar…?

— Tu dzirdēji, ko es teicu. Starp Džeku un mani bija tas pats, kas starp tevi un Es­teri. Mīla bez pretmīlas. Varbūt Džeks mani milēja. Iespējams. Bet rņan viņš bija vien­aldzīgs. — Tad, vairs nevaldīdama pār sevi, viņa pēkšņā jūtu uzplūdā iesaucās: — Tā­pēc ka es pārāk neprātīgi mīlēju tevi!

— Ak! — es izdvesu. Šķita, ka atkal pie­nācis brīdis noskūpstīt Ketiju, bet iespējams, ka es kļūdījos, jo viņa mani atgrūda. Mana galva atsitās pret koridora sienu.

— Ai! — es iekliedzos.

— Vai nu tu redzi, kāds muļķis esi bi­jis? — Ketija jautāja. — Džeks mani mīlēja, bet es ilgojos tikai pēc tevis. Taču tev nepie­tika saprašanas, lai to redzētu, gluži tāpat kā tu neapjēdzi, cik ļoti tevi mīl Estere. Ne­laimīgā, v.iņa zināja, ka viņai nekad nebūs lemts tevi iegūt. Ak kungs, Mič, cik akls gan var būt cilvēks!

— Estere mani mīlēja?

— Jā, pie velna! Vai tad citādi viņa būtu izdarījusi pašnāvību?

Ketija dusmās pat piespēra kāju un tūdaļ pacēlās kādu collu virs grīdas.

Es apmulsis berzēju deniņus.

— Tā … — Neko prātīgāku es nebiju spē­jīgs pateikt.

Ieskanējās signāls, kas vēstīja, ka līdz kursa maiņai atlikušas sešdesmit sekundes.

— Guļamtīklos! — iesaucās Ketija, un asaras no viņas acīm aizlidoja pa gaisu. Es apliku rokujviņai ap vidukli.

— Tas ir drausmīgi nepateicīgs uzde­vums, — viņa nopūtās. — Man atlikusi tieši viena minūte, lai tevi noskūpstītu un salīgtu mieru, tiktu galā ar taviem jautājumiem un atbildēm, pavēstītu, ka man ir atsevišķa div­vietīga kabīne, un iesprādzētu mūs abus gu­ļamtīklos.

Es strauji saslējos.

— Minūte ir pietiekami ilgs laiks, irijā, — es viņu mierināju.

Lai salīgtu mieru, nevajadzēja pat tik daudz.

Ф. Поол. С. М. Корнблат ОПЕРАЦИЯ «ВЕНЕРА» Москва 1965

Ф. Поол, С. М. Корнблат ТОРГОВЦЫ КОСМОСА Издательство «Зинатне»

На латышском языке

Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadē­mijas Redakciju un izdevumu padomes 1966. g. 16. jūnija lēmumu.

F. Pols un S. M. Kornblūts KOSMOSA TIRGOŅI

Redaktors O. Jansons. Māksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore M. Andersone. Korektore R. Agule. Nodota salikšanai 1967. g. 21. nnverrbri. Parak­stīta iespiešanai 1968. g. 19. martā. Tipogr. pa­pīrs Nr. 2, formāts 7b X 90/32. 9,5 fiz. Iespiedi.; 11,12 uzsk. Iespiedi.; 10,64 izdevn. 1. Metiens 50000 eks. Maksa 54 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Tur- geņeva Ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecī­bas pārvaldes 6. tipogrāfijā Rīgā, Gorkija ielā 6. Pašūt. Nr 2048. A.(Amer)