Magacitli

Atlidojām, mļa

Arī šoreiz neiztika bez piedzīvojumiem. Sākumā Losam šķita, ka aparāta kurss atkal šķērso komētas orbītu.

Zeme un Mēness jau sen palikuši aiz pakaļgala, pārvērtušies par lielu dubultzvaigzni. Visapkārt bija miljoni kilometru tukšuma. Ceļotāji nomierinājās, ievirzīja lidojumu pareizajā virzienā, atslābinājās. Lai gan tas, visticamāk, vairāk attiecās uz Losu, nevis viņa ceļabiedru, kurš laiku pa laikam paskatījās caur sava teleskopa okulāriem. Tad viņš aizvēra acis un šķita iesnaudās. Loss, neskatoties uz atvieglojumu, kas radās pēc pirmajām divām lidojuma stundām, mocījās nepacietībā, domās paātrinot raķeti un modri lūkojās zvaigznēs. Viņš bija pirmais, kurš ieraudzīja sānis lidojošō dzirksteļu straumi, kas neizskatījās ka zvaigzne. Ieskatījās, un krūtīs aizrāvās elpa.

Aparāts tuvojās komētas astei!

Tomēr pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka saules staros mirdzošie nesaprotamie objekti, nav asteroīdi vai akmens un ledus šķembas. Caur kosmosu orbītā ap zvaigzni lidoja sašķaidītu, sajauktu, saplosītu, saņurcītu, izdegušo ... raķešu un to fragmentu spiets! It kā kāds debesu sētnieks ar slotu saslaucījis pa Saules sistēmu izkaisītās, Losa aparātam līdzīgās metāla olas, un atstājis tās kosmiskā kaudzē. Tūkstošu gadu laikā šis spiets izplūda uz sāniem, pārvēršoties par garu gružu, mazāku daļiņu un putekļu strēli, kas spiesta mūžīgi klīst kosmosa tumsā.

Ar drebuļiem Loss starp drupām saskatīja ari saliekušos cilvēka ķermeni sekstainā ķiverē. Tas nepārprotami bija viens no tiem, kurus Aelita sauca par Magacitliem. Viens no daudzajiem, kuri nesasniedza Marsu.

- Cik gan viņu ir šeit! - inženieris nočukstēja. - Tūkstoši! ... Kurp viņi lidoja? ... Kāpēc? ... Kas viņus pasauca šai ceļā? ... Ilgas, vientulība? ...

- Bailes, - pēkšņi atdzīvojās Augstais, kā parasti sašķobīdams lūpas nesaprotamā grimasē. - Viņiem uz Zemes nebija vietas.

Aparātu pēkšņi manāmi aizvilkta uz sāniem, pie no tumsas iznirušās atlūzu straumes.

- Kas tā par velnišķību?! - Loss attapās, nolūkodamies no tumsas iznirušajā antracīta melnajā kalnā, ap kuru virpuļoja aparātu atlūzas. - Asteroīds?

Augstais piebāza seju pie okulāriem, kādu brīdi skatījās uz kalnu, kuram bija tetraedra forma, kas pārklāta melniem, mirdzošiem kristāliem, kā drudža izsitumiem, mežonīgi palūkojās uz Losu.

- Apturiet mašīnu!

No pārsteiguma inženieris paklausīja.

Reaktīvā dzinēja rūkoņa, kas caur aparāta apšuvumu ieplūda kabīnē, apklusa. Sirds krita lejup! Iestājās bezsvara stāvoklis! Loss peldēja pār ložementu, kārpījās, svīstot no pārsteidzošajām sajūtām, tad viņam izdevās satvert jostu un pievilkties.

Smaguma izmaiņas uz Augsto neatstāja nekādu iespaidu. Viņš pieķērās teleskopa caurulei, nenovēršot acis no okulāriem, un pacēlās gaisā, izpleties kā varde. Izspieda caur zobiem:

- Lūk kas viņus sadzina vienā vietā! ... Tātad es nekļūdījos, VIŅŠ ir šeit!

Loss arī pieķērās sekošanas ierīces okulāriem, ar acīm atrada melno kalnu ar pārsteidzoši precīzajām ģeometriskajām kontūrām, brīdi to aplūkoja. Bezsvara stāvoklī apdullušajā galvā griezās jautājums: kas ir šis kalns? ... Pēc tam radās otrais: kāpēc tas ir tik regulāri pareizs? ... Un trešais: varbūt tā ir mākslīga struktūra, kā piramīda? ...

Kaut kas nokrakšķēja gar mašīnas sāniem.

Loss attapās, ieraudzīja attālinošos apšuvuma gabalu ar sadriskātām malām, ieslēdza motoru. Raķetes rāviens iestūma ķermeni sēdeklī, aizrāva elpu. Bet Loss tomēr paspēja novirzīt aparātu gar bīstami tuvojošos dzelzs kaudzi un palielināja degvielas padevi. Tetraedra formas kristāliskajam melnajam kalnam bija milzīga masa, kas visus objektus piesaistīja pie sevis. Tiesa, nebija skaidrs, kāpēc akmeņi un kuģu šķembas nenokrita uz tā, bet lidoja nelielā attālumā.

Drīz vien atlūzu kaudze, ko vilka nezināmās izcelsmes kalns pazuda kosmosa tumsā. Loss optimizēja aparāta ātrumu, no pieres noslaucīja sviedrus. Paskatījās uz ceļabiedru, atmetušos sēdeklī ar to pašu melanholisko skatienu.

- Jūs teicāt - "viņš ir šeit" Kas - viņš?

Augstais neatbildēja uzreiz:

- Tas ir Artefakts - topoloģiski izmainīts "golems".

- Kas? - Loss nesaprata.

- Labi aizsargāta mašīna darbam ekstremālos apstākļos. Kā viņš šeit nokļuvis, es nezinu, iespējams, ka transgessa stīgas pārrāvuma rezultātā notika kvantu hiperkopēšana ...

Loss klusēdams turpināja skatīties uz ceļabiedru. Tas izlieca lūpas.

- Kas dod man labas iespējas atrast ... - Loss gaidīja turpinājumu.

- Ko atrast?

- Vēl vienu artefaktu, - Augstais izvairījās no tiešas atbildes. - Pēc maniem aprēķiniem, tas ir paslēpts kaut kur uz jūsu Marsa.

Tagad ilgi domāja Loss.

- Kas jūs esat, dārgais biedri? Jūs neesat inženieris, bet runājat kā pieredzējis speciālists, zinātnieks. Vai arī kvistors ir zinātnieks man nezināmā valodā? Jūs no kaut kā baidāties un tajā pašā laikā tiecaties kosmosā, pretī briesmām. Vai jūs nejauši neesat bēglis no piespiedu aizturēšanas vietām?

- Tam nav nozīmes, - Augstais parādīja savus asos baltos zobus. - no manis jūs varat nebaidīties. Aizlidosim līdz Marsam un šķirsimies.

- Kāpēc? - Loss bija pārsteigts.

- Jums ir savi mērķi, man ir savējie. Starp citu, pēc maniem aprēķiniem ir pienācis laiks apgriezt raķeti.

Loss paskatījās uz instrumentiem.

Aparāts lidoja ar ātrumu aptuveni simts tūkstoši kilometru sekundē, lidojuma laikā pieveicis vairāk nekā trīsdesmit miljonus kilometru. Līdz Marsam, pēc paša Losa aprēķiniem, bija tikpat.

Loss ķērās pie stūrēm ...

***

Marss atradās kreisajā pusē, tikai divsimt tūkstošu kilometru attālumā, lēnām palielinoties. kļuva redzamas ap viņu rotējošo pavadoņu uguntiņas.

Ollo un Litha, atcerējās Loss to marsiešu nosaukumus.

Tagad viņš neatrāvās no teleskopa okulāriem, vadot aparātu tā, lai tas nonāktu apļveida orbītā. To neizdevās izdarīt uzreiz, tikai trešajā mēģinājumā, jo Marsa ātrums izrādījās mazāks un ierīce aizlidoja garām. Nācās apgriezties vēl divas reizes, pirms planētas un raķetes ātrumi izlīdzinājās un Loss varēja pietuvoties Marsam.

Drīz zem aparāta, uz brūngani sarkanās virsmas parādījās izžuvušas kanāla gultnes, ar kaktusiem apaudzis cirks un pilsētu drupas. Pazibēja milzu plaisa planētas ķermenī - Liziazīras kalnu grēda.

- Nolaižamies šeit! - norādīja uz leju Augstais.

Loss neatbildēja, skatoties uz Marsa galvaspilsētu no simt piecdesmit kilometru augstuma. Sirds mežonīgi dauzījās, lūpas bija sausas. Likās, - vēl nedaudz - un viņš ieraudzīs dirižabli ar Aelitu, kurš pacelsies pretī, lai satiktos.

Visbeidzot, pamestās Azoras nomalē, ar ģeometriski regulāru kanālu rakstu parādījās pilsētas kontūras.

- Soacēra!

Loss alkatīgi piekļāvās teleskopam, meklējot pazīstamās formas, plakano jumtu izciļņus, režģu sienas, dīķu ovālos spoguļus, miglas stikla torņus, no kuriem lielākā daļa bija iznīcināti. Nekur nekādas kustības. Neviena dirižabļa vai laivas, neviena marsieša lidojošos seglos. Tikai ielu aizās dažās vietās pazibēja salauzto kuģu spārēm līdzīgie spārni.

- Dīvaini ... - vīlies nočukstēja Loss. - Kur visi pazuduši? Vai Tuskubs tiešām zaudējis karu? ...

- Vajadzēja nolaisties kalnos, - murmināja Augstais. - pilsētas tuvumā piezemēties ir bīstami.

- Karalienes Magras labirinti sākas šeit, - iebilda Loss. - Man nav vajadzības nolaisties kalnos un pēc tam lidot šurp pa gaisu. Šis ir visīsākais ceļš.

- Dažreiz īsākais ceļš nav pats ... - Augstais nepabeidza.

Aiz milzu simtmetrīgās Magacitla statujas, kas stāvēja ar grāvjiem un bedrēm izvagotā atkritumu lauka malā, pēkšņi izšāvās ugunīgi dūmojoša bumba un metās pakaļ aparātam, atstājot aiz sevis zilganu dūmainu asti.

- Nogriezieties! - kliedza Augstais. - strauji uz sāniem!

Joprojām neapzinoties, kas notiek, bet nojaušot briesmas, Loss pagrieza stūri pa kreisi, tad pa labi, atkal pa kreisi, iegrūda vadības paneļa padziļinājumā, liekot aparātam nirt lejup.

Garām aizlidoja dūmakaina aste.

- Kas tas?!

- Raķete! Šeit ir ZRK - pretgaisa aizsardzības sistēma!

- Kas?!

- Zenītraķešu komplekss! Sēdiniet ātrāk, pirms mūs nav notriekuši!

Apjukušais Loss vadīja raķeti uz nosēšanos.

Tomēr nepaspēja. Nezināmie zenītieroči izšāva vēl vienu raķeti. Uz aparātu pa stāvu parabolu aizdrāzās vēl viena ugunīgi dūmojoša bulta ar skaidru nodomu iznīcināt gaisa kuģi.

Loss mēģināja paveikt manevru, taču svešā raķete to atkārtoja un, lai arī kā pilots centās, tā panāca aparātu un pāris metru attālumā sasprāga liesmu mākonī.

Aparātu pamesta uz augšu.

Losu un viņa ceļabiedru izmeta no krēsliem. Gar acīm pašķīda dzirksteles: inženieris pamatīgi atsitās ar galvu pret sekošanas ierīces kronšteinu. Ola savirpuļoja, sakuļot savu saturu. Mašīnas dīzēs atskanēja krakšķi, un motora dūkoņa apklusa.

Loss, pieķēries apšuvuma rombiem, kaut kā nokļuva līdz ložementam, ieķērās stūrē, pievilka to sev klāt. Iesita ar dūri pa sarkano avārijas sistēmas izvirzījumu. Motors nošķaudīja, uzsprakšķēja, noklepojās, sāka nevienmērīgi darboties. Rotācija palēninājās, apstājās vispār. Piespiedis aci pie sekošanas ierīces rāmja, Loss mēģināja noteikt aparāta atrašanās vietu. Ieraudzīja strauji tuvojošās pilsētas pakāpjveida piramīdas, pavilka stūri uz sevi.

Ierīce palēcās uz augšu un drebēdama un trīcēdama, atspiedās pret telpu. Tomēr pilnībā nodzēst ātrumu nespēja, nogāzās uz gigantiskās ēkas jumta, to caursita, vienu pēc otra ielauza trīs griestus un piramīdas iekšpusē atsitās pret sienu. Motors noslāpa. Gaisma kabīnē nodzisa.

No trieciena Losu iespieda krēsla dziļumos, un uz dažiem mirkļiem viņš zaudēja samaņu.

Attapās no sāpēm sakostajā mēlē, sakustējās, atvēra acis, skatīdamies tumsā.

- Augstais! Jūs esat dzīvs, dārgais draugs? ...

- Piemarsējāmies, mļa! - ceļabiedrs neskaidri atsaucās.