Magacitli

Pēcvārds

Es sapņoju turpināt Aelitas stāstu vairāk nekā piecpadsmit gadus. Nezinu, kas mani pamudināja to darīt. Galu galā zemieša un marsietes mīlas stāsts ir vienkāršs un nepretenciozs, tāpat kā visi šāda veida romantiskie stāsti. Un tomēr tas reiz pieskārās manai dvēselei ar netveramo noslēpumu aromātu un pārsteidzoši tīro un saudzīgo attieksmi pret cilvēku mīlestību, kas tik atšķirīgi pēc vecuma, audzināšanas un pieredzes. Tāpēc es gribēju, lai Loss un Aelita atkal satiktos un nekad vairs nešķirtos. Un tāpēc uzrakstīju turpinājumu. Patiesībā, jāatzīst, tas nav tiešs turpinājums, jo neredzēju gandarījumu piedzīvojumu kaudzē pašu piedzīvojumu dēļ un divu mīlošu siržu standarta atkalapvienošanā. Man ar to bija par maz. Tā no manas globālās idejas par Laiku Koku, kas aprakstīta romānos "Laiku pātaga", "Slēptuve" un "Laiku Bende", dzima šī "kvantu atvase". Kas no tā sanācis, jāspriež jums. Bet netiesājiet strikti. Varbūt es tiešām esmu pēdējais daiļliteratūras romantiķis, kurš izdzīvojis līdz pragmatiskajam un datorizētajam, nežēlīgi tehnoloģiskajam divdesmit pirmajam gadsimtam. Zemes Dēls un vienlaikus dvēseles brālis Debesu Dēlam - Mstislavam Sergejevičam Losam...

Vasilijs Golovačevs