Satikšanās

Aiza bija vismaz divsimt metru plata. Kā viņš pārgāja uz otru pusi, Loss neatcerējās. Attapās, kad pretējā pusē virs galvas nokarājās tuneļa akmens arka. Paspēra divus soļus, un apsēdās nespēdams noturēties uz nespēcīgajām un drebošajām kājām.

Parādījās Augstais, nometa pamirušo marsieti, kurš ar aizvērtām acīm apsēdās uz metāla grīdas. To aiz apkakles sapurināja.

- Sāc nu atdzīvoties.

Marsietis atvēra vienu, tad otru aci, atskatījās uz bezdibeni. Viņš nokrita seju uz leju, kaut ko nomurmināja. Loss saprata tikai dažus vārdus: lielais Hao ... lielie Magacitli ... lielie Debesu Dēli ...

- Nāciet, Mstislav Sergejevič, - parastā tonī sacīja Augstais. - Ja zaudēsim laiku - palaidīsim Tuskubu.

Loss paklausīgi piecēlās. Tikai no domas, ka viņš ir tuvāk nekā jebkad agrāk savam mērķim, asinis straujāk ritēja pa dzīslām, nogurums atkāpās.

Viņi devās ceļā.

Tunelis noveda pie vesela dabisku alu kompleksa, ko savienoja uz augšu ejošs šaurs koridors. Tos apgaismoja tikai zaļgana pelējuma plankumi uz sienām. Drīz ausis uztvēra kaut kādu neskaidru troksni, džinkstoņu. Marsietis atskatījās, pelējuma mirdzums atspoguļojās viņa acīs un atņirgtajos zobos.

- Tlohomo ... ra soacr Tuskub ...

- Tur tālāk ir vulkāna krāteris, Tuskuba rezidence.

- Vai to apsargā?

Loss nodeva jautājumu gidam, kurš sekli māja ar galvu.

- Daudz karavīru ... elektriskās šautenes ... gaisa kuģu notriecēji...

- Bāze, - secināja Augstais, noklausījies tulkojumu. - Izskatās, ka puisis nemelo. Lai viņš iet kur grib, tālāk iztiksim bez viņa pakalpojumiem.

Marsietis kaut ko murmulēdams, metās Augstajam pie kājām, mēģinot noskūpstīt zābaku. Viņa acīs dejoja izbailes.

- Viņš sola izpildīt visus rīkojumus, lai tikai mēs viņu neatstājam vienu, - Loss tulkoja.

Augstais pasmīnēja.

- No kā viņš baidās?

- Citli ... no zirnekļiem. Viņu šeit ir daudz.

- Kāpēc tad mēs nevienu nesatikām?

- Un paldies Dievam! Es jau esmu ticies, kad ceļojām kopā ar Alekseju Ivanoviču, šīs radības ne no kā un ne no viena nebaidās.

- Skaidrs. Velns ar viņu, lai jau iet, ja vien netraucēs un netrokšņos.

Trijatā atkal devās uz priekšu.

Tunelī parādījās drūms atspīdums. Tuvojās apaļš izejas caurums. To aizsprostoja restes. Aiz restēm atradās platforma, uz kuras stāvēja zibeņu šaujamā mašīna. Nedaudz tālāk - konusa formas telts, gaisa laiva, trīs karavīri pie malas, kas ņēmās gar dubultajām debesīs slīpi aizejošajām teknēm.

- Zenītlielgabals! - nočukstēja Augstais. - Kur ir Tuskuba rezidence?

Loss pagriezās pret marsieti, noklausījās steidzīgajā atbildē.

- Zemāk, krāterī, piramīdveida mājā. Kā mēs tur nonāksim? Šeit ir restes ...

- Tas nav šķērslis. Viņi likuši restes no savējiem. Dodiet man mauzeri.

- Priekš kam?

- Dodiet!

Loss pasniedza mauzeri savam ceļabiedram. Tas pielāgojās, ar vienu kājas sitienu izspēra stieņus un metās uz priekšu, izšāva.

- Nomest ieročus, nedabeigtie!

Marsieši nobālēja, skatoties uz milzi spožajā ietērpā, ar mauzeri vienā rokā un melnu portfeli otrā, kurš izleca no tuneļa kā velns no kastes. Metās uz visām pusēm. Vēl četri viens pēc otra izbira no telts, viņu vidū arī virsnieks. Augstais izšāva vēlreiz. Virsnieku aizmeta atpakaļ uz telti. Un kļuva kluss. Tikai aiz akmeņiem paslēpušies karavīri spiedzīgi smilkstēja.

Augstais devās uz klints malu un paskatījās uz leju.

Loss, sajūtot sāpes pakrūtē - pārāk daudz stresa, piegāja pie viņa.

Bijušā vulkāna krāteris bija neliels, un to visu apspīdēja saule. Krātera vidū bija zema, nošķelta sarkana akmens piramīda ar stikla jumtu. To ieskāva četras konusa formas konstrukcijas un lidaparātu ķēde. Viens no tiem grasījās pacelties, tā dzenskrūves griezās uz vertikālajiem mastiem.

Papildus kuģiem pašreizējo Tuskuba dzīvesvietu apsargāja vēl trīs pretgaisa aizsardzības iekārtas un elektriskās mašīnas, kas izvietojās tajās pašās vietās krātera nogāzēs, kur tagad atradās zemieši.

Pateicoties gaisa kuģa darba propelleriem, šaušanu uz vienas no platformām lejā nebija dzirdējuši. Marsiešu vidū, kas šurpu turpu tekalēja dzeltenzilos un pelēkos mundieros, nebija trauksmes.

Piramīdā atvērās vārti. Izbrauca garš, melns pajūgs spirālveida cilindros un devās uz dirižabli.

- Tuskubs! - Loss izgrūda. - Bēg!

- Neaizbēgs, - Augstais sašķobīja lūpas. Pielēca pie zibens metēja. - Dodiet šurp to virsnieķeli!

Loss uzreiz nesaprata ceļabiedru nodomus.

- Priekš kam?

- Pašaudīsimies mazliet. lai notēmē ieroci uz gaisa kuģiem. Nu, ātrāk taču! Tuskubs nedrīkst pacelties no zemes!

Marsiešu virsnieks mežonīgi paskatījās uz Losu, uz Augsto, satikās ar viņa skatienu un atsprāga. Neatraujot no viņa šausmu pilnās acis, viņš atkāpās pie elektriskā lielgabala. Apsēdās pie vadības svirām.

Pirmais šāviens nebija veiksmīgs. Apžilbinoša zilas uguns bumba sadragāja drupās vienu no konusa formas konstrukcijām, kas izrādījās kazarmas. Tuskuba nometnē izcēlās panika. Kortežs, kas pavadīja kunga ekipāžu uz gaisa kuģi, apstājās.

Otra ugunsbumba ietriecās rievotajā raķetē. Panika pastiprinājās. Vienlaikus ar sirēnas kaucienu uz krātera nogāzēs izvietotajām platformām sākās draudīga kustība. Tuskuba rezidenci apsargājošie karavīri saprata, kas notiek, un sāka griezt savus lielgabalus šāvēja virzienā.

Augstais noskatījies šāvēja manipulāciju secību, izvilka viņu no mašīnas vadības pults un pats apsēdās pie svirām.

Ar pirmo šāvienu viņš sašāva gaisa kreiseri, kas bija gatavs pacelties. Tad viņš sāka metodiski iznīcināt elektriskos lielgabalus, kas gatavojās atklāt uguni uz zemiešiem.

Krāteris uzbangoja kā satraukts strops. Karavīri nometa ieročus, ar gaudoņu līda patversmēs. Tikai daži marsieši centās pretoties, bet pat viņi drīz padevās panikai un pārtrauca šaut. Aizsardzības līnijas lielgabali bija iznīcināti, konusa formas kazarmas liesmoja kā lāpas, un aizdegās arī gaisa kuģi. Augstais pasaudzēja tikai vienu kuģi, acīmredzot plānojot to pielāgot saviem mērķiem. Izšķaidījis Tuskuba apkalpi pavadošos transportlīdzekļus, viņš steidzās pie zenītraķešu apkalpes lidojošās laivas.

- Sēdies, Mstislav Sergejevič. Ir pienācis laiks iesniegt biedram Tuskubam mūsu pilnvaras.

Loss, kā apdullis skatijās krāterī, kas pildījās ar uguni un dūmiem, pievērsa skatienu ceļabiedram, un viņu pārsteidza Augstā sejas izteiksme: tā bija kareivīgi dzīvespriecīga, dedzīgi iedvesmota.

Trakums un nežēlīga bauda zvīļoja viņa acīs kā norūdzis vīns.

Loss nodrebēja. Bet ceļabiedra izsauciens steidzināja:

- Ātrāk, ātrāk, viņš aizies!

Laiva pacēlās, aiz sevis atstājot sanīkušo virsnieku-gidu un kur kuros paslēpušos, zenītiekārtas apkalpi.

Dūmi, uguns virpuļi, dūkoņa un sprēgāšana ...

Laiva iegremdējās dūmu plīvurā, pagriezās un uzkārās virs melnās ekipāžas, kas mēģināja apgriezties.

Augstais divas reizes izšāva no mauzera uz mašīnas priekšgalu. Tā apstājās. No abām pusēm atvērās durvis. No tās izlēca trīs marsieši melnos apmetņos un metās prom. Pa durvīm izliecās kareivis zilidzeltenā formā, drosmīgi pacēla ieroci pie pleca, lūkojot aizstāvēt savu kungu. Augstais izšāva vēl vienu reizi, tad nolēca lejā uz akmeņiem, ielīda kabīnē un izvilka vēl vienu marsieti melnā, ar zizli rokā. Tas bija Tuskubs.

- Vai tas ir viņš?

Loss norija rūgtas siekalas un pamāja ar galvu.

- Viņš…

- Paņemiet viņu pretī.

Augstais satvēra Tuskubu aiz apmetņa, iemeta pāri laivas malai un iekāpa pats.

- Braucam.

- Pagaidiet! - Loss atjēdzās. - Aelita! - Noliecās pār Tuskubu. - Kur ir tava meita? Kur ir Aelita? Viņa ir jāglābj!

Bijusī Marsa valdnieka bālā seja palika drūmi nicinoša. Bārda nodrebēja, it kā viņš grasītos smieties.

- Viņas šeit nav.

- Kur viņa ir?!

- Tālu...

- Runā! - Loss satvēra Tuskubu aiz apmetņa atlokiem. - Runā slepkava, kur atrodas Aelita!

- Nomierinieties, Mstislav Sergejevič, - Augstais izmeta, paceļot laivu. - Tūlīt mēs noorganizēsim viņam nopratināšanu pēc formas un paņēmieniem, un viņš visu pateiks pats.

Loss atlaida Tuskuba rīkli, apsēdās, sakumpis, smagi elpoja. Sāpēja sirds. Acis sedza migla. Aelita turpināja būt nesasniedzams sapnis.

Laiva izlidoja no dūmu mākoņa, apsēdās sākotnējā vietā. Šeit vairs nebija neviena marsieša. Bija aizbēdzis arī virsnieks-gids.

Augstais ar rāvienu izmeta Tuskubu no laivas un nolika uz zemes. Noliecās pār viņu. Neskatoties uz to, ka Tuskubs bija krietni garāks par saviem padotajiem, Losa pavadonis blakus viņam šķita kā milzis.

- Tulkojiet, Mstislav Sergejevič.

Loss pielika pūles lai nomierinātu roku drebēšanu, ievilka elpu.

- Kur ir Aelita? ...

- Vēlāk, par to vēlāk! Lai viņš vispirms atbild uz maniem jautājumiem. Kas ir Dieva Hao vāle?

Tuskubs turpināja skatīties savā priekšā, neko neredzot un nedzirdot.

Loss atkārtoja jautājumu.

Aelitas tēva acīs iedegās tumša, nežēlīga uguns. Melnās lūpas sakustējās:

- Visi, kas uzzināja Vāles noslēpumu, ir miruši!

- Pareizi, - pamāja Augstais. - Bet viņam pašam jau nu gan būtu jāzina, jo viņš bija augstākā amatpersona?

- Jūs arī mirsiet, - piebilda Tuskubs.

- Ļoti optimistisks paziņojums. Protams, mēs visi nomirsim ... agrāk vai vēlāk. Nav nozīmes. Tulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič, ja viņš neteiks, es atradīšu veidu, kā atraisīt viņa mēli. Viņš dzīvos, bet dzīvos kā invalīds!

- Kāpēc tas vajadzīgs? - Loss saviebās.

- Velns būtu parāvis šīs jūsu inteliģentās manieres! Ja man būtu lingvers, tolmačs nebūtu vajadzīgs. Tulkojiet!

- Es nebaidos no Debesu Dēliem! - Tuskubs nicinoši teica, paceldams zodu.

Tajā pašā sekundē Augstais sagrāba viņu aiz rīkles un pacēla uz izstieptas rokas. Tuskuba acis izlīda uz pieres, vaigi kļuva zili. Viņš konvulsīvi atgaiņājās ar zizli. Nosvilpa zilas liesmas asmens, un zibeņu metamo mašīnu pāršķēla divās daļās. Ietriecās Augstajam vēderā.

Loss gaidīja, ka izšļāksies asinis, un viņa ceļabiedrs nokritīs, ar izgāztām zarnām. Bet nekas nenotika. Augsto izglāba caurspīdīgā plēve, kas bija pārvilkta virs apģērba. Viņš izrāva zizli, niknumā aizmeta marsieti malā, atņirdzās, aplūkojot neparasto ieroci.

- Maģija, vai? Neizskatās gan. Maģiskais potenciāls šajā invariantā ir ārkārtīgi zems. Tas ir tikai spēcīgs elektriskās izlādes ierosinātājs.

Viņš atkal pielēca pie Tuskuba, pacēla viņu gaisā aiz matiem.

- Es vairs te nelūgšos! - Viņš pagriezās pret Losu. - Es ceru, ka viņš vēl ir vīrietis? Ja viņš neatbildēs, viņš zaudēs savas vīrišķās īpašības. Nu?!

- Vai nav... - nomurmināja Loss.

- Netraucējiet, Mstislav Sergejevič! Vislabāk ar tādiem kā viņš ir runāt no spēka pozīcijām, citu valodu tādi nesaprot. Maz ticams, ka viņam patiks izredzes palikt kastrātam visu atlikušo dzīvi.

- Nevajag pazemot cilvēku ...

- Šajā gadījumā mūsu priekšā ir gūsteknis, kurš sagūstīts kaujas laukā. Un, starp citu, viņš jūs gan nežēloja. Pasakiet viņam, ka nav jēgas no sevis veidot lielmocekli un varoni. Neviens neredzēs un nenovērtēs.

Aizķeroties, Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Tuskubam.

Aelitas tēva acīs parādījās šaubas. Viņš noraustījās, nogārdzās. Augstais atbrīvoja pirkstus, atlaida gūstekņa kaklu.

- Muļķis ... - bijušais Marsa valdnieks svilpjoši nogārdzās, masēdams kaklu. - Man nav ko zaudēt, es jau esmu miris... Es ne no kā nebaidos ... bet, ja vēlas - lai mirst arī viņš. Pasaki viņam, Debesu Dēls... pasaki viņam, ka Dieva Hao Vāle ir simt piecdesmit ollo no šejienes, uz ziemeļiem... Saki, ka Dieva Hao Vālei nevar tuvoties - tā spīd kā Soacr un nogalina kā citli... Saki viņam, ka Dievs Hao jebkuru sodīs kas pārkāps otro Svēto Slieksni un pienāks pie Vāles, kas iznīcināja kalnu cilti...

Tuskubs noelsās, nokrita uz ceļiem un sāka kaut ko meklēt zem sava apmetņa.

Loss steidzīgi iztulkoja teikto Augstajam, un pielēca pie vecā vīra. Paņēma viņu aiz elkoņa. Bet viņš atgrūda inženiera roku.

- Jūs visi mirsiet... mēs ietrieksim raķeti Liziazirā, Dieva brūcē... uzspridzināsim Tumu... - viņa balss kļuva vājāka, smalkāka līdz pīkstēšanai.

Tad Tuskubs pēkšņi izrāva roku no apmetņa apakšas un izšāva uz Augsto no kristāla gredzena ar rokturi.

No gredzena izlidoja zila uguns bumbiņa, ietriecās ceļabiedra krūtīs ... un atstarojās kā no spoguļa, izveidopjusi dziļu kūpošu vagu akmeņainā zemē.

Augstais atsprāga atpakaļ, viņa seja izķēmojās. Viņš paķēra mauzeri un izšāva. Lode atmeta Tuskubu vairākus metrus klints virzienā. Bijušais Marsa valdnieks nokrita atmuguriski, ar rokām skrāpēdams krūtis, izliecās lokā un sastinga.

- Ko jūs izdarījāt?! - Loss iekliedzās.

- Nenovaldījos, - Augstais atbildēja ar greizu smīnu. - Kaitīgs un ļauns bija tas vecis, ko tur žēlot. Un es neesmu pieradis sev ko liegt... Kopumā viss tāpat skaidrs. No šī brīža mūsu ceļi šķiras, Mstislav Sergejevič. Kā teikts dziesmā: dots rīkojums - uz rietumiem, viņai - uz citu pusi ... Precīzāk gan, nevis uz rietumiem, bet uz ziemeļiem, kā es pēc jūsu vārdiem sapratu, tieši tur atrodas Dieva Brūce, kurā palikusi Dieva Hao Vāle. Nu, bet jums tiešām citā virzienā. Meklējiet savu princesi. Manuprāt, jums vairāk vajag pašu procesu, nevis rezultātu.

Augstais pārlūkoja kūpošā krātera apkārtni, paskatījās uz sauli, gatavu pazust aiz klinšu zobiem un iekāpa laivā. Pacēlās gaisā, atgriezās, vērtējoši paskatījās uz Losu.

- Patiesībā nav manos principos atstāt lieciniekus... kaut arī iespējami izņēmumi. Maz ticams, ka jūs spēsiet radīt draudus manu grandiozo plānu īstenošanai. - Viņš uzmeta mauzeri uz smilšu kaudzes. - Pievāciet savu muzeja eksponātu, Mstislav Sergejevič, man tas vairs nebūs vajadzīgs, bet jums tiks dota iespēja izdzīvot. Palieciet sveiks.

Laiva pacēlās augstāk, pariņķoja virs krātera un ienira dūmos. Minūti vēlāk no turienes lēnām parādījās gaisa kuģis.

Loss attapās un metās pie Tuskuba. Tas vēl elpoja. Sakustējās, atvēra baltas acis.

- Kas... te ir?…

- Es, - Loss vainīgi nomurmināja.

- Debesu... Dēls...

- Kur ir Aelita?

- Debesu... Dēls... atlidoja... veltīgi... Aelita ir mirusi...

- Neticu! Nevar būt!

- Un tu... arī... mirsi...

- Kur viņa ir?! Ja viņa ir mirusi, kur viņa ir apglabāta?!

- Viņa palika... pie Vāles... apsargāta... mēs tur nometīsim... raķeti... Tuma uzsprāgs... šis upuris... kalpos kā mācība...

- Jūs esat traks! Ja viņa ir pie Vāles, tad viņa ir dzīva?!

- Nemeklē viņu... Debesu Dēls... tu iesi bojā...

- Kā man nokļūt pie Vāles?

- Tu esi ietiepīgs...

- Es viņu mīlu! Viņa ir mana dzīvība!

Tuskubs pievērsās ar aklu skatienu uz Losu, viņa acis uz dažiem mirkļiem apskaidrojās.

- Jūs esat kā Magacitli ... neganti un pilni dzīvības ... varbūt es kļūdījos ... un Marsa glābšana ir Debesu Dēlu rokās ... bet ir jau par vēlu ...

- Nav par vēlu!

Tuskuba acis apdzisa.

Loss notupās pie viņa uz ceļiem un sāka raudāt. Bet bijušais Marsa valdnieks vēl bija dzīvs.

- Lido uz ziemeļiem ... - viņš tikko dzirdami nočukstēja. - Baltais kalns ... pāršķelts uz pusēm ... ala ... nobrauciens ... kupraina mašīna ... tālāk pats ... baidies sava biedra ... viņš nevienu než ...

Čuksts pārtrūka. Elpošana apstājās. Tuskubs bija miris. Viņa acis palika atvērtas.

Loss pacēla galvu, gandrīz iegaudojoties no melanholijas. Bet acīs iedūra lielas zaļganzilas zvaigznes stars. Tā bija Zeme. Tad viņš piecēlās un klupdams devās lejā krāterī. Atrada ceļabiedra atstāto laivu, pacēla to strauji tumstošajās debesīs ...

Загрузка...