Magacitli

Debesu dēls

Kaut kur dziļi krūtīs sakustējās karsta ogle, apdedzināja sirdi ...

Loss nodrebēja, akli pataustījās ar rokām sev apkārt, meklējot auksta ūdens kausu ... un pamodās.

Viņš augšpēdus gulēja uz cieta, acis skatījās debesīs, gaiši pelēkās un garlaicīgās kā ar suriku nokrāsots kuģa sāns.

Tomēr patiesībā tie bija griesti, un inženieris Loss Mstislavs Sergejevičs gulēja nevis uz zemes, bet gan milzīgas, par slingeri sauktas konstrukcijas iekšpusē. Vai Dieva Hao Vālē.

Atmiņā atkal uzpeldēja pēdējā nakts, kopā ar Aelitu iepriekšējā lidojumā, indes rūgtums uz lūpām, karavīri, šāvieni... Tad uz viņu šāva marsieši, uz viņa ķermeņa joprojām ir rētas, bet tagad zemieša šāviens, šāva Debesu Dēls - ka viņa māti! - kuru viņš paņēma līdzi uz Marsu cerībā iegūt uzticamu draugu un ceļabiedru. Viņš izrādījās izcils biedrs... izšāva bez vilcināšanās...

Prātā ienāca humorista rakstnieka Zoščenko rindas:

- Stāt! Šaušu!

- Stāvu...

- Šauju!

Loss vāji pasmaidīja. Bet tad viņu caurstrāvoja doma par Aelitu. Augstais viņu paņēma sev līdzi.

Viņš sakustējās, kārpīdamies ar kājām un rokām, mēģinot piecelties. Kaut kā piecēlās, nepievēršot uzmanību sāpēm krūtīs. Aptaustīja krūtis, kur trāpīja nezināmā ieroča izlāde. Augstais garām neaizšāva, bet izglāba aizsargtērpa plēve. Pretējā gadījumā viņš jau būtu miris.

Kungs, kāpēc tu radīji tādus cilvēkus kā Augstais, nežēlīgus un bez principiem? Galu galā viņi nemīl ne citus ne sevi, nemīl dzīvību ...

Loss paberzēja asarojošās acis un palūkojās apkārt.

Tas pats konuss, režģu kolonnas, zilganas gaismas svītras sienās, ļoti auksti, kā stiprā salā uz lauka. Tikai grīda vairāk vai mazāk silta. Ja ne šis apstāklis, viņš būtu nosalis.

Trīs soļu attālumā uz grīdas ir kāds priekšmets ... Velns parāvis, asaro acis ... Šķiet, ka tas ir mauzers, kuru viņš nometa. Noderēs. Tikai tagad viņš šaus pirmais un noteikti galvā! Ar tādiem cilvēkiem kā Augstais, var netaisīt ceremonijas, tādi nežēlos nevienu savu mērķu labā.

Loss iebāza mauzeru makstī, vēlreiz apskatīja tukšo telpu. Augstais, protams, nobloķējis izeju, taču tā nav vajadzīga, kamēr Aelita ir nebrīvē. Viņa jāatrod, jānogalina ceļabiedrs, ja viņš traucēs, un tikai tad jāmeklē izeja. Nez, cik ilgi viņš gulēja bez samaņas?

Loss pašķielēja uz hronometru.

Ciparnīca ir sadauzīta, viens rādītājs pazudis. Žēl. Bet pēc sajūtām šķita, ka nav pagājusi vairāk kā ceturtdaļa stundas. Augstais nevarēja aiziet tālu. Un kur lai viņš ietu? Uz centrāli, no kurienes viņš kontrolē slingera mehānismus. Tur arī vajag viņu meklēt.

Loss apstaigāja konusa formas telpu, pētīdams sienas un meklēdams lūku. Tad viņš pārskatīja grīdu un atrada pie vienas kolonnas gredzenveida izvirzījumu. Atcerējās neparasto liftu, kuru viņam ieslēdza ink-operators, Vāles neredzamais kalps. Varbūt tas ir lifts?

Viņš nostājās gredzena iekšpusē.

Nekā.

Viņš piespēra kāju.

- Nu, ieslēdzies.

Tas nostrādāja!

Gar gredzena malu aizslīdēja gaismas čūska, un aplis, uz kura stāvēja inženieris, sāka laisties lejup.

Nekas, pāragri mani norakstīji, Loss pie sevis nosmīnēja. Bērni nedzimst veciem cilvēkiem. Bet man būs bērns! Zemes un Marsa dēls. Debesu Dēls! Viņa dēļ ir vērts paciest!

Lifts aplis - kas tā galu galā par pārsteidzošu lietu, ne tev kabīnes, ne margu, ne trosu, ne motora! - sasniedza apakšējā stāva telpu, apstājās. Loss nokāpa no tā, un disks kā putns uzlidoja, aizverot tvaikojošo caurumu griestos.

Telpa bija apaļa, ar izliektām membrānveidīgām sienām ko no augšas uz leju savienoja bālganas šuves. Šuvēs bija caurumi, kā milzīgas poras sierā. Loss ieskatījās vienā, otrā, trešajā - pārāk šauri, lai izlīstu cauri. Bet ceturtais - cilvēka augumā. Apskatīsim, kurp ved šis caurums.

Krokas, ribas, gludi izliekumi, no iekšpuses mirdzošas sienas. Visvairāk koridors izskatījās kā tukšs asinsvads. Vai drīzāk zarna. Neiekrist "kuņģi"! Nebūs nekāds pārsteigums, ja Slingers - Vāle - ir dzīvs.

Loss pasmīkņāja, pagrozīja galvu. Liekas pajokoja, bet tomēr nepatīkami. sagribējās smēķēt. Bet vēlme drīz pārgāja. Viņš jau bija iemācījies iztikt bez dūmu strūklas, kas ieplūda plaušās.

Eja pagriezās pa labi, sienu mirdzums satumsa, gaisā parādījās nepatīkama ķīmiska smaka. Vai tik biedrs Augstais nav cauri gaiteņiem palaidis indīgu gāzi?!

Loss paskatījās apkārt kā vajāts dzīvnieks: ne plaisiņas, ne caurumiņa - tukša caurule. Nav kur bēgt!

Nomierinies, ierunājās iekšējā balss. Neviens tevi neindēs. Ceļabiedrs ir pārliecināts, ka tu esi nogalināts, viņš speciāli nemeklēs. Tava augšāmcelšanās būs kā sniegs uz galvas. Pasteidzies, bet nekrīti panikā.

Klausos! - viņš paklausīja pats sev un nožēlā nopūtās: eh, ja ar viņu būtu inks-operators, cik daudz vieglāk būtu iet ...

Eja atkal pagriezās, nemanāmi slīdot lejup.

Spirāle! Tā jau ir bijss. Caurule iet spirālē ap galveno asi. Vai tiešām no tās nav izejas uz centrāli?

Viņš sāka cieši ieskatīties tuneļa sienās, kas turpināja spirāli vīties bez redzamām sašaurināšanās, paplašināšanās vai strupceļa tuvošanās pazīmēm. Simts metri - bez izmaiņām. Divi simti metru, trīs simti ... puskilometrs ... kilometrs!

Loss piekusa, notupās un pēc tam pavisam nogūlās. Galvā zvanīja tukšums, nevienas domas un vēlme apgulties un nomirt. Vai vismaz aizmigt.

Paguli, ieteica iekšējā balss, tādā stāvoklī taču neaiziesi. Jā, pusstundu vajadzētu gan, viņš piekrita, iegrimstot reibonī un mierā. Tomēr doma par Aelitu viņu pacēla un atkal veda pa bezgalīgo koridoru Vāles dzīlēs. Viņš attapās no īsa vaida. Grīda drebēja zem kājām. No struktūras dziļumiem aizskanēja izgaistoša dārdoņa.

Di-i, di-i, di-a-ra-ra - atbalsojās koridora sienās.

Loss atvēra acis, vairāk neizpratnē nekā satraukts.

Kārtējā dārdoņa, dažādu toņu klikšķu un svilpienu sērija, grīdas un sienu drebēšana.

Slingers pāriet darba režīmā! - atnāca nojausma. Augstajam izdevies to ieslēgt un palaist! Kas notiks, kad tas beidzot sāks pa īstam darboties? ...

Nekas labs, noņurdēja iekšējā balss. Maz ticams, ka līdzbraucēja nodomos paredzēti labi darbi.

"Es viņam patraucēšu!

Nejūc prātā! Tavs uzdevums ir Aelitas izglābšana, tā dēļ esi šeit atlidojis.

Loss sev piekrītoši pamāja. Viņš nekad nebija pretendējis, uz revolūcijas un visas cilvēces globālo problēmu atrisināšanu. Šīs problēmas viņu neuztrauca. Tās vajadzēja atrisināt pie varas esošajiem. Bet viņš ir tikai inženieris, nevis revolucionārs. Un tomēr kāpēc tik ļoti sāp dvēsele? ...

Dūkoņa iesūcās tuneļa sienās un grīdā. Iestājās klusums.

Loss piespieda sevi sapurināties, atkal devās uz priekšu, pārliekot čuguna smagās kājas.

Vēl viens pagrieziens un vēl viens ... Kungs, kad tas beigsies?!

Viens solis, divi, trīs ... lejā bezdibenis! Viņš savicināja rokas, bet nenoturējās un lidoja lejā.

- A-a-a! - no rīkles izrāvās vājš kliedziens.

Iesvilpās ausīs ...

Gar acīm raibs ...

Visur sarkanas gaismas ...

Trieciens pret kaut ko elastīgu, dzirksteles gar acīm ...

Neredzama roka satvēra viņu aiz rokām, parāva, un Loss izvēlās uz ... zvaigžņotajām debesīm pārklāta kupola zilganā apļa! Tad viss sāka peldēt gar acīm ...

Tomēr ilgā nemaņā viņš neiekrita. Kāda apziņas daļa kontrolēja stāvokli un izveda viņu no bezsamaņas.

Viņš atvēra acis.

Debesis!

Aizvēra un atkal atvēra. Debesis ar zvaigznēm nepazuda. Zvaigznes bija lielas, izkārtojušās nepazīstamu zvaigznāju rakstos, sudrabainās svītrās un zirnekļa tīklos, veidojot apjomīgu acu-šūnu rakstu.

- Kosmoss ... - Loss nomurmināja, balstīdamies uz elkoņiem. Apsēdās. - Kur es esmu nokļuvis?

- Vizinga zālē, - nez no kurienes atskanēja pazīstamā pieklājīgā balss. - Jūs novērojat šī Dendrokontinuuma "krūma" invariantu spektrālo sadalījumu.

- Ink-operators? - Loss bija sajūsmā. - Jums izdevās ieslēgties?

Nē, šoreiz jums izdevās iekļūt zonā, kuru es kontrolēju, - gids mīksti iebilda. - Jūs atrodaties trīsdesmit trešajā līmenī, versifikāciju zonā.

- Kādā zonā?

- Slingers var strādāt sešos režīmos, šajā zonā tiek modelētas tā ieslēgšanās iespējamās sekas - versijas. Šos modeļus var redzēt un novērtēt vizinga zālē.

- Kādā režīmā tagad ieslēdzies ... ē-e, slingers?

- Tas vēl nav ieslēgts, bet gatavojas pilnās versijas režīmam.

- Ko tas nozīmē?

- invarianta sakļaušanu un tā rezultātā ķēdes reakcijas sākums visa Zaru "krūma" sakļaušanai.

- Tā droši vien ir ... katastrofa? Vai Marss tiks iznīcināts?

Sarunu biedra balsī ieskanējās pazemojoši ironiskas notis, it kā viņš patiešām būtu dzīva būtne:

- Jā gan, Marss tiks iznīcināts. Un kopā ar to visa šī invarianta Metavisums.

Pār muguru pārskrēja drebuļi.

- Vai tas tiešām ir iespējams?!

- Diemžēl, jā.

- Bet kāpēc Augstajam ievajadzējās iznīcināt visu Visumu?

- Atbilde uz šo jautājumu nav manā kompetencē.

- Bet tad sanāk, ka slingers vienkārši tikai liela bumba? Ar ko gan cīnās tā veidotāji?

- Karš ir relatīvs jēdziens. Lai arī es atkārtoju, šos jautājumus nevajadzētu uzdot man. Es esmu tikai immobots, funkcionāls kompjūters ar nelielu leksisko bāzi un nelielu brīvības pakāpi. Kas attiecas uz slingeri, tas nav radīts karam, tas ir Tiesnešu rīks, ar kuru viņi kontrolē Spēles procesu.

- Kādas spēles? Nesaprotu.

- Atvainojos.

- Labi, nenovērsīsim uzmanību, - Loss atmeta ar roku. - Es vienalga nesaprotu, par ko ir runa. Kā es varu nokļūt vadības centrā?

- Tādā pašā veidā kā iepriekš, izmantojot avārijas tehnisko tīklu.

- Parādiet ceļu.

Trīs soļus no Losa zāles grīdā parādījās zvaigžņu apgaismots gaismas gredzens. Loss nostājās gredzena centrā un sāka nolaisties. Domas pagriezās citā virzienā. Slingera-Vāles mīklas pārstāja urdīt dvēseli. Vēlme sasniegt centrāli un stingri aprunāties ar ceļabiedru pārņēma visu viņa būtību. Bailes atkāpās. Sirds piepildījās ar dusmām.