Magacitli

Dumpis

Viņam nebija bail. Dvēselē dominēja divējādas gaidu un nenoteiktības izjūtas. Nē, viņš ticēja, ka dara visu pareizi, un tomēr kā neliels ērkšķis galvā bija šaubas, ko iesēja viņa ceļabiedra reakcija. Viņš kaut ko gatavoja, taču nebija laika uzzināt, ko tieši.

Viņu pamanīja, kad Loss bija pusceļā līdz raķetei.

Atskanēja augsts kliedziens.

Kordona karavīri atskatījās, pacēla ieročus ... un atkāpās, ieraudzījuši baltmataino milzi.

- Ui-ju-u-u-u-u! - iegaudojās vairākas balsis

- Debesu Dēls ir atgriezies! - kāds šausmās kliedza. Sākās panika.

Nosprakšķēja šāvieni. Divas lodes uzsita dzirkstelēm pie Losa kājām. Viņš pacēla rokas virs galvas, marsa valodā pērkonīgā balsī norēca:

- Nešaujiet! Es gribu parunāt ar Tuskubu!

Marsieši apklusa. Arī pelēko halātu pūlis pie raķetes sastinga.

- Nešaujiet! - klusāk atkārtoja Loss. - Man vajadzīgs Tuskubs. Es nevienam nedarīšu neko ļaunu.

Viņš izvilka no maksts mauzeri, - karavīru ķēde nodrebēja, atkāpās, - nometa uz akmens.

- Aizvediet mani pie valdnieka!

Uz priekšu izlēca kārtij līdzīgs marsietis, ar akselbanti uz pleca.

- Hatskha mirkh ro Tuskub!

"Aizvediet viņu pie Tuskuba!" - saprata Loss. Viņš atskatījās, bet Augsto neredzēja. Ceļabiedrs nekādā veidā nenodeva savu klātbūtni.

Viņu ielenca pūlis un veda. Starp sīkajiem marsiešiem viņš patiešām bija milzis - divas galvas tiesas garāks par visiem citiem.

Nokāpa šahtā, apgāja apkārt raķetei.

- Ko viņi dara? - Loss pamāja uz strādniekiem.

- Gatavo lielo upuri dievam Hao, - virsnieks ar akselbanti cienīgi nopīkstēja; tuvāk par trim metriem tuvoties Debesu Dēlam viņš piesargājās.

- Kurus jūs gatavojaties upurēt?

- Nodevēju Husanu! Un visu viņa dzimtu!

- Jā, - Loss pamāja, atcerēdamies Augstā vārdus, - ja palaidīsit raķeti, upuru būs daudz.

Viņus pavadīja ar blāviem, izsalkušiem skatieniem. Neviena strādājošā acīs nebija ieinteresētības. Tikai bailes un melanholija. Tukšas, novājējušas sejas, melni mutes dobumi, asi deguni, vienaldzīgas acis. Šie cilvēki bija miruši jau sen, lai gan vēl pārvietojās.

Dvēselē raisījās līdzjūtība. Un uzreiz sirds sāka pukstēt straujāk, pietrūka elpas. Aelita! Vai tiešām viņš viņu beidzot ieraudzīs?!

Iegriezās tunelī, taču tālu negāja.

Sudraba durvis sienā, četri karavīri, elektrisko zibeņu metējs.

- Ae toslo hamagacitl! - skarbi pavēlēja apsardzes virsnieks.

Karavīri atkāpās.

Durvis atvērās.

Virsnieks ienāca pirmais, atskatījās, pamāja ar roku.

Karavīri pavērsa ieročus.

Loss spēra soli uz priekšu, atturot nepacietību, nejūtot ne karstumu, ne aukstumu, neredzot neko citu kā Aelitas seju. Sāpīgi atsitās ar pieri pret zemo durvju augsmalu, attapās.

Īss koridors dziļajā akmens alā, ko apgaismo elektriskā lampa, režģainu siju kabīne ar zelta grīdas plāksni.

- Ej, Debesu Dēls! - virsnieks atlēca malā. - Tevi satiks.

- Tuskubs?

Gandrīz nemanāma aizķeršanās.

- Tuskubs.

Loss iegāja būrī. Kabīne uzreiz sāka pacelties uz augšu. Garām peldēja akas dzirkstošās sienas. Horizontāls štreks, karavīri. Kristāliskas sienas. Vēl viens tunelis, ala, tunelis, tunelis ... Loss saskaitīja sešus krustojumus, līdz būris nokļuva lielā alā, kuru caur griestu logiem apgaismoja dabiska gaisma.

Metāla platforma. Būris apstājās. Loss uz`kāpa uz platformas, ātri paskatījās apkārt.

Ala šķita drūma un bez dibena. Viņš paskatījās uz leju un lielā dziļumā ieraudzīja asu, spīdīgu konusu. Raķete! - uzplaiksnīja minējums. Būris viņu aizveda līdz šahtai, kur stāvēja palaišanai gatavā raķete. Dīvaini, ka, ceļoties augšā, viņš nepamanīja akas slīpumu. Lai arī pie mazas gravitācijas viss ir iespējams. Kur tad Tuskubs?

Viņš paskatījās apkārt.

Būra vairs nebija. Pareizāk tas nobrauca lejā, ienira sānu akā. Viņu atstāja vienu. Tiešām piemānījuši?!

Kaut kas nočerkstēja kā enkura ķēdes.

No sānu tuneļiem, kas iegāja alā - to bija četri -, līda ārā metāla platformas uz sliecēm. Uz tiem stāvēja marsieši dzeltenos mundieros. Tuskuba personīgā gvarde. Viena platforma pavirzījās vistālāk, līdz alas vidum. Uz tās parādījās cilvēki melnos apmetņos ar kapucēm, viens pagājās uz priekšu. Ūsas, bārda ... Tuskubs!

Sirds izlaida sitienu.

Vienu mirkli viņi paskatījās viens uz otru.

Loss atvilka elpu. Mēle kļuva bieza un raupja, tāpēc bija grūti runāt. Drebēja rokas.

- Vesela būšana, - viņš pateica nez kāpēc ukraiņu valodā, izlabojās:

- Ra tao tskha Tuskuba.

Bijušā Marsa valdnieka seja palika nekustīga, tikai bārda kustējās runājot:

- Ko Debesu Dēls vēlas pazemē? Kāpēc viņš atgriezās?

- Tu zini, - Losam atgriezās pārliecība. - Tava meita ir mana sieva Dieva priekšā. Es atgriezos viņai pakaļ. Kur ir Aelita?

Tuskubs neatbildēja uzreiz, viņa balss atgādināja novecojuša lauvas ņurdēšanu:

- Viņa nav Debesu Dēla sieva. Aelita ir paredzēta kā upuris dievam Hao un tiks atdota viņam.

Loss pašūpoja galvu.

- Vai tev nepietiek ar tiem miljoniem padoto, kurus jau esi upurējis? Par ko? Par varu? Vai arī tu vēlies vispār iznīcināt dzīvību uz Tumas?

- Debesu Dēls nesaprot mūsu likumus un rūpes. Kas viņam Tuma?

- Var jau būt ka es nesaprotu, bet es ticu acīm, kas redz tikai iznīcību un nāvi. Bet es patiešām nevēlos iejaukties jūsu darīšanās. Atdod man Aelitu, un es aizlidošu atpakaļ.

Tuskuba acis pazibēja.

- Viņa ... negribēs tevi redzēt ...

- Vispirms tu viņai pajautā. Viņa mani pasauca ar radio, es atlidoju. Pasauc viņu šurp un pajautā.

- Tu esi atgriezies veltīgi, - Tuskubs pašūpoja galvu. - Vienreiz mēs tevi jau nogalinājām, bet tumsas spēki ir augšāmcēluši Debesu Dēlu. Tagad mēs šādu kļūdu nepieļausim. Tevi upurēs kopā ar manu meitu, un tad pār Tumu uzspīdēs jaunas dzīves ausma.

- Ārprātīgais, - Loss pasmīnēja. - Upuri nekad nav sekmējuši jaunas dzīvības sākumu, bet kļuva par civilizāciju pagrimuma sākumu. Tavs murgainais sapnis nogalināt visus, lai izglābtu saujiņu dīkdieņu un sevi, novedīs pie katastrofas. Apdomājies, pirms vēl nav par vēlu. Tavs ienaidnieks nav Husans, tavs ienaidnieks esi tu pats.

Pēdējā frāze izklausījās pēc vārdu spēles pat marsiešu valodā, taču Tuskubs tam nepievērsa uzmanību.

- Esmu visu pateicis, Debesu Dēls. Man ir ar ko sagaidīt tavus ciltsbiedrus, ja viņi nolems tev sekot, es nebaidos no viņiem. Tavs un manas meitas liktenis ir izlemts!

Viņš pagrieza Losam muguru.

- Iemest apakšējā alā zirnekļiem.

Platforma ar Tuskuba pavadoņiem sāka ieslīdēt tunelī.

Loss atskatījās uz soļiem aiz muguras: viņam tuvojās karavīri ar sagatavotām šautenēm. Tad viņš novērtēja attālumu, kas viņu šķīra no Tuskuba platformas - ne mazāk kā divdesmit metri, - ieskrējās un lēca.

Izmisums deva viņam spēku. Viņš nesasniedza tikai pusmetru, bet tomēr paspēja izmanīties ar pirkstiem saķert platformas malu, ceļgaliem sāpīgi atsitoties pret apakšējo fermu. Pievilkās un uzlēca.

Marsieši melnajos apmetņos bailēs nokrita uz sejām, slēpdami galvas. Aiz muguras izskrēja apsardzes karavīri, paceļot ieročus.

Loss sagrāba tuvāko marsieti uz rokām un ar to aizsedzās.

- Tuskub! Saki, lai viņi nešauj!

Bijušais Marsa valdnieks, izbrīnījies atskatījās, ātri atjēdzās, pamāja ar roku:

- Nogalināt viņu!

Uzliesmoja šāvienu zibšņi. Lodes trāpīja marsietim, viena apdedzināja vaigu. Loss norēcās, izjūtot dusmas un niknumu, meta drebošo ķermeni karavīru barā, tos notriecot, trīs lēcienos sasniedza ķēdi un acumirklī izmētāja sargus uz visām pusēm, iemeta virsnieku bezdibenī. Otrais virsnieks un viņa padotie šausmās iegaudojās, nometa ieročus un aizbēga.

Loss jau svinēja uzvaru, domājot panākt Tuskubu, kurš steidzās prom, bet šinī brīdī viņam no augšas uzkrita tīkls, viņš sapinās, nokrita uz platformas, kas ievilkās tunelī. Marsieši pūlī uzreiz viņam metās virsū ... Uz mirkli viņš piedzīvoja deža vju sajūtu: tas jau bija ar viņu uz Marsa noticis, ar viņu un ar Gusevu. Liela kaudze, desmitiem sīkstu roku, desmitiem kāju, šauteņu laidnes, dūres ... Lai arī kāds spēks piemita Debesu Dēliem, pret pūli viņi bija bezspēcīgi ...

Trieciens pa galvu aptumšoja apziņu.

Sasprindzis līdz vaidam, Loss piecēlās, sita ar dūrēm pa labi un pa kreisi, bet zem ķermeņa svara nometās ceļos. Viss ir zaudēts, uzplaiksnīja doma. Velti es nepaklausīju Augstajam ... Aelita pat neuzzinās, ka es atlidoju viņai pakaļ ...

Un pēkšņi sitienu viesuļvētra pa galvu un ķermeni, aprima. Loss atkal piecēlās un caur asiņaino plīvuru acīs ieraudzīja nenoteiktu gaisa plūsmu, spoguļaina stikla mirdzumus, virpuļojošu viesuli, kas ielidoja marsiešos. Uzreiz pat nesaprata, ka tas ir ceļabiedrs.

Augstais viegli tika galā ar karavīriem: no katras viņa kustības viņi aizlidoja kā ķegļi, ar lauztiem kakliem un vairs necēlās. Pēc dažiem mirkļiem viņš atbrīvoja no tiem platformu un tuneļa ieeju, pienāca pie Losa. Padeva viņa mauzeri. Viņa seja bija saviebta riebumā un drūma.

- Es taču jums teicu, Mstislav Sergejevič, ka viņš jūs nesapratīs, bet jūs neticējāt. Labi, ka es jums sekoju. Te viņiem atradās vēl pāris lifti. Nu, kā, vai jūs varēsiet paiet?

Galva dunēja, sāpēja krūtis, sāpēja sāni un rokas. Bet Loss pārvarēja nespēku un sāpes, iztaisnojās.

- Varēšu ...

Augstais pakratīja galvu, no portfeļa izņēma pirksta izmēra baltu cilindru, uzberzēja galu lielā vates bumbā un pasniedza inženierim:

- Noslaukiet asinis no vaiga. Un paņemiet savu pistoli.

Loss noslaucīja skrambu, sāpēs noraustījās, sakoda zobus. Sāpes ātri pārgāja. Degunā iesitās nezināma uzbudinoša smarža.

- Šī lietiņa dezinficē un tonizē, - paskaidroja viņu vērojošais Augstais. - Ejam meklēt jūsu Tuskubu. Viņam nepaspēja aiziet tālu.

- Viņš vēlas upurēt Aelitu ...

- Tā ir viņa problēma.

- Man viņa jāatrod ...

- Bet tā atkal ir jūsu problēma. Vispār jau vispirms atradīsim Tuskubu, viņš pastāstīs, kur tiek turēta jūsu princese.

- Mēs šeit aizmaldīsimies ...

Augstais palūkojās apkārt, pamanīja aiz platformas fermas kustību, aiz apkakles izvilka marsieti. Spriežot pēc akselbantēm, zelta uzšuvēm un ordeņiem uz viņa formas tērpa, tas bija virsnieks.

- Pateiksi, kur slēpjas Tuskubs, un dzīvosi! Marsiets iesmilkstējās, aizvēra acis, vāji raustīdams saliktās rociņas.

- Pārtulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič.

Loss iztulkoja.

Marsietis nomurmulēja:

- Viņš atrodas dieva Hao templī ...

- Kur tas ir?

- Augšā ... vulkāna krāterī ...

- Aelita ir kopā ar viņu?!

- Jā, Debesu Dēls ...

- Ved!

Marsietis ātri sāka māt ar galvu.

- Klausos, Debesu Dēls, nenogalini, Debesu Dēls, es vedīšu Debesu Dēlu pāri melnajam tiltam, tā būs ātrāk, Debesu Dēls ...

- Uz priekšu! - Augstais viņu pastūma.

Šahtas pretējā pusē, uz platformas, no kuras lēca Loss, parādījās marsiešu vienība ar zibeņus metošo mašīnu. Nozibsnīja. No spirāles norāvās spilgti zilas uguns bumba, kas ietriecās šahtas sienā, blakus tuneļa izejai, kur atradās Loss un Augstais.

Norībēja. Uz visām pusēm lidoja akmens lauskas un dūmu grīstes.

- Ak tu velni! Nav laika ar viņiem ņemties.

Skrienam!

Viņi metās skriešus pakaļ Tuskuba gvardes virsniekam, iegriezās pa atvērtajām sudraba durvīm un laikus. Nākamā elektriskā bumba ielidoja tunelī, eksplodēja, piebeidzot vēl dzīvos marsiešus. Tuskuba sargi, tāpat kā viņš pats, nevienu nesaudzēja: ne svešus, ne savējos.

Marsiešu virsnieks aizveda viņus pie pacēlāja, uzbļāva sardzes karavīram. Tas nometa ieroci, apgūlās stūrī, saliecies ielika seju ceļgalos.

Atkal ielīda būrī. Mehānisms sāka darboties, būris rāpās uz augšu.

- Jā, viņi ir labi mehāniķi, - sacīja Augstais, aplūkojot tuvojošos gaismas loku virs akas. - Beztrosu lifti, lekālu sliedes, vibrācijas piedziņas, elektriskie ģeneratori, servomehānismi, žiroskopi ... Un pilnīga hidrodinamiskās un aerodinamiskās tehnoloģijas neesamība! Paradokss! Lai gan, iespējams, viss ir labi izskaidrojams... ja mēs to uztveram kā aksiomu, ka notikusi vietējo likumu pielāgošana kādam atsevišķam parametram.

Loss uz šo ceļabiedra runu nereaģēja. Viņš atpūtās, domādams par Aelitas tēvu, kurš nebija atteicies no saviem principiem, par Aelitu, un viņa sirds sacietēja. Viņu gribēja nogalināt! Bez iemesla! Tikai tāpēc, ka viņš mīlēja Aelitu! Tad kāpēc viņam vajadzētu kādu žēlot? Lai viņi cieš tikpat stipri, bet ja nevēlēsies ļaut Aelitai iet mierā - lai mirst!

- Jums ir reliģiska fanātiķa seja, - sacīja Augstais. - Par ko tad aizdomājāties?

Loss nomierinājās, novērsās un drūmi pateica:

- Smacīgi šeit ...

Augstais saprotoši pasmaidīja:

- Tur jums taisnība.

Viņi pagāja garām vairākiem tumšiem un apgaismotiem tuneļiem. Marsieši pelēkās krāsās klejoja pa apgaismotajiem, nepievēršot uzmanību būrim ar garām braucošajiem pasažieriem. Karavīri gadījās reti. Visbeidzot būris sasniedza drūmas akmens kapenes, kuras apgaismoja blāva griestu lampa, un apstājās pie metāla fermas bez platformas. Acīmredzot cilvēku izeja uz šo akas līmeni nebija paredzēta.

Gids veikli, četrrāpus, pārskrēja pāri fermai tunelī. Loss un Augstais sekoja viņam.

- Kurp tagad?

- Šeit ir plaisa, kalni ir pārplīsuši, - marsietis steidzās. - Mums jāiet pāri pa melno tiltu ...

- Soļo!

Marsietis saprata pavēli un bez tulkojuma tipināja uz priekšu, lūkodamies atpakaļ, atiezdams zobus.

Īss tunelis aizveda viņus līdz gigantiskas aizas malai, kuras dziļumos bija pelēka migla. Laiku pa laikam no miglas uzplūda dūmakainas strūklakas, no vertikālajām sienām atspoguļojās rūkoņa kā dobja atbalss. Sienas turpinājās uz augšu lielā augstumā un tur gandrīz sakļāvās, bet ar no augšas spīdošo dienasgaismu pietika, lai vairāk vai mazāk brīvi orientētos aizā.

Pār bezdibeni no tuneļa malā esošās metāla sijas bija pārvilktas divas melnas troses, cilvēka rokas resnumā. Tas bija gida apsolītais melnais tilts.

- Cirks, - redzēto nokomentēja Augstais un atskatījās. - Kā jums patīk šitāds tiltiņš, Mstislav Sergejevič? Vai pāriesiet? No augstuma nebaidāties?

- N-nē ... - Loss nomurmināja.

Augstais paskatījās uz gidu; tas nodrebēja, kāpās atpakaļ.

- Tu esi pārliecināts, ka šis tilts mūs aizvedīs pie Tuskuba? - Loss tulkoja.

- Hao tloho ... hi malh citli u dimagacitl ... ijja nihda ...

- Ko viņš teica?

- Dieva Hao taka ... mums tālāk būs jāiet divatā, viņš nevar.

- Un kā vēl var!

- Viņa augums. Viņš nevarēs aizniegt augšējo trosi.

- Es viņu pārnesīšu. Nav vēlēšanās klīst pa vietējiem nostūriem. Nāc šurp, ķēms, sēdies!

Loss paskaidroja marsietim, kas jādara. Tas kāpās atpakaļ, šausmās lūkodamies no zemieša uz bezdibeni un atpakaļ. Tad kaut ko sāka murmināt.

- Sēdies, es teicu! - Augstais nicinoši pavēlēja.

Marsietis grasījās izgriezt baltas acis, bet Augstais saķēra viņu aiz apkakles un uzsēdināja mugurā.

- Un turies! Jūs ejiet pirmais, Mstislav Sergejevič, es sekošu.

Loss dziļi ievilka elpu, domās pārkrustījās un uz vatētām kājām devās līdz bezdibenim. Pieķērās augšējai trosei ...