Magacitli

Mīlestības balss

- Paldies, - teica Belijs, pastiepa roku Losam. - Jūs esat no Zemes?

- Tas ir Mstislavs Sergejevičs Loss, - Nastja piegāja pie viņiem, bāla, saskrāpēta, bet apmierināta. - Bet šī ir Aelita.

Belijs novērtoši palūkojās uz marsieti, kura bija ieķērusies Losa elkoni, paklanījās.

- Prieks jūs redzēt. Daudz esmu par jums dzirdējis.

- Viņa nesaprot krievu valodu.

- Nu tad pārtulko viņai. Tikai uzvelc uniku, šeit ir auksts.

- Mstislavs Sergejevičs ir ievainots, un pie tam divas reizes, krūtīs un sānos, palīdzi viņam.

Belijs atkal izņēma dubulto automeda gredzenu un noliecās pār Losu.

- Atslābinieties, Mstislav ... ē-e, Sergejevič, man nāksies pārgriezt apģērbu. Tūlīt mēs izvilksim lodi, salāpīsim jūs, paaugstināsim tonusu. Viss būs kārtībā.

- Laiks doties prom, - sacīja drūmais Ždanovs, grozot rokās Augstā diplomātu. - Ja Mvisu nemeloja, šī ir nenovērtējama trofeja. Vai vari iedomāties, ko mēs varam uzzināt, atverot organaizera atmiņu?

- Nevaru. Tagad tas nav svarīgākais. Varbūt mēs varam mēģināt apturēt slingera izvērsi?

- Traks esi palicis? Kā tu to apturēsi?

- Nu, nezinu ... jādomā ... mums vēl ir atlikušas septiņas minūtes. Atvērsim flešu ...

- Un, ja nu eksplodē?

- Tad ejam prom no šejienes, kamēr nav uzsprādzis.

- Vectēv, tu ko? - Nastja klusi izmeta, uzvelkot uniku, ar acīm rādot uz Losu un Aelitu. - Mēs aiziesim, bet viņi?

- Ko tu iesaki?

- Paņemsim līdzi!

Ždanovs pasmīkņāja, paskatījās uz pieklusušo marsieti, uz Losu, uz bālo Tarasu.

- Ko tu ar to domā?

- Es ierosinu viņus nogādāt uz Zemes.

- Tas viņus neglābs. Viss invariants ir nolemts. Nebūs ne Marsa, ne Saules sistēmas, ne pat Galaktikas - beigs pastāvēt viss Zars!

- Tāpēc viņus jāpārnes uz m ū s u Zemi.

- Diemžēl tas nav iespējams. Mūsu "golemi" spēj pārvadāt tikai četrus.

- Bet tā nedrīkst! Viņi aizies bojā!

- Visas invarianta civilizācijas ies bojā, izzudīs, - Tarass klusi sacīja, balstīdams salauzto roku. Ja mēs vēlamies kādu glābt, tad jāglābj visu Zaru. Mums nekavējoties jāaptur slingera izvērse!

Belijs un Ždanovs satraukti paskatījās uz pēkšņi pieaugušo jaunekli, kurš spēja izvērtēt citu cilvēku nežēlību un paša apņēmību. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, to rūgtā rieva un tumšā uguns acīs uzsvēra šo apņēmību. Acīmredzot arī Nastja izjuta izmaiņas garastāvoklī, jo pēkšņi impulsīvi piegāja un noskūpstīja viņu uz lūpām, nekautrējoties no apkārtējiem.

- Atvaino, es laikam kļūdījos par tevi...

Tarasa vaigus pārklāja viegla krāsa, viņš vāji pasmaidīja, bet nenovērsa skatienu.

- Es pats arī kļūdījos sevī.

Kādu mirkli viņi skatījās viens otram acīs, ar skatienu izsakot to, kas bija abu dvēselē.

- Vai tev nešķiet, ka viņi ir paaugušies? - nomurmināja Belijs.

- Bērni vienmēr pieaug, - Ždanovs filozofiski paraustīja plecus. - Bet dažreiz viņi pieaug pēkšņi. Ko darīsim?

Abi atskatījās uz otru pāri. Automeds paveica savu darbu: Loss sajutis enerģijas pieplūdumu, Aelitas atbalstīts piecēlās.

- Es domāju, ka viņi ir laimīgi ...

- Pieņemsim, ka viņus izglābsim, bet mēs nevaram palīdzēt visiem, kas dzīvo invariantā.

- Varbūt tomēr pamēģināsim? Mums vēl ir piecas minūtes vai nedaudz vairāk. Misters Mvisu varēja arī piemānīt.

- Ceru. Atver flešu.

- Neuzsprāgs?

- Maz ticams, ka viņam izdevās iestatīt šo lietu uz pašiznīcināšanos.

- Piekrītu. Riskēsim.

- Vectēv, tu esi brīnums! - Nastja metās Belijam ap kaklu.

- Paejiet visi malā, - Grigorijs viņu atstūma. - Labāk vispār koridorā. Mums ir uzvilkti “golema” kokoni, mēs nebaidāmies, bet jūs varat ciest.

- Ejam. - Nastja ar labo roku pavilka Tarasu aiz rokas; otrā - salauztā - viņai vēl neklausīja; pamāja ar galvu Losam. - Nāciet mums līdzi, Mstislav Sergejevič.

- Bet viņi?

- Viņi pamēģinās apturēt slingeri.

- Tā tomēr ir bumba, vai es pareizi sapratu?

- Pareizi, - meitene pasmaidīja. - Tā patiešām ir milzīga, briesmīga bumba. Ja tā eksplodēs ...

- Tā iznīcinās visu mūsu Visumu! Vai tas tiešām ir iespējams?

- Diemžēl tas ir iespējams.

- Par ko viņi runā? - Aelita pavilka Losu aiz piedurknes.

Loss noglāstīja viņas pirkstus.

- Paskaidrošu vēlāk, dārgā.

Viņi devās uz tukšo lūkas ovālu... un apstājās. Visiem četriem pretī no koridora iznāca milzis neparasta izskata kombinezonā, kas mirdzēja kā pārklāts ar zivju zvīņām. Viņam bija garas, gandrīz līdz ceļiem, četrpirkstu rokas, plats rumpis un liela galva ar zilganimelniem cirtainiem matiem. Milža seja bija gandrīz cilvēcīga, un no cilvēkiem to atšķīra tikai viena detaļa - izliekta, it kā akla, kaula fasetacs uz pieres.

Aelita klusi iekliedzās:

- Hao!

Belijs un Ždanovs uz viesa parādīšanos reaģēja gatavi kaujai. Abi pazuda, ieslēdzot skafandru maskēšanos, un parādījās milža abās pusēs, pavērsuši uz viņu ieroču sistēmu stobrus.

No svešinieka aizmugures palūkojās greizi smaidīgais Augstais.

- Pārsteigumiņš, kungi! Jūsu priekšā ir mans pasūtītājs un šī jaukā Zaru griezēja saimnieks. Es iesaku draudzīgā veidā atdot manu flešu un atstāt telpas. Un nav vērts mums demonstrēt kaujas iemaņas. Pasūtītāja civilizācija ir par kādu miljardu gadu vecāka par mūsējo, tāpēc nebūtu vēlams viņu sadusmot. Viņš viegli izsmērēs visus pa sienām!

- Lai pamēģina! - Nastja skaļi iekliedzās, izvēršot plecu tornīti.

Tajā pašā sekundē no izliektās plāksnes uz milža krūtīm izlauzās caurspīdīgs zibens, kas bija redzams kā sakarsēta gaisa straume, caurdūra Nastjas ķermeni un aiznesa viņu uz zāles pretējo sienu, ietriecot tajā. Nastja nokrita un palika nekustīgi guļot.

Tarass iekliedzās, metās uz trīscaino, izšaujot no "universāla". Bet otrs caurspīdīgais gaisa "spļāviens" aizmeta arī viņu.

Belijs un Ždanovs vienlaicīgi izšāva.

Spilgtu zvaigznīšu trases - abi šāva no anihilatoriem - saplūda uz milža rumpja... un tika atstarotas, rikošetēja! Ietriecās telpas kupolveida griestos! Noskanēja apdullinošs sprādziens. Zibeņu un sprādzienu sērija griestos izveidoja metra diametra caurumu līniju.

Milzis atbildēja ar to pašu ieroci ar ko līdz šim: caurspīdīga gaisa virpuļi, bumbas un strūklas nogāzās pāri zālei, brīnumainā kārtā paskrēja garām sastingušajiem Losam un Aelitai. Bet Beliju un Ždanovu aizsargājošās "golēma" aizsardzības sistēmas darbojās ne mazāk droši un ātri, un neļāva ienaidniekam pārtvert iniciatīvu.

Kauja kādu laiku turpinājās, un tajā piedalījās arī atjēgušies Nastja un Tarass. Lai arī viņu "universālu" izlādes negaidītajam viesim neko ļaunu nenodarīja. Tāpat kā nopietnāk apbruņoto vectēvu ieroču uguns. Pat "gloka" triecieni, kuri izjauca pašu vakuuma struktūru, ne tikai atomu un elementāru daļiņu kodolus, neietekmēja milzi. Visas izlādes, milža aizsardzības sistēma, vai nu izdzēsa, vai arī atstaroja.

Uz dažiem mirkļiem šaušana apklusa.

Augstais pazuda koridorā, nevēlēdamies nokļūt zem kāda lādiņa.

- Aizejam! - pavēlēja Belijs. - Līdz reakcijas sākumam atlikusi apmēram minūte.

- Laikam gan, - Ždanovs piekrita. - Ar šito skaistuli mums galā netikt.

- Nekad! - iebilda Nastja. - Nomirs cilvēki!

- Bet, ja mēs neaiziesim, tad pazudīsim kopā ar visiem! - Belijs centās pierunāt mazmeitu.

- Mums jānoskaidro, ko vēlas trīsacis. Varbūt viņš piekritīs izslēgt slingeri?

- Maz ticams, ka Mvisu viņu uzaicināja uz sarunām.

- Vienalga ir jāmēģina.

- Mums nav laika.

- Un tomēr es mēģināšu! - Nastja ātri ielidoja zāles vidū, aizsedzot Aelitu un Losu ar krūtīm, izņēma "universālu" no plecu tornīša un nometa uz grīdas. - Nešaujiet! Mēģināsim vienoties!

- Mums nav par ko vienoties! - no koridora atskanēja Augstā balss. - Vai tiešām vēl neesat sapratuši?

Milzis ar trim acīm atskatījās uz lūku, atkal pagrieza galvu pret meiteni. Faseta acs uz pieres uz mirkli kļuva redzīga. Bet tikai uz mirkli. Negaidītais viesis, šķiet, vilcinājās.

"Jums jāsaprot" - galvās atskanēja mentāla balss.

- Ko mums vajadzētu saprast? - kliedza Nastja.

"Ka tas ir sākums".

- Kā sākums?

- Es domāju, ka nojaušu, - Ždanovs caur sakostiem zobiem noņurdēja. - Viņš vēlas pateikt, ka tas ir jaunas Spēles sākums

- Nevar būt! - Belijs pasmīkņāja. - Spēles tā nesākas.

- Bet kā tās sākas? Kāds no Spēlētājiem tur, Koka nezināmajos dziļumos izdarīja pirmo gājienu. Vienkārši mūsu paziņa Ngoro Mvisu, uniformers, izrādījās vispiemērotākais šī gājiena īstenotājs. Potenciāls nodevējs, iedomīgs un ambiciozs, gatavs visu un visus noslaucīt no ceļa, lai sasniegtu savu mērķi. Šitāds nepažēlos arī savu māti. Ar ko tāds lai nebūtu to Spēlētāju kalps, kuri rīkojas līdzīgi? Galu galā viņi taču nepažēloja šo invariantu ar visiem tā iedzīvotājiem, un ieslēdza slingeri.

- Starp citu, laiks ir beidzies.

- Acīmredzot Mvisu atkal sameloja, mums ir vairāk laika. Pretējā gadījumā viņš nebūtu atgriezies šurp.

- Ko tu iesaki?

- Meitenei ir taisnība, ir jāuzsāk sarunas.

Milzis šajā laikā pieņēma lēmumu, spēra soli pretī Nastjai.

Vīrieši saspringti gatavojās atvairīt vēl vienu uzbrukumu.

Aelita pēkšņi pieskārās Nastjai, nostājās viņai blakus, izaicinoši paskatījās uz trīsacaino, ierunājās marsiešu valodā:

- Mēs nebaidāmies no tevis, Hao! Ej prom! Tumai nav vajadzīga tava ticība! Mēs ticam Debesu Dēliem! Viņi ir stiprāki un prot mīlēt!

Trīsacainais pasūtītāja emisārs, kuru bija izsaucis Augstais, uz mirkli atkal sastinga, kaut ko domājot, pēc tam garām sievietēm devās pie ar gaismas panno mirgojošā viriāla "lotosa". Pārliecies pār to, viņš iegremdēja abas rokas "liesmā".

- Ko viņš dara?! - Belijs attapās. - Ieslēdz? Vai, gluži pretēji, vēlas to izslēgt?! Varbūt mums jāšauj uz viņu no visiem ieročiem?!

- Nav jēgas, - Ždanovs drūmi atbildēja. - Mums viņu neapturēt.

- Bet, ja mēs izšķaidītu viriāla kontroles paneli?

- Esi pārliecināts, ka tas apturēs iniciāciju? Bet ja nu tas, gluži pretēji, izprovocēs procesu?

- Velns! Ko lai dara?

No gaiteņa atskanēja gavilējošie Ngoro Mvisu smiekli:

- Jūs esat zaudējuši, večukiņi! Es iesaku jums lasīties prom no šejienes ar labu. Ja mans aizbildnis sadusmosies, jūsu gabaliņus nesavāks pa visu vietējo kosmosu. Un vispār es jums ieteiktu nekad ne... - Augstais pēkšņi apklusa. Tad atskanēja viņa apslāpētais bļāviens.

Bija dzirdami smagi soļi, kas satricināja grīdu.

Parādījās atpakaļkāpjošā Augstā mugura, un aiz viņa zālē ienāca vēl viens zvīņās mirdzošs milzis, tāds pats trīsacis kā pirmais. Tikai viņa trešā acs uz pieres nebija pārklāta ar slīpētu plēvi, kas padarīja to fasetveidīgu un aklu, bet no iekšpuses spīdēja kā dzintars, un bija dzīva. Nepaskatījies uz sastingušajiem cilvēkiem, viņš pagāja garām apkampušajām Nastjai un Aelitai, garām salīkušajam Losam, garām kaujai gatavajiem vīriešiem, piegāja pie atskatījušās ciltsbrāļa, ielūkojās viņā ar visu trīs acu degošo skatienu.

- Kas tas tāds?! - nočukstēja Nastja.

It kā atbildot uz viņas jautājumu, zālē parādījās vēl vairākas figūras, kā dzīvsudrabs mirdzošos skafandros. Viens no viņiem saritināja ķiveri.

- Tēvs! - iesaucās Tarass.

- Ivor... - nomurmināja Pāvels Ždanovs, viņš arī noritināja no ķiveri, spēra soli pretī dēlam. - Beidzot. Es domāju, ka nokavēsi. Ko jūs atvedāt?

- Protams Tiesnesi, - atbildēja Pāvela dēls un Tarasa tēvs, īsi uzmetot skatienu abiem milžiem. -Lai savāc savu "svilpi".

- Un kas tad ir pirmais no viņiem?

- Nu, pirmais viņu sabiedrībā ir tāds pats maitas gabals, kā mūsu Ngoro Mvisu. Spēlētājs, kurš ieinteresēts dažu Zaru nogriešanā, uzpirka viņu, viņš savukārt uzpirka Mvisu... kopumā standarta kārtība.

Ivors Ždanovs piegāja pie apmulsušā Tarasa, uzsita viņam uz pleca.

- Viss kārtībā? Atradi ko meklēji?

Tarass atskatījās uz Nastju un nosarka.

Ivors pasmaidīja.

- Nu ko, tā dēļ bija vērts izlasīt "Aelitu" un aizlidot aiz trejdeviņām zemēm. Atceries nākotnei, dēls: vienmēr uzvar tikai tas, kurš mīl. Tas ir galvenais spēles noteikums, ko sauc par dzīvību. Mstislavs Sergejevičs Loss to saprata ne pārāk sen. Vai ne?

Ar cieņu uz viņu paskatījies Loss, pamāja, apskaujot Aelitu.

Milži, kuri atradās zāles centrā, pārstāja hipnotizēt viens otru ar saviem skatieniem. Pirmais izvilka rokas no ar gaismas uzplaiksnījumiem mirgojošā "lotosa", un izgāja no zāles, neatskatoties uz Augsto. Pazuda gaitenī. Otrais ar rokas kustību nodzēsa vadības sistēmas mirgošanu un pagriezās pret cilvēkiem.

No slingera dziļumiem atskanēja izdziestoša dārdoņa.

Dieva Hao Vāle vairs nedraudēja eksplodēt un iznīcināt Losa un Aelitas Visumu.

Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Ļoti gribētos tam ticēt!

2003. gada jūnijs Maskava - Grjadi