Magacitli

Mazbērni un vectēvi

Pirmās palīdzības komplekts paveica savu darbu: Loss atdzīvojās. Šāviens no "universāla" viņam bija izdedzinājis caurumu aizsargtērpa plēvē sānos, saplēsis muskuļu audus, salauzis ribu, bet tomēr Mstislavs Sergejevičs nenomira. Platām acīm skatoties uz Tarasa "maģiju", Aelita neko viņam neteica, bet tik spēcīgi satvēra roku - absolūti cilvēciska pateicības izpausme -, ka Tarass jutās neveikli. Galu galā faktiski viņš jau neko neizdarīja, tikai pielika pirmās palīdzības aptieciņas futlāri cietušā sāniem, bet pārējo tā visu izdarīja pati: analizēja pacienta stāvokli, iztīrīja brūci, apturēja asinis, injicēja anestēziju un aktivizēja cilmes šūnas, lai ātri sadziedētu brūces. Divas minūtes vēlāk Loss varēja piecelties bez citu palīdzības.

Nastja šajā laikā gatavojās cīņai. Augstais lika viņai novilkt uniku - tā, lai duelis būtu "godīgs", un pieprasīja arī Tarasam noņemt ieroci. Viņš nepārprotami baidījās, ka jauneklis kādā momentā nodrebēs, lauzīs vārdu un izšaus. Jebkurā gadījumā viņš būtu rīkojies tieši tā. Kaut arī Tarasam pat doma neradās pievilt.

Pats Augstais arī novilka ZAK un "kokosu", paliekot tumši pelēkajā, pūkajā "riekstā" cieši pieguļošajā "kokosa" iekšējā apvalkā. Pirms iepazīšanās ar Losu viņš valkāja džemperi, jaku un brīvi pieguļošas bikses, kādas tajā laikā pārsvarā valkāja sabiedriskās ēdināšanas ēdnīcu darbinieki.

- Pacentīšos nesabojāt jūsu figūru, lēdij, - viņš teica, ar patiesu interesi aplūkodams Nastju. - Jūs man patīkat. Varbūt pāriesiet manā pusē? Mūs gaida grandiozi panākumi, institūts un sabiedrība nekad neko tādu jums nenodrošinās.

- Es ierosinu sākt, - Tarasa draudzene nicinoši paraustīja plecus. - Uzpērciet atbalstītājus citur.

- Kā teiksiet.

Garais spēra soli ... un pazuda! Un pēc mirkļa viņš jau bija blakus Nastjai. Viņš trieca trīs ātrus - acs nespēja sekot viņa kustībām - sitienus.

Bet arī viņa nesamulsa, - Tarass atviegloti ievilka elpu, - elastīgi izvairījās no sitieniem ar spirālveida-svārsta vērpi, atbildēja ar dīvainu triecienu - divas plaukstas paralēli pretinieka plecam un pēc tam šķērsām, pārtverot Augstā atbildes sitienu kamēr otra izslīdēja caur aizsardzību un ietriecās viņa ādamābolā.

Viņš atlēca atpakaļ, ar piesardzīgu apbrīnu skatoties uz meiteni, ar roku berzēdams rīkli.

- Apsveicu, lēdij! Jūs pirmšķirīgi pārvaldāt tuvcīņu. Kas tā par sistēmu? Slāvu-Āzijas sintētika?

- Vectēvs iemācīja, - Nastja pasmīnēja, piepūsdama nāsis.

- Kaut kā es par viņu, kā kaujas meistaru, neesmu dzirdējis.

- Nepavisam nav jāplātās ar savām cīņas prasmēm un māku.

- Ah tā ... nu ko, tas ir pareizi.

Augstais atkal metās uzbrukumā, un šoreiz viņam izdevās piekļūt pretiniecei: pēc dažiem mirkļiem nepārtrauktas roku un kāju mirgošanas Nastja aizlidoja sānis, pārmeta salto un tikko noturējās kājās, ar seju pret ienaidnieku. Viņas kreisā roka nedzīvi karājās.

- Re nu, zaudēji, meitiņ, - sacīja Augstais, turēdams rokas sev priekšā ar plēsonīgu pirkstu saliekumu - tīģera ķepu! - Nenovedīsim šo procesu līdz skumjām beigām. Padodies.

- Nekad! - Nastja lepni saslējās. - Mēs vēl neesam beiguši!

- Es jūs atlaidīšu tāpat. Uz visām četrām pusēm.

- Jūs daudz runājat.

- Tad neapvainojies.

Augstais elastīgi metās pie meitenes, mēģinot tuvoties un pārtvert viņas neskarto roku, taču viņam tas neizdevās. Nastja arī pārgāja uz superātru manevrēšanu un veiksmīgi izbēga no ienaidnieka “apskāviena”, vienlaikus ar rokas un pleca vibrācijas viļņu kustību spējot jūtīgi iesist viņam pa kaklu. Bet Augstais tomēr bija pieredzējušāks un spēcīgāks, un beigās Nastja nespēja izvairīties no sitienu sērijas. Viņa tikai mīkstināja enerģijas impulsu ar slīdošu ķermeņa izvērsi un sagrupēja sevi "bumbiņā". Neskatoties uz to, trieciens bija tik spēcīgs, ka viņa aizripoja pie sienas un kādu laiku izkritusi no kaujas ritma, bezpalīdzīgi mēģināja piecelties.

Augstais vērtējoši apstaigāja ap viņu, nolēma neriskēt un piebeigt. Viņš piegāja pie meitenes, kura tupēja uz grīdas balstoties ar dūrēm, iesita viņai ar rokas malu pa kaklu ... un aizlidoja trīs metrus tālāk, no gaisā radušās viesuļa.

- Tagad ar mani! - Tarass blāvi pateica, izstiepis roku viņa virzienā. - Jūs esat šausmīgs nelietis, Mvisu! Ja jūs neprotat saudzēt pretinieku, negaidiet žēlastību no citiem!

Augstais, uzbrukuma nedaudz apdullināts, iesmējās.

- Kāds miers! Jūsu skolotājs droši vien bija morāles un tiesību profesors, puisīt? Apsveicu, viņa students ir labi apguvis pasniegtās stundas. Nu ko, paskatīsimies, kāds tu esi darbībā.

Viņš lēca pie Tarasa, pazūdot no redzesloka, parādījās pa kreisi, sita. Tarass nobloķēja sitienu, atbildēja. Organisms pats pārgāja uz ātrgaitas kaujas dinamiku, un prasmes trenēties kopā ar vectēvu un tēvu uzpeldēja zemapziņas līmenī, kas pareizās atbildes atrada sekundes simtdaļās.

Vienu minūti cīņa noritēja uz vienlīdzīgiem pamatiem. Tad Augstā elkonis negaidīti atrada sāpīgu punktu Tarasa galvas aizmugurē, un viņš iekrita melnu karstu sāpju virpulī, paspējot atbildēt ar "gaiļa piesi" - īkšķi uz pretinieka vaiga atsitiena laikā.

Cīņa beidzās.

- Nav slikti, nemaz nav slikti, - teica Augstais, noslaucīdams asinis no vaiga un ar bažām palūkodamies uz plaukstu. - Man jāatzīst jums tiešām bijuši labi skolotāji. Bet tu mani sadusmoji. Ir pienācis laiks pasniegt tev vēl vienu stundu - ļoti intensīvu sāpju stundu. Es tevi nenogalināšu, bet tu atcerēsies šo mācību visu savu mūžu.

Viņš paspēra soli Tarasa virzienā, kurš bija saliecies un piespiedis plaukstu pie pakauša un apstājās. Viņam ceļā nostājās Loss.

- Beidziet Augstais!

- Jūsu vien te pietrūka, - Ngoro greizi pasmaidīja. - Vai jums nav apnicis spēlēt augstsirdību?

Loss pacēla mauzeri.

- Jūs esat sliktāks par jebkuru zvēru! Ejiet prom, es šaušu. Es zvēru pie Dieva!

- Uz neapbruņotu? Un vai jūs pēc tam sirdsapziņas pārmetumi nemocīs Mstislav Sergejevič?

- Nemocīs!

- Nu re, tas jau kā pie mūsējiem! Šauj ar!

Loss savilka žokļus. Roka nodrebēja.

- Nu, ko tad jūs? Vai gara pietrūkst? - Augstais pēkšņi atradās blakus, izrāva no rokām mauzeri, pielika inženierim pie krūtīm un nospieda sprūdu. - Tā lūk vajag!

Loss iekliedzās.

Aelita izmisumā pieskrēja pie viņa.

Augstais paskatījās uz viņu, paspēlējās ar pistoli, nometa to uz grīdas.

- Oh, šitie intelektuāļi, kā viņi man noriebušies - galvā vienas vienīgas gaisa pilis.

Viņš pagriezās, gatavojoties piebeigt Tarasu un uzskrēja Nastjai. Meitenes seja bija bāla, lūpas pietūkušas, bet izaicinājuma un dusmu uguns joprojām dega acīs.

- Pamēģiniet tikt cauri!

- Ah, jaunkundz, - nopūtās Augstais ar šķību smaidu, - kā man apnikuši tie morāles principi, kas iedzīti jums visiem galvās. Jūs pat nenojaušat, kā tie traucē dzīvot! Palieciet ar mani, un jūs sapratīsit.

- Nekad!

- Arī risinājums. Nāksies atstāt jūs kopā ar jūsu dumiķīti ... uz visiem laikiem.

Augstais lēca, sita. Nastja izvairījās. Vēl viens sitiens, pagrieziens, atbilde, lēciens ar pagriezienu, sitiens ...

Viņai pietrūks sekundes daļas, lai izkļūtu no trieciena vektora. Lidojot pa gaisu vairākus metrus, Nastja nokrita uz sejas un nekustīgi sastinga. Augstais slīdēja pie viņas, domājot pabeigt cīņu ar finiša sitienu, bet atkal paklupa pār Tarasu un nācās novērsties īsā cīņā ar viņu. Tika galā un salauza viņam roku ar spēcīgu sitienu.

Atkal pagriezās pret Nastju, kura centās piecelties. Nomurmināja:

- Man nepatīk spītīgas meitenes, man patīk pakļāvīgas ...

Nastja pēkšņi pati metās pie viņa, veica negaidīti spēcīgu paņēmienu, sāpīgi pieskaroties kakla muskuļiem. Dusmīgais Augstais atbildēja ar nežēlīgu "čūskas triecienu", kas saplacināja ķermeni, līdz muskuļu un mugurkaula plīsumam, un meitene atkal zaudēja samaņu.

- Bravo! - No aizmugures atskanēja kāda drūma balss. - Jūs lieliski tikāt galā ar bērniem, Mvisu kungs.

Augstais sarāvās, ātri atlecot atpakaļ, atskatījās.

Imperatīv-centra zālē parādījās divi šķidri caurspīdīgi "spoki". Viņi izslēdza maskēšanās sistēmas, pārvērtās par vīriešiem kuprotos speciālos skafandros ar "universāla" tornīšiem uz pleciem. Viens bija melnmatains, ar zilām acīm, kas izstaroja aizturētu aukstu niknumu un nicinājumu. Otrais, tāds pats platplecains, nedaudz garāks, pilnīgi bez matiem, tumšu seju un melnām acīm, paskatījās uz Augsto ar tik daiļrunīgu solījumu acīs, ka tam kļuva neomulīgi.

- Ždanovs! ... - Losa pavadonis nomurmināja.

- Viņš pats, - Pāvels drūmi pamāja pašķielējis uz savu pavadoni. - Paskaties, kas tur ir ar bērniem.

- Es arī labprāt parunātu ar viņu...

- Pats tikšu galā.

Belijs piegāja pie Nastjas, pieliecās pie viņas. Viņš no mugursomas paņēma pārnēsājamu automedu, ieslēdza diagiosteru.

Augstais ātri paskatījās apkārt, grasījās steigties pie ar gaismām mirojošā viriāla, bet žilbinoši sarkanu zvaigznīšu punktieris, kas izskrēja deguna priekšā, lika bēglim apstāties. Zvaigznītes caurdūra zāles sienu, uzsprāga, pārvēršoties košās ugunīgās tulpēs, iededzināja sienā duci bedru cilvēka galvas lielumā.

- Nesteidzies, - Pāvels atdalot vārdus teica. - Vispirms parunāsim.

- Bruņots neapbruņotam nav sarunu biedrs, - sacīja Augstais, sakodis lūpu. - Ja neesi gļēvulis - parunāsim bez arsenāla.

- Paturi viņu uz grauda.

Belijs atskatījās. - Tūlīt.

- Kā bērniem?

- Dzīvi, kaut arī brūces nopietnas. Viņus izglāba tas, ka šeit nav Zemes gravitācijas. Ja sitieni būtu smagāki...

- Sapratu. - Ždanovs padomāja un sāka novilkt "kokosu". Palika plānā zilā vienkāršā triko ar muarē koka rakstu.

Augstais, tuvodamies, it kā pirms lēciena, vēroja viņu, piepūsdams nāsis. Caur sakostiem zobiem pateica:

- Nebaidies zaudēt, veci? Tev taču jau pāri septiņdesmit. Man kāds jaunāks derētu.

- Palūkosim, - Pāvels atturīgi atbildēja.

- Nemuļķojies, - Belijs neapmierināti sacīja. - Viņš nav meistarklases cienīgs.

Pāvels spēra soli pretiniekam, mānīgi neveikls, atslābis un lēns.

- Vienu mirkli, - Garais izstiepa plaukstu. - Pirmkārt, nosacīsim kaujas cenu. Ja es uzvarēšu ...

- Nebūs nekādas cenas, - Pāvels mierīgi sacīja. - Dabūsi to, ko esi pelnījis.

- Jūs ko, gribat mani nogalināt?

Ždanovs un Belijs paskatījās viens uz otru, un, izmantojot pauzi, Augstais metās virsū savam pretiniekam, sekundes daļās pārvarot divus desmitus metru.

Likās, ka apjukušais Ždanovs, nekavējoties zaudēs, nonācis tieša trieciena zonā. Bet pašā pēdējā brīdī viņš pazuda, un Augstā sitienu krusa trāpīja vietu, kur viņš tikko bija stāvējis. Un tad tieši aiz pelēkās figūras parādījās spēcīga figūra zilā triko, un Augstais ar galvu pa priekšu aizskrēja paralēli grīdai, nepaspējot pieskarties tai ar kājām. Pāvela trieciens viņu iemeta "brīvajā peldēšanā", un, ja Pāvels to būtu iesitis mazliet stiprāk, viņš būtu salauzis pretinieka sprandu.

Un tomēr bēglis no Zemes bija spēcīgs cīnītājs. Augstprātīgs, bet spēcīgs. Viņš nesaprata savas misijas izgāšanos un turpināja cīņu. Piebremzēja pie krēsla, papurināja galvu, pamasēja kaklu, sāka riņķot ap Ždanovu, kurš bija apstājies, caur pieri skatīdamies uz viņu. Viņš nogaidīja momentu, uzklupa. Un atkal notika tas pats. Nekustīgs, šķietami aizkavēts un lēns, Pāvels pēdējā brīdī "uzsprāga", kad sitiens pa galvu jau šķita neizbēgams. Pazuda. Parādījās uzbrucēja sānos. Deva triecienu.

Augstais aizlidoja pie sienas, apdullināts, nesaprazdams, kas notiek. Kādu laiku viņš atjēdzās, riņķoja, pārvietojot kājas, it kā parādot nodomu tuvoties. Vairs nesmaidīja. Viņa acis kvēloja, bet tajās nebija baiļu. Tikai slāpes uzvarēt. Plus kaut kāda svārstīšanās.

Lēciens, īpaši ātra vicināšanās ar rokām, liekšanās sānis un niršana, enerģijas triecieni, paņēmienu kaskāde ... Augstā sitiens, Ždanova atbildes trieciens-izelpa. Ngoro Mvisu ar sāpju kliedzienu atlēca, turēdamies pie elkoņa. Viņa seja bija uzpampusi.

- Pietiks ņemties ar viņu, - Belijs norūca, beidzis ārstēt Tarasu. - Jāizsauc dienests.

Augstais izlikdamies, ka turpina cīņu, tā vietā pēkšņi piesteidzās pie viriāla “drūzas”, no grīdas paķēra jaku, izņēma no kabatas cilindru ar sarkano pogu. Atņirdzās.

- Idioti! Jūs laikam nesaprotat, kur atrodaties! Tas ir slingers, kungi vecfāteri! Funkcionējošs! Man tika uzdots to notestēt un ieslēgt, un es to izdarīju! Atlicis tikai tāds nieks, kā sākt veivleta iniciēšanas procesu. Es ar prieku to sāku!

Viņš nospieda pogu.

Viriāla centrā notika kluss gaismas sprādziens.

Visas vadības kaskādes "lianas", "ziedlapiņas", "taustekļi" un "dzinumi" šāvās uz augšu, apvienojoties, veidojot burvīgi dzirkstošo rotondu. Atskanēja signāls, kam sekoja vēl viens, augstāks un vēl augstāks:

- Du-u ... du-u ... tu-u ...

Un atkal:

- Du-u ... du-u ... tu-u ....

Bija aktivizējusies brīdināšanas sistēma.

Augstais aizmeta cilindru sānis, izvilka no rotondas savu diplomātu, ar izsmieklu paklanījās.

- Atļaujiet atvadīties, kungi, sirmgalvji un bērni. Iesaku jums pēc iespējas ātrāk aizvākties prom no šejienes pie visiem velniem. Jums ir tikai desmit minūtes. Tad slingers izvērsīsies, un no vietējā Zara paliks tikai ragi un nagi.

- Viņš blefo, - Belijs nomurmināja. - Slingeru var iedarbināt tikai Tiesnesis ...

- Kļūdāties, direktora kungs. Šāda veida drimmeri nevar ieslēgt kāds nepiederošs, bet ierosinātu drimmeri, kurš ir gatavs iedarbībai, tas ir, faktiski slingeri, iedarbināt var jebkurš.

- Tu nevarētu to izdarīt viens pats.

- Bet es jau arī nebiju viens. Augstais pasmīnēja, paņemot diplomātu. - Tas ir fleš-organaizers. Tajā ir milzums noderīgas informācijas, ieskaitot iepriekšējās Spēles operatīvo failu. Tiesneša palīgs to lejupielādēja savām vajadzībām, bet mani draugi, kuri man uzticēja šo darbiņu, flešku laipni iedeva man.

Ždanovs un Belijs saskatījās.

- Jebkurā gadījumā, lai inicializētu slingeri, jums ir nepieciešama enerģijas rezerve...

- Slingers jau ir iekļauts Marsa planētas matricā, - Augstais ņirdza zobus. - Marsa kodols kalpos kā sākotnējā veivleta ierosme. Skaista ideja, vai ne?

Pēkšņi atskanēja šāviens.

Loss, kurš ilgi bija tēmējis, pavilka mauzera sprūdu.

Lode trāpīja pa Augstā dūri, kas turēja diplomātu. Viņš ar kliedzienu nometa čemodāniņu.

Tajā pašā mirklī attapusies Nastja metās pie viņa un aizspēra diplomātu sānis.

Augstais dusmās viņai spēra, netrāpīja un atlēca: centimetru no deguna aizlidoja ugunīga punktota līnija. Belijs izšāva no "universāla".

Ar brēcienu Mvisu lēca pie diplomāta, bet uzskrēja kā no zila gaisa Ždanovam. Atlēca. Un pēkšņi ar milzīgu lēcienu metās projām, ienira sienā atvērtajā lūkā.

- Jums neizdosies mani apturēt! - caur sirēnas gaudošanu atlidoja viņa tālumā apklustošā balss.