Magacitli

Karalienes Magras labirints

Augstajam bija taisnība. Karalienes Magras pazemes saimniecībā patiešām bija transporta atbalsta sistēma, kas savienoja dabiskās un mākslīgi izveidotās alas un zāles. Turklāt bija acīmredzams, ka tuneļus, tiltus un cauruļvadus cēluši milži trīs vai pat vairāk metru augumā, nevis sīkie marsieši. Tuneļa diametrs, kas veda šahtā ar milzīgo raķeti, sasniedza vairāk nekā četrus metrus. Zālē, kur tas aizveda atnācējus no Zemes, iespējams, varēja ievietot visu Petrogradas Ziemas pili.

Pēc tam, kad Loss nonāca tunelī - ceļabiedrs viņu viegli noķēra un ievilka atverē - bet laiva avarēja, nokrītot lejā starp raķetes malu un šahtas sienu, ceļotāji vairākas minūtes pavadīja kravas pārlūkošanai, sadalīja, ko katram nest. Loss ieskatījās šahtā, iespīdināja laternu, neko nesaskatīja: laivas atlūzas nokrita pārāk dziļi, stars līdz tām nesniedzās. Žēlojot savu izgudrojumu, viņš īslaicīgi nodomāja, ka šādi ekstrēmi piedzīvojumi viņam jau vairs nav pa spēkam. Bet atcerējies Aelitas smalko ovālu, viņas aprautos čukstus: "Es baidos no Hao. Es nomiršu!" - vairs nešaubījās.

Gar tuneļa griestiem bija izvietotas kaut kādas caurules un tumši zaļu kabeļu saišķi. Grīda bija nelīdzena, vienās bedrēs un izciļņos, it kā tunelis nebūtu paredzēts cilvēku staigāšanai. Vispār tā tas arī bija. Pārvietošanās ierīci zemieši atrada pēc divsimt metriem. Tā bija metāliska kniedēta platforma-ratiņi, kuras slieces balstījās uz divām, pie tuneļa sienām piestiprinātām rievām. Rievās bija izbērtas sarūsējušas metāla bumbiņas, un platforma pa tām pārvietojās uz īpašām sliecēm.

- Interesants risinājums, - Augstais atzinīgi pamāja ar galvu, pārbaudot desmit metrus garo platformu bez jebkādām margām. - Acīmredzot tuneļa būvētāji bijuši labi mehāniķi, bet slikti fiziķi. Šāda konstrukcija prasa pārāk daudz enerģijas un pastāvīgu apkopi.

Loss neko neteica. Viņš domāja citādi, pārsteigts par pazemes konstrukcijas mērogu un ieceļotāju no Zemes tehniskajiem risinājumiem.

Platformu izkustināt no vietas neizdevās. tālākais ceļš bija jāturpina ar kājām. Bet jau pēc puskilometra tunelis ceļotājus ieveda milzu zālē, un viņi ieraudzīja kaut kāda veida kapeņu rindas nošķeltu piramīdu formā, kuras savienoja sarkanas kvadrātveidīgas caurules, un milzīgas kolonnas Magacitlu statuju formā, kas balstīja zāles velves.

- Rūpnīca? - minēja Loss, grozīdams laternu. - Vai gaisa attīrīšanas iekārta?

Augstais klusēdams devās pie tuvākās piramīdas ar caurumu rindām un aklām actiņām. Apgāja tai apkārt. Atvēra portfeli, izvilka vadu, kurš beidzās ar melnu piesūcekni. Vēlreiz apgāja ap piramīdu, pieliekot piesūcekni tās šķautnēm un skatoties uz ekrānu portfelī. Tad viņš novāca vadu, aizvēra portfeli un pasmīkņāja.

- Tā nav rūpnīca? - Loss nenoturējās. - Varbūt Magacitlu kapenes?

- Ka tavu māti! - beidzot nomurmināja Augstais. - Vai tiešām tas ir viņu kompjūters?!

- Kas? - Loss nesaprata.

- Skaitļojamā ierīce. Ir nu gan monstrs! Traks var palikt! Katrs čips - mājas lielumā!

- Čips? - Loss atkal nesaprata. - Ko jūs ar to domājat?

Augstais pakasīja pakausi.

- Es savā praksē neko tādu neesmu redzējis, lai kompjūtera pamatelements būtu zelta stienis! Tiesa, tas nav tas zelts, kas mums, bet tā izotops, bet vienalga - pārsteidzoša lieta!

- Es jūs nesaprotu.

- Jums tas arī nav vajadzīgs, Mstislav Sergejevič. Ejam meklēt kādu iedarbināmu mašīnu.

Loss gribēja sadusmoties, ceļabiedra noklusējumi un viņa terminoloģija sāka kaitināt, taču Augstais jau apgāja kapeņu virkni, kuras nez kāpēc nosauca par "čipiem". Nekas cits neatlika, kā sekot viņam.

Pagāja garām kolonnai: Magacitls ķiverē ar uz augšu paceltām rokām balstošām pazemes velves griestus. Viņam bija trīs acis - trešā acs rēgojās pierē, matēti-raupja, akla. Pārējās trīs kolonnas bija precīzas kopijas.

Uzdūrās bruņurupuča formas iekšēja sprādziena sadedzinātai mašīnai. Kā tāda pārvietojās, nebija skaidrs, jo mašīnai nebija ne riteņu, ne šarnīru, lai gan tā bija skaidri paredzēta kustībai.

- Vibrogājējs? - Augstais pasmīkņāja. - Racionāls risinājums. Šeit var atrast interesantas lietiņas. Žēl, ka mums nav laika pētījumiem.

Losā ierunājās inženieris.

- Vai jūs uzskatāt, ka tai bija piedziņas sistēma, izmantojot vibrācijas procesus?

- Vai jūs iepriekšējā ekspedīcijā neredzējāt šādas mašīnas?

- Nē. Tikai laivas un gaisa kuģus.

- Tas nozīmē, ka Magacitli tik labi sargāja savus noslēpumus no marsiešiem, ka pat viņu pēcnācēji tos nevarēja apgūt.

Devās tālāk. Atdūrās pret grumbuļainu alas sienu, pārklātu ar kvarca kristāliem. Atrada vēl vienu metāla "bruņurupuci", bet ar diviem spirālveida sliecēm. Augstais paņēmis lukturi ielīda sānos atvērtajā mašīnas lūkā un pēc minūtes izkāpa.

- Tukšs, tīrs. Ne piliena enerģijas.

- Veltīgi mēs pametām laivu, - klusi sacīja Loss.

- Nekrītiet panikā, Mstislav Sergejevič, - Augstais pasmīnēja. - Vēl nav vakars. Atradīsim jūsu princesi.

Loss paklusēja, pieķerdams sevi domās, ka ceļabiedrs nav velti atteicies no sākotnējā plāna doties tālāk viens pats. Viņam nepārprotami bija radusies cita ideja un iespēja sasniegt savu mērķi, un ceļabiedrs viņam pagaidām bija vajadzīgs.

Labajā sienā atvērās izliektu sudrabainu vairogu rinda. Bet Augstais nesāka tos pētīt. Viņš mērķtiecīgi meklēja izeju uz pazemes sakaru sistēmu. Loss bija spiests sekot, jo viņa dzīves pieredze šādos apstākļos nedeva nekādas priekšrocības.

Uzpūta vējiņš, kas nesa dīvainas rūgtas smakas. Kaklā sāka skrāpēt.

- Aha! - apmierināts teica Augstais, grozīdams laternu.

Stars no tumsas izrāva zelta stabu ar sievietes krūšutēlu, kas mirdzēja kā zelts. Statujai bija nikna, resna seja, uz sāniem izvirzītas smailas krūtis, un ausis, ko uz leju vilka melni auskari.

- Karaliene Magra! - nomurmināja Loss.

Augstais apstaigāja statuju, skaļi sitot kājas uz metāla grīdas, ielūkojās caur plaisu grīdā. Laternas stars apgaismoja portāla malu. Šeit sākās plašs taisnstūrveida tunelis, tieši tāds pats, pa kuru bija atnākuši zemieši. No turienes pūta vējiņš.

Bedraina grīda, brūna ķērpju garoza. Gar sienām rievas. Platforma ar sliecēm.

- Nu, paskatīsimies! - izlēma Augstais, atdeva lukturīti ceļabiedram. - Paspīdiniet.

Viņš veikli uzkāpa uz platformas, neizlaižot no rokas portfeli. Pagājās pa to, ieskatījās rievās. Noliecās pie apaļas, zemas - līdz jostasvietai - kabīnes-būdas, kas izvirzījās no platformas vidus.

- Tā ... interesanti ... šķiet, ka viss ir darba kārtībā ... iedodiet man laternu, Mstislav Sergejevič.

Loss pameta viņam lukturīti. Viņš pacietīgi gaidīja, mīņājoties no kājas uz kāju, ieklausoties čaukstos un čaboņā, kas nāca no tuneļa. Atcerējās pārgājienu ar Gusevu caur Magras labirintiem, zirnekļu baru akā. Varbūt arī šeit tie gaida brīdi, lai uzbruktu nelūgtajiem viesiem? ...

- Aha! - atskanēja apmierināts ceļabiedra izsauciens. - Viss ir vienkārši. Šķiet, ka mums paveicies. Mehānismi ir iekonservēti, un tiem vajadzētu darboties. Mstislav Sergejevič, uzkāpiet šurp.

- Vai esat pārliecināts ... ka tas kustēsies?

- Neesmu pārliecināts, bet mums nav citas izvēles.

- Mēs taču nezinām, kā šīs ragavas tiek vadītas.

- Šeit viss ir ārkārtīgi vienkārši. Lūk enerģijas padeves sistēma.

Atskanēja metāliska žvadzoņa.

Loss nodrebēja.

Zem tuneļa arkām iedegās sarkanīgu plafonu virkne, kas gandrīz neko neapgaismoja. Neskatoties uz to, kļuva redzamas sienas, teknes un pati platforma. Kas pēkšņi nočīkstēja un ... sāka kustēties!

- Leciet! - iekliedzās Augstais, izstiepis roku.

Apjukušais Loss attapās, panāca Magacitlu transporta līdzekli, palēcās. Roka gandrīz norāvās, Loss atsitās ar sāniem pret platformas izvirzījumu, pastiepa kreiso roku līdz malai, pievilkās. Augstais palīdzēja viņam uzkāpt uz dzelzs grīdas, atgriezās vadības būdā.

- Tomēr šo veco grabažu izturība ir pārsteidzoša!

Loss atvilka elpu un piegāja, taustīdams sānu un domādams, vai nav salauzis ribu.

- Kāpēc?

- Jūs pats apgalvojāt, ka uz Marsu Magacitli pārcēlās pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Un pat tad, ja viņi tuneļus izraka vēlāk, šī tehnika vienalga ir vismaz desmittūkstoš gadu veca. Bet darbojas! Neskatoties uz primitīvo konstrukciju un materiāliem.

Loss neko neatbildēja.

- Varbūt pateicoties tiem?

- Ko? ... Ak, jā, varbūt. Jo vienkāršāka lieta, jo ilgāk tā darbojas.

Platforma paātrinājās, ar dārdoņu un klakšķiem taranēja tuneļa sastāvējušos gaisu. No gaisa spiediena nebija kur paslēpties, un šīs neparastās ekipāžas pasažieriem nācās tupēt un turēties pie vadības būdas ribām. Tomēr izrādījās, ka ekipāžas veidotāji bija paredzējuši līdzīgu problēmu. Tiklīdz platformas ātrums sasniedza simt kilometru stundā - pēc Losa aprēķiniem - ekipāžas priekšpusē nostrādāja kaut kāds mehānisms, un no atvērušās spraugas izslīdēja metāla vizieris ar caurspīdīgu logu. Tas aizsedza kabīni un pasažierus. Abi atviegloti iztaisnojās.

- Saprātīgs risinājums, - Augstais apstiprinoši pamāja ar galvu. - Tikai šis dranduļets nav paredzēts cilvēku pārvadāšanai.

- Kāpēc jūs tā domājat? - Loss ziņkārīgi jautāja.

- Ar to brauca milži. Redzat, kur atrodas skata logs? Trīs metru augstumā. Neviens neveiks tehniskus pielāgojumus, ja nav aprēķināta funkcionālā atbilstība attiecīgajam uzdevumam. Tas, kurš brauca ar šiem ratiem, bija skaidri garāks par cilvēku.

Loss ar cieņu paskatījās uz ceļabiedru, kurš atkal demonstrēja savas zināšanas inženierzinātnēs. Viņa argumenti bija nenoliedzami.

Tunelis vienmērīgi nogriezās.

Lampas nomirkšķināja.

Platforma čīkstot un raustoties piebremzēja, pēc tam atkal uzņēma ātrumu.

Tuneļa sienās ik pa laikam atvērās ieejas mazāka diametra tuneļos un nišās, kurās stāvēja kaut kādi melni, drūmi, daudzšķautnaini veidojumi, vai nu sarkofāgi, vai statuju pjedestāli. Pazibēja neliela zāle, ko apgaismoja spocīgi zaļgana, fosforiscējoša gaisma: resnas, neglītas sievietes statuja, kas sēdēja jāteniski uz vīrieša, šķietami Magacitla. Tā bija tās pašas noslēpumainās karalienes Magras statuja, kura pirms daudziem tūkstošiem gadu valdīja pār Marsu.

Pa kreisi pavērās milzīga sprauga, kurā laternas stara gaismā mirdzēja ūdens. Pazemes ezers. Labajā pusē parādījās režģota siena, ko rotāja zelta maskas. Loss jau bija redzējis šādas maskas - ar trešo aci uz pieres - pirmajā Marsa apmeklējumā kopā ar Gusevu.

Skaļa graboša rīboņa - platforma pārlidoja pa rievām pār platu, bezdibeņa plaisu.

Laterna spīdēja blāvi, un Augstais to izslēdza. Bet acis jau bija pieradušas pie tuneļa oranžsarkanās pustumsas, izšķirot sīkākas detaļas. Acīmredzot šo tuneli tiešām bija uzcēluši magacitli, bet tad te lejā nokāpa marsieši - karalienes Magras armija, kas pati bija vai nu marsiete, vai arī magacitlu mazmazmazmazmeita - un šeit ieveda savu kārtību. To varēja redzēt no daudzajām vāzēm ar zižliem - tādu pašu zizli nēsāja Aelitas tēvs Tuskubs - no marsiešu statujām un zīmējumiem uz tuneļa sienām.

Sākās nobrauciens uz leju. Platforma paātrinājās līdz tādam ātrumam, ka tās slieces, pieskaroties rievu malām, no tām izšķīla garas dzirksteles. Tomēr nobrauciens nebija ilgs. Pārlidojot pa tiltu pāri citam bezdibenim sākās pacēlums. Pēkšņi gar abām tuneļa pusēm ķēdē ejošās laternas, nodzisa. Un platforma tūlīt nobremzēja un apstājās.

- Šķiet, esam ieradušies, - nomurmināja Augstais.

- Kas noticis? - balsi padeva Loss, neviļus ieskatīdamies tumsā.

Vai arī izdeguši drošinātāji. - Augstais paklusēja, pagājās pa platformas grīdu, dimdinādams ar papēžiem. - Vispār ir pārsteidzoši, ka ķēde bija saglabājusies un ieslēdzās.

Būdiņā kaut kas nograbēja.

Lēnām iedegās lampas. Platforma noraustījās, un lēnām, čīkstēdama šļūca uz priekšu.

- Aha! Nostrādāja avārijas automātika. Mums joprojām veicas. Nez, cik tālu mēs esam nobraukuši no raķešu šahtas?

- Ap divsimt kilometru, - Loss lēsa.

- Es arī tā domāju. Varbūt mēs pat sasniegsim galamērķi? Es domāju - polu.

- Cerēsim.

Bet viņi neaizbrauca. Pēc pusstundas plafoni uz tuneļa griestiem atkal nodzisa un vairs neiedegās. Enerģijas vads, kas lika platformai kustēties, bija pilnībā atslēdzies.